Ievads
Tiesiskas valsts un taisnīgas tiesas neatņemams elements ir vienveidīga tiesu prakse. To varētu atzīt par galveno mērķi un arī iemeslu gan diskusijai par judikatūras stabilitāti un judikatūras kā tiesību avota obligātumu, gan atsevišķu struktūrvienību pastāvēšanai pie tiesām, kas primāri strādā tieši ar judikatūru. Augstāko tiesu zinātniski analītisko nodaļu primārais darba objekts ir judikatūra, tādēļ kā ievadu tālākajai praktiskajai diskusijai autore piedāvā teorētiski analītisku atkāpi par atsevišķiem judikatūras jēdziena elementiem un atlases un piemērošanas aspektiem, kuri izgaismo interesantus un uzmanības vērtus jautājumus arī praksē.
Judikatūras elementi
Viena no pirmajām normatīvi regulētajām indikācijām par judikatūru Latvijā atrodama Vietējo Civillikumu kopojuma ievada daļas normā, kas noteica, ka, lai gan tiesu spriedumiem nav likuma spēka, tie var tikt izmantoti kā argumenti. Bet, tā kā tiesnešiem savos spriedumos vienos un tajos pašos apstākļos jābūt secīgiem, tad prāvniekiem nav liegts savu tiesību pastiprināšanai atsaukties uz agrāk taisītiem, savā starpā saskanīgiem un likumīgā spēkā nākušiem tiesu spriedumiem. Tātad jau tad nozīme ir tikusi piešķirta vienīgi spēkā esošiem nolēmumiem, kas saglabājies arī mūsdienās, taču sākotnēji tie ņemti vērā tikai tādā gadījumā, ja līdzīgi izspriesti vairāki gadījumi, kas sasaucas ar t.s. paražu tiesību teoriju judikatūras leģitimitātes pamatošanā.
Tajā pašā laikā jāatzīst, ka ar šādu norādi ir nepietiekami, lai izvērstu analīzi vai iegūtu skaidru priekšstatu par to, kas attiecīgajā laikā bija atzīstams par tiesību avotu judikatūras jomā. Kopš minētās atsauces ir būtiski attīstījies un teorijā izvērsts gan judikatūras kā tiesību avota ar arvien pieaugošu lomu koncepts, gan paša termina „judikatūra” lietojums normatīvajos tiesību aktos un tiesu nolēmumos. Ņemot vērā judikatūras un zinātniski pētniecisko nodaļu būtisko darbu ikdienā, veicot judikatūras atlasi un analīzi, kas tādējādi ir gan būtisks atbalsts tiesnešiem taisnīgas tiesas spriešanā, gan arī ļoti nozīmīgi atvieglo judikatūras izzināšanu pārējiem jomas profesionāļiem un sabiedrībai kopumā (tātad – dod iespēju zināt savas tiesības), autore pievērsīsies atsevišķiem judikatūru konstituējošiem elementiem, kā arī vairākiem elementiem, kam nereti piešķir nozīmi, taču kas nav konstituējošs judikatūras elements.
Judikatūra ir tiesību avots. Judikatūra ir obligāti jāņem vērā, tātad tā ir vairāk nekā tikai palīgavots. Par judikatūru uzskatāmi visi tie tiesu nolēmumi, kas ir spēkā stājušies un atzīstami par tiesiskiem un kas satur abstraktas juridiskas atziņas jeb tiesnešu tiesību normas.
Judikatūras elements Nr.1: tiesu nolēmums. Judikatūru veido gan tiesu lēmumi, gan spriedumi, turklāt visu instanču tiesu nolēmumi, ne tikai Augstākas tiesas vai augstākas instances tiesas nolēmumi. Judikatūras datubāze ietver sevī arī lēmumus, tāpat kolēģiju lēmumus par atteikšanos ierosināt lietu publicē arī Satversmes tiesa, līdz ar to šī judikatūras daļa ir vairāk vai mazāk pieejama analīzei. Grūtāk pieejami ir zemāka līmeņa tiesu lēmumi, kas potenciāli varētu piederēt judikatūrai, taču šajā ziņā situācija ir līdzīga kā ar šo tiesu spriedumu izzināšanas un analīzes iespējām.
