Pārbaudei nododamās normas nozīme lietas izskatīšanā un uzskats par normas neatbilstību Satversmei: novērtējuma kritēriji un pamatojuma plašums

Satversmes tiesas likuma 19.¹ panta pirmā daļa:

Pieteikums iesniedzams, ja:

1) tiesa, izskatot civillietu vai krimināllietu pirmajā instancē, apelācijas vai kasācijas kārtībā, uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai (aktam);

2) tiesa, izskatot administratīvo lietu pirmajā instancē, apelācijas vai kasācijas kārtībā, uzskata, ka norma, ko iestāde ir piemērojusi vai kas administratīvajā tiesas procesā būtu jāpiemēro šajā lietā, neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai (aktam);

3) zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis, veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, uzskata, ka norma, kas būtu jāpiemēro, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai (aktam).

Ievads

[1] Tiesas pieteikums Satversmes tiesai vairs nav retums. Taču tikai retais pieteikums noslēdzas ar Satversmes tiesas spriedumu. Lielākajā daļā lietu tiesvedība ir izbeigta, jo Satversmes tiesas ieskatā tiesa (tiesnesis) piemērojamās normas saturu noskaidrojis nepilnīgi. Pilnīgas satura noskaidrošanas gadījumā tiesa (tiesnesis) nebūtu konstatējis pretrunu ar augstāka juridiskā spēka tiesību normu, tostarp, Satversmi. Gan tādēļ, gan arī pieaugot kopējam pieteikumu skaitam, Satversmes tiesa paaugstina pieteikumu pieļaujamības pārbaudes prasības. Nereti tieši tamdēļ nākas saskarties ar Satversmes tiesas kolēģiju lēmumiem, kuros atteikts ierosināt tiesvedību, jo pieteikums nav pietiekami juridiski pamatots.

[2] Tālāk apskatīti jautājumi par tiesas (tiesneša) pieteikumam izvirzāmajām galvenajām prasībām: 1) pārbaudei nododamās normas noteikšanu; 2) pieteikuma pamatojuma plašumu.

1. Pārbaudei nododamās normas nozīme lietas izskatīšanā 

A.Novērtējuma kritēriji
1.1. Izskatot konkrētu lietu

[3] Tiesa (tiesnesis) nevar iesniegt pieteikumu “abstrakti”. Tiesas (tiesneša) pieteikumam jāizriet no konkrēta gadījuma, ko izskata šī tiesa vai zemesgrāmatu nodaļas tiesnesis. Proti, pieteikumam jābūt saistītam ar konkrētu lietu. 

[4] Ar jēdzienu „izskatot lietu” saprot laika posmu no tiesas lēmuma par lietas ierosināšanu pieņemšanas brīža līdz lietas izskatīšanas pabeigšanai ar tiesas spriedumu vai lēmumu par tiesvedības izbeigšanu.

[5] Lietas ir civillietas, krimināllietas un administratīvās lietas. Lieta nav jautājums, kuru izskata tiesas priekšsēdētājs, pildot tiesas administratīvā vadītāja funkcijas: sadalot lietas starp tiesnešiem, slēdzot privāttiesiskus līgumus u.tml.

[6] Tiesa (tiesnesis) nevar iesniegt pieteikumu par citas tiesas (tiesneša) lietvedībā esošā lietā piemērojamu tiesību normu.

1.2.Tiesību normas nozīme

[7] Pieteikumu var iesniegt par tiesību normu, kuru:

• būtu jāpiemēro konkrētā lietā;

• iestāde ir piemērojusi administratīvajā procesā iestādē.

[8] Tiesai (tiesnesim) pirmajam ir pienākums noskaidrot lietā piemērojamo tiesību normu un tās izšķirošo nozīmi lietā. Šāda pienākuma mērķis ir ierobežot nevajadzīgu vai pat patvaļīgu pieteikumu iesniegšanu.

[9] Norma, kas „būtu jāpiemēro”, ir t.s. atbildes tiesību norma – norma, kuras tiesiskās sekas tieši atbild uz prasījumā ietverto jautājumu un tātad no tās ir atkarīgs, kādas tiesiskās sekas tiesa (tiesnesis) konkrētajā lietā noteiks. Tāpat par normu, kas „būtu jāpiemēro”, var būt arī t.s. pretnorma – norma, kas ierobežo vai iznīcina atbildes tiesību normas tiesisko seku iestāšanos.

