Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa, strādājot ar Augstākās tiesas nolēmumu apstrādi publiskošanai tiesu nolēmumu portālā un atlasi publicēšanai Augstākās tiesas mājaslapas Judikatūras nolēmumu arhīvam, ir sagatavojusi ieskatu tiesību piemērotājiem interesantos nolēmumos. Augstākās tiesas nolēmumos kā ierasti ir aplūkots plašs jautājumu loks, proti, gan vispārīgi procesa jautājumi, gan arī konkrētu nozaru tiesību jautājumi. Šajā apskatā izcelti nolēmumi, kuros paustās atziņas var būt noderīgas vispārīgu zināšanu papildināšanai vai konkrēti attiecīgo tiesību nozaru jomā.
Nolēmumus apkopojuši attiecīgi par katra departamenta nolēmumu apstrādi atbildīgie: par Administratīvo lietu departamenta nolēmumiem – Kaspars Kukmilks; Civillietu departamenta nolēmumiem – Zinaida Indrūna un Evita Frīdentāle, sadarbībā ar Reini Markvartu, par Krimināllietu departamenta nolēmumiem – Kristīne Laganovska.
Administratīvo lietu departaments
Sociālās tiesības
SKA-26/2018. Spriedumā skaidroti divi svarīgi un savstarpēji saistīti sociālo tiesību principi – subsidiaritātes un līdzdarbības princips. Atsaucoties uz savu iepriekšējo praksi, Administratīvo lietu departaments skaidro, ka subsidiaritātes princips nozīmē, ka sociālā palīdzība personai (vai ģimenei) pienākas tikai tādā gadījumā, ja, pirmkārt, pati persona (vai ģimene) sevi nevar uzturēt tādā materiālā līmenī, kas liedz saņemt sociālās palīdzības statusu (piemēram, lai personu atzītu par trūcīgu, tai pēdējo trīs mēnešu laikā vidējiem ienākumiem jābūt mazākiem par 128,06 euro mēnesī). Otrkārt, personai (vai ģimenei) nav nevienas personas, kura varētu vai kurai būtu pienākums palīdzēt uzlabot personas (vai ģimenes) materiālo stāvokli. Savukārt līdzdarbības princips skaidrots kā personas pienākums pašai aktīvi līdzdarboties administratīvajā procesā, sniedzot iestādei (nepieciešamības gadījumā arī tiesai) lēmuma pieņemšanai nepieciešamās ziņas.
SKA-167/2018. Departamenta kopsēdes spriedumā izteiktas divas būtiskas atziņas sociālo tiesību jomā. Pirmkārt, skaidrots „ienākumu” jēdziens trūcīgas personas statusa iegūšanas procesā, ko regulē 2010.gada 30.marta Ministru kabineta noteikumi Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” (turpmāk – Noteikumi Nr.299). Otrkārt, precizētas atsevišķas atziņas, kuras izteiktas 2017.gada 30.oktobra spriedumā lietā Nr.SKA-416/2017 attiecībā uz aizdevumu kā personas ienākumu avotu.
Par „ienākumu” jēdzienu trūcīgās personas statusa iegūšanas procesā norādīts, ka tiesību normās, kuras bija spēkā laikā, kad persona vērsās iestādē, ienākumu uzskaitījums ir bijis atvērts, proti, konkrētajā noteikumu punktā ir noteikti tipiskākie ienākumu veidi, un tāpēc par ienākumiem var atzīt arī citus personas naudas līdzekļus (piemēram, aizdevumus). Savukārt to naudas līdzekļu saraksts, kuri nav uzskatāmi par ienākumiem, ir pirmšķietami izsmeļošs, proti, tie ir ienākumi, kuri nav norādīti Noteikumu Nr.299 14.punktā, ir uzskatāmi par personas ienākumiem. Spriedumā uzsvērts, ka vispārīgā gadījumā pretēji sociālās palīdzības mērķim būtu neieskaitīt personas iegūtos naudas līdzekļus no aizdevuma (vai cita darījuma, kurš ir noformēts kā aizdevums), ja šie līdzekļi ir izmantoti ikdienas pamatvajadzību nodrošināšanai un ja tie ļauj personai saviem spēkiem pārvarēt īpašās dzīves grūtības (kuru dēļ ir nepieciešama sociālā palīdzība). Vienlaikus spriedumā atzīts, ka, interpretējot normatīvo regulējumu sociālās palīdzības jomā kopsakarā ar sociāli atbildīgas valsts principu, aizdevuma saņemšana un izlietošana hipotekārā kredīta par vienīgo mājokli samaksai, var netikt uzskatīts par personas ienākumu. Spriedumā norādīts, ka priekšnoteikums, lai atzītu, ka aizdevums, kas ņemts hipotekārā kredīta segšanai, nav uzskatāms par ienākumu, ja sociālais dienests pēc individuālas konkrētās personas apstākļu izvērtēšanas konstatējis, ka šāds aizdevums personai ir bijis objektīvi nepieciešams pamatvajadzību apmierināšanai.
Bērnu tiesības
SKA-681/2018. Aplūkoti divi būtiski jautājumi saistībā ar bērnu tiesībām un bāriņtiesu darbu. Pirmais jautājums saistīts ar bāriņtiesas amatpersonas vienpersonisku lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu bērna vecākiem un bērna šķiršanas no ģimenes pieņemšanas pamatu. Kā uzsvērts spriedumā, šāds bāriņtiesas amatpersonas vienpersonisks lēmums ir ārkārtas līdzeklis, lai rīkotos situācijās, kad nekādi citi risinājumi nav iespējami, lai novērstu bērna uzturēšanos apstākļos, kas apdraud viņa veselību, dzīvību vai kad ir apdraudēta bērna pilnvērtīga attīstība. Vienlaikus uzsvērts, ka pirms bāriņtiesas amatpersona pieņem šādu lēmumu, tai ir jāizvērtē, vai nav iespējams novērst apstākļus, kas apdraud bērnu, ar citiem saudzējošākiem līdzekļiem (kuri vienlaikus mazāk ierobežo bērna tiesības uz dzīvi ģimenē). Tikai tādā gadījumā, ja tas nav iespējams, var pieņemt lēmumu par aizgādības tiesību pārtraukšanu bērna vecākiem un bērna šķiršanu no ģimenes.
