Ikviena sabiedrība savai pašorganizācijai izmanto tiesības. „Kur sabiedrība, tur arī tiesības”, teica senie romieši. Var teikt, ka tiesības ir sabiedrības normatīvā struktūra vai sabiedrības dzīves normatīvā kārtība. Tiesības ir kultūras fenomens, ko līdz ar pārējo kultūru rada pati sabiedrība. Tāpēc dažādās kultūrās veidojas atšķirīgas tiesību sistēmas. Katra no tām ir piemērota konkrētās sabiedrības locekļu nacionālajai identitātei un vēsturiskajai pieredzei, kas ietekmējusi juridisko kultūru. Tātad tiesības ir būtiskas visai sabiedrībai, jo tās dod normatīvu satvaru gan visas sabiedrības, gan ikvienas personas dzīvei. Tāpēc tām ir jābūt pietiekami stabilām, lai harmonizētu sabiedrības dzīvi ilgtermiņā, nodrošinot mieru un taisnīgumu.
Savukārt tiesību realizācija, sociālā miera un kārtības nodrošināšana un taisnīguma atjaunošana gadījumos, kad tiek pārkāptas tiesību normas, ir tiesas kompetencē. Neviena sabiedrība nav iedomājama bez institūcijas, kas spriež tiesu. Tiesu iekārtas izveidošana un likumīga darbība ir viens no nepieciešamiem priekšnoteikumiem, lai pastāvētu jebkāda valsts. Arī Latvijas Republikā jau no valsts dibināšanas pirmsākumiem tika veidota neatkarīga tiesu vara. Latvijas tiesu sistēmas ģenēzes laiks de iure aptver posmu no valsts dibināšanas 1918.gadā līdz Satversmes pieņemšanai. De facto tas ir ievērojami ilgāks, jo Satversmes spēkā stāšanās diemžēl negarantēja, ka nekavējoties tiek īstenotas Satversmes prasības attiecībā uz tiesu varu.
1918.–1922.gadā normatīvi tika likti pamati tiesu sistēmas organizācijai un darbībai, kas būtiski netika mainīti līdz pat II pasaules karam un daļēji tika pārņemti, atjaunojot valsti XX gs. beigās.
Latvijas Republiku dibinot, Tautas Padome izstrādāja Politisko Platformu, ko pieņēma 1918.gada 18.novembrī Padomes dibināšanas sapulces laikā. Politiskā Platforma kopā ar 1918.gada 18.novembra uzsaukumu „Latvijas pilsoņiem!” tiek uzskatīta par Latvijas Republikas pirmo pagaidu konstitūciju. Nevienā no šiem dokumentiem nav tieši runāts par tiesu iekārtu, tomēr to realizācija nav iedomājam bez tiesu pastāvēšanas, jo Politiskā platforma runā par „cittautiešu tiesībām”, „pilsoniskām brīvībām”, vēlēšanām un citām tiesībām un procesiem, kas nav realizējami bez tiesu pastāvēšanas. Latvijas valsti dibinot, tika iecerēts veidot „republiku uz demokrātiskiem pamatiem”, tāpēc tajā noteikti bija jāiedzīvina arī modernās varas dalīšanas un tiesiskas valsts idejas. Politiskā Platforma noteica likumdevēju un valdību, kas darbosies laikā līdz Satversmes sapulces sasaukšanai: Latvijas Tautas Padomi un Pagaidu valdību, taču tiesu institūcijas un tiesāšanas kārtība ar šo dokumentu netika noteiktas. Tas tika izdarīts dažas nedēļas vēlāk ar Latvijas Tautas padomes 1918.gada 6.decembra Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību. Pagaidu nolikums paredzēja, ka „Latvijas tiesas darbojas pēc tiem vietējiem un Krievijas likumiem, kas bija spēkā līdz 1917.gada 24.oktobrim.” Kontinuitāti ar iepriekš šajā teritorijā spēkā bijušajām tiesībām vēl vairāk nostiprināja Latvijas Republikas Tautas padomes 1919.gada 5.decembra likums „Par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā”, kas noteica, ka arī turpmāk spēku saglabā tās Krievijas impērijas tiesības, kas bija bijušas spēkā Latvijas teritorijā, ciktāl tās netika grozītas ar jauniem Latvijas likumiem vai nebija pretrunā ar tiem. Tiesu iestādes tika pārņemtas no vācu okupācijas pārvaldes un nodotas Latvijas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Tātad pagaidu likumdevējs un valdība tika izveidoti no jauna un nekavējoties, bet attiecībā uz tiesu iekārtu un procesu tika saglabātas iepriekšējās iestādes un kārtība.
