Uzruna Tiesnešu konferences atklāšanā
Augsti godātais Valsts prezidenta kungs, tieslietu ministra kungs, Donati kungs.
Godājamie viesi un kolēģi.
Man ir prieks un gods sveikt Jūs Latvijas tiesnešu konferencē, kura pēc divu gadu pārtraukuma beidzot notiek tādā formātā, kurā mēs varam ne tikai neklātienē ātri nobalsot par pašpārvaldes institūciju locekļiem, bet arī satikties un cilvēciski parunāties par tiesu varas aktuālajiem jautājumiem.
Konferences temats – tiesu sistēmiskā neatkarība un atbildība – ir ļoti aktuāls Tieslietu padomes pēdējo divu gadu darba kontekstā. Tāpēc man ir īpašs prieks, ka mūs ar savu klātbūtni ir pagodinājis un ar uzrunu uzstāsies gan Valsts prezidents Egils Levits, gan Eiropas Tieslietu padomju tīkla prezidents Filippo Donati, gan Eiropas Savienības Tiesas tiesnese Ineta Ziemele. Tas dod iespēju paraudzīties uz šiem jautājumiem plašākā – visas Eiropas – kontekstā.
Par konferences vadītāju Tieslietu padome ir noteikusi Administratīvās rajona tiesas Valmieras tiesu nama priekšsēdētāju Guntaru Ploriņu, par konferences sekretāri – Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājas vietnieci tiesnesi Leldi Graudu.
Šī Tiesnešu konference ir ļoti simboliska. Jo kas var būt labāks un iedvesmojošāks, kā runāt par fundamentālām tiesu neatkarības problēmām un tiesu emancipāciju Satversmes 100. gadadienā.
Izmantojot iespēju, pateikšu, ka, ņemot vērā pēdējo gadu pieredzi, iespējams, turpmākās tiesnešu konferences organizēsim plānveidīgi divreiz gadā. Viena – klātienes, kurā pārsvarā diskutēsim un risināsim tiesu sistēmiskos jautājumus, un otra – neklātienes, kurā plānveidīgi ar pienācīgu iepriekšēju sagatavošanos vēlēsim tiesnešu pašpārvaldes institūciju locekļus. Neklātienes konferencē, kā jau praksē pārbaudīts, būs iepriekšējs sagatavošanās posms, kurā tiks virzīti kandidāti, viņiem tiks uzdoti jautājumi – gan rakstveidā, gan tiešsaistē, un viņi sniegs atbildes tiešsaistē. Tā, lai neviens tiesnesis nevar teikt – es atturos no balsojuma, jo nepazīstu kandidātu. Iepriekš nepazīstami kandidāti jāiepazīst tieši iztaujāšanas procesā. Ja šobrīd organizētu atsevišķas konferences katrai vakancei pašpārvaldē, būtu nepieciešamas vismaz 3–4 konferences gadā. Tas nav efektīvi.
Šogad efektīvāka darba interesēs visiem ir nosūtīti tiesnešu pašpārvaldes institūciju ziņojumi, kuri saskaņā ar likumu jāsniedz Tiesnešu konferencei. Līdz ar to visi varēja ar tiem iepazīties pirms konferences. Izmantosim šo laiku produktīvāk, dodot iespēju pašpārvaldes pārstāvjiem nevis vienkārši nolasīt statistiku, bet runāt par pašpārvaldes aktualitātēm un atbildēt uz tiesnešus interesējošiem jautājumiem.
Bet nu – pie darba! Latvijas tiesnešu konferenci pasludinu par atklātu. Lai interesantas un spilgtas domas un auglīgas diskusijas!
Pamatziņojums Tiesnešu konferencē
Tiesu varas neatkarība un atbildība
Var šķist – nu cik var runāt par pašsaprotamām lietām, ka tiesu varai jābūt neatkarīgai? Vai par to, ka tiesas neatkarība nav pašmērķis, bet gan tikai līdzeklis demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanai un stiprināšanai?
