Administratīvo lietu departaments
Sociālās tiesības: tiesības uz pensiju un trūcīgās personas statuss
SKA-106/2020 un SKA-109/2020. Šajās lietās Senāts vērtēja jautājumu par personas tiesībām uz pensiju.
Lietā Nr.SKA-106/2020 Senāts pievērsās jautājumam par personas tiesībām uz invaliditātes pensiju, ja persona strādājusi laikā, kad tiesiskais regulējums neparedzēja personu ar I vai II grupas invaliditāti sociālu apdrošināšanu invaliditātes riskam. Šajā lietā Senāts vērsās Satversmes tiesā ar pieteikumu par likuma „Par valsts sociālo apdrošināšanu” 6.panta otrās daļas (tiesību normas redakcijā, kas bija spēkā no 1998.gada 1.janvāra līdz 2002.gada 31.decembrim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk arī – Satversme) 91. un 109.pantam, kuru izskatot, Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr.2019-36-01. Senāts atzina, lai nodrošinātu Satversmes 109.pantā aizsargātās personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, Latvijā ir izveidota valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kas sniedz personai aizsardzību noteiktu sociālo risku iestāšanās gadījumā un ir balstīta uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, kas tiek veiktas, kamēr persona ir nodarbināta. Darbā gūtu ienākumu zudums invaliditātes dēļ ir viens no riskiem, kas tiek apdrošināts sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, un invaliditātes pensija ir sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros paredzēts sociālā nodrošinājuma instruments. Tāpēc invaliditātes pensijas saņemšanai ir izvirzīta prasība, lai personai būtu apdrošināšanas stāžs – laika periods, kurā persona bijusi darba ņēmējs un par to maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes riska apdrošināšanai.
Vienlaikus, vērtējot gadījumus, kad likumdevējs neatbilstoši Satversmei ir noteicis, ka darba ņēmēji ar I vai II grupas invaliditāti netiek sociāli apdrošināti invaliditātes riskam, Senāts norādīja, ka šīm personām tiek nodarīts neattaisnojams tiesību uz sociālo nodrošinājumu aizskārums. Ņemot vērā, ka šo aizskārumu ir izraisījusi likumdevēja kļūda, taisnīguma apsvērumi prasa, lai konkrētaja situācijā tiktu rasts risinājums, kas novērš šo aizskārumu. Tāpēc Senāts atzina, ka, lai gan parastā situācijā personai tiesības uz sociālās apdrošināšanas sistēmas pakalpojumiem (proti, pensijām un pabalstiem) ir atzīstamas tikai tad, ja persona bijusi attiecīgi apdrošināta, tomēr šis noteikums nav attiecināms uz situāciju, kad par personu attiecīgās sociālās apdrošināšanas iemaksas nav veiktas, jo tā bija noteikts tiesiskā regulējumā, kas neatbilda Satversmei. Līdz ar to iemesls, ka par personu nav maksātas attiecīgas sociālās apdrošināšanas iemaksas, nevar būt par pamatu, lai atteiktos piešķirt personai invaliditātes pensiju. Atbilstoši vienlīdzības principam attiecīgi arī šādā situācijā nostrādātais darba laiks ir ņemams vērā, nosakot personas apdrošināšanas stāžu.
Savukārt lietā Nr.SKA-109/2020 Senāts vērtēja jautājumu par Amerikas Savienoto Valstu pilsoņa tiesībām prasīt Latvijas valsts vecuma pensijas piešķiršanu par Latvijā uzkrāto apdrošināšanas stāžu. Šī jautājuma ietvaros Senāts arī analizēja 1992.gada 5.novembrī noslēgtā Latvijas Republikas valdības un Amerikas Savienoto Valstu valdības līguma par savstarpēju pensiju izmaksu (turpmāk arī – Līgums) noteikumu juridisko spēku attiecībā pret likuma „Par valsts pensijām” tiesību normām. Kā atzina Senāts, ievērojot vēsturisko regulējumu attiecībā uz tiem starptautiskajiem līgumiem, kas slēgti sociālās nodrošināšanas jomā un starptautisko tiesību pamatprincipu pacta sunt servanda, Līguma noteikumi prevalē pār likuma „Par valsts pensijām” normām, proti, Līguma noteikumiem ir augstāks juridiskais spēks nekā konkrētā likuma normām. Līdz ar to ASV pilsonim, atšķirībā no likuma „Par valsts pensijām” 3.panta pirmajā daļā noteiktā, ir no šī Līguma izrietošas tiesības prasīt Latvijas valsts vecuma pensijas piešķiršanu par Latvijā uzkrāto apdrošināšanas stāžu arī tad, ja persona nedzīvo Latvijas teritorijā.