Otrs jautājums šajā lietā saistīts ar bāriņtiesas oficiālo darba laiku un iestādes darbības nodrošināšanu. Konkrētajā gadījumā jautājums tika vērtēts lietas faktisko apstākļu dēļ, jo tiesai bija radušās aizdomas, ka atbildīgais bāriņtiesas darbinieks, vēloties lietu pabeigt pirms darba laika beigām, nav pieņēmis bērna interesēm atbilstošāko risinājumu. Spriedumā norādīts, ka bāriņtiesai kā krīzes situāciju risināšanas iestādei ir jābūt gatavai risināt situācijas arī ilgāk par oficiālo darba laiku, ja tas ir nepieciešams, lai nodrošinātu izsvērtu un kvalitatīvu lēmumu pieņemšanu.
Pilsonības jautājumi
SKA-237/2018. Departamenta kopsēdē pieņemtajā spriedumā analizēta Pilsonības likuma regulējuma piemērošana atbilstoši Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai. Uzsverot diplomātisko un konsulāro dienestu ārzemēs izdoto lēmumu un veikto darbību tiesisko nozīmi Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnā, norādīts, ka iestādēm un tiesām ir jāņem vērā konsulāro dienestu izdotie lēmumi un veiktās darbības un jāievēro tie atbilstoši minētajai Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnai, tanī skaitā pilsonības jautājumos.
Otra sprieduma atziņa, iespējams, pat būtiskāka, ir, ka Pilsonības likuma 2.panta pirmās daļas 2.punkts interpretējams, ievērojot Pilsonības likuma mērķu sasniegšanu un Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu. Proti, ka minētā tiesību norma piešķir tiesības personai reģistrēties par Latvijas pilsoni, pat ja tā ir dzimusi Latvijas okupācijas laikā, ja vien dzimšanas brīdī vismaz viens no tās vecākiem bija Latvijas pilsonis. Būtiska nozīme šajā lietā ir faktiskajiem apstākļiem: pirmkārt, pieteicēja tēvs okupācijas laikā saņēma Latvijas konsulārā dienestā izdotu ārzemju pasi, otrkārt, pieteicēja tēvam deviņdesmitajos gados tika atjaunota Latvijas pilsonība.
SKA-27/2018 un SKA-28/2018. Nolēmumos apskatītais jautājums saistīts ar Latvijas trimdinieku un viņu pēcnācēju pilsonību. Proti, atbilstoši Pilsonības likuma 8.1panta pirmajai daļai persona, kura likumā noteiktajā laika posmā (no 1940.gada 17.jūnija līdz 1990.gada 4.maijam) ir atstājusi Latviju, glābdamās no PSRS vai Vācijas okupācijas režīma, vai ir deportēta un minēto iemeslu dēļ līdz 1990.gada 4.maijam nav atgriezusies Latvijā uz pastāvīgu dzīvi, saglabā tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni. Spriedumā lietā Nr.SKA-27/2008 dota kritērija „minēto iemeslu dēļ” interpretācija, proti, norādīts, kā minētais kritērijs ir jāinterpretē, ietverot arī sekas, kuras ir radījušas glābšanās no okupācijas režīma vai deportācijas, proti, ciešāka saikne ar citu valsti. Vienlaikus uzsvērts, ka, piemērojot šo tiesību normu, ir būtiski noskaidrot iemeslus, kādēļ persona ir atstājusi Latviju, jo konkrētajā lietā pieteicēja glābās no Vācijas okupācijas režīma. Savukārt lietā Nr.SKA-28/2018 lemts, ka personai nav tiesību tikt reģistrētai kā Latvijas pilsonei, pamatojoties uz Pilsonības likuma 8.1pantu, jo lietā noskaidrots, ka pieteicējas tēvs Latviju ir pametis labprātīgi, lai turpinātu mācības Krievijā, nevis glābdamies no okupācijas režīma. Vienlaikus spriedumā norādīts, ka pieteicējai ir tiesības reģistrēties par Latvijas pilsoni kā Latvijas pilsoņa pēcnācējai.
Būvniecības tiesības
2018.gada pirmajā pusgadā būvniecības tiesību jomā publicēti 7 tiesas nolēmumi, no tiem atzīmējami trīs nolēmumi lietās Nr.SKA-29/2018, SKA-631/2018 un SKA-755/2018. Visiem trim spriedumiem kopīgs jautājums par būvdarbu veikšanu kopīpašumā un citu kopīpašnieku saskaņojuma nepieciešamība.
SKA-631/2018. Konkrētajā lietā strīds bija par patvaļīgas būves nojaukšanu kopīpašumā, precīzāk, vai ir nepieciešams dzīvokļu īpašnieku kopības lēmums par būves nojaukšanu. Rīcības sēdes lēmumā secināts, ka patvaļīgas būves (konkrētajā lietā tas bija malkas šķūnis) nojaukšanas gadījumā nav nepieciešama dzīvokļu īpašnieku kopības piekrišana (vai nepiekrišana), ja būvju nojaukšana izriet no normatīvajiem aktiem.
SKA-29/2018 un SKA-755/2018. Abos nolēmumos aplūkoti jautājumi par būvdarbu veikšanu kopīpašumā (daudzdzīvokļu dzīvojamā māja, kura nav sadalīta dzīvokļos). Lai arī atbilstoši Civillikuma 1068.pantam ar kopīpašumu var rīkoties (konkrētajā gadījumā veikt būvdarbus) tikai ar visu īpašnieku piekrišanu, kuru nevar atņemt ar balsu vairākumu, spriedumā lietā Nr.SKA-29/2018 norādīts, ka, pirmkārt, ja ir noslēgta vienošanās par kopīpašuma lietošanas kārtību, ir iespējams, ka pastāv atšķirīgi nosacījumi būvdarbu saskaņošanā. Otrkārt, nošķirami ar kopīpašniekiem nesaskaņoti būvdarbi, kuri bijuši nepieciešami, lai ēku saglabātu (Civillikuma 1068.panta trešā daļa), no citiem būvdarbiem, kuros ir nepieciešama personas piekrišana.
Vides tiesības
SKA-989/2018. Departaments kopsēdē uzsvēra, ka, pirmkārt, pamatojoties uz savu iepriekšējo praksi (2016.gada 1.augusta lēmums lietā Nr.SKA-942/2016) un tiesību zinātnieku atzīto, jēdziens „vide” ietver arī kultūrvēsturisko mantojumu. Otrkārt, norādīja, ka pieteikums par tādu administratīvo aktu, faktisko rīcību vai publisko tiesību līgumu, kas rada kaitējuma draudus vai kaitējumu kultūrvēsturiskajam mantojumam, iesniedzams, pamatojoties uz Vides aizsardzības likuma 9.panta trešo daļu.