Judikatūras atziņas ir meklējamas tiesas tiešo funkciju īstenošanas – tiesas spriešanas – gaitā radītajos formālajos aktos. Saskaņā ar procesuālajiem likumiem tiesa, izskatot lietu pēc būtības, taisa spriedumu, bet visos pārējos gadījumos (izskatot blakussūdzības, pieteikumus, iesniegumus u.tml.) – pieņem lēmumu. Tiesas rīcībā esošās juridiskās tiesību normu piemērošanas metodes netiek ierobežotas atkarībā no tā, vai tiesa taisa spriedumu vai pieņem lēmumu. Nolēmuma raksturs, kas to ļauj pieskaitīt judikatūrai vai arī izslēgt no tās, nav atkarīgs no tiesas nolēmuma veida, bet gan izriet no paša nolēmuma satura un tā interpretācijas. Jāsecina, ka judikatūras atziņu avots vienlīdz efektīvi var būt gan tiesas spriedumi, gan lēmumi, taču tikai tiktāl, cik tie pieņemti tiesas spriešanas funkcijas ietvaros. Tā piemēram, Satversmes tiesas 2011.gada 10.oktobra lēmums par piekrišanu kriminālvajāšanas uzsākšanai pret Satversmes tiesas tiesnesi nav pieņemts tiesas spriešanas ietvaros un šī iemesla dēļ nepieder pie judikatūras. Tas satur vērtīgas atziņas par tiesību normu interpretāciju, taču nav pieņemts tiesas spriešanas ietvaros.
Pie šī judikatūras elementa skaidrības labad jāatgādina, ka judikatūra kā tiesību avots var ietvert arī ārvalstu tiesu judikatūru, ja vien tā iztur judikatūras piemērojamības pārbaudi, jo īpaši attiecībā uz to, vai judikatūras atziņa izstrādāta tādos pašos tiesiskajos apstākļos. Tiesisko apstākļu līdzības pārbaude ietver sevī ne tikai vienas vai otras tiesību normas vārdisko formulējumu salīdzināšanu, bet visus apstākļus, ko tiesību piemērotājs parasti analizē tiesību normas interpretācijas gaitā. Proti, ārvalsts tiesas judikatūras atziņa ir interpretējama tieši tāpat un pat vēl izvērstāk nekā Latvijas tiesas formulēta judikatūras atziņa (un tieši tāpat, kā rakstīto tiesību norma), lai izdarītu slēdzienu par tās attiecināmības sfēru, piemērojamību Latvijas tiesību sistēmā un konkrētajā tiesību jomā.
Judikatūras elements Nr.2: stājies spēkā. Ja nolēmums nav stājies spēkā, tas neveido judikatūru. Vai uz tādiem būtu pieļaujams atsaukties? Spēkā nestājušos spriedumu atziņas būtu izmantojamas kā papildu arguments, t.i., kā palīgavots, taču šādām atziņām nav judikatūras līmeņa saistošā un pārliecināšanas spēka.
Judikatūras elements Nr.3: tiesisks. Tiesas spriedumi un lēmumi, neatkarīgi no tā, vai ir pareizi, vai nē, ir pieskaitāmi pie tiesu prakses, bet tikai pareizie jeb tiesiskie veido judikatūru. Pie judikatūras nepieder, piemēram, atcelti un acīmredzami kļūdaini spriedumi (taču tie pieder pie tiesu prakses). Var būt laba un slikta tiesu prakse. Var būt juridiski vērtīga un juridiski nenozīmīga tiesu prakse.