[10] Piemērojamā tiesību norma ir pilna (tai ir identificējams tiesiskais sastāvs un tiesiskās sekas) un nav saprotama tikai kā viens „tiesību teikums”. Normu var veidot vairāki „teikumi”, kā arī palīgnormas, piemēram, legāldefinīcijas vai norādes.

[11] Ja tiesa (tiesnesis) uzskata, ka neatbilstoša ir tiesību normas daļa, tad pieteikums ierobežojams tikai par šo apstrīdēto daļu.

[12] Pārbaudei nododama tikai tāda tiesību norma, kuras spēkā esība vai neesība maina tiesiskās sekas konkrētajā faktiskajā situācijā jeb tiesas atbildi uz prasījumu. Ja tiesa (tiesnesis), piemērojot normu, kura būtu spēkā, nonāktu pie atšķirīga risinājuma nekā tad, ja norma nebūtu spēkā, norma ir nododama pārbaudei.

[13] Piemērojamās tiesību normas konstatēšanas procesā ir nozīme pilnīgai lietas faktisko apstākļu noskaidrošanai. Kamēr tiesa (tiesnesis) nav konstruējis faktisko sastāvu, nav iespējams precīzi pateikt, vai piemērojamā tiesību norma „būs jāpiemēro”.

[14] Prasījuma nodrošināšanas procesā vai pagaidu noregulējuma procesā galvenajā lietā piemērojamās tiesību normas atbilstības pārbaude pamatā nemaina tiesiskās sekas galvenajā lietā, tādēļ to nodošana Satversmes tiesas izvērtēšanai nav pieļaujama. Turklāt prasījuma nodrošināšanas procesā vai pagaidu noregulējuma procesā tiesai var nebūt zināmi visi lietas būtiskie faktiskie apstākļi. Kā izņēmums pagaidu noregulējuma procesā administratīvajā tiesā galvenajā lietā piemērojamās tiesību normas nodošana Satversmes tiesas izvērtēšanai jau pagaidu noregulējuma procesa ietvaros būtu iespējama, ja galvenajā lietā no piemērojamās normas spēkā esības ir atkarīgs tas, vai konstatējama acīmredzama izdotā administratīvā akta vai faktiskās rīcības spēkā neesamība (prettiesiskums).

[15] Tiesa (tiesnesis) nevar iesniegt pieteikumu par tiesību normu, kura jau atzīta par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, jo Satversmes tiesas sprieduma rezolutīvajai daļai kā atbildei uz uzdoto jautājumu ir vispārsaistošs raksturs, t.i., tā saista arī tiesu (tiesnesi) visos turpmākajos gadījumos. Gadījumā, ja Satversmes tiesa ir atzinusi piemērojamo tiesību normu par atbilstošu, jauns tiesas (tiesneša) pieteikums nav iesniedzams. Jauns tiesas (tiesneša) pieteikums par to pašu tiesību normu būtu iespējams, ja laika gaitā augstāka juridiskā spēka tiesību normas ir:

• grozītas redakcionāli,

• mainījušās saturiskās nozīmes (sabiedrisko attiecību izmaiņu rezultātā).

Blakus tam zināma loma ir arī faktisko apstākļu izmaiņām, piemēram, izvērtējot tiesību normas ierobežojumu samērību, ir jāizvērtē to ietekme uz ikreizējām, relevantajām sabiedriskajām attiecībām, kuras tiesību norma ierobežo.

[16] Piemērojamās normas nozīmi noteic ne tikai uz pieteikuma iesniegšanas brīdi, bet arī uz Satversmes tiesas sprieduma taisīšanas brīdi. Ja norma ir zaudējusi savu spēku sprieduma taisīšanas brīdī, pieteikums nav pieļaujams. Taču izņēmums no šī gadījuma ir tad, ja spēku zaudējusī norma saglabā savu nozīmi tiesas (tiesneša) izskatāmajā lietā. Pieteikumam vairs nav satura un tas kļūst nepieļaujams, ja tiesvedība tiesas (tiesneša) lietā ir izbeidzama, piemēram, izlīguma, prasības (pieteikuma) atsaukšanas dēļ.

