Tiesību mācīšana skolā

Cilvēka izpratne
par demokrātiju,
par pilsonisko sabiedrību,
pilsonisko līdzdalību,
pilsonisko atbildību,
kopējo labumu,
likuma vērtību
ir atkarīga no zināšanām un vērtību izpratnes.

I

Tiesību mācīšana nav mācīšana par likumiem un likumu pantiem. Tiesību zināšana ir zināšana par to, kā katrs indivīds un sabiedrība dzīvo tiesību telpā, kā veidojas indivīdu savstarpējā attiecības, kā veidojas indivīda un sabiedrības, indivīda un valsts iestāžu attiecības. Līdz ar to nepietiek skolēnam iemācīt likumus un likumu pantus, bet jāmāca izpratne par tiesību būtību.

Jebkuras ēkas būvniecība sākas ar tās pamatiem.

Izpratne par tiesībām un valsti, kā arī izpratne par vērtībām tiek veidota, apgūstot pamatjautājumus ģimenē, bērnudārzā, skolā.

Tā kā šodienas sarunas temats ir tiesību mācīšana skolā, tad es palikšu šajā ietvarā, nepaplašinot savas pārdomas uz ģimeni un bērnudārzu, kam nenoliedzami arī ir svarīga loma jaunā cilvēka tiesību izpratnes veidošanā.

Es noteikti nepretendēju paust izglītības eksperta viedokli par tiesību mācīšanu skolā. Varu dalīties tikai savā viedoklī, kas veidojies, vadot Augstākajā tiesā skolēniem nodarbības par tiesu sistēmu, kā arī vērojot jauniešu uzvedību sabiedrībā, kā arī sekojot līdzi, kas maniem diviem pusaudžiem tiek mācīts skolā.

Augstākajā tiesā labprāt tiek uzņemtas skolēnu grupas, kas vēlas apskatīt tiesu, kā arī noklausīties stāstījumu par Latvijas tiesu sistēmu. Kopš 2009.gada Augstāko tiesu ir apmeklējušas 129 skolēnu grupas. Pamatā 9. un 12.klase.

Ir bijušas arī dažas trešklasnieku grupas. Tās parasti stāstītājam liek pasvīst, jo trešklasnieki ir zinātkāri un nemulst par saviem jautājumiem. Stāstnieks parasti burtiski tiek apbērts ar jautājumiem. Kopš 2009.gada ir kādas sešas skolas, kuru skolotāji katru gadu atved attiecīgo klasi uz šo nodarbību Augstākajā tiesā.

II

Vispirms par savu redzējumu, vai skolēniem tiek iemācīta izpratne par tiesībām. Droši vien ir izņēmumi. Taču mans vispārīgais novērojums ir tāds, ka skolēnu izpratne par tiesībām ir ārkārtīgi nepilnīga.

Skolēniem ir paredzēts mācīt dažādus teorētiskus jautājumus. Pamatā tas ir politikas teorijas un valstzinātnes apvienojums. Vēl tiek likts uzsvars un to, ka skolēnam ir jāzina savas tiesības. Nenoliedzami tas viss ir noderīgs. Taču, zinot vien likumā noteiktās savas tiesības, skolēnam neveidojas pietiekams pilsonisko zināšanu līmenis un izpratne par tiesību būtību. Turklāt, ja runā par teorētiskajiem jautājumiem, tad arī tie īsti netiek iemācīti, jo, acīmredzami, skolēns tos nespēj uztvert un izprast.

Parasti, kad skolēniem stāstu, ka Civillikumā ir pants, kurā noteikts bērna pienākums strādāt mājas darbus bez atlīdzības, ja bērns dzīvo pie vecākiem, tad izskatās, ka skolēni par šādu regulējumu, kurā ir noteikts šāds viņu pienākums, dzird pirmo reizi. Interesanti būtu aptaujāt skolotājus, vai kāds vispār šādu regulējumu savās nodarbībās ir pieminējis.