Proti, pie judikatūras nepieder nolēmumi, kas ir stājušies spēkā, bet apšaubāmi no to iekšējās pareizības viedokļa. Tie ir nolēmumi, kas varētu tikt atzīti par prettiesiskiem, ja tos pārskatītu augstākas instances tiesa vai ja šāda augstākas instances tiesa konkrētajā gadījumā pastāvētu. Lai cik efektīvi darbotos tiesu sistēma, nevar nepieļaut iespējamību, ka praksē varētu būt sastopami tiesu nolēmumi, kas ir stājušies likumīgā spēkā, tomēr ir iekšēji prettiesiski vai kaut kādā daļā satur tēzes vai apgalvojumus, kas neatbilst tiesību sistēmai. „Tiesisks” nozīmē atbilstību konstitūcijai un tiesību sistēmai kopumā.
Šajā kontekstā parasti rodas jautājums – kas izlemj jautājumu par nolēmuma tiesiskumu? Varbūt tā ir judikatūras nodaļa, kas izvēlas, kurus spriedumus ievietot judikatūras datubāzē un kurus nē...? To apsver jebkurš tiesību piemērotājs, bet autoritatīvi var izlemt tiesa, skatot citas lietas un tieši vai netieši dodot savu vērtējumu par piemērošanai piedāvātā nolēmuma atziņas pareizību vai nepareizību.
Judikatūras elements Nr.4: satur abstraktu juridisku atziņu (tiesnešu tiesību normu). Ņemot vērā, ka judikatūras atziņas ir jaunradīts, rakstītajās tiesībās līdz tam neeksistējošs un tās papildinošs materiāls, kas tuvina rakstītās tiesības tiesiskajā realitātē pastāvošajai tiesību sistēmai tās kopumā, pie judikatūras atziņām pieskaitāmi vienīgi tie tiesas darbību rezultātā iegūtie noteikumi, kas ir juridiski inovatīvas atziņas un var kalpot citu faktisko gadījumu izšķiršanai.
Tiesu praksē var pastāvēt arī tiesiski nolēmumi, kuri abstraktas juridiskas atziņas nesatur – tādi neveido judikatūru, tomēr pieder pie tiesu prakses. Abstraktas juridiskas atziņas parasti satur tiesu nolēmumi sarežģītās lietās, kurās tiesību normu piemērošana neaprobežojas ar vienkāršā siloģisma veikšanu. Abstraktas juridiskas atziņas var tikt formulētas ne tikai tiesību tālākveidošanas, bet tāpat arī tiesību normu interpretācijas rezultātā un piemērojot citas juridiskās metodes. Juridisko metožu piemērošanas ceļā tiesa identificē tiesību sistēmā pastāvošas tiesību normas, kas papildinoši uzlabo kopējo rakstīto tiesību sistēmas kvalitāti.
Šī elementa ietvaros interesanti ir vairāki jautājumi, tajā skaitā, piemēram, juridiskās atziņas formulēšanas maksimāla tuvināšana tiesību normu formulēšanas stilam un jautājums par judikatūras nodaļu lomu šo atziņu apstrādē, apkopošanā un izcelšanā.
Judikatūras normām, kas formulētas spriedumā abstrakta un vispārīga principa veidā, ir lielāka ietekme, piemērošanas varbūtība un tiešāka atbilstība vispārsaistošas tiesību normas strukturālajām pazīmēm.
Judikatūras atziņu tiesa var atrast un formulēt gan expressis verbis, gan netieši, izspriežot lietu vai atrisinot kādu tiesību jautājumu konkrētajam gadījumam, bet neformulējot vispārīgu juridisku tēzi vai principu. Tādējādi var izšķirt dažādu līmeņu judikatūras atziņu „skaidrību” tiesas nolēmumā, kas savukārt ne tikai atvieglo vai apgrūtina tā identificēšanu un tālāku piemērošanu līdzīgu lietu izšķiršanai, bet arī ietekmē to faktisko spēku. Īpaši sarežģītās lietās un augstāko tiesu praksē tiesa savu jaunradīto juridisko principu vai noteikumu formulē vispārīgi, proti, bez konteksta ar konkrētās izskatāmās lietas faktisko sastāvu, un skaidri norāda nolēmuma tekstā. Ja judikatūras norma tiek formulēta abstrakti un vispārīgi jau tās radīšanas brīdī, tas atvieglo vēlāku tās piemērošanu citās lietās. Abstrakts un vispārīgs judikatūras noteikums nozīmē, ka tas ne tikai ir „neatkarīgs” no konkrētās lietas faktiem un formulēts vispārīgos juridiskos terminos, bet arī – ka tas nesatur jebkādus vērtību apsvērumus par aksioloģisko taisnīgumu vai ar spriedumu sasniegto sociālo seku lietderību. Neapšaubāmi, visos gadījumos jaunradītais noteikums tiek izstrādāts kā autonoma vienība, bet nolēmumā tas var tik atspoguļots tikai aprakstot subsumpciju un veidojot siloģisma slēdzienu konkrētajā lietā, vai arī – kā vispārīgs noteikums ar uzskatāmu mērķi būt attiecināmam vispārīgi, t.i., arī uz nākotnē izskatāmajām lietām.