Bet, kā redzam, pie tā jāatgriežas atkal, atkal un atkal. Un tas nekad nebeidzas. Un nebeigsies. Jo diemžēl, lai kā mums to gribētos, demokrātija netiek garantēta ar Satversmes 1.pantu vien. Demokrātija tiek garantēta ar visu mūsu ikdienas darbu. Darbu, kuru mēs ieguldām katru dienu demokrātijas, neteikšu – stiprināšanā, jo tā jau ir nākamā pakāpe, teikšu – noturēšanā. Jo katra mūsu atkāpe no katras mazākās demokrātijas vērtības radīs nākamo atkāpi – tā rada nākamo, un agrāk vai vēlāk tas viss novedīs pie lavīnas efekta. Tiesnesim kā konstitucionāla orgāna amatpersonai, kurš pa tiešo realizē Satversmes 92.pantu, tam ir jābūt pašsaprotamam.
---------------
Bet šodien nestāstīšu valsts un tiesību teorijas ābeci. Šodien runāšu par konkrētiem jautājumiem, kas mūsu konkrētajā situācija liek meklēt konkrētus risinājumus tiesas neatkarības nodrošināšanā.
---------------
Kopumā man ir prieks par mūsu demokrātiju un tiesu sistēmu.
- Man prieks, ka lielum lielākā sabiedrības daļa uzticas valsts varai, tai skaitā tiesām.
- Man prieks, ka tiesu spriedumi ir īsi, kvalitatīvi un skaidri, ka tos saprot ikviens izglītots cilvēks.
- Man prieks, ka jebkura lieta tiek izskatīta trīs mēnešu laikā.
- Man prieks, ka prokuratūra nosūta tiesai tikai izcili sagatavotus apsūdzības rakstus un nesniedz tiesā bezjēdzīgus pierādījumus.
- Man prieks, ka pēdējā disciplinārlieta pret tiesnesi bija ierosināta 10 gadus atpakaļ.
- Man prieks, ka e-lietas projekts saīsināja lietu izskatīšanas termiņus 3 reizes.
- Man prieks, ka Saeima ir labi informēta par Tieslietu padomes darbu un savus likumprojektus tiesu darba uzlabošanai balsta uz rūpīgi veiktu tiesu darba analīzi un datiem.
- Man prieks, ka Saeima rūpīgi izvērtē tiesnešu kandidātus atbilstoši Satversmei un neapstiprina tos tikai tad, ja tam ir ļoti nopietns konstitucionāls pamatojums...
---------------
Laikam domājat, ka Strupišs sajucis prātā.
Bet vai tad nedrīkst pasapņot? Jo bez vīzijas nav attīstības. Tā, protams, ir ironiska refleksija par tiesas un valsts šābrīža problēmām un aktualitātēm.
Domāju, ka šāda vīzija daudzmaz saskan arī ar sabiedrības redzējumu par to, kādai jābūt tiesai un kādai vajadzētu būt valsts orgānu sadarbībai tiesiskuma nodrošināšanā demokrātiskā tiesiskā valstī.
Lai to saprastu, pietiek ar pāris sev godīgi atbildētiem jautājumiem, piemēram:
- Vai jūs gribētu, ka jūsu lieta, kurā jūs, teiksim, prasāt atgūt parādu, vilktos 10 gadus?
- Vai jūs gribētu, lai jums nelabvēlīgs spriedums būtu tāds, kur neko nevar saprast tādā pakāpē, ka vienīgais apelācijas iemesls, kuru varat izlobīt, ir „nemotivēts spriedums”? Un arī tas ir šaubīgs, jo kaut kādi „argumenti” tur tomēr ir ieraugāmi ar palielināmo stiklu?
- Vai jūs gribētu, lai jūsu lietu izskata tiesnesis, kurš ir atkarīgs no politiķiem vai biznesa? Jo īpaši, ja jūs zināt, piemēram, ka pretējā puse jūsu lietā ir attiecīgās politiskās partijas atbalstītājs?
Sabiedrība to ļoti labi saprot.
Bet lai šo sabiedrības izpratni uzturētu un celtu uzticību tiesai, nepietiek ar tiesas neatkarību. Ir absolūti nepieciešama arī atbildība.