SKA-1005/2020. Senāts analizēja jautājumu par trūcīgās personas statusa piešķiršanu un prasības par nekustamā īpašuma neesību vērtēšanu. Senāts atzina ka, vērtējot jautājumu par personai izvirzīto prasību par īpašuma neesību, ir jāievēro arī sociālās palīdzības sniegšanas pamatprincips, kurš ir noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālas palīdzības likuma 5.panta pirmajā daļā, proti, sociālo palīdzību personai sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu – ienākumu un īpašuma – novērtējumu, individuāli paredzot katras personas līdzdarbību atbilstoši likumam „Par sociālo drošību”. Attiecinot šo principu arī uz īpašuma (piemēram, dzīvokļa vai mājas) atbilstību īpašuma jēdzienam Ministru kabineta 2010.gada 30.marta noteikumu Nr.299 „Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu” (turpmāk arī – Noteikumi Nr.299) izpratnē.
Tāpēc, kā uzsvēra Senāts, piemērojot Noteikumu Nr.299 2.1.apakšpunktu, ir jāievēro samērīguma princips, kas nozīmē, ja iestāde konstatē, ka personai pieder īpašums, tai iespēju robežās ir jānovērtē šī fakta nozīme, t.i., vai īpašuma vērtība ir pietiekama, lai atzītu, ka personai nav piešķirams trūcīgās personas statuss. Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka, pārāk formāli piemērojot šo normu, var rasties gadījumi, kad šī statusa piešķiršana personai tiktu atteikta nepamatoti.
Savukārt analizējot jautājumu par jēdziena „atsevišķi dzīvojoša persona” interpretāciju trūcīgas personas statusa pārbaudē, Senāts uzsvēra, ka, vērtējot šo jēdzienu, ir jāievēro Noteikumu Nr.299 1.punkta jēga, līdz ar to ir svarīgi ne tikai konstatēt, ka personas mitinās vienā mājoklī, bet arī to, ka tām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai. Tas vien, ka personas mitinās vienā mājoklī, vēl nenozīmē, ka tām ir kopēji izdevumi pamatvajadzību nodrošināšanai.
Vienlaikus šajā spriedumā Senāts arī norādīja, ka sociālo dienestu pienākums, izvērtējot personas atbilstību trūcīgās personas statusam, prasa ne tikai vērtējumu par personas atbilstību tiesiskajā regulējumā noteiktajām prasībām, bet arī plašāku vērtējumu par personas situāciju, lai nodrošinātu, ka trūcīgas personas statusa piešķiršanai (vai šī statusa piešķiršanas atteikšanai) ļautu sasniegt sociālās palīdzības mērķi.
Studiju maksa: valsts budžetā atmaksājamā summa par rezidentūras mācībām
SKA-1059/2020 un SKA-1102/2020. Senāts analizēja jautājumu par rezidenta (ārsta) apmācībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu atprasīšanu, ja nav izpildīti studiju līguma nosacījumi.
Lietā Nr.SKA-1059/2020 Senāts pievērsās jautājumam par lēmuma, ar kuru personai tiek noteikts pienākums atmaksāt par rezidenta apmācību izlietotos valsts budžeta līdzekļus, tiesisko dabu un norādīja, ka šādu lēmumu pieņem, nosakot gan konkrētu maksājamās summas apmēru, gan atmaksas grafiku. Senāts atzina, ka šāds Veselības ministrijas lēmums ir uzskatāms par administratīvo aktu, līdz ar to tas ir apstrīdams, pārsūdzams un izpildāms Administratīvā procesa likumā paredzētajā kārtībā.
Vienlaikus Senāts šajā spriedumā paskaidroja, kāpēc citā Senāta spriedumā līdzīgā lietā lēmums par pienākumu atmaksāt izglītībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu summu netika atzīts par administratīvo aktu un kādēļ tā sprieduma atziņas nav piemērojamas konkrētajā lietā. Proti, svarīgi noskaidrot, kāds bija piemērojamais regulējums līguma par rezidentūras studijām noslēgšanas laikā. Ministru kabineta 2001.gada 13.marta noteikumi Nr.120 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” neparedzēja Veselības ministrijai tiesības pieņemt lēmumus par rezidenta apmācībai izlietoto valsts budžeta līdzekļu atmaksu, līdz ar to ministrijas rīcība bija vērsta uz līguma izpildes veicināšanu. Savukārt konkrētajā lietā studiju līgums tika noslēgts laikā, kad bija spēkā Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumi Nr.972 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi”, kuri līdzīgi kā šobrīd spēkā esošajos noteikumos skaidri noteica procedūru, kādā Veselības ministrija atgūst iztērētos valsts budžeta līdzekļus, proti, pieņemot lēmumu.