Judikatūras normas, kas nolēmumā formulētas abstrakta, vispārīga principa veidā, iegūst „spēcīgāku pozīciju”. Šī otrā modeļa piemērošana tomēr satur arī zināmus riskus. Pirmkārt, tiesa, kas izspriež konkrēto lietu, var nebūt spējīga paredzēt visus gadījumus, ko nākotnē regulēs tās formulētā judikatūras atziņa. Pat vispilnīgākā argumentācija un pamatojums nevar izslēgt vēlāku judikatūras atziņas neadekvātu piemērošanu lietās, kas būtu izšķiramas atšķirīgi. Ja tiesa aprobežojas ar konkrētas sprieduma normas formulēšanu, šis risks ir ievērojami mazāks. Otrkārt, vispārīga principa formulēšana prasa izvērtējumu un papildu laiku, kas tiesas rīcībā var nebūt. Risks pastāv arī vēl trešajā aspektā, proti, nolēmumi tiek ievadīti ar tiesību normu formā veidotām tēzēm, kas tomēr nav nekas cits kā nolēmuma pamatojuma destilāts, kas savukārt ir attiecināms uz konkrēto lietu, tās apstākļiem un tam augstākā mērā nepieciešama interpretācija. Ar tiesību normai līdzīgo formulējumu tiek radīts iespaids, ka šīm tēzēm, atrautām no lemjamā gadījuma faktiskā sastāva, piemīt līdzīgi noformulētas piemērojamas, jau eksistējošas normas saturs. Nereti tiek pārprasts fakts, ka tiesnesis, kurš primāri tomēr vadās no izskatāmās lietas, ir vēl mazāk spējīgs ietekmēt un pārskatīt šīs savas atrastās tēzes piemērošanas iespējas nākotnē nekā likumdevējs. Aprakstītais risks vēl jo vairāk uzsver judikatūras atziņu (tiesnešu tiesību) interpretācijas būtisko nozīmi pirms to piemērošanas, kas ir vienlīdz nepieciešama gan gadījumā, ja judikatūras atziņa jeb noteikums tiesību piemērotājam ir jāizsecina no sprieduma teksta, gan gadījumā, ja šis noteikums jau formulēts gatavā veidā.
Spriedumus, kas veidoti pēc šī otrā modeļa, var uzskatīt par tā sauktajām „vadošajām lietām”. Normāla tālāka prakse pēc šādu nolēmumu spēkā stāšanās ir to plaša komentēšana tiesību doktrīnā, kas var radīt arī uz „vadošo lietu” radītajiem principiem balstītu doktrīnu attīstību noteiktās tiesību jomās vai pat nozarēs.
Judikatūras elementi, kas tradicionāli tiek minēti, taču nav konstitutīvi
Judikatūras skaidrai nošķiršanai no pārējās tiesu prakses būtiski ne tikai paturēt prātā judikatūru konstituējošos elementus, bet arī apsvērumus, kas tiesību teorijā ir izskanējuši judikatūras sakarā, taču kam patiesībā nav nozīmes pie judikatūras atlases, proti, kam nav konstitutīva rakstura judikatūras identificēšanā.