SKA-356/2018 un SKA-757/2018. Nolēmumos analizēti jautājumi par sabiedrības līdzdalības tiesībām vides aizsardzības jomā, proti, par personas tiesībām iegūt informāciju par būvniecības ieceri, par sabiedrības iespējām ietekmēt lēmumu utt. Izceļamas divas sprieduma lietā Nr.SKA-356/2018 atziņas. Pirmkārt, sabiedrības informēšana par sabiedrības līdzdalības pasākumiem (piemēram, publisko apspriešanu) un to īstenošana nav aplūkojama formāli, bet gan ir vērtējams, vai šie pasākumi pēc savas būtības ir sasnieguši savu mērķi. Otrkārt, ierosinātāja darbībām sabiedrības informēšanas un iesaistes procesā jābūt tādām, kas kopumā ir vērstas uz pēc iespējas lielākas sabiedrības iesaistes veicināšanu (tanī skaitā organizējot sabiedriskās apspriešanas procedūru tā, lai efektīvi tiktu nodrošināta sabiedrības iespēja tajā piedalīties). Vienlaikus spriedumā uzsvērts sabiedrības pienākums būt aktīvai un iesaistīties sabiedrības iesaisti nodrošinošos pasākumos.
Nodokļu tiesības
SKA-30/2018 un SKA-81/2018. Spriedumos ir aplūkoti divi saistīti jautājumi par muitas tranzīta procedūrām un atsevišķu Padomes 1992.gada 12.oktobra Regulas (EEK) Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (turpmāk – Muitas kodekss) normu piemērošanu, proti, par preču izņemšanu no muitas uzraudzības un principiālu atbildību par nodokļu parādu.
Pirmais jautājums – preču izņemšana no muitas uzraudzības – katrā no abiem spriedumiem aplūkots no cita skatpunkta. Spriedumā lietā Nr.SKA-81/2018, ievērojot Eiropas Savienības Tiesas sniegtos apsvērumus, atbildot uz Departamenta uzdotajiem jautājumiem, atzīts, ka ievedmuitas parāds rodas arī par preci, kura ir atzīstama par nelikumīgi izņemtu preci no muitas uzraudzības, ja pastāv risks, ka tā var nonākt Eiropas Savienības ekonomiskajā apritē. Vienlaikus norādīts, ka ievedmuitas parādu ir iespējams aprēķināt tikai tad, ja netiek pierādīts, ka prece (vai tās daļa) ir gājusi bojā vai neglābjami zudusi. Savukārt spriedumā lietā Nr.SKA-30/2018 aplūkots jautājums par muitas iestādes tiesībām veikt pārbaudi par preču izņemšanu no muitas uzraudzības pēc muitas procedūras pabeigšanas. Balstoties uz Eiropas Savienības Tiesas atziņām citās lietās, atzīts, ka muitas iestādei ir šādas tiesības (proti, veikt pārbaudi pēc muitas procedūras pabeigšanas), tomēr vienlaikus uzsvērts, ka šajā jautājumā ļoti būtiska loma ir faktiskajiem apstākļiem (konkrētajā lietā faktam, ka Latvijas muitas iestāde pabeidza muitas procedūru bez fiziskas kravas kontroles).
Attiecībā uz otro jautājumu – principiālu atbildību – abos spriedumos izteiktas līdzīgas atziņas, proti, ka principiālam ir primārā atbildība par nodokļu parādu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir vainojams konkrētajā lietā (piemēram, pārvadātāja rīcības dēļ ir pazudusi daļa no kravas). Vienlaikus uzsvērts, ka atbildība par nodokļu parādu ir solidāra, no kā izriet divi būtiski aspekti attiecībā uz tiesībām. Pirmkārt, muitas iestādei ir tiesības (bet, kas ir svarīgi, nav pienākums), vēršoties pret principiālu, noteikt solidāru atbildību arī citām personām (pārvadātājiem). Otrkārt, principiālam ir regresa prasības tiesības pret pārvadātājiem neatkarīgi no tā, vai muitas iestāde ir noteikusi solidāru atbildību, vai ne.
SKA-44/2018. Šajā lietā jautājums attiecas uz pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesību liegšanu. Spriedumā ietvertas vadlīnijas/rekomendācijas par pašu pārbaudes kārtību, kādu tiesai būtu vēlams izmantot, analizējot jautājumu par to, vai pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības ir liegtas pamatoti. Jāuzsver, ka šī nolēmuma atziņas nemaina iepriekšējo Augstākās tiesas judikatūru, proti, lai uzņēmumam tiktu liegtas tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa priekšnodokļa atskaitīšanu, ir nepieciešams konstatēt vienu no šiem nosacījumiem: 1) darījums faktiski nemaz nav noticis (preces reāli nav piegādātas vispār, noformēti ir tikai dokumenti); 2) pieteicēja pati iesaistījusies darījumā ar fiktīvo uzņēmumu, līdz ar to nodokļu sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā; 3) pieteicēja ir bijusi informēta, ka tiek iesaistīta darījumā ar fiktīvo uzņēmumu.
Minēto jautājumu būtu jāuzskata par aktuālu, jo, kā savā publikācijā ir norādījis Administratīvo lietu departamenta tiesneša palīgs Jānis Geks: balstoties uz Administratīvo lietu departamenta statistiku, no visām 2017.gadā departamentā saņemtajām kasācijas sūdzībām nedaudz vairāk nekā viena trešdaļa (36%) bija par lietām, kurās atbildētājs bija Valsts ieņēmumu dienests, savukārt no visām kasācijas sūdzībām, kurās atbildētājs bija Valsts ieņēmumu dienests, vairāk nekā puse (57%) bija strīdi par pievienotās vērtības nodokli. Vienlaikus būtu norādāms, ka, aplūkojot tiesu praksi šajā jautājumā, ir konstatējams, ka bieži vien spriedums tiek atcelts, pamatojies uz to, ka tiesa nav novērtējusi/analizējusi lietā esošos pierādījumus atbilstoši Augstākās tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai. Spriedumā lietā Nr.SKA-92/2018 departaments analizē pierādīšanas pienākuma sadalījumu starp nodokļu maksātāju un Valsts ieņēmumu dienestu.