Lietā Nr.SKA-1102/2020 Senāts pievērsās jautājumam par valsts budžetā atmaksājamo summu par rezidentūras mācībām aprēķināšanu. Senāts uzsvēra, ka no Ministru kabineta 2009.gada 25.augusta noteikumiem Nr.972 „Rezidentu sadales un rezidentūras finansēšanas noteikumi” un 2011.gada 30.augusta noteikumiem Nr.685 „Rezidentu uzņemšanas, sadales un rezidentūras finansēšanas kārtība” izriet, ka gadījumos, kad ir jāatmaksā par mācībām izlietotie līdzekļi, tie ir jāatmaksā atbilstoši tam apmēram, kāds paredzēts Veselības ministrijas un augstskolas līgumos. Tas vien, ka konkrētā summa nav norādīta līgumā, kas noslēgts starp augstskolu un studentu, pats par sevi nav iemesls, lai nepiemērotu finanšu līdzekļu atmaksas kārtību, savukārt līgumā iekļautajai norādei par līdzekļu atmaksāšanas pienākumu ir tikai informatīva nozīme, jo šis pienākums izriet no tiesiskā regulējuma. Vienlaikus Senāts uzsvēra, ka, aprēķinot atmaksājamo summu, ir jāpārbauda, vai personas mācībām piešķirtie līdzekļi ir izlietoti pilnībā, un gadījumā, ja nav, tie atrēķināmi no atmaksājamās summas. Vienlaikus jāpārbauda arī, vai personas mācībām nav izmantoti līdzekļi, kas atlikuši no iepriekšējā gada, kad pieteicējs vēl nestudēja. Secinājums no Senāta atziņas, ka atmaksājamā summa ir jāaprēķina pēc faktiskajiem izdevumiem, kas veikti personas apmācībā.
Personai nav pienākums atmaksāt valsts budžeta līdzekļus par rezidentūras mācībām, ja persona vismaz trīs gadus pēc rezidentūras pabeigšanas nostrādājusi Latvijas ārstniecības iestādē. Šajā spriedumā Senāts analizēja jautājumu par nostrādātā laika ņemšanu vērā atmaksājamās summas noteikšanā un atzina, ka tiesību normas tiešā tekstā neparedz proporciju ņemšanu vērā atmaksājamo valsts budžeta līdzekļu aprēķinā atkarībā no nostrādātā laika. Vienlaikus Senāts secināja, ka pretējs secinājums, proti, šādas proporcijas ņemšana vērā nenonāk pretrunā tiesību sistēmai un ar tiesību normām sasniedzamajam mērķim. Turklāt būtu taisnīgāk to ņemt vērā. Senāts lēma, ka, kamēr normatīvajā regulējumā nav noteikta cita kārtība, atmaksājamā summa būtu samazināma proporcionāli ārsta pēc mācībām rezidentūrā Latvijā nostrādātajam laikam, nevis slodzei.
Civillietu departaments
Civillikuma 1927.pants
Tiesu praksē 2020.gada otrajā pusgadā ir dots vērtīgs papildinājums Civillikuma 1927.panta piemērošanā.
SKC-745/2020. Senāts piekrita kasācijas sūdzības iesniedzējai, ka kreditora tiesības prasīt apmierinājumu no dāvanas pēc Civillikuma 1927.panta saistītas ar diviem apstākļiem: mantas dāvināšanas laikā tās dāvinātājam bijuši parādi un dāvinātājs nespēj parādu samaksāt.
Citiem vārdiem, prasītājam jāpierāda, ka no atlikušās parādnieka mantas nav iespējams apmierināt tā prasījumus. Likumā lietotais jēdziens „prasīt apmierinājumu no dāvanas” tulkojams kā piedziņas vēršana uz atdāvināto mantu (sk. spriedumu lietā Nr.SKC-590/2007).
Senāts atzina, ka prasījums par parāda piedziņas vēršanu uz atdāvināto mantu ir kreditora tiesību aizsardzības līdzeklis, kura mērķis ir sekot nevis parādniekam, bet gan parādnieka atdāvinātajai mantai. Proti, kreditoram ir tiesības sekot atdāvinātajam īpašumam un, neapstrīdot dāvinājuma līgumu, saņemt apmierinājumu no atbildētājam uzdāvinātā īpašuma, ja parādniekam nav citu līdzekļu parāda dzēšanai. No parādiem nevar atbrīvoties, atdāvinot visu mantu.
Neskatoties uz minēto, tiesa uzskatīja, ka Civillikuma 1927.panta piemērošanai prasītājai bija jāiesniedz pierādījumi, ka no parādnieka strīdus parāds ir piedzīts.
