Pieredzes apmaiņas vizīte Vācijas administratīvajās tiesās

Pieredzes apmaiņas ietvaros tiesneši apmeklēja Berlīnes Brandenburgas administratīvo apgabaltiesu un Berlīnes administratīvo tiesu, piedalījās tiesas sēdēs un tikās ar šo tiesu tiesnešiem.

Berlīnes Brandenburgas administratīvajā apgabaltiesā bija iespēja iepazīties ar administratīvo procesu apelācijas instancē. Vācijas administratīvajā procesā apelācijas sūdzību pieļaujamība ir ļoti detalizēti reglamentēta, apelācijas sūdzībām ne tikai formāli, bet arī pēc būtības precīzi jāatbilst prasībām, lai tās tiktu pieņemtas un izskatītas apgabaltiesā. Piemēram, apelācijā tās iesniedzējam jāatspēko pilnīgi visi pārsūdzētā sprieduma argumenti, uz kuriem balstās tiesas gala secinājumi. Ja kaut vienu no tiesas argumentiem apelācijas sūdzības iesniedzējs neapšauba, tad apelācija nav pieņemama. Apelācijas sūdzību iesniegšanas ierobežojumu dēļ apgabaltiesa nav pārmērīgi noslogota.

Apgabaltiesā bija iespēja vērot tiesas sēdi. Pieteikuma priekšmets lietā bija pašvaldības izdota normatīvā akta pārsūdzēšana, kas Latvijā kā atsevišķs pieteikuma priekšmets nav iespējams. Tiesas kolēģija sastāvēja no trīs tiesnešiem un diviem piesēdētājiem. Tiesas process tika vests nepiespiestā un brīvā gaisotnē, referējošajam tiesnesim izklāstot savu viedokli par lietu, neslēpjot arī savas domas par pieteikuma pamatotību. Tiesas process gan juridiski, gan arī faktiski tiek virzīts uz izlīgumu, kas arī vēlāk apstiprinājās, jo trīs stundu ilgā procesa rezultātā tika panākts izlīgums. Vācijā tiesnesim ir pienākums mēģināt panākt izlīgumu, kas samazina valsts izdevumus tiesvedības procesu nodrošināšanai. Minētais gan nav iespējams bez atbilstošas tiesas izdevumu, kas jāsedz procesa dalībniekiem, sistēmas, kas motivētu procesa dalībniekus rūpīgi apdomāt nepieciešamību pārsūdzēt tiesas spriedumus.

Šis tiesas process un vēlākais skaidrojums par principiem, kādi tiek piemēroti procesā, liek pārvērtēt Latvijā ierasto attieksmi, ka tiesnesis nedrīkst paust savu viedokli tiesas procesa gaitā par viena vai otra argumenta pamatotību vai par pieteikuma pamatotību vispār, jo tādējādi varētu tikt apšaubīta tiesneša objektivitāte.

Berlīnes administratīvajā tiesā bija iespēja vērot tiesas sēdi par šodien tik aktuālo bēgļu jautājumu, proti, libānietis prasīja patvērumu Vācijā. Tiesas process bija interesants gan pēc būtības, gan arī no procesuālā viedokļa. Procesu vadīja viena tiesnese, palīgpersonāls (piemēram, sekretārs) procesā nepiedalās. Sēdes protokolēšanu nodrošina pati tiesa, proti, tiesnese pieraksta svarīgus faktus un ik pa laikam koncentrētā veidā tos ierunā diktofonā, procesa dalībniekiem dzirdot. Ja procesa dalībnieki iebilst pret tiesas konstatēto faktu, viņi sniedz papildus izskaidrojošu informāciju. Tādējādi tiek nodrošināts, ka procesa dalībnieki jau procesa gaitā faktiski vienojas par nodibinātajiem faktiem un zina, uz kādiem faktiem tiesa balstīsies spriedumā. Kā vēlāk tika skaidrots, materiālus par situāciju katrā konkrētajā valstī vāc paši tiesneši atbilstoši viņu specializācijai pa valstīm.

Latvijas likumos būtu pārņemama progresīvā tiesu izdevumu politika, t.i., ja tiesu izdevumi ir pārāk zemi, tie nemotivē lietas dalībniekus atrisināt strīdu savstarpēji vienojoties vai arī rūpīgāk pārdomāt savu pozīciju. Savukārt mūsu pašu tiesnešiem jābūt atvērtākiem sarunai un diskusijai ar lietas dalībniekiem par juridiskiem jautājumiem; tam likuma grozījumus nevajag