Pagaidu aizsardzība tiesā
29.jūnijā departaments pieņēma lēmumu lietā Nr.SKA-1320/2018, ar kuru tika noraidīta pieteicēja blakus sūdzība par Administratīvās rajona tiesas lēmumu par lūguma par pagaidu aizsardzību piemērošanu izskatīšanas izbeigšanu. Norādot, ka Administratīvās rajona tiesas lēmums bija pamatots, lēmumā sniegts novērtējums tiesas rīcībai par lūguma par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu izskatīšanu.
Augstākās tiesas lēmumā uzsvērta tiesas būtiskā loma efektīvas pagaidu aizsardzības nodrošināšanā. Proti, tieši tiesai ir aktīvs pienākums rīkoties tā, lai jautājums par pagaidu aizsardzības līdzekļu piemērošanu tiktu izlemts ātri un efektīvi. Šajā pienākumā ietilpst arī tiesas pienākums maksimāli novērst iespējamību, ka lūguma par pagaidu aizsardzības līdzekli izskatīšanas ilguma dēļ tiesību aizskārums var kļūt neatgriezenisks (kā tas bija konkrētajā gadījumā, kur persona vērsās tiesā par Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumu, ar kuru tika noraidīta pieteicēja sūdzība par neatbilstošām iepirkuma konkursa nolikuma prasībām un atļauts pasūtītājam turpināt iepirkumu, kurš laikā, kamēr tiesa skatīja lūgumu par lēmuma apturēšanu, tika pabeigts un tika noslēgti iepirkuma līgumi ar uzvarējušajiem pretendentiem).
Atbildība par pagaidu aizsardzības iespēju īstenošanas efektivitāti gulstas ne tikai uz tiesnesi, bet arī uz tiesu kā iestādi. Tāpēc tiesai jābūt organizētai tā, lai dokumenti, kas saistīti ar pagaidu aizsardzības lūgumu, tiktu pēc iespējas ātrāk nodoti tiesnesim, kura kompetencē ir šis jautājums. Prejudiciāli citos līdzīgos gadījumos norādīts, ja iepirkuma līgums ar konkursa uzvarētāju vēl nav noslēgts, tiesai būtu jāaicina pasūtītājs līdz pagaidu aizsardzības līguma izskatīšanai atturēties no līguma noslēgšanas.
Civillietu departaments
Sabiedrības dalībnieka lojalitātes pārkāpums
Divās lietās tika dots novērtējums sabiedrības dalībnieka lojalitātes pienākuma iespējamajam pārkāpumam.
Spriedumā lietā Nr.SKC-34/2018 tiesa atzina, ka sabiedrības dalībnieka lojalitāte pret sabiedrību kā vispārīgs pienākums izriet no Civillikuma 2341., 2250. un 2251.panta. Ņemot vērā šo dalībnieka likumisko pienākumu, ne sabiedrībai, ne citiem tās dalībniekiem nav jāpiecieš savā sastāvā dalībnieks, kurš ne vien šo pienākumu nepilda, bet ar savu rīcību nodarījis sabiedrībai būtisku kaitējumu, turklāt pastāv iespēja, ka viņš varētu kaitējumu nodarīt arī turpmāk.
Augstākā tiesa norādīja, ka viens no Komerclikuma 195.panta mērķiem ir novērst turpmāka kaitējuma nodarīšanu sabiedrībai no tai nelojāla dalībnieka puses. Vērtējot turpmāka kaitējuma nodarīšanas iespējamību, jāņem vērā arī konkrētā dalībnieka rīcības raksturs, proti, vai kaitējuma nodarīšana ir bijis atsevišķs, izolēts incidents, kam pamatā ir nejauša apstākļu sakritība vai neuzmanība, vai arī tā ir radīta ar tīšu, sistemātisku šī dalībnieka rīcību. Turklāt nav vajadzīgs tīšs nolūks kaitēt sabiedrībai, pietiek ar to, ka kaitējums ir nodarīts ar apzinātu rīcību, kuras kaitīgumu sabiedrībai tās veicējs nevarēja neapzināties. Jāņem vērā arī dalībnieka rīcības motīvi – tīša, ar nolūku veikta sistemātiska plānveida rīcība, kas vērsta uz būtisku zaudējumu nodarīšanu sabiedrībai ar mērķi gūt no tā personisku labumu, vienmēr uzskatāma par nopietnu lojalitātes pārkāpumu pret sabiedrību ar augstu atkārtošanās iespējamības risku un tāpēc par būtisku kaitējumu Komerclikuma 195.panta izpratnē.
Dažas no pazīmēm, kuras var norādīt uz lojalitātes pārkāpumu: sabiedrībai kaitējumu nodarījusī rīcība ir bijusi tīša, veikta ilgākā laika posmā un ietver sevī vairākas, uz vienu mērķi vērstas saskaņotas aktīvas darbības.
Konkrētajā lietā par šādām darbībām tika atzītas:
1) fiktīvu sapulču vairākkārtēja noturēšana, kas konstatēta ar spēkā stājušos tiesas spriedumu,
2) pieteikuma iesniegšana Uzņēmumu reģistram par fiktīvajās sapulcēs pieņemto lēmumu reģistrāciju komercreģistrā, prettiesiski iegūstot valdes locekļa statusu pret trešajām personām,
3) prettiesiski iegūtā valdes locekļa statusa izmantošana, slēdzot cesijas līgumu un izdodot vekseli uz sabiedrībai neizdevīgiem noteikumiem,
4) kaitējums sabiedrībai nodarīts par labu citām komercsabiedrībām, kuras saistītas ar atbildētāju (atbildētājs ir pārstāvējis cesionāru, un vekselis izdots sabiedrībā, kurā viņš ir vienīgais dalībnieks un valdes loceklis), kas var norādīt uz to, ka atbildētājs ir patiesais labuma guvējs šajās sabiedrībās.
Spriedumā lietā Nr.SKC-195/2018 faktiskie apstākļi attiecās uz tālākizglītības jomu, proti, viens no sabiedrības dibinātājiem nodibināja konkurējošu sabiedrību, kā arī veicināja tās aktīvu darbību. Šajā nolēmumā konkretizēts, ka ievērojams kaitējums sabiedrībai var izpausties arī kā ievērojams apmācāmo skaita samazinājums.
Pārstāvja nepielaišana ārvalsts likuma satura noskaidrošanai valsts valodas nezināšanas dēļ
Lietā Nr.SKC-84/2018 Augstākā tiesa atcēla apelācijas instances tiesas spriedumu, kas pamatots ar šādiem apsvērumiem. Tiesa nevar nodrošināt tulku juridiskās personas pārstāvim. Viens no otras puses pārstāvjiem – zvērināts advokāts – nepārvalda krievu valodu, bet otrs zvērināts advokāts iebilst pret paskaidrojumu sniegšanu „ne valsts valodā” (tā tiesas sēdes protokolā). Tātad secināms, ka apelācijas instances tiesa, nepielaižot par prasītājas pārstāvi valsts valodas nepratēju, piemērojusi Civilprocesa likuma 13.pantu.
Augstākā tiesa norādīja, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā, ka, uz tiesas sēdi ierodoties ar savu tulku, kas ir ar mieru nodrošināt tulkojumu ne vien savam pārstāvim – citas valsts zvērinātam advokātam, bet arī pretējās puses advokātam, lietas dalībnieks ir izpildījis Civilprocesa likuma 13.panta ceturtajā daļa noteikto pienākumu.
Šādos apstākļos apelācijas instances tiesa nepamatoti atteikusies pielaist lietā lietas dalībnieka pārstāvi kopā ar tulku, tādā veidā pārkāpjot Civilprocesa likuma 13. un 83.pantu. Tulka pakalpojumu izmantošana tiesas sēdē nenozīmē, ka tiesvedība nenotiek valsts valodā.
Konkrētajā situācijā tāda pārstāvja nepielaišana lietā, kura rīcībā varēja būt ziņas par citas valsts likuma piemērošanas praksi un kurš ar mērķi sniegt šīs ziņas ir ieradies tiesā, varēja ietekmēt lietas iznākumu. Tāpēc Augstākā tiesa konkrēto procesuālo normu pārkāpumu uzskatīja par būtisku, kas varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas.
Atlīdzinājuma prasības, kas izriet no publiski tiesiskajām attiecībām, pakļautība
Spriedumā lietā Nr.SKC-78/2018 norādīts, ka atlīdzinājums par tiesību nepamatotu aizskārumu, kas nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes faktisko rīcību, izriet no publiski tiesiskajām, nevis civiltiesiskajām attiecībām, tāpēc ir izvērtējams Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.
Vispārējās jurisdikcijas tiesai ir pakļautas lietas, kurās jārisina strīdi par personas aizskarto vai apstrīdēto civilo tiesību vai ar likumu aizsargāto interešu aizsardzību. Tiesai ir rūpīgi jāizvērtē, vai personas rosinātais strīds vispār attiecināms uz tādu, kas risināms Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Spriedumā atspoguļots jautājuma doktrinārais vērtējums – par lietas pakļautību gan senākā, gan mūsdienu juridiskā literatūrā akcentēto privāto un publisko tiesību dalījuma jeb nošķiršanas nozīmi, kā arī norādītas būtiskas judikatūras atziņas šajā jautājumā.
Ievērojot likuma „Par tiesu varu” 1.panta ceturtajā daļā noteikto – katrai personai ir tiesības uz lietas iztiesāšanu likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā, personai ir tiesības savas aizskartās, ierobežotās vai apstrīdētās tiesības aizstāvēt nevis tādā kārtībā, kādā tā vēlas vai kādu tā subjektīvi uzskata par lietderīgāko, bet gan tādā kārtībā, kādu noteicis likumdevējs. Apstāklis, ka persona nav pilnvērtīgi izmantojusi likumā noteikto regulējumu savu interešu aizsardzībai administratīvā procesa ietvaros, nepārvērš konkrēto starp privātpersonu, no vienas puses, un publisko tiesību subjektu, no otras puses, radušos tiesisko attiecību par civiltiesiska rakstura strīdu, kas varētu tikt izskatīts civilprocesuālā kārtībā.
Spriedumā lietā Nr.SKC-69/2018, kurš taisīts paplašinātā tiesnešu sastāvā, precizēta agrākā spriedumā lietā Nr.SKC-32/2013 paustā atziņa attiecībā uz iespēju izņēmuma kārtā turpināt izskatīt ārpus civilās tiesvedības kompetences esošus lietu.
Lietā Nr.SKC-32/2013 ārpus civilās tiesvedības kompetences esošā jautājuma izskatīšana kasācijas instancē tika turpināta izņēmuma kārtā, jo daļēji tiesas rīcības dēļ, pieņemot lietu, kas tai nav pakļauta, izveidojās situācija, kad personai bija zudusi iespēja savu tiesību aizsardzību īstenot administratīvā procesa kārtībā.
Lietā Nr.SKC-69/2018 pastāvēja būtiska faktisko apstākļu atšķirība, jo persona bija vērsusies ar prasību civilprocesuālā kārtībā pēc tam, kad pieteikums par iestādes faktisko rīcību Administratīvajā rajona tiesā tika uzskatīts par neiesniegtu un atdots iesniedzējam, jo trūkumi pieteikumā netika novērsti likumā noteiktajā termiņā, un tas neattaisno Satversmes 92.pantā noteikto personas pamattiesību nodrošināšanas pārākumu pār tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem.
Tiesa atkāpās no šajā lietā 2015.gada 3.novembra nolēmumā paustā uzskata par iespēju tiesvedību lietā turpināt Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā, kā arī par tiesas pienākumu pārbaudīt un novērtēt prasītāja argumentus attiecībā uz viņam liegto iespēju izpildīt administratīvās tiesas tiesneša lēmumā norādītos trūkumus. Apstāklim, vai prasītājam, atrodoties apcietinājumā, bija iespējams izpildīt administratīvās tiesas tiesneša lēmumā norādītos trūkumus un pabeigt likumā noteiktajā termiņā uzsākto procesu savu tiesību aizstāvēšanai administratīvajā tiesā, nav nozīmes.
Negatīvās atzīšanas prasības civiltiesībās
Spriedumā lietā Nr.SKC-107/2018, kurā lūgts atzīt, ka kreditoram nav tiesību prasīt galviniekiem izpildīt no galvojuma līgumiem izrietošas saistības, secināts, ka prasītāju izvirzītais prasījums par galvojuma saistības pienākuma nepildīšanas atzīšanu savā būtībā atbilst negatīvajai atzīšanas prasībai.