Un te mēs nonākam pie medaļas otras puses – pie atbildības. Jo neatkarība bez atbildības ir patvaļa, un patvaļa ir pretēja demokrātijas vērtībām. Savukārt atbildība bez neatkarības ir nonsenss. Šīm abām lietām jādarbojas VIENLAIKUS.
---------------
Kā Tieslietu padomes priekšsēdētājs gribu īsi pastāstīt par Tieslietu padomes darbu šajā virzienā, proti, ko Tieslietu padome darījusi tiesu varas stiprināšanā sabiedrības interesēs. Pēdējie divi izolācijā pavadītie gadi, iespējams, daudzus atstājuši zināmā informācijas vakuumā.
Tieslietu padome ir apņēmusies uzsākt to, ko es dēvēju par tiesu varas emancipāciju un konsolidāciju, realizējot Satversmes tiesas vīziju par Tieslietu padomi kā tiesu varas reprezentatīvo orgānu. No politiķiem dzirdam viedokli, ka Tieslietu padome nav nekas vairāk kā „platforma diskusijām”, kā vieta, kur tiesu vara sarunājas ar politiķiem. Ir pat izteiktas domas, ka Tieslietu padomes lēmumu pieņemšanai jābūt vienbalsīgai (kas būtībā nozīmē, ka Tieslietu padomes sastāvā esošajiem politiķiem būtu veto tiesības uz jebkuru Tieslietu padomes lēmumu). Nekādā gadījumā nevaru tam piekrist! Tieslietu padome ir nevis sarunu vieta, bet tiesu varu reprezentējošs orgāns, ko ir atzinusi Satversmes tiesa! Sarunas, bez šaubām, ir nozīmīgas, taču tās ir tikai instruments šajā reprezentācijas procesā.
---------------
Protams, šāds Tieslietu padomes virziens sastopas ar zināmu pretestību. Pretestību no izpildvaras un likumdevēja, kuri mūsu politiskās kultūras grādos pat pēc 30 neatkarības gadiem nav pieraduši, ka tiesu varai varētu būt savs viedoklis un ka tas jāņem vērā. Vērojama arī zināma neizpratne tiesu iekšienē no atsevišķu tiesu priekšsēdētāju puses. No tiem, kuri pieraduši, ka tiesu varu kūrē Tieslietu ministrija, nevis Tieslietu padome. Un it īpaši no tiem, kuriem ir bijusi izmeklēti laba sadarbība ar Tieslietu ministriju. Viņus var daļēji saprast, jo, diemžēl, joprojām likumā „Par tiesu varu” ir noteikta ministrijas administratīvā funkcija tiesu varā. Teikšu skaidri un gaiši – nav normāli, ka atsevišķu tiesu priekšsēdētāji visas tiesu sistēmas jautājumus risina duetā ar Tieslietu ministriju, apejot Tieslietu padomi un tiesnešu pašpārvaldi. Tas vairs neatbilst tai juridiskajai infrastruktūrai, kura radās līdz ar Tieslietu padomes izveidi.
---------------
Nedaudz vēstures.
Iespējams, daudzi ir paspējuši aizmirst vai pat nekad nav zinājuši, ka Tieslietu padomes izveidošana bija Latvijas solījums Eiropas Savienībai pirmsiestāšanās sarunās 2000.gadu sākumā. Mērķis – garantēt tiesu varas neatkarību un efektivitāti. Šim nolūkam 2003.gadā tika apstiprināta Tiesu administrācijas koncepcija.
Koncepcijā risināmā problēma tika definēta šādi:
„Padomju režīma laikā tiesu varas un tieslietu statuss kopumā bija zems, tiesas tika izmantotas, galvenokārt, kā varas instruments, tās bija pakļautas izpildvarai un atkarīgas no tās visās lietās, ieskaitot finansējumu un administratīvo atbalstu.
Neskatoties uz desmit gadu laikā noritošo tiesu reformu, Latvijā joprojām pastāv izpratne par tiesu varu kā valsts sektoru, kas ir jāvada, jāpārvalda un jāuzrauga, kas ir kavējis izveidot izpratni par tiesu kā atsevišķu, neatkarīgu un vienlīdzīgu valsts varas atzaru. Tieslietu ministrija joprojām ne tikai izstrādā un pārrauga tiesu sistēmas politiku, bet arī īsteno pārvaldes, pārstāvības un administratīvās pilnvaras pār to.