Senāts norādīja, ka tādējādi tiesa ir nepamatoti paplašināti iztulkojusi un nepareizi piemērojusi minēto pantu, jo nedz Civillikuma 1927.pants, nedz kāda cita norma šādu nosacījumu neparedz. Tā vietā, kā jau minēts, tiesai ir jākonstatē parādnieka (dāvinātāja) parāds dāvinājuma laikā, kas ir prasības pamatu veidojošais apstāklis, kura esība tiesai jāpārbauda.
SKC-93/2020. Spriedumā atzīts: ja parādnieks atsavina sev piederošo nekustamo īpašumu laikā, kad viņam ir materiālas grūtības izpildīt saistības un šī atsavināšana notikusi personai, kura ir zinājusi par šādu darbību veikšanu un iespējamo izvairīšanos no saistību izpildes, tad parāda piedziņa vēršama pret atdāvināto mantu.
Lietā nav strīda, ka pēc savas mātes nāves parādnieks ir atteicies no mantojuma par labu māsas meitai, kas tādējādi ir ieguvusi īpašuma tiesības uz parādnieka bijušo nekustamo īpašumu. Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav vērtējusi, vai šādas rīcības mērķis nav bijusi izvairīšanās no piedziņas vēršanas uz nekustamo īpašumu.
SKC-288/2020. Senāts spriedumā atgādināja, ka saskaņā ar Komerclikuma 221.panta astoto daļu komercsabiedrības valdes loceklim ir tiesības, nevis pienākums saņemt atlīdzību. Šāds darbs Civillikuma 1912.panta izpratnē var būt dāvana, uz kuru kreditori var vērst piedziņu šī likuma 1927.panta kārtībā. Ja komercsabiedrība (apdāvinātais) ir ar valdes locekli (dāvinātāju) tieši saistīta persona, iebilstot pret valdes locekļa kreditoru celto prasību, komercsabiedrībai jāpierāda apstākļi, kuru dēļ tā bauda likuma aizsardzību.
Jau starpkaru periodā Senāts, piemērojot Baltijas Vietējo Civillikumu kopojuma 4494.pantu, kas pārņemts Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma 1927.pantā, atzinis: „Civillikuma 4494.pants uzliek apdāvinātam par pienākumu atbildēt par dāvinātāja parādiem tajās robežās, par cik viņš iedzīvojies, un izdot dāvinātājam vai viņa kreditoram tādu daļu no saņemtā dāvinājuma, kāda vajadzīga parāda segšanai.”
Situācija, kad Civillikuma 1927.pantā noteiktās kreditora tiesības prasīt apmierinājumu no dāvanas tiek pakārtotas parādnieka likumā paredzētajām tiesībām negūt ienākumus nolūkā izvairīties no parāda piedziņas, ir acīmredzami negodprātīga attiecībā pret kreditoru, norādot uz likuma jēgai neatbilstošu tiesību normu interpretāciju.
Citiem vārdiem, Komerclikuma 221.panta astotā daļa, kas paredz tiesības valdes loceklim nesaņemt atlīdzību par amata pienākumu pildīšanu parastos apstākļos, nevar kalpot par likumisku „aizsegu” nolūkā ierobežot vai liegt kreditoram tiesības uz parāda piedziņu. Pierādīt apstākļus, kuru dēļ konkrētajā situācijā ar parādnieku tieši saistīta persona bauda likuma aizsardzību, ir atbildētāju pienākums.
Ka parādnieka vaina ir prezumējama, ja tas ar saistītu personu noslēdzis darījumu kreditoram par ļaunu, Senāts atzina jau spriedumā lietā Nr.SKC-79/2020.
Ja parādnieks noslēdzis līgumu ar saistītu personu kreditoram par ļaunu, ir prezumējama šīs saistītās personas ļaunprātīga rīcība, t. i., jāpieņem, ka šī persona zināja par parādnieka nolūku nodarīt ar darījuma noslēgšanu zaudējumu saviem kreditoriem, ciktāl tā nepierāda pretējo.
Piemēram, ja, izvērtējot pierādījumus, lietā tiktu noskaidrots, ka, apejot kreditoru intereses, laulātie faktiski noslēguši dāvinājuma līgumu, nevis pirkuma līgumu, tad atbilstoši Civillikuma 1927.pantam kreditors varētu prasīt apmierinājumu no dāvanas. Savukārt, ja tiesa konstatētu, ka laulāto starpā tika noslēgts fiktīvs līgums, tad saskaņā ar Civillikuma 1438.pantu kreditoram būtu tiesības prasīt noteikt viņa tiesību vērst piedziņu uz otram laulātajam atsavināto mantisko labumu, neceļot prasību par attiecīgā darījuma atzīšanu par spēkā neesošu, jo fiktīvo līgumu var apstrīdēt arī ierunas ceļā.
Šo tiesu praksi papildina arī spriedums 15 senatoru sastāvā lietā Nr.SKC-32/2021 ar atziņu par kreditora prasību par apmierinājuma saņemšanu no dāvanas ārpus maksātnespējas procesa. Senāts atzina, ka manta, kuru parādnieks uzdāvinājis trešajai personai laikā, kad viņam pastāvēja nenokārtotas parādsaistības pret kreditoru, un kura nav iekļauta parādnieka mantas sastāvā viņa maksātnespējas procesa ietvaros tādēļ, ka tā neatbilst noslēgto bezatlīdzības darījumu apstrīdēšanas priekšnoteikumiem, nav atbrīvota no kreditora prasījumiem par apmierinājuma saņemšanu no dāvanas.
Simulatīvi darījumi: apstrīdēšana un patiesi gribētā darījuma tiesiskās sekas
SKC-364/2020. Prasītāja lūdza piedzīt parādu, līgumsodu un likumiskos procentus un celtās prasības pamatošanai iesniedza divus aizdevuma līgumus, ko parakstījušas fiziskas personas – prasītāja kā aizdevēja un atbildētājs kā aizņēmējs. Atbildētājs savos paskaidrojumos iebilda, norādot, ka viņš vēlas aizsargāt savas tiesības paturēt saņemto naudu kā samaksu par darbu, kas atbildētāja ieskatā izriet no patiesi gribētā darījuma, kas aizslēpts aiz prasītāja iesniegtajiem aizdevuma līgumiem. Senātam bija jāatbild uz prasītāja kasācijas sūdzībā ietvertajiem iebildumiem par izskatāmās prasības robežu pārsniegšanu apelācijas instances tiesā, kas, balstoties uz atbildētāja paskaidrojumiem, atzina, ka faktiski starp pusēm ir noslēgti uzņēmuma līgumi, nevis aizdevuma līgumi, tāpēc prasību noraidīja.
Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa, lai arī nav atsaukusies uz Civillikuma 1439.pantā minēto tiesību normu, faktiski aizdevuma līgumus, ar kuriem pamatota prasība, ir atzinusi par simulatīviem. Kasācijas kārtībā Senātam bija jāizvērtē jautājums, vai atbildētāja iebildumi ir pietiekami prasību pamatojošo aizdevumu līgumu atzīšanai par simulatīviem.
Senāts norādīja, ka, ievērojot Civilprocesa likuma tiesību normas, strīds par tiesībām piesakāms un izskatāms uz prasības pieteikuma pamata (1., 127., 128.pants) un tiesas spriedums taisāms par prasībā noteikto priekšmetu un uz prasībā norādītā pamata, nepārsniedzot prasījuma robežas (Civilprocesa likuma 192.pants). Prasītāja cēlusi piespriešanas prasību, kas pamatota ar aizdevuma līgumiem, prasot piedzīt no atbildētāja neatmaksāto aizdevumu, likumiskos procentus un līgumsodu. Līguma parakstīšanu nav pamata aplūkot kā parastu formalitāti jeb darbību, kas nekādas tiesiskas sekas nerada. Gluži otrādi, ar darījuma parakstīšanu tiek nodibināta prezumpcija, ka darījuma dalībnieks no brīvas gribas ir izteicis piekrišanu dokumentā atspoguļotajam darījuma saturam. Civilprocesa likums noteic, ka paša parakstīta dokumenta patiesumu var apstrīdēt tikai prasības kārtībā (178.pants).
Senāts atsaucās uz pirmskara doktrīnā pausto atziņu, ka tiesības un pretpretenzijas, kuras var aizstāvēt prasības kārtībā, ir realizējamas arī ierunas veidā, bet ja pretpretenzija pēc sava satura pārsniedz pirmprasījumu, tad ir jāceļ pretprasība. Tādējādi, ja tiek apstrīdēts prasības pamatā esošajā atbildētāja parakstītajā darījumā norādītais gribas izpaudums uz tā pamata, ka darījums ir simulatīvs, ir jāceļ pretprasība, bet ja pretprasības celšana nav iespējama, ceļama atsevišķa prasība, tai skaitā pret personām, kuras saista patiesi gribētais darījums.
SKC-255/2020. Prasītājs vērsās tiesā ar prasību atzīt par spēkā neesošiem ar atbildētāju noslēgtos nekustamā īpašuma pirkuma līgumus ar atpakaļpirkuma tiesībām. Apelācijas instances tiesa, noskaidrojot pušu patieso nodomu, atzina nekustamā īpašuma pirkuma līgumus ar atpakaļpirkuma tiesībām par simulatīviem, konstatējot, ka faktiski līdzēji bija vēlējušies noslēgt aizdevuma līgumu, taču prasību noraidīja, ņemot vērā, ka darījumi nebija noslēgti ar mērķi pievilt trešo personu vai apiet likumu. Senātam bija jāatbild uz prasītāja kasācijas sūdzībā ietverto iebildumu, ka apelācijas instances tiesa, atzīstot spriedumā, ka pirkuma un atpakaļpirkuma līgumi bija noslēgti simulatīvi, tos nepamatoti atzinusi par spēkā esošiem.
Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa pareizi nodibinājusi simulatīvo darījumu kvalificējošās pazīmes, taču vienlaikus uz izšķiramā dzīves gadījuma apstākļiem nav attiecinājusi Civillikuma 1439.pantā paredzētās sekas. Senāta ieskatā tiesas konstatējums, ka darījums ir simulatīvs, ir pietiekams, lai piemērotu šajā Civillikuma normā paredzētās sekas, taču tas konkrētajā gadījumā nav izdarīts. Apelācijas instances tiesa nav norādījusi patiesi gribēto darījumu būtiskās sastāvdaļas, nav izvērtējusi darījumu juridisko dabu atbilstoši tām tiesību normām, kas regulē aizdevuma līguma noslēgšanu, kā arī nav pārbaudījusi atbildētājas pienākumu atlīdzināt prasītājam zaudējumus patiesi gribētā darījuma noteikumu kontekstā. Tiesa nav ņēmusi vērā, ka konkrētajā gadījumā apelācijas instancē izskatīšanas priekšmets bija darījuma simulatīvais raksturs, nevis darījuma spēkā neesība un ka par simulatīvu atzīta darījuma spēkā esības jautājums ir reglamentēts Civillikuma 1439.pantā, kuru tiesai vajadzēja piemērot. Konstatējot, ka darījums ir simulatīvs, tiesai saskaņā ar atbilstošajām tiesību normām bija jāizvērtē patiesi gribētā darījuma juridiskā daba, jānorāda darījuma būtiskās sastāvdaļas un jānosaka tā sekas.
Krimināllietu departaments
Piesavināšanās
SKK-88/2020. Senāts atgādināja, ka piesavināšanos no mantas patvaļīgas lietošanas, kas var būt civiltiesisks delikts, norobežo mantas neatdošanas īpašais nolūks – iegūt svešu mantu, atstumjot tās īpašnieku.
Atsaucoties uz juridiskajā literatūrā pausto viedokli, Senāts norādīja, ka piesavināšanās no objektīvās puses ir prettiesiska, ja: 1) darbība, kas kvalificēta kā piesavināšanās, notikusi pretēji īpašnieka gribai, 2) mantas ieguvējam (piesavinātājam) nepieder spēkā esošs prasījums, kuram iestājies termiņš, par patvarīgi atņemtās un piesavinātās mantas izdošanu. Mantas piesavināšanās prettiesiskuma apzināšanās nav konstatējama vienīgi tad, ja personai ir skaidrs priekšstats par tai piederošā, tiesiski aizsargātā prasījuma pamatu un apmēru. Faktiskās kļūdas konstatēšanai nav pietiekams personas neskaidrs (nenoteikts) priekšstats.
Par nepamatotu Senāts atzina aizstāves argumentu, ka apsūdzētais rīkojies atbilstoši Civillikuma 1737. un 1738.pantam, kas regulē mantas aizturējuma nosacījumus. Lai izlietotu aizturējuma tiesību, jāpastāv trīs priekšnoteikumiem: 1) to var izlietot tikai persona, kuras rokās atrodas kāda lieta, un to var neizdot tik ilgi, kamēr nav nolīdzināts parāds (Civillikuma 1734.pants); 2) jāpastāv savstarpējam sakaram starp aizturētāja prasījumu un aizturamo lietu, kas iespējams Civillikuma 1738.pantā noteiktajos gadījumos; 3) lietas aizturētājam nav tiesību savu prasījumu nolīdzināt, lietu atsavinot vai kā citādi izlietojot (Civillikuma 1739.pants).
Konkrētajā lietā apsūdzētajam nebija spēkā esošu prasījumu pret cietušo, turklāt iegūtos naudas līdzekļus viņš izmantoja savām vajadzībām.
Senāts atzina, ka pirmās instances tiesa ir izvērtējusi, vai apsūdzētā darbības ir prettiesiskas, kas nošķir tās no civiltiesiska delikta, un to, vai apsūdzētais apzinājās savu darbību prettiesiskumu. Tiesa atzina, ka cietušais nebija pilnvarojis apsūdzēto pārdot nekustamos īpašumus, lai iegūtos līdzekļus, veicot sasvstarpējo prasījumu ieskaitu, paturētu apsūdzētais.