B. Pamatojuma plašums

[17] Tiesas (tiesneša) lēmumā – pieteikumā ir jānorāda lietas faktiskais sastāvs, kuram ir nozīme lietas izspriešanā, un juridiski apsvērumi, kuri ir saistīti ar tiesību normas izvēli.

2. Uzskats par normas neatbilstību Satversmei 

A. Novērtējuma kritērijs

[18] Pieteikuma pamats ir tiesas (tiesneša) uzskats par tiesību normas, kas būtu jāpiemēro konkrētā tiesas (tiesneša) lietvedībā esošā lietā vai ir tikusi piemērota iestādē, neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai (aktam). Pieteikuma pamatā nevar būt šaubas, jo tiesai (tiesnesim) pieteikums ir juridiski jāmotivē.

[19] Ja tiesai (tiesnesim) ir pamatots uzskats par piemērojamās tiesību normas neatbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tad tiesai (tiesnesim) ir pienākums iesniegt pieteikumu.

[20] Aizstāvamais uzskats par tiesību normas neatbilstību ir izteicams rakstveidā, jo tiesneša pieteikumu skata vienīgi rakstveida procesā un mutvārdu process šādiem pieteikumiem nav pieļaujams. 

B. Pamatojuma plašums

[21] Tiesas (tiesneša) lēmumam ir jāatspoguļo tiesneša pārliecība par normas neatbilstību. Tas nozīmē, ka tiesai (tiesnesim) ar juridiskiem argumentiem ir jāpamato, kā veidojas šis pārliecinātais uzskats. Pieteikums nav pieļaujams, ja tiesa (tiesnesis) ar pietiekamu noteiktību nav pamatojusi, ka normas spēkā esības gadījumā būtu atšķirīgas tiesiskās sekas, nekā tad, ja norma būtu spēkā neesoša, un nav pamatojusi šādu iznākumu.

[22] Tiesai (tiesnesim) ir jāuzrāda, ka tā ir:

• vispusīgi noskaidrojusi tiesību normas saturu;

• aplūkojusi tiesību zinātnē un judikatūrā izteiktās atziņas.

[23] Tiesai (tiesnesim) ir jāpamato iespējamās normas interpretācijas iespējas un, jo īpaši, tiesas (tiesneša) izvēlētais interpretācijas variants.

[24] Ja tiesas (tiesneša) viens no normas interpretācijas variantiem atbilst Satversmei, tiesas (tiesneša) pieteikums nav pieļaujams, bet tiesai (tiesnesim) tas ir jāizvēlas un jāpiemēro. Tādēļ tiesai (tiesnesim) pieteikumā ir jāpamato, kādēļ nav iespējama Satversmei atbilstoša normas interpretācija. Vienlaikus šo prasību nevajadzētu pārspīlēt tiktāl, ka tiesa (tiesnesis) ieslīgtu tādā normas interpretācijā, kas jau pārsniegtu normas iespējamo vārdisko jēgu (interpretācijas robežas).

[25] Iedziļināta pamatojuma prasība izriet no tiesas (tiesneša) pienākuma pamatot savu nolēmumu. Vienlaikus argumentācijas plašuma prasība attaisnota ar vajadzību novērst konstitucionālās tiesas pārslodzi.

[26] Lietas dalībnieku uzskatam par tiesību normu atbilstību (spēkā esību) nav noteicoša nozīme tiesas (tiesneša) lēmuma pieņemšanā. Tiesas (tiesneša) pieteikuma gadījumā noteicoša ir nepieciešamība noskaidrot tiesību normas objektīvo spēkā esību un piešķirt šim rezultātam vispārsaistošu spēku. Tādējādi tiek nodrošināts, ka tiesas savos nolēmumos nerealizēs spēkā neesošu tiesību normu tiesiskās sekas. Tam, vai un kādus mantiskos labumus no šāda sprieduma iegūs lietas dalībnieki, tiesas (tiesneša) pieteikuma iesniegšanā nav nekādas nozīmes. Tieši pretēji, ja tiesa (tiesnesis) neiesniedz pieteikumu par piemērojamās tiesību normas atbilstības pārbaudi, kuru tā uzskata par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tā nodrošina pretlikumīga sprieduma taisīšanu. Tas sniedz iespēju lietas dalībniekiem iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā jau pēc galīgā sprieduma vai vērsties ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā.