Komunikācija. Neatkarība. Kas pirmā?

Neatkarība ir Latvijas Republikas Satversmē nostiprināta vērtība. Ar to saprot, piemēram, valsts pašnoteikšanos, tā nav cita varā, ietekmē vai pakļautībā.

Tiesu varas (tiesas, tiesneša) neatkarības pamatprincipi ir institucionālā (ārējā) un personiskā (iekšējā) neatkarība – no citiem varas atzariem un no lietas dalībniekiem.

Vēsturiski kā pirmā tiek minēta personiskā neatkarība, kas saistīta ar priekšnoteikumu būt objektīvam. Mūsdienās objektivitātes jēdziena saturu palīdz noskaidrot profesionālās ētikas normas, tādas kā, piemēram, Bangaloras principi, kuru radīšana ir notikusi visplašākajā komunikācijā, nākot kopā pasaules tiesnešiem un vienojoties par ētikas principiem.

Institucionālās neatkarības saistība ar komunikāciju? Formāli nostiprinātā neatkarība patiesi pastāv, ja ir vienota izpratne par šī jēdziena piepildījumu darbos. Tieši tās trūkums ir bijis par pamatu Latvijas Tiesnešu biedrības aktivitātei – doties pie jaunievēlētajiem deputātiem ar skaidrojumu, tostarp, Satversmes tiesas atziņām, par tiesu varas, tās institūciju vietu un lomu demokrātiskas valsts iekārtā. priekšnoteikums šādai rīcībai ir iekšēja brīvība, neatkarība un zināms briedums, tomēr būtībā tas ir tikai sarunas sākums, jo tādā veidā komunicēt nav ierasts.

Neatkarīga tiesa ir taisnīga tiesa – vienlaikus taisnīgs ir notiekošais process (komunikācija) un tā rezultātā pieņemtais lēmums. Savukārt taisnīgs nolēmums sniedz izsvērtu, pamatotu risinājumu un tas ir vienāds, ja faktiskie apstākļi ir vienādi. lai arī šādi secinājumi galvenokārt tiek izteikti par tiesu kā strīdu izšķīrēju, tos var attiecināt arī uz citiem procesiem tiesu varā un tās attiecībās ar citiem varas atzariem, jo arī tur jāizmanto komunikācija un rezultātā jāpanāk taisnīgs, kā arī pamatots risinājums vienādos un salīdzināmos apstākļos. Saistībā ar tiesnesi būtiski ir karjeras izaugsmes risinājumi, vienlīdzīgi darba apstākļi. Tiesu sistēmai svarīga pašpārvaldes neatkarība, tiesības saņemt visus nepieciešamos resursus.

Tiesu prakses vienošanā par galveno komunikācijas veidu ir tikusi uzskatīta komunikācija ar nolēmumiem. Taču attīstoties demokrātijai, arvien vairāk šajā jomā ienāk dialogs. Dialogs starp kolēģiem, starp instancēm, starp tiesām, ar tiesu sistēmai piederīgo juridisko profesiju pārstāvjiem un arī ar citu nozaru pārstāvjiem.

Dialoga, komunikācijas pamatā ir vārds. vārds ir svarīgs un nepieciešams, lai saprastos. Ne velti vārdu pēta gan matemātiķi, gan filozofi . Arī par vārda nozīmi var nākties vienoties, jo to var lietot dažādās nozīmēs.

Spēlējoties ar vārdu „neatkarība”, katram vārda burtam var atrast savu jēdzienu, ko saistīt ar tiesnesi, tostarp neatkarības kontekstā. pirmais burts „N” – varētu būt „neitrāls” vai „nosvērts”; „E” – „empātisks”; „A” – „apzinīgs”, „T” – „taisnīgs”, „K” – „kompetents”, nākamais „A” varētu būt – „atvērts”; „R” – „racionāls”, „ī” – „īsts”, „B” – „bezbailīgs”, „A” – „atbildīgs”. Kā šāda veida jēdzieni saprotami un kā aprakstīt to, kas nepieciešams, lai būtu tiesnesis, tiesas priekšsēdētājs? par to tieši pašlaik notiek diskusija, veidojot jauno tiesnešu atlases kārtību, un par to domājam, komunicējam saistībā ar tiesu priekšsēdētāju atlasi. Tās ir kompetences.