Judikatūras ne-elements Nr.1: „secīgums” un „nolēmumu kopa”. Secīgums pieprasa vairāku vienveidīgu nolēmumu (atziņu) virkni vai vismaz divus nolēmumus pēc kārtas, lai uzskatītu, ka ir „stabils tiesas viedoklis”. Šī pazīme vairāk parādās senākos judikatūras (toreiz – tiesu prakses) jēdziena skaidrojumos un pēc būtības balstās teorijā par judikatūru kā paražu tiesību formulētāju.
Judikatūra ir noteiktu (pēc noteiktām pazīmēm atlasītu) tiesas nolēmumu kopums. Šādā aspektā nav pamata bažām, ka prasība pēc „nolēmumu kopuma” būtu saprotama tādējādi, ka tikai precedentu stabila virkne veidotu judikatūru. Arī viens tiesas spriedums vai lēmums var saturēt abstraktu juridisku atziņu, kas var tikt atzīta par judikatūras normu. Stabila šīs judikatūras normas tālāka piemērošana palielina tās funkcionālo nozīmi, tomēr arī vienā nolēmumā atrasta un formulēta norma var būt judikatūras atziņa un tādējādi šis nolēmums var piederēt pie judikatūras. Līdz ar to tas, ka judikatūra ir nolēmumu kopums, ir vienīgi šo institūtu aprakstošs faktors, bet nenosaka viena vai vairāku tiesas nolēmumu piederību judikatūrai.
Judikatūras ne-elements Nr.2: publiska pieejamība. Publicēšanas fakts nodrošina to, ka ieinteresētā sabiedrība ir informēta par noteiktas judikatūras pastāvēšanu, taču tas neveido judikatūras kvalificējošo pazīmi. Proti, tiesas nolēmums nezaudē savu judikatūras statusu tādēļ, ka nav publiski pieejams, taču tas noteikti būtiski ietekmē personas konstitucionāli garantētās tiesības uz pieeju tiesai un tiesības zināt savas tiesības. Tādēļ jo īpaši svarīgi uzsvērt Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas fundamentālo ieguldījumu valsts (tiesu sistēmas) tiesiskuma stiprināšanā: (a) atlasīti judikatūras nolēmumi un izceltas judikatūras atziņas dod iespēju vieglāk tās atrast, izpētīt un izmantot pusēm, advokātiem un citiem juridisko profesiju speciālistiem; (b) kas savukārt nodrošina to, ka tiesas atrastās atziņas tiek pareizāk saprastas un plašāk piemērotas; (c) proaktīvi informē pārējo sabiedrību par tiesību sistēmas attīstības gaitu, dodot gan iespēju sabiedrībai operatīvi uzzināt savas tiesības, gan pakļaujot tiesas izstrādātās atziņas vispārējam sabiedrības vērtējumam un prasībai pēc konsekvences (sabiedrības kontrole).
Prezumējot, ka tiesu spriedumi tiek publicēti, tie uzkrājas vispārējā apziņā. Ja spriedums ir netaisnīgs, tiesību zinātnieki un arī pārējā sabiedrība to pētīs un kritizēs. Šī kritika galvenokārt attiecas uz konstitucionālo tiesu, valsts augstāko tiesu un starptautisko tiesu spriedumiem, kuros ietvertie plaši saistošie atzinumi izpelnās vispārēju ievērību. Turklāt atsevišķu, arī piekrītošu, viedokļu publicēšanas rezultātā uzmanība tiek pievērsta spriedumā ietverto tiesnešu vairākuma apsvērumu vājajām vietām.
Judikatūras ne-elements Nr.3: Viens no judikatūras kritērijiem, kas minēts vairākās publikācijās piedāvātajās judikatūras jēdziena definīcijās, ir „atzīšana par labu un pareizu” vai „laika pārbaudes iziešana”. Šis elements būtu aizstājams ar elementu „tiesisks”. „Tiesisks” nozīmē atbilstību konstitūcijai, vispārējiem tiesību principiem un visai tiesību sistēmai kopumā. Ja tiesas atrastā jaunā abstraktā juridiskā tēze ir tiesiska, tai nav nepieciešams atzinums par pareizību. Savukārt, ja tā ir kļūdaina, tātad – prettiesiska un tiesību sistēmai pretēja, tā nevarēs tikt piemērota, pat ja pieņemtu, ka tā var tikt atzīta par labu un pareizu.