Latvijas Republika saglabāja spēkā bijušās Krievijas impērijas tiesības, nosakot vairākus izņēmumus:
1) šie bijušās Krievijas likumi nebija atcelti vai aizstāti ar Latvijas valsts likumiem,
2) bijušās Krievijas likumi nerunāja pretī Latvijas valsts interesēm, t.i., demokrātiskai valsts iekārtai un Tautas padomes Politiskajai platformai.
Turklāt Latvijas Republika skaidri noteica, ka padomju tiesības nav uzskatāmas par Latvijas Republikas tiesību avotu.
Tādējādi Latvijā tika saglabāta Krievijas impērijā XIX gs. otrajā pusē tiesu reformas ietvaros izveidotā tiesu sistēma. Latvijas Republikas tiesu sistēma tika veidota, par pamatu ņemot Krievijas impērijas 1864.gada 20.novembra likumu Учреждение судебных установлений, ar grozījumiem un papildinājumiem, kas tajā bija veikti līdz 1917.gada 24.oktobrim. Likuma nosaukumu XIX gs. beigās Stērstu Andrejs tulkoja latviski kā Tiesu ustavi, vēlāk tika lietots nosaukums Tiesu iekārtas likums. Vai jaunā Latvijas Republika saglabāja specifisku „nogrimušas impērijas” tiesu sistēmu? 1889.gada 9.jūlija likums par tiesu reformu Baltijas guberņās pārveidoja vietējo tiesu iekārtu pēc Krievijas parauga. Aleksandra II valsts pārvaldes un tiesu sistēmas reformas bija daļa no impērijas centralizācijas, rusifikācijas un ekonomisko uzplaukumu veicināšanas politikas. Visupirms 1860.gadā tika izveidota Krievijas impērijas valsts banka, bet 1862.gadā tika veikta finanšu kontroles reforma. Tikai pēc tam 1864.gadā ar Tiesu ustaviem tika veidota principiāli jauna neatkarīga no administratīvās varas tiesu sistēma. Šis pats likums ieviesa tiesu pristavus (Судебный пристав) jeb tiesu izpildītājus, kā arī zvērināta advokāta institūtu (Присяжный поверенный), piešķirot jaunas funkcijas prokuratūrai. Ar 1866.gada 14.aprīļa Nolikumu par notariātu izveidoja Krievijā latīņu tipa notariātu. Tātad tiesu reformas ietvaros tika izveidota ne tikai tiesu sistēma, bet arī iedibināti visi nepieciešamie tiesiskuma atbalsta punkti: tiesu varas amatpersonas, zemesgrāmata, valsts banka, lai sekmētu tiesiskas valsts XIX gs. izpratnē izveidošanu un veicinātu ekonomikas uzplaukumu valstī.
Neviens no minētajiem institūtiem nebija Krievijas jaunievedums. Ar šo reformu valsts iekļāvās kontinentālajā Eiropā kopš XIX gs. sākuma notiekošajos tiesvedības modernizācijas procesos, ieviešot t.s. franču tipa „trīspakāpju tiesu” sistēmu ar tai piederīgajiem tiesu varas amatiem. Tas bija būtisks solis arī profesionālas tiesu sistēmas izveidei, jo līdz tam liela daļa impērijas tiesnešu, prokuroru un advokātu bija bez juridiskās izglītības.
Tātad Krievijas impērijas tiesiskās centralizācijas sekas bija franču tiesu varas institūciju un procesa ideju ieviešana impērijā, t.sk. arī Latvijas teritorijā. Tomēr XIX gs. otrajā pusē daudzi Francijas jaunievedumi vairs nebija gluži jaunievedumi, jo kopš to ieviešanas gadsimta sākumā tie bija praksē parādījuši savas stiprās un arī vājās puses un zināmā mērā, kā rakstīja krievu juristi XIX gs. beigās, pat novecojuši. Tāpēc Krievijas tiesu reformas gaitā plaši tika izmantoti jaunākie kontinentālajā Eiropā tapušie likumi. Franču idejas Krievijas impērijā tika ieviestas, pētot to darbību Francijā, kā arī analizējot jaunākos risinājumus, kas bija veidoti citās valstīs, ieviešot franču tiesību institūtus. Turklāt franču tiesu sistēmu un procesuālos likumus raksturoja spilgti izteikta tiesas neatkarība no izpildvaras un liberālisms, jo īpaši civilprocesā. Krievija reformas laikā bija absolūtā monarhija, kurā tik radikāli risinājumi nederēja. Tāpēc, strādājot pie reformas likumiem, pamatā tika izmantoti XIX gs. vidū tapušie Austrijas un Bavārijas likumi, kuri, lai gan bija ieviesuši franču jaunievedumus tiesu sistēmā, pielāgoja tos monarhijas vajadzībām.