Kompetence ir jēdziens, ko lieto personāla atlases jomā, un tas ienāk arī tiesu sistēmā. piemēram, ESF projekta „Justīcija attīstībai” ietvaros ir notikusi tiesas priekšsēdētāja un tiesu darbinieka kompetenču modeļa izstrāde. pirmais ir devis pamatu kompetenču aprakstam, kas tiek izmantots priekšsēdētāju un priekšsēdētāju vietnieku atlasē, bet otrais var tikt izmantots, novērtējot darbiniekus.

Kopēja cilvēka kompetence ir spēja kaut ko paveikt. Bet katru kompetenci veido zināšanas, prasmes, pieredze un motivācija. Zināšanas iegūst izglītojoties, bet prasmes – darot. Tas šķiet ierasti un saprotami. Tomēr nozīmīgākie ir abi pārējie elementi – pieredze un motivācija. Lai kādu kompetenci neaplūkotu, piemēram, kompetenci būt objektīvam un neitrālam, tikai apzinot esošo pieredzi, ar kritisko domāšanu to izanalizējot, rodas izpratne, kur attiecīgajā kompetencē ir iespējama attīstība, kur vēl ir jāpieliek. Atbalsts tādā procesā var būt saruna (komunikācija) ar tiem, kas novērojuši šo pieredzi. Tā pašizziņas ceļā var noskaidrot, kas pietrūkst, piemēram, zināšanas vai prakse/treniņš un kā trūkstošo iegūt. Pieredze tieši tādēļ nepieciešama, lai no tās mācītos, tai skaitā, atkārtoti nepieļaut kļūdas. Savukārt motivācija – tas ir virzītājs, galvenais priekšnoteikums veiktspējai. Motivācija kopā ar pieredzes analīzi palīdz attīstīties un pacelties citā kvalitātē.

Pievēršoties komunikācijai kā kompetencei, ir ierasti komunikāciju saprast kā informācijas apmaiņu starp cilvēkiem. Galvenokārt šajā izpratnē balstās arī priekšstati par tiesas un mediju komunikāciju. Informācijas apmaiņa noteikti ir svarīga arī visās tiesas darbības jomās – tiesu procesos, pašpārvaldes institūcijās. Ir jābūt pietiekamai informācijai, lai varētu pieņemt izsvērtus un pamatotus lēmumus.

Kā pilnveidot un attīstīt tiesneša, tiesu sistēmas, valsts kopējo veiktspēju? Ko izmantot? Komunikāciju. Saprotot komunikāciju kā filozofisku kategoriju – sociālu rīcību, kuras mērķis ir saprašanās un kopības veidošana starp cilvēkiem.

Veiksmīgai komunikācijai noteikti ir jābūt zināšanām par komunikācijas principiem un noteikumiem. Šādas zināšanas esam apguvuši visticamāk jau ģimenē, kur, lai vienotos, sanākam kopā, apspriežam visus „par” un „pret” un rodam visiem pieņemamu risinājumu. Tāpat tas ir stāsts par pilnīgas informācijas iegūšanu, lai varētu pieņemt lēmumus, un stāsts par to, ka jāļauj izteikties un jāprot uzklausīt.

Tomēr izaicinājums varētu būt prasmju apgūšana, pielietošana un jēgpilna komunikācijas vadīšana, vienlaikus esot pilnvērtīgam komunikācijas dalībniekam. Parasti komunikācija notiek starp vairāk nekā diviem cilvēkiem un jebkuram būtu jābūt vienlīdz gatavam  – kā vadīt komunikāciju, tā piedalīties tajā. Vadīt komunikāciju nozīmē sagatavot visu iespējamo šai komunikācijai. Neatkarīgi, vai tas notiek jautājumā par vienotu praksi, vai pašpārvaldē, vai saziņā starp varām. Vispirms jāsagatavo gan informācijas telpa, gan tā telpa, kurā notiek komunikācija plašākā nozīmē. Arī labvēlīga ieskatīšanās acīs ir sagatavošanās komunikācijai. Bet būt komunikācijas dalībniekam nozīmē būt klāt, dzirdēt un saprast teikto, kā arī būt gatavam iesaistīties, reflektēt šeit un tagad. Kā sportā – ja kāds met bumbu, ir jābūt gatavam to satvert.