Kā atzīmējis Imants Lancmanis, demokrātija ik pa laikam uzliek nopietnus pienākumus, turklāt ne tikai pret valsti un nāciju, bet arī katram pret savi, savu pašcieņu un savu spēju pieņemt loģiskus lēmumus.

Piemēram, skolēni parasti zina, ka vara pieder tautai. Taču skolēni neredz likumsakarību starp vēlētāju izdarīto izvēli un slikto parlamentu vai slikto valdību. Skolēni neredz saikni, ka viens no tautas varas nesējiem ir arī tiesnesis.

III

Mūsu izglītības sistēma nedod jauniešiem izpratni par to, ka mēs visi kopā esam tie, kas pārvaldām valsti. Ka deputāti, kuriem dodam pilnvaras mūsu vārdā pieņemt noteikumus, pēc kuriem mums ir jādzīvo šajā valstī, nerodas nez no kurienes, bet ir mūsu pašu roku un prāta darba rezultāts.

Ka skolotāju, policistu, ārstu, tiesnešu un citu valsts iestādēs nodarbināto algas, kā arī jauno māmiņu, pensionāru un citu sociāli mazāk aizsargātu cilvēku iespēja saņemt sociālo palīdzību un sociālās palīdzības apmērs ir tieši atkarīga no tā, cik atbildīgi tiek maksāti nodokļi.

Skola un skolotājs ir viens no nozīmīgākajiem avotiem, no kuriem mūsu skolēni smeļas gan zināšanas, gan izpratni par tiesību būtību.

Es redzu, ka skola un skolotāji ir liela autoritāte skolēniem. Ja skolā ir kaut kas aplami iemācīts, piemēram, par valsti vai tiesībām, tad man ir jāpieliek milzīgas pūles, lai pārliecinātu savu pusaudzi, ka tas ir aplami.

Tāpēc mani ļoti satrauc ziņa, ka gados jauns politikas un valsts tiesību skolotājs stāsta skolēniem, ka nav jēgas maksāt nodokļus, jo tāpat lielāko daļu nozogot. Skolotājs, kura uzdevums ir pilsoniskā audzināšana!

Lai arī kā nepatiktu tagadējā politiskā elite, skolotājam ir jāapzinās, ka viņš audzina nākamos politiķus, uzņēmējus, valsts darbiniekus. Un tieši viņu rokās pēc kāda laika būs tad jau vecā skolotāja sociālā drošība, kas tieši ir saistīta ar nodokļu maksāšanu.

Esmu no tām mammām, kas ieskatās mācību grāmatās. Vēsture ir viens no priekšmetiem, kura apguvei ir liela nozīme pilsoniskajā audzināšanā un tiesību izpratnes veidošanā.

Piedodiet vēstures grāmatu autori, bet tās ir grūti lasāmas un grūti uztveramas. Pamatā vēstures notikumi ir izklāstīti sarežģītā valodā, kas nepalīdz skolēniem izprast sabiedrības, tostarp tiesību, attīstību. Nozīmīgi vēstures attīstības procesi netiek uzsvērti un beigu beigās tie pazūd nebūtisku datumu un vēsturisku personību valdīšanas periodu jūklī.

Protams, ja ir skolotājs ar dzirkstelīti, tad var iztikt arī ar tādām grāmatām. Taču skolotāji ar dzirkstelīti un izpratni par tiesībām un sociālo kapitālu nav sastopami katrā skolā.

Kā jau minēju, skolai un skolotājam (turklāt jebkuram) ir liela nozīme jauniešu izpratnes veidošanā par tiesību būtību un liela ietekme skolēna sociālā kapitāla veidošanā. Skolotājiem, kas māca vēsturi, sociālās zinības, politiku un tiesības, pašiem jāizprot tiesību būtība un jāspēj to saprotami pastāstīt skolēniem.

Augstākajā tiesā ir viesojušās arī skolotāju grupas. Esam gatavi arī turpmāk sadarboties ar skolotājiem, stāstīt par tiesu sistēmu un diskutēt par tiesību būtību. Lai skolotājs justos pārliecinātāks par sevi jau tālāk nodot savas zināšanas skolēniem.