Krievijas impērijas tiesu iekārtas likums Latvijas Republikā tika grozīts un papildināts un saglabāja savu spēku visu starpkaru posmu. To piemērojot praksē, kā tiesību papildavoti tika izmantotas Krievijas impērijas judikatūra un zinātniskā doktrīna. Likums noteica, ka „tiesu vara pieder miertiesnešiem, apgabaltiesām, tiesu palātai un senātam kā augstākai kasācijas tiesai.” No sākotnējās impērijas tiesu sistēmas jau Pagaidu nolikumā par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību tika izņemta miertiesnešu sapulce kā apelācijas instance miertiesas spriedumiem, par apelācijas instanci nosakot apgabaltiesu. Taču piemērojot Latvijai Krievijas impērijas tiesu iekārtu, lielvalsts tiesu iekārta tika „saspiesta” vienas bijušās provinces līmenī. Būtiskākās izmaiņas bija apstāklī, ka kasācija no Pēterburgas tika pārcelta uz Rīgu. Rīgā izveidojās divas augstākās tiesas ar atšķirīgu kompetenci – augstākā apelācijas instance Tiesu palāta un kasācijas instance Senāts. Tā Latvijā tika izveidota trīs instanču tiesu sistēma, bet to veidoja četrpakāpju tiesu sistēma. Šāda kārtība bija saglabājusies vēl XXI gs. sākumā. Tikai pavisam nesen tika likvidēta Augstākās tiesas dualitāte. 2013.gada 13.jūnijā Saeima pieņēma grozījumus likumā „Par tiesu varu”, paredzot pāreju uz tīro trīspakāpju tiesu sistēmu un nosakot, ka visās lietās pirmā instance ir rajona (pilsētas) tiesa, apelācijas instance – apgabaltiesa, bet Augstākā tiesa ir tikai kasācijas instance. Krimināllietu tiesu palāta Augstākās tiesas struktūrā bija līdz 2014.gada 31.decembrim, Civillietu tiesu palāta – līdz 2016.gada 31.decembrim.
Taču „franču tipa tiesu iekārta” ir paredzēta pilsoniskai sabiedrībai, kurā valda personu vienlīdzība likuma un tiesas priekšā, neskatoties uz personas izcelšanos. Tāpēc tiesu iekārta ir organizēta tikai pēc teritoriālā principa. Šis princips nevarēja pilnībā tikt pārņemts Krievijas impērijā, kas vēl nebija likvidējusi kārtu sistēmu. Krievijas impērijā arī pēc tiesu iekārtas reformas joprojām darbojās tiesu iestādes noteiktai kārtai piederīgajiem. Piemēram, zemniekiem šādas bija pagastu tiesas un zemnieku virstiesa. Šīs tiesu iestādes regulēja speciāli likumi, nevis Tiesu iekārtas likums. Taču arī Tiesu iekārtas likums daudzos pantos runāja par kārtām. Bija noteikts kārtas cenzs, piemēram, zvērinātajiem. Likuma 81.punkts skaidri noteica, ka „zvērinātie tiek vēlēti no visām kārtām no vietējo iedzīvotāju vidus”.
Latvijā, kura jau kopš dibināšanas veidoja līdztiesīgu personu sabiedrību, tomēr tika saglabāts arhaiskais pagasta tiesu institūts, sašaurinot lietu piekritību tām. No pagasta tiesu kompetences tika izņemtas krimināllietas, bet civilprasības, kas piekrīt pagasta tiesām, kara un pēckara inflācijas dēļ tika paaugstinātas līdz 300 rubļiem. Turklāt pagasta tiesām tika pakļauti visi pagasta iedzīvotāji neatkarīgi no to agrākās piederības kārtai. Tika likvidēta kārtu sabiedrībai atbilstošā zemnieku virstiesa (vāc. Oberhofgericht). Latvijas Republikā tiesas tika organizētas pēc teritoriālā principa un pagasta tiesas lēmumu varēja pārsūdzēt miertiesā, kura šādu lietu izskatīja miertiesneša un divu pagasta tiesu priekšsēdētāju sastāvā. Tā Latvijas Republikā kārtu sabiedrībai veidotas tiesas tika saglabātas un pielāgotas pilsoniskai līdztiesīgo sabiedrībai.
