Justīcija attīstībai. Vācija: Eiropas starptautiskās privāttiesības

Runātāji atzina, ka starptautiskās privāttiesības ir sarežģīta tiesību nozare, kurā nepieciešama gan pamatprincipu apguve, gan īpaša specializācija. Šībrīža mācību programmas nenodrošina nepieciešamo kvalifikācijas apgūšanu. Daudz universitāšu vispār nav starptautisko privāttiesību (obligātā) kursa, kas tālāk praksē liek tiesību piemērotājiem (jo īpaši tiesnešiem) šo nozari apgūt ad hoc, izskatot konkrētu lietu. Tas var atstāt ietekmi uz kvalitāti un ātrumu. Situācija tika raksturota, izmantojot apzīmējums – vienkārši nav zināšanu par regulējumu (ignorance). Šajā situācijā sevi neattaisno arī Eiropas tiesnešu apmācību tīkls (EJTN), kā arī e-tiesiskuma portālā (e-justice portal) pieejamā informācija. Kā risinājums piedāvāts fokusēties uz atbalstu ES starptautisko privāttiesību mācību grāmatu izdošanai „mazo” valodu versijās. Kā pozitīva tendence atzīta arī tiesnešu specializācija noteiktu regulu piemērošanā (jo īpaši pozitīvi atzīmēta bērnu pārrobežu pārvietošana, jo tā prasa gan regulu pārzināšanu, gan Hāgas konvencijas piemērošanu). Nacionālā akadēmiskā izpratne par starptautisko privāttiesību saturu ir pamatā konceptuālajai atšķirībai akadēmiskajā diskursā par šo tematu. Vācijā ar starptautiskajām privāttiesībām saprot tikai piemērojamo likumu, savukārt Francijā – gan piemērojamo likumu, gan jurisdikciju, gan spriedumu atzīšanu un izpildi. Ir valstis, kurās dominē normatīvā regulējumā strukturēts diskurss, bet ir valstis, piemēram, Francija, kurā vairāk dominē pedagoģiskā pieeja (pa tēmām). Tāpat nozīmīga ir akadēmiskajā vidē izmantotā valoda – vērojamam tendence, ka Vācijas akadēmiķi daudz raksta angļu valodā, ko nevarētu teikt par Francijas akadēmiķiem. Darbu izstrāde svešvalodā (jo īpaši angļu valodā) paplašina auditoriju, tomēr vienlaikus rodas sajukums jēdzienu izpratnē un terminu lietojumā. ES finansēto tiesību aktu piemērošanas pētījumu un novērtējumu virzieni būtiski ietekmē arī akadēmiskās vides intereses, tādējādi izzūd „tīri” akadēmisks diskurss par starptautiskajām privāttiesībām. Starptautisko privāttiesību akadēmiķu diskusijai jādomā arī par tās lietojamību. Domas dalījās, vai akadēmiskā vide šobrīd nav kļuvusi pārāk kazuistiska – savu diskursu veidojot uz Eiropas Savienības Tiesas spriedumu atziņām, vai tieši otrādi – pārāk maz izmanto EST prakses atziņas.

Interesants bija salīdzinājums, kurā vērtēta akadēmiķu ietekme uz tiesu praksi. To būtībā nosaka nolēmumu rakstīšanas stils: Vācijā nolēmumos tiek iekļautas atsauces uz tiesību doktrīnu, savukārt Itālijā un Francijā nav pieņemt iekļaut atsauces. Francijas kasācijas instances tiesai raksturīgais ziņojums par spriedumu būtiski papildina pamatojuma izpratni. Tāpat būtiska filozofiska atšķirība saskatīta Vācijas pozitīvismā un Francijas teorētiskajā pieejā nolēmuma argumentācijā, atstājot otrā plāksnē normatīvo regulējumu. No tā rodas atšķirīgais iespaids.

Atsevišķa diskusija tika veltīta tiesu savstarpējās uzticēšanās principam, proti, vai iespējamās aizdomas, ka citas dalībvalsts tiesu sistēma nav neatkarīga, nebūtu iespējamais pamats, izmantojot Līguma par ES darbību 7.pantu, apšaubīt pienākumu atzīt un izpildīt tādas valsts spriedumu.

Secinājumi un ieteikumi

ES starptautisko privāttiesību jomas pārzināšana ir būtiska nolēmumu kvalitātes un procesa efektivitātes atslēga. Lai arī starptautisko privāttiesību pamatkurss būtu jāapgūst pamatizglītības ieguves procesā, tomēr ES ietekme uz šiem jautājumiem un regulējuma attīstība prasa tiesnešiem piedāvāt arī ES starptautisko privāttiesību pamatjautājumu apguves kursu – tas jo īpaši varētu būt aktuāli pēc teritoriālās reformas pabeigšanas, stiprinot specializācijas iespējas.

Iztrūkstot Latvijas akadēmiskajai diskusijai par Eiropas starptautisko privāttiesību disciplīnu un starptautisko privāttiesību disciplīnu kopumā, daļēju iniciatīvu iespējams uzņemties tiesām – vismaz ar tiesu prakses apkopojumiem nodrošināt tiesību piemērotājus ar nepieciešamo informāciju par ES starptautisko privāttiesību jautājumu būtību.