Spriedumā lietā Nr.SKC-1/2018 par dūmeņa pārbūves atzīšanu par prettiesisku secināts, ka lietā celtā prasība, kas pamatota ar atbildētāja jau veiktajām darbībām, ir vērsta uz atbildētāja radīto īpašuma aizskāruma novēršanu un ka tā tādējādi atbilst negatorās prasības saturam.
Spriedumā lietā Nr.SKC-36/2018 par rēķina daļēju atzīšanu par spēkā neesošu secināts, ka prasība, kas celta nolūkā panākt tiesas apstiprinājumu (konstatējumu), ka prasītājam nav pienākuma izpildīt līgumsaistības pieprasītajā apmērā, pēc savas būtības atbilst juridisko attiecību nepastāvēšanas prasībai, t.i., tā dēvētajai negatīvajai atzīšanas prasībai.
Spriedumā lietā Nr.SKC-239/2018 par faktūrrēķina atzīšanu par nepamatotu secināts, ka konkrētajā gadījumā prasītājs savu tiesību aizskārumu saistījis ar nepamatoti izrakstītu faktūrrēķinu, par prasības mērķi izvirzot šajā rēķinā iekļauto maksājumu atlīdzināšanas pienākuma nepastāvēšanas konstatēšanu.
Savos spriedumos (lietās Nr.SKC-107/2018, SKC-36/2018, SKC-239/2018) kasācijas instances tiesa atsaukusies uz juridiskajā literatūrā norādīto, ka „negatīvā atzīšanas prasība, kas vēsturiski sakņojas romiešu tiesību institūtā provocatio ex lege diffamari, vērsta uz juridisku attiecību neesamības atzīšanu, pirms noticis tiesību pārkāpums, kurš dotu pamatu prasīt apmierinājumu” (Lange V. Atzīšanas prasība un mūsu Senāta judikatūra. Rīga, 1937, 7.lpp.). Personai, kuras tiesības atbildētājs nostāda apdraudētā stāvoklī, bet vēl nav pārkāpis, bija pamats celt atzīšanas prasību, kurai pēc būtības ir prejudiciāls raksturs.
Nolēmumos secināts, ka Latvijas starpkaru laikposmā prejudiciālu prasību, kurai piemita procesuāls, nevis materiāltiesisks raksturs, varēja celt tikai tad, ja atbildētājs vēl nebija pārkāpis (traucējis) prasītāja tiesības. Citiem vārdiem, šādas prejudiciālas prasības par juridiskās attiecības pastāvēšanu vai nepastāvēšanu likumā īpaši bija paredzētas kā preventīvs līdzeklis tādu strīdu, neskaidrību, nenoteiktības tiesībās novēršanai, kas varētu būt pamats piespriešanas vai tiesībpārveidojošas (konstitutīvas, kas vērstas uz juridisko attiecību radīšanu, grozīšanu, izbeigšanu) prasības celšanai.
Skaidrojot mūsdienās spēkā esošo civilprocesuālo regulējumu (spriedumos lietās Nr.SKC-107/2018 un SKC-239/2018), norādīts, ka šobrīd spēkā esošajā Civilprocesa likumā likumdevējs nav iekļāvis normu, kas paredzētu personai iespēju tiesas ceļā prasīt juridiskas attiecības pastāvēšanas vai nepastāvēšanas atzīšanu. Tiesas aizsardzību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā bauda persona, kuras prasījums saistāms ar tās tiesību aizskārumu. Jebkurai prasībai jābūt vērstai uz konkrēta tiesību vai interešu aizskāruma vai apstrīdējuma novēršanu, proti, materiāltiesiskām attiecībām. Savukārt tiesai, aizstāvot personu aizskartās vai apstrīdētās civilās tiesības, jāizvēlas un jāpiemēro atbilstošs tiesību aizsardzības līdzeklis, kas var būt vērsts uz: 1) tiesību atzīšanu; 2) tā stāvokļa atjaunošanu, kāds bija līdz tiesību aizskārumam; 3) tiesību aizskarošās darbības pārtraukšanu; 4) pienākuma uzlikšanu; 5) tiesiskās attiecības grozīšanu vai izbeigšanu u.c.
Vienlaikus nevar uzskatīt, ka pozitīvās vai negatīvās atzīšanas prasības Civilprocesa likums vispār nepazīst. Persona nav ierobežota celt šādu prasību ar nosacījumu, ka ir radies strīds par tiesībām vai tikušas aizskartas ar likumu aizsargātās intereses.
Pieteikuma atkārtota iesniegšana par maksātnespējas procesa pasludināšanu
Civillietu departaments 26.janvārī noraidīja virsprokurora protestu lietā Nr.SPC-2/2018 un norādīja – ja pieteikums par fiziskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu iesniegts atkārtoti par saistībām, par kurām tiesa jau ir lēmusi, nepiemērojot saistību dzēšanas procedūru parādnieka negodprātīgas rīcības dēļ, un no tā neizriet, ka jautājuma izlemšanai būtiski mainījušies faktiskie vai tiesiskie apstākļi, pieteikums nav pieņemams. Savukārt gadījumā, ja fakts, ka pieteikums iesniegts atkārtoti, tiek konstatēts jau pēc maksātnespējas procesa pasludināšanas, ierosinātais process ir jāizbeidz.
Departaments atgādināja Satversmes tiesas atziņu, ka fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir veicināt fiziskās personas maksātspējas atjaunošanu un vienlaikus pēc iespējas pilnīgāk apmierināt kreditoru prasījumus no parādnieka mantas; parādnieks var tikt atbrīvots no atlikušajām parādsaistībām tikai tad, ja tas godprātīgi pildījis Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus (sk. Satversmes tiesas 2016.gada 28.septembra sprieduma lietā Nr.2016-01-01 11.1. un 11.2.punktu).
Defektīvi gribas izteikumi
2018.gada pirmajā pusgadā Civillietu departaments izskatījis divas lietas par Civillikuma 1438.panta un 1439.panta piemērošanu, konstatējot un analizējot pušu apstrīdētajos darījumos ietvertos defektīvos gribas izteikumus.
Spriedumā lietā Nr.SKC-7/2018 par pušu noslēgtā aizdevuma līguma atzīšanu par simulatīvu darījumu un spēkā neesošu no noslēgšanas brīža vērsta uzmanību uz simulatīva un fiktīva darījuma nošķiršanas nepieciešamību, akcentējot, ka šķietams jeb fiktīvs darījums un simulatīvs darījums ir divi dažādi gribas izteikuma veidi, kuri izraisa atšķirīgas tiesiskas sekas.