SKK-85/2020. Senāts vērtēja, vai nejauši (kļūdaini) uz citu bankas kontu pārskaitīto naudu var atzīt par bankas konta īpašniekam uzticēto vai pārziņā esošo mantu Krimināllikuma 179.panta izpratnē. Šajā lietā cietusī, veicot maksājumu atbilstoši dzīvokļa pirkuma līguma nosacījumiem, līgumā kļūdaini norādīta bankas konta numura dēļ pārskaitīja naudu citai personai, kura nebija ne darījuma puse, ne naudas saņemšanas adresāts. Apsūdzētais naudu no sava bankas konta izņēma, taču cietušajai neatdeva.
Senāts norādīja, ka, lai personu varētu saukt pie kriminālatbildības pēc Krimināllikuma 179.panta, nepieciešams, lai manta vainīgajai personai būtu uzticēta vai atradusies tās pārziņā. Krimināllikuma 179.pantā lietotais jēdziens „uzticētā vai pārziņā esošā manta” neietver jebkuru personas rīcībā nonākušu mantu. Naudas ieskaitīšana bankas kontā kļūdas dēļ nav atzīstama par naudas uzticēšanu vai nodošanu pārziņā bankas konta turētājam, jo trūkst naudas īpašnieka speciālā uzdevuma apsūdzētā rīcībai ar šo naudu.
Tādējādi Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa pamatoti secinājusi, ka apsūdzētā darbībās nav Krimināllikuma 179.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva, jo izskatāmajā lietā nav konstatēta Krimināllikuma 179.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīme – manta vainīgajai personai uzticēta vai atradusies tās pārziņā.
Ievērojot, ka apsūdzētais attiecīgajā darījumā nebija nedz darījuma puse, nedz naudas saņemšanas adresāts, par nepamatotu Senāts atzina kasācijas protestā norādīto, ka nauda apsūdzētajam nodota pastarpināti, tas ir, ar bankas starpniecību. Prokurore pilnvarojumu bija attiecinājusi uz apsūdzētā izņēmuma tiesībām rīkoties ar savu bankas kontu, savukārt Krimināllikuma 179.panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīme attiecināma uz mantu, kura vainīgajai personai uzticēta vai atradusies tās pārziņā.
Vienlaikus lietā tika atzīts, ka apelācijas instances tiesa nav sniegusi juridisku vērtējumu apsūdzētā darbībām, nenododot cietušajai viņa bankas kontā kļūdas dēļ ieskaitīto naudu, un nav izvērtējusi, vai viņa darbības nesatur cita noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.
SKK-97/2020. Lietā tika vērtēts jautājums par piesavināšanos, kas izdarīta, pārkāpjot pilnvarotāja norādījumus saistībā ar izsniegto pilnvarojumu.
Senāts lietā atzina, ka apelācijas instances tiesas spriedums daļā par apsūdzēto vainīgumu piesavināšanās un piesavināšanās atbalstīšanas izdarīšanā ir tiesisks un pamatots. Apelācijas instances tiesa bija atzinusi, ka lietā ir pierādīts, ka cietušais viņam piederošo nekustamo īpašumu vēlējās pārdot, turklāt norādot, ka tas pārdodams par cenu, kas nebūtu zemāka par 300 000 euro, nevis mainīt to pret uzņēmuma kapitāldaļām. Pretēji cietušā gribai apsūdzētā, kuru cietušais bija pilnvarojis viņam piederošā nekustamā īpašuma atsavināšanai, atsavināja to savai meitai (otrai lietā apsūdzētajai) par ievērojami mazāku summu, proti, 500 euro.
Senāts atgādināja, ka mantas piesavināšanās iespējama, pastāvot personas valdījumam pār šo mantu, un šim mantas valdījumam jābūt īpašam gan tā rašanās ziņā, gan saistībā ar uzliktajiem pienākumiem sakarā ar uzticēto vai pārziņā esošo mantu. Saskaņā ar Civillikuma 2300.pantu pilnvarnieks nedrīkst pārkāpt viņam dotā uzdevuma robežas un viņam jārīkojas vispirms pēc pilnvarotāja norādījumiem. Pienākums „rīkoties pēc pilnvarotāja norādījumiem” Civillikuma 2300.panta izpratnē ir jāsaprot nevis kā pats uzdevums, bet gan pilnvarojuma līguma noslēgšanas laikā vai vēlāk attiecīgi izdarītas mutiskas vai rakstiskas papildu instrukcijas, ar kurām pilnvarotājs vienpusēji konkretizējis pilnvarnieka pienākumus dotā uzdevuma izpildīšanā. No minētā izriet, ka svarīgākais ir tas, kādus papildu mutiskus vai rakstiskus norādījumus saistībā ar izsniegto pilnvarojumu ir devis pilnvarotājs.
Tiesības uz aizstāvību
SKK-466/2020 un SKK-574/2020. Senāts lietās konstatēja apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu apelācijas instances tiesā, nenodrošinot apsūdzētajam valsts nodrošinātu aizstāvi.