Šis ne-elements radīja jautājumus par to, kas ir „labs un pareizs” un kam tāds atzinums būtu jādod. Minētā elementa piekritēji faktiski balstās t.s. interešu konsensa teorijā.
Autores ieskatā definīcijā ietvertā piebilde „par labiem un pareiziem atzītu” būtu interpretējama, pirmkārt, tādējādi, ka pie judikatūras nepieder ne tikai atcelti vai spēkā nestājušies tiesu nolēmumi, bet arī tādi nolēmumi, kas ir spēkā stājušies, bet apšaubāmi no to iekšējās loģikas un juridiskās pareizības viedokļa. Respektīvi, pēdējie ir tie nolēmumi, kas varētu tikt atzīti par prettiesiskiem, ja tos pārskatītu augstākas instances tiesa vai ja šāda augstākas instances tiesa konkrētajā gadījumā pastāvētu. Lai cik efektīvi darbotos tiesu sistēma, nevar nepieļaut iespējamību, ka praksē varētu būt sastopami tiesu nolēmumi, kas ir stājušies likumīgā spēkā, tomēr ir iekšēji prettiesiski vai kaut kādā daļā satur tēzes vai apgalvojumus, kas neatbilst tiesību sistēmai. Otrkārt, šī piebilde nebūtu interpretējama tā, ka starp tiesas nolēmuma, kurā ietverta iespējamā judikatūras atziņa, spēkā stāšanos un šīs judikatūras atziņas spēkā stāšanos laika ziņā būtu distance, ko noteiktu nepieciešamība šai atziņai tapt atzītai par labu un pareizu, atbalstītai no citu tiesu puses un pozitīvi novērtētai tiesību zinātnē. Taču šāda distance nepastāv. Judikatūras atziņa jeb norma „stājas spēkā” ar to pašu brīdi, kad stājas spēkā tiesas nolēmums, kurā tā ietverta. Tiesiskums ir izvērtējams un pārbaudāms, taču, ja nolēmums atzīts par tiesisku, tad tas tāds ir jau kopš spēkā stāšanās momenta, nevis kļūst tiesisks tikai ar momentu, kad tā izvērtējums ir pabeigts.
Judikatūras spēkā stāšanās laikā nav pamata noteikt atšķirības, tādēļ judikatūras norma stājas spēkā ar to pašu brīdi, kad stājas spēkā tiesas nolēmums, kurā tā ietverta. Tai nav nepieciešama vēlāka atzīšana no kāda īpaša subjekta, jo šāds subjekts nepastāv. Tai nav nepieciešams arī plašs pozitīvs vērtējums tiesību doktrīnā, lai tā stātos spēkā, jo ļoti jaunām judikatūras atziņām tāds var nebūt vēl izveidojies objektīvu iemeslu dēļ. Šāds vērtējums, protams, apliecina judikatūras atziņu kvalitāti un atvieglo tiesību piemērotāja darbu judikatūras atziņu tiesiskuma pārbaudē, taču tas neveido judikatūru konstituējošu pazīmi. Tiesiskuma kritērijs dominē pār vēlāku pārbaudi vai atzīšanu kā kritēriju, tādējādi, ja judikatūras atziņa ir tiesiska (un tikai tādā gadījumā tā vispār var tikt uzskatīta par judikatūru), tad tā stājas spēkā ar brīdi, kad spēkā stājas tiesas nolēmums, kurā tā ietverta. Ar brīdi, kad stājas spēkā konkrētais tiesas spriedums vai lēmums, ja tas nav pārsūdzams vai pārsūdzēts, vai par to nav iesniegta sūdzība likumā noteiktajā kārtībā, šis tiesas nolēmums formulē spēkā esošu judikatūras noteikumu.
Judikatūras atziņas formulēšana: kas ir un kas nav judikatūras atziņa?