Tā kā Latvijas valsts tika dibināta nemierīgā laikā, visā valstī līdz 1921.gada otrajai pusei bija spēkā karastāvoklis un darbojās kara tiesas, kuras skatīja gan militārpersonu, gan civilpersonu krimināllietas. Kara tiesas Latvijā darbojās saskaņā ar Krievijas kara likuma kopojuma (Свод военных постановлений) VI daļas „Tiesu reglamenti” 24.grāmatu „Kara tiesu reglaments”. 1921.gada 15.augustā gandrīz visā valsts teritorijā, izņemot pierobežas zonu, karastāvokli nomainīja pastiprinātas apsardzības stāvoklis. Kara tiesās vēl neizskatītās lietas tika nodotas miertiesām. Taču arī pastiprinātas apsardzības stāvoklī iekšlietu ministram bija paredzētas tiesības atsevišķas lietas virzīt iztiesāšanai kara tiesā. Jāatzīmē, ka kara tiesvedībā nebija paredzēta apelācija, bet gan tikai kasācija.
Eiropas valstīs, tai skaitā arī Krievijas impērijā, bez trīspakāpju vispārējo tiesu sistēmas kā tiesu iekārtas pamata tika apsvērta ideja veidot arī speciālās kompetences tiesas. Par modernu XX gs. sākumā tika atzīts ieviest administratīvo procesu un veidot administratīvās tiesas. Arī Latvijā 1921.gada 4.martā tika pieņemts likums „Par administratīvām tiesām”, taču tā nosaukums bija maldinošs, jo minētais likums regulēja administratīvo procesu un paredzēja, ka administratīvo tiesvedību veic nevis speciālas administratīvās tiesas, bet gan vispārējās kompetences tiesas. Lai gan Saeima prezentēja jauno Administratīvo tiesu likumu kā savas tiesību jaunrades produktu, tomēr nozares speciālisti tajā atpazina Krievijas Pagaidu valdības 1917.gadā izstrādāto likumu (Положение о судах по административным делам от 30 мая 1917 года). Krievijas pagaidu valdības izstrādātajā likumā administratīvā justīcija tika integrēta vispārējās justīcijas tiesās, jo likumprojekta autori sekoja angļu modelim. Tas atbilda krievu administratīvo tiesību doktrīnā dominējošam viedoklim, ka administratīvā specializācija ir jāveido vispārējās tiesās. Atšķirībā no Krievijas vispārējo tiesu iekārtas, zemesgrāmatu un notariāta regulējuma, kurus Latvijas juristi praktiķi un zinātnieki atzina par labiem un moderniem esam, šis likums tika plaši kritizēts. 1925.gadā Vladimirs Bukovskis (1867–1937) rakstīja: „Vispirms jāpiezīmē, ka pretēji Saeimā izteiktajām domām, mūsu administratīvā tiesa nebūt nav Latvijas likumdošanas produkts: tai par pamatu ir ņemts krievu Kerenska laika likums. Toreiz likumdošanas aparāts bez šaubām strādāja ātri, bet slikti. Minētajā likumā tika ieviesti ļoti niecīgi grozījumi, pieņemot Latvijas likumu. Nav brīnums, ka slikta mašīna sāka slikti strādāt. Šeit pirmkārt ir jārēķinās ar to, ka jautājums par administratīvās tiesas un civiltiesas kompetences robežām ir viens no visgrūtākajiem, kuru pilnībā izšķirt nav varējis vēl neviens no šā laika likumdevējiem... un viss šis visgrūtākais jautājums izteikts mūsu procesa likuma nedaudzos pantos (1.–3.p. 1.p. piezīmē un 237.–240.p.)”. Tātad, lai gan Latvijā tika ieviests modernais un tiesiskā valstī nepieciešamais administratīvais process, visai drīz pēc tā iedibināšanas sāka apsvērt tā reformēšanu. Galvenā problēma, kā jau minēja V.Bukovskis, bija civilās un administratīvās jurisdikcijas nošķiršana. Paradokss: Krievijas Pagaidu valdības likums, kurš kara un vēlāk revolūcijas dēļ netika ieviests dzīvē Krievijā, ar nebūtiskām korekcijām stājās spēkā Latvijas Republikā 1921.gadā.
Vai pildot Tiesu iekārtas likuma prasības, tiesu vara bija neatkarīga no izpildvaras? Uz šo jautājumu var atbildēt, pētot miertiesnešu iecelšanas kārtību. „Miertiesnešus ieceļ Ministru kabinets no tieslietu ministra priekšā liktiem kandidātiem.” Tātad tiesu varu veido izpildvara, turklāt „iestājoties tiesu resora dienestā, miertiesneši dod svinīgu solījumu uz 1920.gada 31.marta likuma par civildienestu 13.panta vispārēja pamata. Tiesneši tika uztverti kā valsts dienestā esošas personas, kuras netiek nodalītas no izpildvaras atbilstoši varas dalīšanas prasībām. Tiesu spriežot, tiesneši formāli bija neatkarīgi, bet tiesnešu iecelšana amatā un karjeras virzība atradās izpildvaras kontrolē. Tas nav brīnums, jo kā jau iepriekš minēts, Tiesu iekārtas likums tika pieņemts absolūtai monarhijai, kurā tikai sāka likt pamatus tiesas neatkarībai.
1920.–1922.gadā tika izstrādāta Satversme. Tās uzbūvē vispirms atsevišķā nodaļā tiek izdalīti vispārējie noteikumi, kas nosaka valsts formu un simbolus, tad seko nodaļas, kurās regulēti konstitucionālie orgāni un to kompetence. Konstitūcijas VI nodaļa ir veltīta konstitucionālajam orgānam tiesai. Tātad izstrādājot Satversmi, tika skaidri likti pamati varas dalīšanai, līdzās likumdevējam un izpildvarai izdalot arī tiesu varu. Tiesas neatkarības garantijas noteica virkne Satversmes pantu:
„83. Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti. 84. Tiesnešus apstiprina Saeima, un viņi ir neatceļami. Tiesnešus pret viņu gribu var atcelt no amata vienīgi uz tiesas sprieduma pamata. Ar likumu var noteikt vecumu, ar kura sasniegšanu tiesneši atstāj savu amatu.”
Ja 83.pants Satversmes sapulcē tika pieņemts bez debatēm, tad 84.pants pieņemts karstu debašu rezultātā. Viens no iebildumiem bija par tiesnešu pilnvaru termiņu. Gan 2., gan 3.lasījumā sociāldemokrāti izteica priekšlikumus tiesnešus iecelt tikai uz 6 gadiem. Šo priekšlikumu atbalstot, deputāts K.Dzelzītis minēja, ka, pirmkārt, ne visiem strādājošiem tiesnešiem ir augstākā juridiskā izglītība, un tāpēc jādomā par iespēju vēlāk šos tiesnešus aizstāt, otrkārt, sešu gadu laikā tiesnesis apliecināšot savas spējas spriest taisnu tiesu, tāpēc šādi „atbilstoši” tiesneši vēlāk varēšot saglabāt savu amatu visu mūžu. Uz to referents J.Purgailis atbildēja, ka tiesnešu neatceļamība ir tiesu neatkarības galvenā garantija. Referents minēja, ka atkārtota tiesneša vērtēšana parlamentā var novest pie tā, ka savu pilnvaru laikā tiesnesis, spriežot lietas, skatīsies, vai tās neskar kādas politiskās partijas intereses un neietekmēs viņa atkārtotu apstiprināšanu amatā. Tāpēc šāda apstiprināšana uz termiņu esot noraidāma, jo tā apdraudot tiesneša neatkarību un taisnu tiesu. Tika izteikti arī priekšlikumi veidot tautas vēlētu miertiesnešu institūtu, taču tos Satversmes sapulce pārliecinoši noraidīja. Satversmes sapulce izšķīrās noteikt tiesnešu apstiprināšanu uz mūžu, lemjot par to Saeimā, tā stiprinot tiesu varas neatkarību un leģitimāciju. Izpildvaras kompetencē saglabājās atlasīt tiesnešu amata kandidātus, kuri jāvirza uz apstiprināšanu Saeimā. Tomēr, kā liecina „Tieslietu Ministrijas Vēstnesī” publicētās ziņas, varas dalīšanas ideja un tiesnešu personiskā neatkarība netika iedzīvināta līdz ar Satversmes spēkā stāšanos, jo arī turpmāk par tiesnešu karjeras virzību lēma Ministru kabinets. Arī par tiesneša atbrīvošanu no amata pēc paša vēlēšanās lēmumu pieņēma izpildvara. Turklāt strādājošie tiesneši netika virzīti uz apstiprināšanu Saeimā, tādējādi viņi neieguva Satversmē garantētās tiesības. 1930.gadā laikrakstā „Jurists” senators J.Kalacs, apsverot faktu, ka Ministru kabinets nevirza tiesnešus apstiprināšanai Saeimā, rakstīja: „Satversmes noteikumu neizpildīšana grauj likuma cieņu un autoritāti.”
Lai gan izpildvarai bija ievērojama ietekme tiesu varas veidošanā, gan atlasot tiesnešu kandidātus, gan lemjot par tiesnešu karjeru un tiesnešu atbrīvošanu no amata pienākumiem, vienlaikus pakāpeniski, grozot Tiesu iekārtas likumu, tika veidota tiesu varas vienotība un neatkarība, nosakot, ka tiešā uzraudzība pār tiesnešiem pieder viņu apgabala apgabaltiesai, bet augstākā uzraudzība pār visiem miertiesnešiem pieder senāta kasācijas departamentiem. Tomēr, no otras puses, visas tiesas joprojām atradās tiešā tieslietu ministra pārraudzībā, kurš personīgi bija atbildīgs par tām. „Vispārējā uzraudzība par visām tiesu iestādēm un tiesu resora amatpersonām valstī piekrīt tieslietu ministram kā ģenerālprokuroram. Viņam ir tiesības pieprasīt no tiesu resora amatpersonām, lai tās sniedz viņam vajadzīgās ziņas un paskaidrojumus rakstiski, bet vajadzības gadījumos arī personīgi.” Skatot jautājumu, vai 1922.gadā līdz ar konstitūcijas pieņemšanu, kas de iure paredzēja neatkarīgu tiesu varu un tiesnešu padotību vienīgi likumam, tiesneši ir ieguvuši reālu neatkarību no izpildvaras, var secināt, ka valdības un tieslietu ministra ietekme joprojām bija liela, pat dominējoša. Tieslietu ministrs varēja kontrolēt lietu virzību tiesās, tieši ietekmēt katra atsevišķa tiesneša karjeru, un viņa kā ģenerālprokurora pakļautībā atradās prokuratūra. Tādējādi arī pēc Satversmes pieņemšanas Latvijā netika būtiski mainīta 1864.gadā Krievijā izveidotā sistēma. Paralēli pastāvēja divi standarti: konstitucionālais, kas atbilda tiesiskai demokrātiskai valstij ar varas dalīšanu, un likuma līmenī impērijas ieviestais ar atkāpēm no varas dalīšanas. Šajā laikā nebija nevienas institūcijas, kas lemtu par likuma neatbilstību Satversmei. Turklāt valdošai juridiskai kultūrai, kurā vēl nebija iedzīvinātas liberālisma un varas dalīšanas idejas, vairāk atbilda likumā noteiktā kārtība.
Arī turpmāk bija strīdi par to, kā stiprināt tiesu neatkarību. 1923.gadā bija plašas likumdevēja debates par amatu savienošanas ierobežojumiem tiesnešiem. Gustavs Zemgals referēja par komisijā izskatītiem grozījumiem un papildinājumiem likumā par tiesu iekārtu, uzsverot „divus jautājumus, par kuriem komisijā bija lielākas debates, un proti, par tiesu resora darbinieku amatu savienošanu ar citu algotu valsts vai pašvaldības amatu, un par liecinieku zvēresta formulu. Citi pārgrozījumi ievērojamas domu starpības neizsauca.” Rezultātā tika noteikts: „Miertiesnešu amatu, kas prasa patstāvīgu nodarbošanos un nepārtrauktu atrašanos iecirknī, nevar savienot ar citu amatu valsts vai sabiedriskā dienestā, izņemto tikai goda amatus vietējās labdarības un mācību iestādēs.” Šis regulējums, kurš nostiprināja varas dalīšanu, ļāva senatoriem Augustam Lēberam (1865–1948) un Vladimiram Bukovskim darboties Latvijas Universitātē kā profesoriem un apmācīt jaunos juristus. Tomēr 1923.gadā, ņemot vērā tiesnešu mazās algas un nepietiekamo juristu skaitu, uz laiku Tiesu iekārtas likumā tika ielabota pagaidu atkāpe no varas dalīšanas principa. 1.Saeima lēma: „246.pantu papildināt ar sekojošu piezīmi: Tiesu resora darbiniekiem, to starpā arī miertiesnešiem, pagaidām atļauts ieņemt citus algotus vai nealgotus amatus valsts pārvaldības vai pašvaldības iestādēs, ja tam piekrīt attiecībā uz tiesnešiem – tiesas kopsapulce (senātā – apvienotā sapulce) un tieslietu ministrs, un attiecībā uz pārējām amata personām – tieslietu ministrs.” Tā tiesneši nonāca arī Saeimā, vienlaikus darbojoties gan likumdevējā, gan tiesu varā. Rupjāku varas dalīšanas principa pārkāpumu attiecībā uz tiesu varu kā šis 1923.gadā Tiesu iekārtas likumā ielabotais grozījums ir grūti iedomāties, jo par tiesnešu amatu savienošanu līdz ar tiesnešiem tiesības lemt bija arī tieslietu ministram, kurš var dot vai liegt tiesnesim atļauju darboties Saeimā?!