Civillietu departaments atzina, ka par simulatīvu kvalificējams tāds darījums, aiz kura apslēpts cits – līdzēju patiesi gribētais un likumā regulētais – līguma tips (Civillikuma 1439.pants). Šis gribētais līgums paliek spēkā, ja vien tas nav noslēgts ar mērķi pievilt trešo personu vai apiet likumu. Ja tādu simulatīvu darījumu, kas neskar trešo personu intereses, līdzēji noslēguši, brīvi izteicot savu gribu, tad nav iedomājama tāda situācija, ka šāds darījums varētu tikt atzīts par spēkā neesošu pēc vienas saistītās puses prasījuma.
Turpretī ja šķietama jeb fiktīva darījuma gadījumā griba izteikta tikai izskata pēc, tai nav nekādu tiesisku seku, izņemot trešās personas prettiesīga maldinājuma gadījumus (Civillikuma 1438.pants). Līdz ar to, ja griba izteikta izskata pēc, kas nozīmē, ka gribas faktiski nav, šāds darījums nevar radīt tiesiskas sekas, tāpēc šķietams darījums ir nederīgs jeb absolūti spēkā neesošs no noslēgšanas brīža.
Spriedumā lietā Nr.SKC-52/2018, atsaucoties arī uz iepriekš minētajā spriedumā lietā Nr.SKC-7/2018 izteiktajām atziņām, norādīts, ka apelācijas instances tiesa, atzīdama, ka pušu noslēgtais darījums apspriežams pēc Civillikuma 1439.panta, nav apsvērusi, vai strīdus darījums nav noslēgts ar mērķi pievilt trešās personas vai apiet strīdus nekustamā īpašuma kopīpašnieku Civillikuma 1073.pantā noteiktās pirmpirkuma tiesības, uz ko lietas iztiesāšanas laikā norādījuši lietas dalībnieki.
Savos atzinumos tiesa atsaucās uz tiesību doktrīnā par Civillikuma 1439.pantu izteiktajām atziņām, kā arī tā ņēma vērā Latvijas Senāta judikatūrā, iztulkojot Civillikuma 1439.pantam atbilstošo Baltijas Vietējo likumu kopojuma 2952.pantu, norādīto: „Sakarā ar tādas prasības pamatu, kura vērsta uz zināma līguma atzīšanu par simulatīvu, jānoskaidro tas fakts, ka kontrahentu īstais nodoms bijis noslēgt citu līgumu nekā to, ko norāda faktiski uzrakstītais kontrakts. Tātad prasītājam jāpierāda: a) īstais starp kontrahentiem patiesi domātās līguma noslēgšanas fakts un šā līguma saturs, b) ka šis īstais līgums nav atradis attiecīgu izteikšanu faktiski uzrakstītā kontraktā [..]. Tādēļ prasītājam uzdevums bija iesniegt tiesai neapšaubāmus pierādījumus tam, ka kontrahentu griba būtu jāiztulko taisni prasītāja uzrādītā nozīmē (Latvijas Senāta 1922.gada 1.jūnija sprieduma lietā Nr.156 izvilkums. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1927, Nr.2/3, 115.lpp.).
Krimināllietu departaments
Apstākļi, kas liedz veikt kriminālprocesu (Kriminālprocesa likuma 4.nodaļa)
Divās lietās (Nr. SKK-20/2018 un SKK-349/2018) par pierādījumiem, kas iegūti neapstrīdamos interešu konflikta apstākļos, Krimināllietu departaments atzina pierādījumus, ko policijas darbinieks ieguvis, veicot izmeklēšanas darbības un sastādot procesuālos dokumentus pēc viņa nopratināšanas liecinieka statusā šajā pašā kriminālprocesā. Valsts policijas darbinieki vienā no lietām veica izmeklēšanas darbības – uzrādīšanu atpazīšanai pēc fotogrāfijām un speciālā izmeklēšanas eksperimenta veikšanai paredzēto naudaszīmju apskati, par ko sastādīja attiecīgus protokolus, bet otrā lietā veica pasākumus akcīzes preču nelegālās aprites jomā, par ko sastādīja ziņojumu. Pēc minēto darbību veikšanas policijas darbinieki šajos kriminālprocesos tika nopratināti kā liecinieki, taču pēc nopratināšanas turpināja veikt izmeklēšanas darbības – piedalījās speciālā izmeklēšanas eksperimenta veikšanā un sastādīja pārskatu par speciālā izmeklēšanas eksperimenta veikšanu, kā arī veica aizturētā kratīšanu, par ko sastādīja protokolu, un attiecīgi piedalījās kratīšanas laikā atrasto un izņemto tilpņu ar nelikumīgu alkoholisko dzērienu – spirtu – apskatē un parakstīja procesuālu dokumentu – apskates protokolu.
Apelācijas instances tiesas nolēmumi tika atcelti pilnībā un lietas nosūtītas jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, jo tiesa, nekonstatējot, ka vairāki pierādījumi, ar kuriem pamatots notiesājošais spriedums, ir iegūti interešu konflikta apstākļos un nepārbaudot šo pierādījumu pieļaujamību atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām, nav ievērojusi Kriminālprocesa likuma 51.panta 5.punkta un 130.panta nosacījumus, kas atzīstami par Kriminālprocesa likuma būtiskiem pārkāpumiem 575.panta trešās daļas izpratnē.
Atzīmējams, ka Krimināllietu departaments norādīja, ka interešu konflikts nav konstatējams gadījumos, kad policijas darbinieks sākumā veic izmeklēšanas darbības, bet pēc tam tiek nopratināts kā liecinieks par šo izmeklēšanas darbību norisi.
Lietā Nr.SKK-7/2018 izskaidrots, ka par interešu konfliktu, kas liedz lietas izskatīšanā tiesā piedalīties tiesnesim, kurš ir piedalījies šajā kriminālprocesā jebkādā statusā (Kriminālprocesa likuma 52.panta ceturtās daļas 1.punkts), nav atzīstams apstāklis, ka tiesnesis iepriekš šajā lietā ir pieņēmis procesuālu lēmumu, kuram ir organizatorisks raksturs un kas nav saistīts ar iepriekšēju vērtējuma izteikšanu par lietas faktiskajiem un juridiskajiem apstākļiem, proti, lēmumu par krimināllietas atdošanu atpakaļ pirmās instances tiesai trūkumu novēršanai, ja konstatēts, ka apsūdzētais nav parakstījis iesniegto apelācijas sūdzību. Vienlaikus Augstākā tiesa arī norādīja, ka lieta Nr.SKK-88/2010, uz ko kasācijas protestā atsaukusies prokurore, nav salīdzināma ar izskatāmo lietu, jo tajā konstatēti citi lietas faktiskie apstākļi, proti, minētajā lietā tiesnese tiesas sastāvā pieņēma procesuālu lēmumu par liecinieka piespiedu atvešanu uz tiesas sēdi. Pieņemot šādu procesuālu lēmumu, tiesnesis ir izteicis iepriekšēju vērtējumu par jautājumiem, kas var būt būtiski lietas iztiesāšanā. Turklāt šādā gadījumā tiesnesis jau faktiski ir iepazinies ar visiem krimināllietas materiāliem un guvis pamatu konkrētā procesuālā lēmuma pieņemšanai.
Skatot jautājumu, vai procesa virzītājam pirmstiesas procesā bija pamats sevi atstatīt no kriminālprocesa veikšanas, jo viņš bija pazīstams ar cietušo, Augstākā tiesa lietā Nr.SKK-197/2018 norādīja, ka apstāklis, ka amatpersona (konkrētajā lietā – izmeklētāja) ir pazīstama ar procesā iesaistītu personu (izmeklētāja ir par cietušo kriminālprocesā atzītās personas vecāku kaimiņa sieva un virtuālajā vidē – sociālajā tīklā Facebook – izmeklētāja ir apstiprinājusi draudzību ar šo personu), pats par sevi nevar būt par iemeslu, lai atzītu, ka kriminālprocess noritējis neobjektīvi. Tāpat Augstākā tiesa atzina, ka dalība sociālajā tīklā un draudzības apstiprināšana vien nenozīmē, ka tas kaut kādā veidā ietekmējis kriminālprocesa objektīvu norisi.
Lietā Nr.SKK-30/2018 Augstākā tiesa atzina, ka apelācijas instances tiesa, noraidot apsūdzētā un viņa aizstāvja lūgumu par papildu ambulatorās tiesu psihiatriskās ekspertīzes noteikšanu, atsaucoties uz ārstniecības iestādes sniegtajā izziņā ietvertajām ziņām, nav izvērtējusi, vai šīs ziņas nav iegūtas interešu konflikta apstākļos un līdz ar to nav izvērtējusi šajā izziņā sniegto ziņu pieļaujamību saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 130.pantu. Proti, ekspertam, kurš parakstījis atzinumu, apsūdzētais 2016.gadā cita kriminālprocesa ietvaros veiktas ekspertīzes laikā, kuras rezultātā tika ieteikts atzīt apsūdzēto par pieskaitāmu, izteica draudus izdarīt slepkavību. Par šiem draudiem tika uzsākts kriminālprocess izskatāmajā lietā, kurā eksperts ir atzīts par cietušo.
Tiesību uz aizstāvību pārkāpums, kas nav ietekmējis tiesas sprieduma tiesiskumu un pamatotību un nav novedis pie nelikumīga tiesas nolēmuma
Lietā Nr.SKK-J-58/2018 Augstākā tiesa atzina apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo divās tiesas sēdēs, kurās tika lemts par apsūdzētajam piemērojamo drošības līdzekli – apcietinājumu, juridisko palīdzību apsūdzētajam sniedza aizstāvis, kurš bija izslēgts no zvērinātu advokātu skaita, tātad persona, kurai nebija tiesību īstenot aizstāvību. Tomēr ievērojot, ka pār pirmstiesas procesā piemērotā drošības līdzekļa – apcietinājuma – turpmāku piemērošanu tika veikta tiesas kontrole atbilstoši Kriminālprocesa likuma nosacījumiem, un to, ka pirmās instances tiesa, atzīstot apsūdzēto par vainīgu un nosakot viņam sodu brīvības atņemšanas veidā, minētā drošības līdzekļa piemērošanu atzinusi par pamatotu un atstājusi drošības līdzekli negrozītu, Augstākā tiesa atzina, ka apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pārkāpums minētajās tiesas sēdēs nav ietekmējis pirmās instances tiesas sprieduma tiesiskumu un pamatotību un nav novedis pie nelikumīga tiesas nolēmuma Kriminālprocesa likuma 575.panta izpratnē. Tiesību uz aizstāvību pārkāpums (Kriminālprocesa likuma 20.panta otrā daļa), kas nav atzīstams par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas novedis pie nelikumīga sprieduma, tika konstatēts vēl vienā lietā, kurā pirmās instances tiesa, izskatot lietu, nepaziņoja un neuzaicināja apsūdzētā izvēlēto aizstāvi uz tiesas sēdēm. Augstākā tiesa norādīja, ka šis pārkāpums nav atzīstams par Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu, kas novedis pie nelikumīga sprieduma, jo apsūdzētajam pirmās instances tiesā (lieta iztiesāta apsūdzētā prombūtnē (in absentia)) tika nodrošināta aizstāvība, pieaicinot Latvijas Zvērinātu advokātu padomes aizstāvjus, turklāt, pārsūdzot pirmās instances tiesas nolēmumu, apsūdzētais nav norādījis, ka pirmās instances tiesā ir pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību.
Izlīguma iespējamība kasācijas instances tiesā
Lietās Nr.SKK-190/2018 un SKK-555/2018 Augstākā tiesa izbeidza kriminālprocesu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 377.panta 9.punktu. Kasācijas instances tiesa atzina, ka kriminālprocesos, kurus var uzsākt tikai uz cietušās personas pieteikuma pamata un kuros ir pilnīgi novērsts vai atlīdzināts ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu radītais kaitējums, izlīgums starp apsūdzēto un cietušo ir kriminālprocesu nepieļaujošs apstāklis. Konstatējot, ka izlīgums satur visus nepieciešamos un obligātos Kriminālprocesa likumā paredzētos nosacījumus par izlīguma formu un saturu, kriminālprocesa izbeigšana ir iespējama arī kasācijas instances tiesā, jo tiesai nav jāskaidro faktiskie apstākļi, tostarp izlīguma noslēgšanas apstākļi, bet ir izlemjams jautājums par likuma piemērošanu. Abās lietās kasācijas instances tiesai bija iesniegts zvērināta notāra taisīts notariāls akts – izlīgums kriminālprocesā.
QR