Otrs jautājums, kam autore vēlas pievērsties, ir judikatūras atziņas strukturālā vieta nolēmumu motīvu daļā. Līdzīgi kā normatīvie tiesību akti sastāv no pantiem vai punktiem, un tajos pilnīgi vai daļēji ataino tiesību normas tekstuālo izpausmi, arī judikatūras atziņu jeb tiesnešu tiesību normu avoti – tiesu nolēmumi – ir tekstuāls materiāls, turklāt tiesas nolēmums nesastāv vienīgi no judikatūras atziņām. Tajā ir lietas faktisko apstākļu izklāsts, pušu argumenti, zemāku instanču tiesu nolemtais, tiesas motivācija, apsvērumi un argumenti, kā arī citi elementi. Respektīvi, bez tiesas formulētajām normām judikatūrā ietilpstošs tiesas nolēmums satur daudz citas tekstuālas informācijas. Tā rezultātā judikatūras abstrakto juridisko tēžu nošķiršana no pārējā tiesas nolēmuma teksta noved pie tiesnešu tiesību normas formulējuma.
Judikatūras atziņa ir priekšraksts, kas kā vispārīga un abstrakta tēze, kā novatoriska juridiska atziņa ietverta tiesas nolēmumā. Analoģiski tam, kā rakstītās tiesības sastāv no tiesību normām, arī judikatūras atziņu, t.i., tiesnešu tiesību mazākā strukturālā vienība ir norma. Nolēmumos judikatūras atziņas parasti tiek formulētas detalizētāk, niansētāk un ne tik strikti lakoniskā valodas stilā, kā tas ir ar tiesību normām normatīvajos aktos atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām.
Parasti judikatūras atziņa ir izstrādāta lietas galvenā juridiskā jautājuma atrisināšanai, tomēr tas nav obligāti. Judikatūras atziņas tiesa var radīt arī citu lietā nozīmīgu jautājumu juridiskai izšķiršanai, piemēram, lietas piekritības noteikšanai, tiesas kompetences robežu identificēšanai un citiem jautājumiem. Pirmais gadījums ir tuvs angloamerikāņu tiesību sistēmā pazīstamajam terminam ratio decidendi (latīņu val. – sprieduma jēga, saprāts).
Tradicionāli ratio decidendi ir formulēts normas veidā, premisas veidā un pēc sprieduma spēkā stāšanās kļūst par vispārsaistošu tiesību normu. Lietas ratio decidendi var identificēt kā jebkādu tiesisku noteikumu (ar likumu pietiekami saistītu noteikumu), ko tiesa tieši vai netieši ir atzinusi par obligāti nepieciešamu posmu sprieduma rezolutīvās daļas secinājuma sasniegšanai, ievērojot arī tiesas akceptēto apsvērumu virkni, kas novedis pie šī noteikuma. Augstāko tiesu nolēmumu pamatojumi parasti satur vairākus argumentus un argumentu virknes. Tomēr ne viss, ko tiesa ietver spriedumā, veido ratio decidendi.
Otrs gadījums, kad judikatūras atziņa tiek formulēta citu lietai svarīgu jautājumu izlemšanai, kas nav juridiskā strīda pamatjautājums, pielīdzināms stare decisis sistēmā pazīstamajam spriedumu elementam obiter dictum (latīņu val. – starp citu izteikts spriedums, paziņojums), kas savukārt ir tiesas piezīme vai novērojums, kas ir ietverts sprieduma tekstā, bet kas nav tā būtiska sastāvdaļa un neveido sprieduma vadošo argumentu ķēdi vai nenoslēdz to. Tas nav daļa no ratio decidendi un neveido saistošu priekšrakstu, bet to var izmantot vēlākās lietās pamatojuma argumentos.
Kontinentālās Eiropas un attiecīgi arī Latvijas tiesību sistēmā līdzīgi termini, kas apzīmētu tiesu spriedumos ietvertās tiesas atrastās juridiskās atziņas, nepastāv. Tas varētu būt skaidrojams ar tiesu prakses tradicionālo sekundāro lomu kontinentālās Eiropas valstu kā rakstīto tiesību sistēmās, kā arī judikatūras kā tiesību avota viendabību. Tajā pašā laikā praksē Latvijas tiesas ir minējušas šos terminus, lai gan ne pārāk bieži. Eiropas Savienības Tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa tos izmanto. Juridiskajās diskusijās, tiesību doktrīnā un pušu argumentos procesa gaitā minētie termini tiek izmantoti pietiekami plaši.
Kā norāda Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments, ratio decidendi ir sprieduma galvenais apsvērums, kas nošķirams no obiter dictum jeb cita starpā izteiktiem juridiskiem apsvērumiem. Tādējādi Augstākā tiesa faktiski uzsver, ka Latvijā un attiecīgi kodificēto tiesību sistēmā tāpat svarīgākā sprieduma sastāvdaļa ir ratio decidendi, ja to formulē tāda noteikuma formā, kas aptver visus atbilstošos tiesu precedentus un atspoguļo vadošo tiesisko izpratni. Administratīvo lietu departaments arī vairākās izskatītajās lietās ir tieši minējis, ka pamatjautājumu ir jau izlēmis, taču obiter dictum vēl izteiksies par citu jautājumu, kas ir būtisks judikatūras veidošanai.
Piekrītot, ka zināmos gadījumos arī romāņu-ģermāņu tiesību saimes valstīs var ērtības labad lietot terminus ratio decidendi un obiter dictum, jānorāda tomēr, ka judikatūras atziņu konstatēšanas un izmantošanas mērķim šo abu terminu viennozīmīga nošķiršana nav būtiska. Pie judikatūras atziņām atkarībā no satura un izstrādes metodes var piederēt gan ratio decidendi, gan obiter dictum atziņas. Tāpēc stingra ratio decidendi nodalīšanas no obiter dictum rietumu tiesību lokā nav izšķiroša. Juridiskajās diskusijās joprojām nereti izskan maldīgs apgalvojums, ka nodalīšana ir būtiska, jo obiter dictum nav saistošs. Augstākās tiesas praksē identificētajos gadījumos šī nošķiršana nenotiek ar mērķi akcentēt obiter dictum ne-piederību pie judikatūras, drīzāk pat otrādi, jo tieši piederība pie judikatūras un judikatūras atziņu veidošana ir iemesls, kāpēc tiesa bija izšķīrusies vispār izteikties obiter dictum.
Jautājumi diskusijai
Neizvēršot šajā referātā analīzi par judikatūras kā tiesību avota vietu tiesību avotu sistēmā, autore aprobežosies ar neapstrīdamu un normatīvi nostiprinātu bāzes principu, ka „judikatūra ir jāņem vērā”. Proti, judikatūra ir obligāti jāizmanto tiesas spriešanā. Savukārt „izmantot” primāri nozīmē izvērtēt un pēc tam attiecīgi piemērot vai pamatot nepiemērošanu. Taču pirmā stadija darbā ar judikatūras izmantošanu jebkurā gadījumā ir „zināt”, „izpētīt”. Kā paredz likums „Par tiesu varu”, tiesu informatīvās sistēmas ietvaros Augstākā tiesa veido judikatūras datubāzi. Šī uzdevuma īstenošanai, kā arī lai sasniegtu kopējo mērķi pēc vienveidīgas un stabilas judikatūras, strādā Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa. Zinot, ka gan savas tiesas ietvaros formulētās judikatūras atziņas prasa apkopošanu un apstrādi, gan, vēl jo vairāk, citu tiesu (gan horizontāli, gan vertikāli esošo tiesu judikatūra nacionālā līmenī, gan EST un ECT judikatūra) judikatūras izpēte un sekošana līdzi ir ilgstošs un sarežģīts darbs, būtu pamats apsvērt attiecīgu struktūrvienību esamību pie visām tiesām.
Judikatūras datubāzei būtu jāaptver arī pārējo vispārējās kompetences tiesu, ne tikai Augstākās tiesas judikatūra – tas būtu būtisks solis vienveidīgas tiesu prakses veidošanā.
QR
