50 gadu jubileja Eiropas civilprocesuālajām tiesībām

Konference apliecināja 1968.gadā noslēgtās konvencijas par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās nozīmi Eiropas Savienības kopējā vēlāk vienotā tirgus izveidošanā un darbības nodrošināšanā. Tikai divus gadus pēc Romas līguma parakstīšanas par Eiropas Ekonomiskās kopienas izveidošanu Komisija aicināja tā laika 6 dalībvalstis izstrādāt kopēju instrumentu, kas nodrošinātu civiltiesisko drošību, tiesību un aizskarto interešu juridisku aizsardzību. Šī konvencija iezīmēja tā sauktā „Briseles režīma” izveidošanu, kas vēlāk papildināts ar Lugano konvencijām un Regulām 44/2001 un 1215/2012 – tādējādi kļūstot par ES tiesību integrālu daļu. Eiropas Savienības Tiesas (EST) ģenerāladvokāts Øe atzīmēja, ka „Briseles režīma” veiksmes stāsts slēpjas šo instrumentu juridiski skaidrajās normās, jo šos tiesību aktus diskutēja juristi (parasti Tieslietu ministrijas). Max Planck institūta Luksemburgā procesuālajās tiesībās direktors Burkhard Hess norādīja, ka „Briseles režīms” ir izveidojis piekto brīvību ES tiesībās – spriedumu brīvu kustību. Tālāk apkopotas interesantas un būtiskas tēzes un atziņas, kas izskanējušas konferences laikā.

EST tiesības interpretēt šo konvenciju tika dotas ar atsevišķu protokolu. Tieši šī vienotā interpretācija ir ļāvusi attīstīt vienotu izpratni par normu būtību un piemērošanu, vienlaikus respektējot dalībvalstu tiesības saglabāt savu neatkarīgu procesuālo tiesību regulējumu un tiesu sistēmu darbību. EST pienesums ir ieviestā skaidrība terminos, jo šajā nozarē iztrūkst kopējas definīcijas. Īpaši spriedumi ir justīcijas mākslasdarbi (ouvre jurisdictionel). Ņemot vērā, ka EST un nacionālo tiesu dialogs balstās konkrētās lietas faktos, ne visi teorijas aspekti var izgaismoties konkrētā nolēmumā. Tiesu prakse veidojas, likumu abstraktās normas piemērojot konkrētos gadījumos. Izskanēja arī kritika par tiesu spriedumiem, kas nav uzticīgi konceptiem. Pat EST nedrīkst aizstāt likumdevēju, tāpēc spriedumos jāatrod līdzsvars, lai neizmantotu ļaunprātīgi (lai tā neizskatītos) juridisko aktīvismu. Nošķiramas judikatūras līnijas un pastāvīgā judikatūra. Arī EST dotā interpretācija un tiesību definēšana jeb noteikšana.

EST tiesnesis norāda, ka prejudiciālo jautājumu lūgumiem faktu ziņā jābūt pēc iespējas precīzākiem (jo definēt faktiskos apstākļus ir un paliek tikai nacionālā tiesneša uzdevums). Defektīvs prejudiciālā nolēmuma lūgums liedz EST sniegt lietderīgu atbildi.

EST spriedums nekļūst svarīgs pats par sevi – tas notiek dialogā ar nacionālajām tiesām. Kāds spriedums var būt ar Grand arrêt [būtisks spriedums] statusu tikai noteiktai valstij, jo būtiski ietekmē tās tiesību sistēmai svarīgus jautājumus.

Runātāji atsaucās uz EST pēdējā laika nolēmumu atziņām, ka savstarpējā uzticēšanās, kas ir pamatu pamatā sadarbībai civillietās, nav akla uzticēšanās, tāpēc dalībvalstu tiesu sistēma ir izaicinājuma priekšā, cik lielā mērā un kā reaģēt uz izaicinājumiem tiesu sistēmu neatkarībai dalībvalstīs.

Pamattiesību jautājumi ir dienas kārtībā. Gan atbildētāja tiesību aizsardzība (piemēram, C-125/79 – ex parte lēmumi nevar tikt atzīti, izmantojot šo režīmu, C-619/10 – aizmugurisku spriedumu atzīšana ir pakļauta nosacījumam par paziņošanu un iespēju pārsūdzēt). Gan sabiedriskās kārtības atruna tiek izmantota līdzīgā situācijā, tikai šeit no klasiskās izpratnes notiek virzīšanās uz [ES līmeņa] pamattiesību aizsardzību (piemēram, C-7/98, C-394/07, C-420/07, C-681/13). ES Pamattiesību hartas 47.pants (ES pamattiesību aizsardzība) un Briseles Ia regulas 45.pants (nacionālo tiesību aizsardzības iespējas). Šīs abas sistēmas mijiedarbojas, un tas atspoguļojas tiesu spriedumos, gan nacionālos, gan EST. Uzstādītajā savstarpējās uzticēšanās mērķī ir parādījies limits. To gan pieļauj EST atziņas, gan arī to izrādījušas dalībvalstu tiesas. Lai arī kritika izskan par Latvijas Augstākās tiesas nolēmumu Flylal lietā, kad pēc EST sprieduma, lai arī pamatojoties uz citiem apsvērumiem (EST tiesnese Toader norāda uz drošību un konstitucionālajiem argumentiem), netiek atzīts ārvalstu nolēmums. Tiek atzīmēts, ka arī Vācijas Augstākā tiesa 2018.gada 29.jūlijā, atsaucoties uz konstitucionālo vērtību aizsardzību, neatzīst Polijas spriedumu. Diskusijas laikā izvirzīta hipotēze, ka veidojas Eiropas sabiedriskā kārtība (ordre public european). Atklāts pagaidām ir jautājums, kādas tiesības ietilpst ES Pamattiesību hartas 47.pantā (tiesības uz taisnīgu tiesu), proti, vai ir noteikti kritēriji, piemēram, ex officio darbība, obligāta kasācijas kontrole, kontrole pārsniedzot sūdzības robežas?

Briseles režīms balstās tā sauktajos „autonomajos jēdzienos”, kas prasa vienādu izpratni visā režīmā, tomēr pētot atklājas, ka grūti atrast šī fenomena pirmsākumus konkrētos spriedumos, jo dažādās valodu versijās šis jēdziens parādās atšķirīgos laikos. Piemēram, C-29/76 runā par vispārējiem principiem no nacionālajām tiesību sistēmām. EST nepieciešami avoti arī autonomajiem jēdzieniem. Šajā ziņā EST pēta nacionālās tiesības, piemēram, kas ir pārdevējs, kas ir delikts vai līgums. Tomēr EST nevar aprobežoties ar vienu sistēmu, jo „Briseles režīmā” jānodrošina ES līmeņa vienotu piemērošanu. Rezultātā rodas situācijas, ka ar EST prejudiciālajiem nolēmumiem tiek mainīta attiecīgās valsts izpratne civiltiesībās vai civilprocesā.

EST lietās izmanto klasisko ES tiesību interpretācijas algoritmu: normas teksta interpretācija, papildinot ar preambulu apsvērumiem, kuros atrodas piemērojamie principi. Sākotnēji Briseles konvencijas interpretācijā dominēja salīdzinošo tiesību pētījumu pieeja, tagad Tiesas nolēmumos dominē regulējuma mērķis. Salīdzinošo tiesību pētījumu pieeju vairs var saskatīt tikai atsevišķos ģenerāladvokātu secinājumos (piemēram, C-133/11 par negatīvajām prasībām). EST pamatā citē pati sevi, tādējādi attālinoties no dalībvalstu prakses un doktrīnas. Ja EST lēmusi ārpus dalībvalstu politiskās gribas, tad dalībvalstīm jāmeklē pielāgošanās iespējas EST nolemtajam.

„Briseles režīma” būtiska daļa judikatūras attiecas uz jautājumu, vai pušu starpā ir līguma attiecības, vai tās veidojas uz atbildības par deliktu (būtisks aspekts jurisdikcijas pamatam). EST judikatūra līguma definējumam prasa brīvprātīgi uzņemtas saistības. Šādi gadījumi analizēti tad, kad ir no likuma izrietošs pienākums. Šobrīd izskatīšanā ir Lugano konvencijas piemērošanas kontekstā iesniegts prejudiciālā nolēmuma lūgums, vai Šveicē par krāpšanu apsūdzēti darbinieki pret darba devēju ir joprojām darbinieki (attiecību pamatā līgums), vai tas ir likuma pārkāpums.

Procesuālās autonomijas princips attīstās līdz ar laiku, un arī tā saturā ir vērojamas izmaiņas. Attiecībā uz efektivitātes un ekvivalences principu laika gaitā spriedumu tekstā nav ievērota konsekvence, kas ļauj spekulēt, vai patiešām ir notikusi attīstība vai tikai vārdu spēle un formulējumu (valodas) izmaiņas.

Atsevišķa diskusija veltīta Briseles (jurisdikcija, spriedumu atzīšana un izpilde) un Romas (piemērojamais likums) regulu savstarpējās savietojamības un atbilstības jautājumiem.

Panelī, kas bija veltīts nākotnes izaicinājumiem, EST prezidents Koen Lenaerts norādīja, ka nākotnē paredz iespēju daļu no izveidotajiem principiem izmatot arī attiecībā uz trešajām valstīm, tomēr saglabājot būtiskāku kontroli, proti, līdzīgi kā pastāv klasiskajās starptautiskajās privāttiesībās. Eiropas Komisijas Tiesiskuma un patērētāju ģenerāldirektore Tiina Astola iezīmēja, ka notiek un turpināsies darbs pie izsniegšanas un pierādījumu iegūšanas regulu pārskatīšanas, tāpat pie Briseles IIa regulas pārskatīšanas – šajā sakarā būtiski drošības mehānismi, lai, atsakoties no exequaturas, tiktu nodrošināta tiesību aizsardzība (jo īpaši: bērna tiesības tikt uzklausītam, bērna labākās intereses). Nākotnē darba kārtībā arī patērētāju kolektīvās prasības – nodrošinot balansu starp patērētāju interesēm, kad tos var pārstāvēt valstīs atzītas patērētāju tiesību aizsardzības organizācijas, un nepieļaujot to pārvēršanos par class actions. Max Planck institūta Hamburgā privāttiesībās goda direktors Jurgen Basedow: tirdzniecības attiecības, jo īpaši institucionalizēti brīvās tirdzniecības līgumi, ES prasa noteikt arī juridisko ietvaru– tāpēc tikai likumsakarīgi, ka šīm valstīm – kā Moldovai, Gruzijai, Ukrainai, nākotnē Lielbritānijai – jāmeklē tiesisks ietvars sadarbībai civillietās.

Dienu pirms konferences Max Planck institūta Luksemburgā procesuālajās tiesībās pētniekiem (doktorantūras studentiem un pēcdoktorantūras pētniekiem) bija dota iespēja prezentēt savus pētījumus un secinājumus un diskutēt ar pieredzējušiem pētniekiem un EST tiesnešiem un ģenerāladvokātiem. Vienīgais atzīmējamais pētījums attiecās uz personisko tiesību aizsardzību apjomu un piemērojamo režīmu. Izmantojot EST lietas 21/76; 68/93; C-194/16 un C-509/09+C-161/10, apskatīts risinājums prasībai pēc notikuma vietas [arī atbildētāja domicila] un kaitējuma iestāšanās vietas. Pēdējais arī tiek saukts par „mozaīkas principu”, jo katrā valstī var iesniegt prasību tikai par tajā ciesto kaitējumu. Kaitējuma iestāšanās vietas valstī nav iespējams prasīt pagaidu noregulējumu par ziņu padarīšanu nepieejamu interneta vidē. Salīdzinājumam par citām tiesībām tika izmantoti nolēmumi lietās C-441/13, C-170/12, C-618/15.

Vienā no diskusijām atzīmēts, ka apsverams, vai nolēmums, kuru tiesu iestāde pieņem, neanalizējot lietas materiālus, proti, tāds, kuru pieņem pēc algoritma principa, iespējams, neatbilst tiesas taisītam spriedumam pārrobežas sadarbības civiltiesībās jomā.

Kopumā pasākums papildināja izpratni par EST nolēmumu lomu un nozīmi, jo īpaši to ietekmi uz nacionālajām tiesību sistēmām.