Lietā Nr.SKK-466/2020 sākotnēji apelācijas instances tiesa noteica lietas iztiesāšanu atklātā tiesas sēde. Apsūdzētā aizstāvības īstenošanai atbilstoši viņa lūgumam tika uzaicināta advokāte, kas kā valsts nodrošināta aizstāve īstenoja apsūdzētā aizstāvību pirmās instances tiesā. Tomēr šī advokāte lūdza apelācijas instances tiesu norīkot apsūdzētā aizstāvībai citu zvērinātu advokātu, jo ceļa izdevumi un ceļā pavadītais laiks, braucot uz pilsētu, kurā atrodas apelācijas instances tiesa, kas iztiesā konkrēto lietu, rada viņai papildu izdevumus un noslodzi. Vēlāk saskaņā ar likuma ,,Par valsts institūciju darbību ārkārtējās situācijas laikā saistībā ar Covid-19 izplatību” nosacījumiem apelācijas instances tiesa grozīja lietas iztiesāšanas veidu un laiku un noteica lietas iztiesāšanu rakstveida procesā. Paziņojumu par lietas iztiesāšanas veida un laika grozīšanu apelācijas instances tiesa nosūtīja kriminālprocesā iesaistītajām personām, t.sk. arī minētajai advokātei. Aizstāves viedoklis par apsūdzētā apelācijas sūdzību lietā netika saņemts.
Senāts atgādināja, ka tiesības uz advokāta palīdzību ir viens no tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanas instrumentiem un šo tiesību nepamatota ierobežošana ir pretrunā arī ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmajā daļā, Latvijas Republikas Satversmes 92.pantā, Kriminālprocesa likuma 15.pantā nostiprināto pamatprincipu – tiesībām uz taisnīgu tiesu. Senāts lietā atzina, ka apsūdzētajam netiek nodrošinātas tiesības uz valsts nodrošinātu aizstāvību apelācijas instances tiesā Kriminālprocesa likuma 20.panta ceturtās daļas izpratnē, ja tiesa aprobežojas tikai ar rakstveida paziņojuma nosūtīšanu zvērinātam advokātam un neveic nekādas darbības, lai faktiski nodrošinātu apsūdzēto ar aizstāvi.
Arī lietā Nr.SKK-574/2020 pirmās instances tiesā apsūdzētajam tika sniegta valsts nodrošināta juridiskā palīdzība. Par pirmās instances tiesas spriedumu apsūdzētais iesniedza apelācijas sūdzību, kurā pēc trūkumu novēršanas norādīja, ka viņam apelācijas instances tiesā ir nepieciešams valsts nodrošināts aizstāvis. Ievērojot, ka apsūdzētais kasācijas sūdzībā bija lūdzis tikai mīkstināt piespriesto sodu un lieta pirmās instances tiesā bija izskatīta bez pierādījumu pārbaudes, un piespriestais sods nebija ilgāks par pieciem gadiem, apelācijas instances tiesa nolēma krimināllietu izskatīt rakstveida procesā, par ko paziņoja apsūdzētā aizstāvim, kas kā valsts nodrošināts aizstāvis īstenoja apsūdzētā aizstāvību pirmās instances tiesā. Taču apelācijas instances tiesa neievēroja Kriminālprocesa likuma 80.panta trešajā daļā noteikto un nepaziņoja attiecīgās tiesas darbības teritorijas zvērinātu advokātu vecākajam par nepieciešamību apsūdzētajam nodrošināt aizstāvja piedalīšanos apelācijas instances tiesā. Nedz zvērināts advokāts, kas pirmās instances tiesā aizstāvēja apsūdzēto, nedz kāds cits zvērināts advokāts viedokli par apsūdzētā apelācijas sūdzību neiesniedza.
Senāts lietā atzina, ka apelācijas instances tiesa, iztiesājot krimināllietu rakstveida procesā bez aizstāvja viedokļa paušanas, apsūdzētajam nav nodrošinājusi tiesības uz advokāta sniegtu juridisko palīdzību. Apstāklis, ka lieta apelācijas instances tiesā tiek iztiesāta rakstveida procesā, neatbrīvo tiesu no pienākuma uzaicināt apsūdzētajam aizstāvi valsts nodrošinātās aizstāvības realizēšanai, ja apsūdzētais, kurš nevar uzaicināt aizstāvi pats, šādu lūgumu ir izteicis.
Apskatu sagatavoja Judikatūras un zinātniski analītiskā nodaļa:
par administratīvajām lietām – Kaspars Kukmilks, civillietām – Zinaīda Indrūna un Evita Frīdentāle,
krimināllietām – Kristīne Ivulāne
QR