Ir tāds līderības un komunikācijas pasniedzējs Tomass Bothe. Viņš mēdzot uzdod auditorijai jautājumu: „Par cik procentiem dalībniekam ir jābūt iesaistītam komunikācijā?” Minējumi ir dažādi, bet pareizā atbilde ir 100%. 100% katram. Cik bieži mēs tādi esam? Bet varam būt!

Nebūtu jābaidās no pieredzes trūkuma komunikācijā, piemēram, plašākā auditorijā, neierastā vidē vai ar medijiem. Galvenais ir rast motivāciju. Iesaistīšanās komunikācijā ir labs izaicinājums personīgai un profesionālai izaugsmei.

Ikvienam, arī tiesu varai, ir nepieciešama iekšēja un ārēja komunikācija – saprašanās un vienošanās par labākajiem risinājumiem. Turklāt tā ir efektīvākais veids, kā sasniegt stratēģiskus mērķus, kas vērsti uz ieguvumiem ilgtermiņā.

Līdz ar to atbilde uz jautājumu „Kas tad pirmā – komunikācija vai neatkarība?” ir acīmredzama – secības nav, ir vienotība. Komunikācija ir neatkarības sastāvdaļa, kas izriet no atbildības. Tikai neatkarības ietvaros prasmīgi un apzināti izmantota komunikācija ikvienā no tiesneša komunikācijas veidiem un līmeņiem (ārēja/ iekšēja, rakstiska/mutvārdu, ar sabiedrību/ar nozari) var nodrošināt taisnīgāko un pamatotāko risinājumu kā tiesu lietās, tā tiesu sistēmai un valstij nozīmīgās lietās.

Apkopojot

• Taisnīgu un pamatotu risinājumu nevar rast bez komunikācijas, un tā kā prasme jāpielieto tiesas zālē, sarunā starp tiesnešiem, tiesu instancēm, tiesām, tiesnešu veidotām institūcijām, tiesu sistēmai piederīgām personām, valsts varas atzariem.

• Īstenojot tiesu varas uzdevumus, nepieciešamas dažādas kompetences. Ikvienu no tām veido: zināšanas, prasme darīt, pieredze un motivācija.

• Komunikācijas kompetenci veido zināšanas par komunikācijas principiem un noteikumiem, prasmes vadīt komunikāciju un vienlaikus būt komunikācijas dalībniekam, pieredze komunikācijā un vēlme komunicēt.

• Viena no komunikācijas nozīmēm ir informācijas apmaiņa starp cilvēkiem, taču plašākā nozīmē tā ir sociāla rīcība, kuras mērķis ir saprašanās un kopības veidošana starp cilvēkiem.

• Komunikācijas rezultāts ir saprašanās jeb vienošanās par visiem pieņemamu risinājumu. Šādi risinājumi ir nepieciešami kā juridiskos, tā darba organizācijas jautājumos, kā tiesu sistēmas attīstības, tā valsts attīstības jautājumos.

Vēlējums un aicinājums kontekstā ar simtgades un Latvijas Tiesnešu biedrības jubilejas laiku: meklējot un attīstot ideālo tiesnesi sevī, apzināties savas kompetences, izprast, kuras ir optimālas, kā arī mērķtiecīgi attīstīt tās!

Tēma „Neatkarība. Komunikācija. Kas pirmā?” attīstīta, domājot par vēlējumu „virzīties uz Latvijas ideālo tiesnesi sevī”. To saistībā ar Latvijas valsts simtgadi Satversmes tiesas priekšsēdētāja izteica, uzrunājot tiesnešus konferencē (sk.https://www.satv.tiesa.gov.lv/articles/satversmestiesas-priekssedetajas-inetas-ziemeles-uzruna-latvijastiesnesu-konference-2/ vai „Augstākās Tiesas Biļetens”, Nr.7, 2018.gada novembris, 42.lpp.).

Izmantotā literatūra: Edmunds Apsalons „Komunikācijas kompetence. Kā saprasties un veidot attiecības”, Zvaigzne ABC.