Satversmē netika iekļauta tiesu sistēmas uzbūve. Precīzāk, Satversme negrozīja jau pastāvošo vispārējo tiesu iekārtu. Turpretim Satversmē tika iekļauti izņēmumi, proti, 85.pants noteica, ka Latvijā uz speciāla likuma pamata pastāv zvērināto tiesa. Šis ir ļoti būtisks pants, jo zvērināto tiesa nodrošina tiesas spriedumu leģitimitāti demokrātiskā valstī, jo garantē tautas pārstāvju piedalīšanos tiesas spriešanā. Saskaņā ar Satversmi tiesnešus amatā apstiprina tautas pilnvarotā Saeima, bet sevišķi svarīgās lietās bija paredzēts, ka darbosies zvērināto tiesa. Tomēr zvērināto tiesai Latvijā nav labvēlīgs liktenis: divas reizes likumdevējs bija paredzējis ieviest Latvijā zvērināto tiesu – Satversmē un vēlāk, atjaunojot valstiskumu, 1992.gadā Likumā par tiesu varu, taču abas reizes zvērināto tiesa tā arī netika izveidota. Vēsturiski Latvijā, izņemot Vitebskas guberņai piederīgo Latgali, zvērināto tiesa nedarbojās arī laikā, kamēr tās teritorija piederēja Krievijai, kurā zvērināto tiesa tika izveidota. 1918.gadā pieņemtais Pagaidu nolikums par tiesām paredzēja zvērināto tiesu apgabaltiesas līmenī, izskatot smagas krimināllietas. Tāpēc tieslietu ministrs Edvīns Magnuss (1888–1974) Tautas Padomei 1919.gada 7.oktobrī iesniedza likumprojektu par zvērināto tiesu ieviešanu Latvijā, piemērojot Krievijas tiesu iekārtas likuma 81. līdz 109.pantu. Tautas Padomes juridiskā un likumprojektu komisija šo projektu izskatīja un ar grozījumiem 1920.gada 20.janvārī iesniedza Tautas Padomes plēnumam. Šis projekts tika iekļauts 29.janvāra sēdes dienas kārtībā, taču pēc Zemnieku savienības, Demokrātu savienības un Republikāņu partijas priekšlikuma tas ticis noņemts no dienas kārtības, jo Tautas Padomes locekļi atzina projektu par nepilnīgu. Satversmes sapulce bija pārņēmusi šo likumprojektu no Tautas Padomes, un jautājums par tā virzību ir ticis apspriests, jo 1921.gada 8.martā Satversmes sapulce bez plašām debatēm lēma par projekta atdošanu atpakaļ valdībai uzlabošanai, nenosakot valdībai termiņu šī darba veikšanai. Taču viennozīmīgi Satversmes sapulce vēlējās izveidot Latvijā zvērināto tiesu, ko apliecina tās iekļaušana Satversmē. Taču tā netika izveidota ne tiesu sistēmas ģenēzes laikā 1918.–1922.gadā, ne arī vēlāk. Bet 1996.gada 5.jūnijā 85.pants tika pilnībā grozīts. No Satversmes tika izņemts regulējums zvērināto tiesai un iekļauts regulējums Satversmes tiesai. Ja tā var teikt, Satversmes tiesa stājās zvērināto tiesas vietā.
Otra ekstraordināra tiesa, kura nostiprināta Satversmē, ir 86.pantā noteiktā kara tiesa. Kara tiesas, kā jau minēts, šajā laikā darbojās saskaņā ar 1869.gada Krievijas kara likuma kopojuma VI daļas „Tiesu reglamenti” 24.grāmatu „Kara tiesu reglaments”.
Tātad Satversme nemainīja valstī jau izveidoto, no Krievijas impērijas pārņemto un atbilstoši vietējām vajadzībām pārveidoto tiesu sistēmu. Satversme ietvēra tiesas darbības principus un tiesas neatkarības garantijas. Tomēr sabiedrībā nebija iesakņojusies ideja par varas dalīšanu un izpratne par neatkarīgu tiesu. Faktiski netika garantēta Satversmes prasību par tiesas neatkarību ievērošana dzīvē, bet atsevišķi grozījumi Tiesu iekārtas likumos nevis tuvināja Latviju neatkarīgai tiesai, bet, tieši otrādi, veidoja atkāpes no varas dalīšanas principa, kas varēja ietekmēt tiesas objektivitāti un neitralitāti.
Arī 1934.gada 15.maija apvērsuma rezultātā tiesu sistēma netika mainīta un spēku saglabāja Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību, tātad Krievijas impērijas Tiesu iekārtas likumi. Taču šajā posmā bija apturēta Satversmes darbība, nedarbojās parlaments kā likumdevējs, nebija varas dalīšanas, tāpēc nevar runāt par neatkarīgas tiesu varas pastāvēšanu. Tā laika tieslietu ministrs Hermanis Apsītis rakstīja: „Ja Monteskje pie valsts kuģa stūres vēlējās redzēt darbojamies trīs spēkus – likumdošanas, izpildu un tiesu varu, tad mūsu dienās šos spēkus vēlamies redzēt nesaskaldītus.” Autoritārās Latvijas politikas uzstādījums bija latviešu nacionālo vērtību stiprināšana. Tas skāra arī tiesas, kurām tieslietu ministrs H.Apsītis izvirzīja prasības izveidot „latviskas tiesības” un „latviskas tiesas”. Tiesas centās ietekmēt gan tieslietu ministrs un ministrijas ierēdņi, gan pats valsts vadonis – Ministru prezidents. Ministrs H.Apsītis 1938.gadā noteica politiskus uzstādījumus tiesnešiem: „Nācijas ideāli pauž vispārības labumu un valsts stiprumu. Tautas fiziskie un garīgie spēki, pār kuriem valsts tura modras acis, tiek novadīti šajā virzienā. Tiem viens mērķis – kalpošana mūsu valsts idejai, mūsu Latvijai. Un tālāk – katrs labs, krietns un godīgs darbs, darbs, kas nāk no skaidras sirds un sekmē jaunos ideālus, ir arī politisks
darbs, ir nodarbība ar politiku. Vai ar šādu politiku arī tiesnesim nav pa ceļam? Šķiet, ka no šādas politikas tiesnesis nedrīkstētu atrauties, un tādēļ mierīgi varētu atzīt, ka arī viņš nodarbojas ar politiku.” Tālāk tekstā tika izteikta doma, kuru var uztvert arī kā draudus nelojāliem tiesnešiem: „Amatpersona, kas negrib saredzēt nosprausto ceļu valsts vadībā, kas nespēj aptvert spraustos mērķus un centienus, kuri atplaiksnās ikvienā likumā un sevišķi labi atstarojas likumu kopskatījumā, tā arī nevarēs būt īsts likumu tulks un piemērotājs. Šķiet, tā nevarēs būt arī taisns tiesnesis, jo šāda tiesneša domu gājiens būs cits, viņam trūks iekšēja virziena; viņš īstenībā būs svešinieks un garīgs tukšinieks.... Negaidīsim, lai sāk spriest tiesu par tiesu!” Tie nebija tukši draudi – autoritārās valsts valdība atcēla no amatiem veselu virkni tiesnešu.
Kopsavilkums:
1. Latvijas tiesu sistēmas ģenēzes laiks aptver posmu no valsts dibināšanas 1918.gadā līdz Satversmes pieņemšanai 1922.gadā. Šajā laikā tika likti pamati tiesu sistēmas organizācijai un darbībai, kas būtiski netika mainīti līdz pat II pasaules karam un daļēji tika pārņemti, atjaunojot valsti XX gs. beigās.
2. Pirmie konstitucionālie akti: 1918.gada 17.novembrī pieņemtā Politiskā Platforma un 1918.gada 18.novembra uzsaukums „Latvijas pilsoņiem!” noteica pagaidu likumdevēju un pagaidu valdību, bet nesaturēja regulējumu attiecībā uz tiesām. To noteica 1918.gada 6.decembra Pagaidu nolikums par Latvijas tiesām un tiesāšanās kārtību, kurš Latvijā saglabāja spēkā vēl Krievijas impērijā izveidoto tiesu institūciju un procesuālo kārtību. Latvijā starpkaru laikā šo jomu regulēja Krievijas impērijas 1864.gada Tiesu iekārtas likums. Tātad pagaidu likumdevējs un valdība tika izveidoti no jauna un nekavējoties, bet attiecībā uz tiesu iekārtu un procesu tika saglabātas un iepriekšējās iestādes un kārtība.
3. 1922.gadā pieņemtā Satversme neregulēja vispārējo tiesu sistēmu vai tiesvedību tajās. Konstitūcijā tika paredzētas personu tiesības uz vienlīdzību tiesas un likuma priekšā, kā arī tiesu neatkarības un likumības principi. Satversmes normatīvais regulējums, kurš noteica tiesu kā vienu no konstitucionālajiem orgāniem un saturēja visus nepieciešamos garantus tiesneša neatkarībai, normatīvi lika pamatus Latvijai kā tiesiskai valstij.
4. Tomēr Satversmē paredzētās tiesnešu neatkarības garantijas netika pilnībā īstenotas dzīvē ne demokrātiskajā (1922–1934) posmā, ne autoritārismā (1934–1940), jo lielu ietekmi uz tiesu darbību saglabāja izpildvara, proti, tieslietu ministrs un Ministru kabinets. Par cēloni tam bija apstāklis, ka Latvijas sabiedrībā vēl nebija iesakņojusies ideja par varas dalīšanu un izveidojusies izpratne par neatkarīgu tiesu. To apliecina arī atsevišķi grozījumi Tiesu iekārtas likumos, kas nevis tuvināja Latviju neatkarīgai tiesai, bet, tieši otrādi, veidoja atkāpes no varas dalīšanas principa, ietekmējot tiesas objektivitāti un neitralitāti.
QR
