Pieredzes apmaiņas vizīte Eiropas Cilvēktiesību tiesā

Vizīte Eiropas Cilvēktiesību tiesā sākās ar Lielās palātas tiesas sēdes apmeklējumu lietā Alberts un citi pret Ungāriju (Nr.5294/14). Pieteicēji šajā lietā ir akciju īpašnieki kooperatīvos–krājbankās, kuras savulaik dibinātas kā vietējo kopienu krājaizdevu kooperatīvi. 1993.gadā šie kooperatīvi līdz ar citiem iekļāvās brīvprātīgā integrācijas shēmā, kuras mērķis bija paaugstināt finanšu drošību. 2006. un 2008.gadā sabiedrības tika pārveidotas par akciju sabiedrībām un saņēma kredītiestāžu darbības licenci, turpinot palikt integrētās shēmas ietvaros. Ar 2013.gada t.s. Integrācijas likumu šie krājaizdevu kooperatīvi–bankas kļuva par Krājbankas (kurai kā integrācijas centrālajai bankai tika piešķirtas lielākas pilnvaras) akcionāriem un Integrācijas organizācijas biedriem, proti, notika obligāta (piespiedu) integrācija. Ar Integrācijas likumu tika izveidots arī finanšu risku kopfonds (pool). Krājbanka uzrauga kooperatīvu–banku darbību, un tās kompetencē ir arī izdot rīkojumus, lai panāktu to darbības atbilstību likumam un Integrācijas organizācijas un Krājbankas izdotajiem normatīvajiem dokumentiem. Virkne lēmumu kooperatīvos–bankās var tikt pieņemti, tikai saskaņojot ar Krājbanku, tās piekrišana vajadzīga arī pārvaldes institūciju locekļu iecelšanai. Krājbanka noteiktos gadījumos var apturēt pārvaldes institūciju locekļu pilnvaras un iecelt pienākumu izpildītājus, piemēram, krīzes situācijās. Savukārt Integrācijas organizācijai ir tiesības uz laiku apturēt kooperatīvu–banku akcionāru balsstiesības, tās kompetencē ir individuāli noteikt kooperatīvu–banku maksātspējas kapitāla prasības.

Pieteicēji šajā lietā sūdzas par Integrācijas likuma ietekmi uz viņu tiesībām ietekmēt to banku darbību un politiku, kurās viņiem pieder akcijas. Viņi atsaucas uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas Pirmā protokola 1.pantu (tiesības uz īpašumu).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2019.gada 29.janvārī šajā lietā taisīja spriedumu, ar kuru atzina, ka nav pieļauts pārkāpums, bet pēc tam lieta tika pieņemta izskatīšanai Lielajā palātā.

Pēc tiesas sēdes par šīs lietas būtību un līdzšinējo Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi vairāk varēja uzzināt sarunā ar tiesas juristi Lāsmu Liedi.

Pēc tam delegācija tikās ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi no Latvijas Mārtiņu Mitu un juristi Dainu Celmu. Bija iespēja uzzināt par tiesneša darba specifiku šajā tiesā, procesa norises īpatnībām un atsevišķām aktualitātēm tiesas praksē.

Pēc tam notika plašāka saruna – pieredzes apmaiņa – ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas juristēm Lāsmu Liedi, Dainu Celmu un Adeli Zalamani.

Daina Celma iepazīstināja ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi vairākos jautājumos, kas saistās ar tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo īpaši gadījumos, ja lieta ir par sodu, kam ir krimināltiesiskas sankcijas raksturs. Šāda tēma jau iepriekš tika pieteikta no delegācijas puses. Tika pievērsta uzmanība tiesībām uz tiesas sēdi, šajā ziņā iesakot vērtēt nianses Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumos lietās Jussila pret Somiju (Nr.73053/01) un Ramos Nunes de Carvalho e Sá pret Portugāli (Nr.55391/13). Lai izprastu tiesas nostāju attiecībā uz tiesībām būt klāt tiesas sēdē, kā noderīgi tika apspriesti spriedumi lietās Hermi pret Itāliju (Nr.18114/02), Yevdokimov un citi pret Krieviju (Nr.27236/05), Andersena pret Latviju (Nr.79441/17) un Ternovskis pret Latviju (Nr.33637/02). Notika plašāka saruna par personas tiesībām uz tās izvēlētu pārstāvi, un šajā jautājumā norādīts uz tiesas spriedumiem lietās Beuze pret Beļģiju (Nr.71409/10) un Froļovs pret Latviju (Nr.13289/06). Sarunā bija iespēja vispārīgi pievērsties arī jautājumiem, kas ir aktuāli Latvijas tiesās, piemēram, procesuālās iespējas un procesuālo instrumentu robežas, veicinot efektīvu kriminālprocesa norisi, atsevišķi tiesnešu ētikas standartu un disciplinārās atbildības aspekti utt.