Pieteikuma par miršanas fakta reģistrācijas un miršanas apliecības anulēšanu pakļautība administratīvajai tiesai (01.02.2019.)

Tiesai lietā par miršanas fakta reģistrācijas anulēšanu nav jākonstatē fakts, vai persona ir dzīva, bet gan jānoskaidro, vai pastāvēja un joprojām pastāv pamats (ārstniecības iestādes izdota izziņa par personas (līķa) atpazīšanu, izmeklēšanas iestādes lēmums vai tiesas spriedums) ieraksta izdarīšanai miršanas reģistrā.  Respektīvi, strīdus priekšmets šādās lietās ir priekšnoteikumu esība ziņu ierakstīšanai miršanas reģistrā. Tas atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 46.panta trešajai daļai ir izskatāms Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Latvijas Republikas Senāta
Departamentu priekšsēdētāju sēdes
LĒMUMS
Rīgā 2019.gada 1.februārī

[1] 2000.gada 27.augustā Iecavas pagastā tika atrasts nezināmas personas līķis ar nezināmu nāves iestāšanās laiku. 2000.gada 6.novembrī par neidentificētas personas miršanas faktu sastādīts miršanas reģistrs Nr. [numurs] un persona apglabāta. 2007.gadā mirusī persona atpazīta kā [pers.A] brālis [pers.B]. Savukārt 2018.gada 29.janvārī miršanas reģistrs Nr. [numurs] papildināts ar ziņām par identificētu personu [pers.B]. Līdz ar to pieteicēja 2018.gada 9.februārī saņēmusi brāļa miršanas apliecību.

Nepiekrītot dzimtsarakstu nodaļas reģistrētajam brāļa miršanas faktam, pieteicēja pieprasīja informāciju no iestādēm un vērsās administratīvajā rajona tiesā, lūdzot anulēt Civilstāvokļa aktu reģistra ierakstu par pieteicējas brāļa miršanas faktu 2000.gada 27.augustā un 2018.gada 9.februārī izdoto miršanas apliecību Nr. [numurs].

[2] Administratīvās rajona tiesas tiesnesis vērsās pie Augstākās tiesas priekšsēdētāja ar iesniegumu par pakļautības jautājuma izšķiršanu, norādot, ka Civilstāvokļa aktu reģistrā reģistrētos faktus var apstrīdēt Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā, tomēr miršanas fakta kā tāda konstatēšanas kārtība ir noteikta Civilprocesa likumā, un šāda jautājuma izlemšana vispārīgi ir pakļauta vispārējās jurisdikcijas tiesai. Tomēr ņemot vērā, ka normatīvie akti neparedz kārtību, kādā persona tiktu atzīta par dzīvu jeb kārtību, kādā būtu konstatējams šāds fakts, prezumējams, ka atbilstoši minētajam regulējumam konkrētā fakta konstatēšana ir pakļauta izskatīšanai tieši vispārējās jurisdikcijas tiesai. Līdz ar to, lai izskatītu pieteicējas iesniegto pieteikumu, pamatojoties uz Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 46.panta trešo daļu, Administratīvajai rajona tiesai jākonstatē konkrētās personas miršanas vai dzīvības fakta esamība, kas vispārīgi konstatējama Civilprocesa likuma 36. vai 37.nodaļā noteiktajā kārtībā vispārējās jurisdikcijas tiesā. Tāpēc, tā kā jautājums par iesniegtā pieteikuma pakļautību uzskatāms par sarežģītu, tiesnesis lūdza izlemt jautājumu par lietas pakļautību.

Motīvu daļa

[3] Konkrētajā gadījumā pieteikums nav izskatāms vispārējās jurisdikcijas tiesā atbilstoši Civilprocesa likuma 36.nodaļas „Pazudušas personas izsludināšana par mirušu” (282.–287.pants) noteikumiem. Tas pamatots ar turpmāk minētajiem argumentiem.

[4] Saskaņā ar Civillikuma 377.pantu un Civilprocesa likuma 282.pantu pieteikumu par pazudušas personas izsludināšanu par mirušu var iesniegt prokurors, ieinteresētā persona vai mantas aizgādnis tiesā, tiklīdz pagājuši desmit gadi no tā gada beigām, kad par pazudušo personu saņemtas pēdējās ziņas.

No minētajām normām secināms, ka vispārējās jurisdikcijas tiesa Civilprocesa likuma 36.nodaļas kārtībā izsludina par mirušu tikai pazudušu personu. Tiesību doktrīnā norādīts, ka pazudušas (bezvēsts promesošas) personas izsludināšanas par mirušu mērķis ir radīt iespēju šīs personas mantas pārejai uz mantiniekiem (Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga: E. Pīpiņa un J. Upmaņa grāmatu un nošu spiestuve, 1933. Faksimilizdevums, Jelgava: Jelgavas tipogrāfija, 2015, 692.lpp.). Tāpat var uzskatīt, ka minētā tiesību institūta mērķis ir atrisināt arī citus civiltiesiska rakstura jautājumus, piemēram, izbeigt laulību u.c.

[5] Civilprocesa likuma 287.panta pirmā daļa noteic, ka, ja persona, kura ar tiesas spriedumu izsludināta par mirušu, ierodas vai ja noskaidrojas tās atrašanās vieta, tiesa, kas taisījusi spriedumu, ar jaunu spriedumu atceļ spriedumu par šīs personas izsludināšanu par mirušu.

Gramatiski un sistēmiski iztulkojot minēto normu, secināms, ka, ja persona, kura ar tiesas spriedumu izsludināta par mirušu Civilprocesa likuma 36.nodaļas kārtībā, t.i., izsludināta par mirušu ar vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumu pēc Civillikuma 377.pantā minēto personu pieteikuma, kad pagājuši desmit gadi no tā gada beigām, kad par pazudušo personu saņemtas pēdējās ziņas, ierodas vai ir zināma tās atrašanās vieta, respektīvi, persona ir dzīva, tad vispārējās jurisdikcijas tiesa pēc Civilprocesa likuma 287.panta otrajā daļā minēto personu pieteikuma ar jaunu spriedumu atceļ spriedumu par personas izsludināšanu par mirušu.

No lietas materiāliem redzams, ka pieteicējas brālis nav izsludināts par mirušu Civilprocesa likuma 36.nodaļas kārtībā. Tādējādi nav pamata skatīt konkrēto lietu vispārējās jurisdikcijas tiesā atbilstoši Civilprocesa likuma 287.pantam. Citiem vārdiem, izskatāmais gadījums nesakrīt ar minētās normas faktisko sastāvu, tādējādi uz to nav attiecināmas arī normā noteiktās tiesiskās sekas.

Konkrētajā gadījumā Civilprocesa likuma 287.pants nav piemērojams arī pēc analoģijas, jo nav konstatējams analoģijas piemērošanas obligātais priekšnoteikums – atklāts likuma robs –, tā kā no minēto normu gramatiskā ietvara ir iespējams iztulkot normu saturu (Kalniņš E. Tiesību tālākveidošana. Grāmata: Juridiskās metodes pamati. 11 soļi tiesību normas piemērošanā. Rakstu krājums profesora E. Meļķiša zinātniskajā redakcijā. Rīga: Latvijas Universitāte, 2003, 158.lpp.).

Tādējādi atzīstams, ka konkrētajā gadījumā, pastāvot esošajiem faktiskajiem apstākļiem, pieteicēja nevar vērsties vispārējās jurisdikcijas tiesā ar pieteikumu Civilprocesa likuma 36.nodaļā noteiktajā kārtībā.

[6] Tāpat arī pieteikums nav izskatāms vispārējās jurisdikcijas tiesā atbilstoši Civilprocesa likuma 37.nodaļas „Juridisko faktu konstatēšana” (288.–292.pants) noteikumiem.

„Juridiski fakti ir tie, uz kuru pamata izceļas, pārgrozās vai izbeidzas kādas tiesības vai pienākumi, t.i., tādi, kuriem ir juridiskas sekas. Juridiskais fakts ir, piemēram, personas dzimšana vai miršana [..].” (Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.– 60.1 nodaļa). Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 259.lpp).

[7] Civilprocesa likuma 288.panta pirmā daļa noteic, ka tiesa izskata lietas par tādu faktu konstatēšanu, no kuriem atkarīga fizisko un juridisko personu mantisko un nemantisko tiesību rašanās, grozīšanās vai izbeigšanās. Savukārt panta trešā daļa noteic, ka tiesai jākonstatē arī citi fakti, kuriem ir juridiska nozīme, ja spēkā esošie normatīvie akti neparedz citādu kārtību to konstatēšanai.

„Juridisko faktu konstatēšana [..] nevar tikt uztverta kā universāls bezstrīdus tiesvedības process visiem tiem gadījumiem, kad likumdevējs nav paredzējis speciālu kārtību, kādā pieteicējs varētu risināt sev nozīmīgo tiesisko jautājumu. Juridisko faktu konstatēšana ir patstāvīgs sevišķās tiesāšanās kārtības veids, kura mērķis ir būt par savienojošo elementu starp tiesību normu un civiltiesiskajām attiecībām” (Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 279.lpp.). Būtiski norādīt, ka pieteikums tiesai Civilprocesa likuma 37.nodaļas kārtībā nav vienīgais veids, kā iespējams konstatēt juridiskos faktus. Ikdienā juridiskos faktus konstatē arī administratīvā tiesa, konstatējot publiski tiesisko attiecību pastāvēšanu (Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 3.punkts); valsts iestādes, konstatējot tiesisko attiecību pastāvēšanu; privātpersonas, piemēram, apdrošinātāji, lemjot jautājumu par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu u.c. (Civilprocesa likuma komentāri. II daļa (29.–60.1 nodaļa). Autoru kolektīvs prof. K.Torgāna zinātniskajā redakcijā. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2012, 303.lpp.).

[8] Par kļūdainu atzīstams Administratīvās rajona tiesas tiesneša secinājums, ka pieteicējas nolūks būtībā vērsts uz to, lai tiesa konstatētu faktu, ka pieteicējas brālis ir dzīvs, kas būtu par pamatu anulēt Civilstāvokļa aktu reģistra ierakstu par minētās personas miršanas faktu 2000.gada 27.augustā.

Ņemot vērā iepriekš minētās tiesību doktrīnas atziņas, par juridisku faktu atzīstams tāds fakts, kas rada juridiskas sekas. Respektīvi, juridiskas sekas iestājas ar personas dzimšanas brīdi (juridisks fakts) – rodas jauns tiesību subjekts, kas apveltīts ar tiesībspēju. Savukārt personas dzimšana rada virkni civiltiesisku seku, piemēram, pienākumu nākotnē uzturēt savus vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus (Civillikuma 188.pants). Atsevišķos gadījumos civiltiesiskas sekas rodas jau pirms personas dzimšanas, piemēram, mantojuma tiesības (Civillikuma 386.pants). Tāpat juridiskas sekas iestājas ar personas nāvi (juridisks fakts), jo persona beidz pastāvēt, radot virkni civiltiesisku seku, piemēram, mantojuma atklāšanos (Civillikuma 655.pants). Dzīvības process, personai esot dzīvai, nav atzīstams par juridisku faktu, kas būtu jākonstatē ar tiesas spriedumu, jo fakts, ka persona ir dzīva, nerada, negroza un neizbeidz kādas tiesības vai pienākumus. Ja persona ir dzimusi, tad prezumējams, ka tā ir dzīva līdz tās nāves iestāšanās brīdim un tai dzīves laikā nav jāpierāda sava esība.

Minētais ļauj secināt, ka dzimšana kā juridisks fakts ir pietiekams pierādījums tam, ka persona ir dzīva. Kļūdaini atzīstot dzīvas personas nāvi, personai jāapstrīd nepamatoti konstatētais juridiskais fakts, jo tās nāve nav iestājusies.

[9] No Civilprocesa likuma 287.panta izriet, ka gadījumā, ja par mirušu izsludināta persona ierodas vai noskaidrojas tās atrašanās vieta, tiesa netaisa jaunu spriedumu par personas izsludināšanu par dzīvu, bet atceļ spriedumu, ar kuru persona izsludināta par mirušu, jo nepastāv Civillikuma 377.pantā norādītais tiesiskais pamats personas izsludināšanai par mirušu. Citiem vārdiem, sprieduma rezolutīvajā daļā norāda „atcelt tiesas spriedumu, ar kuru persona izsludināta par mirušu”, nevis „izsludināt personu par dzīvu”.

Līdz ar to atzīstams, ka nav iespējama tāda juridiskā konstrukcija pieteikumam par juridiskā fakta konstatēšanu kā personas atzīšana par dzīvu.

[10] Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 46.panta pirmā daļa noteic, ka civilstāvokļa aktu reģistru ieraksti vienotajā civilstāvokļa aktu reģistrā un papīra formā un uz to pamata izsniegtie reģistrāciju apliecinošie dokumenti pierāda laulības noslēgšanu, dzimšanas un miršanas faktu reģistrāciju un citas civilstāvokļa aktu reģistru ierakstos norādītās ziņas. Savukārt reģistrētos faktus var apstrīdēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā (panta trešā daļa).

Šā likuma 42.panta pirmā daļa paredz, ka nezināmas (neidentificētas) personas miršanas faktu apliecina ar ārstniecības iestādes izsniegtu medicīnas apliecību par nāves cēloni. Savukārt ja mirušo identificē vēlāk, trūkstošās ziņas ieraksta, pamatojoties uz ārstniecības iestādes izdotu izziņu par personas (līķa) atpazīšanu, izmeklēšanas iestādes lēmumu vai tiesas spriedumu (panta otrā daļa). Analogas normas iekļautas no 1993.gada 28.oktobra līdz 2005.gada 15.aprīlim spēkā esošā likuma „Par civilstāvokļa aktiem” 38.1 pantā.

[11] No [..] novada Dzimtsarakstu nodaļas vēstules par informācijas sniegšanu redzams, ka 2000.gada 6.novembrī [..] Dzimtsarakstu nodaļā atbilstoši šajā laikā spēkā esošā likuma „Par civilstāvokļa aktiem” 38.1 panta pirmajai daļai reģistrēts nezināmas (neidentificētas) personas miršanas fakts. Mirusī persona 2007.gadā atpazīta kā pieteicējas brālis, tādējādi, atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 42.panta otrajai daļai, 2018.gada 29.janvārī miršanas reģistrs papildināts ar ziņām par identificētu personu.

Konkrētajā gadījumā pieteicēja lūdz anulēt civilstāvokļa aktu reģistra ierakstu par viņas brāļa miršanas faktu, jo nav bijis tiesiska pamata nezināmo mirušo personu identificēt kā pieteicējas brāli. Respektīvi, strīdus priekšmets konkrētajā lietā ir priekšnoteikumu esība trūkstošo ziņu ierakstīšanai miršanas reģistrā. Kā jau iepriekš norādīts, trūkstošās ziņas miršanas reģistrā ieraksta, pamatojoties uz ārstniecības iestādes izdotu izziņu par personas (līķa) atpazīšanu, izmeklēšanas iestādes lēmumu vai tiesas spriedumu.

[12] Ņemot vērā iepriekš minēto, atzīstams, ka tiesai nav jākonstatē fakts, vai persona ir dzīva, bet gan jānoskaidro, vai pastāvēja un joprojām pastāv pamats (ārstniecības iestādes izdota izziņa par personas (līķa) atpazīšanu, izmeklēšanas iestādes lēmums vai tiesas spriedums) ierakstīt trūkstošās ziņas miršanas reģistrā. Tas atbilstoši Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 46.panta trešajai daļai ir izskatāms Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Nolēmuma daļa

Pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” 50.panta piekto daļu, Augstākās tiesas priekšsēdētājs un departamentu priekšsēdētāji

nolēma

Atzīt, ka pieteikums par civilstāvokļa aktu reģistra ieraksta par [pers.A] brāļa [pers.B] miršanas faktu un 2018.gada 9.februārī izdotās miršanas apliecības Nr. [numurs] anulēšanu ir pārsūdzams administratīvā procesa kārtībā.

Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs
Departamentu priekšsēdētāji V.Krūmiņa,
A.Strupišs, P.Dzalbe