Jautājums par Tiesu administrācijas izveidi ir steidzami jārisina, pretējā gadījumā netiks izpildīti Valdības rīcības plānā un Eiropas Komisijas progresa ziņojumos ietvertās norādes par neatkarīgas Tiesu administrācijas izveidi, kā arī tiks kavēts darbs pie tiesu neatkarības nostiprināšanas.”
Koncepcijā tika noteikta neatkarīgas tiesu pašpārvaldes izveide, kura noslēdzas ar to, ka „Tieslietu padome kļūst par neatkarīgu Satversmē noteiktu institūciju, kas pārstāv un vada tiesu varu. Tiesu administrācija pāriet Tieslietu padomes padotībā no 2005.gada 1.janvāra.”
2008.gadā, t.i., četrus gadus pēc Latvijas uzņemšanas Eiropas Savienībā, Ministru kabinets šo koncepciju atzina par spēku zaudējušu. Tiesu administrācija tika atstāta pilnībā izpildvaras padotībā. Bet Tieslietu padome stipri apcirptā formātā tika izveidota vēl tikai divus gadus vēlāk. Tā beidzās Latvijas solījumi Eiropas Savienībai. Kā var nesolīt, ja ļoti, ļoti vajag?
---------------
Kā jau teicu, ja neatkarība bez atbildības ir patvaļa, tad atbildība bez neatkarības ir nonsenss. Jo nevar prasīt atbildību no tiesas, piemēram, par termiņu ievērošanu, ja, ignorējot tiesu varas brīdinājumus, likumdevējs un izpildvara ievieš risinājumus (te es runāju par e-lietu), kuri tehniski nav piemēroti tiesas darbam, tā rezultātā būtiski palēninot lietu izskatīšanu. Nemaz nerunājot par to, ka tiesas kā sistēmas lietotāji vispār netika sistēmiski iesaistītas šo risinājumu izstrādē.
Tiesas sistēmiska neatkarība ir ne mazāk svarīga tiesiskuma nodrošināšanā kā tiesneša individuālā neatkarība. Arī Satversmes tiesa konstatējusi, ka nav iespējams nodrošināt tiesneša neatkarību, ja pati tiesu vara kopumā nav brīva no izpildvaras vai likumdevēja nepamatotas ietekmes vai politiska spiediena.
Šajā aspektā ir risināmi daudzi liela mēroga jautājumi:
1) Tiesu sistēmas organizatorisko jautājumu pārņemšana Tieslietu padomes pārziņā, jo pašreizējā situācija kaut vai ar e-lietas ieviešanu pierāda, ka politiskās vēlmes mēdz aizskriet pa priekšu faktiskajām iespējām, ļoti negatīvi ietekmējot tiesu darbu;
2) Tiesu budžeta jautājumu pārņemšana Tieslietu padomes pārziņā, jo neatkarībai jābūt arī fiskālai, ne tikai organizatoriskai;
3) Tiesnešu apmācības pamatjautājumu pārņemšana Tieslietu padomes pārziņā;
4) Iepriekšminētajam atbilstoša Tieslietu padomes institucionālās kapacitātes nodrošināšana.
Bet lai to varētu izdarīt, vienlaikus, un es uzsveru – VIENLAIKUS! – ir jānodrošina Satversmei atbilstoša atbildības sistēma šīs tiesu varas pašpārvaldes funkciju veikšanai. Jo sabiedrības interesēs ir nodrošināt, lai tiesu vara būtu efektīva un atbildīga, ievērojot Satversmē noteiktos varas dalīšanas un tiesas neatkarības principus.
Šim nolūkam, kolēģi, nav cita ceļa, kā tikai aktivizēt un stiprināt tiesnešu pašpārvaldi, lai kvalitatīvi kontrolētu tiesnešu kvalifikāciju, ētikas ievērošanu un sodītu par disciplinārpārkāpumiem. Un saprast, ka tiesnešu pašpārvalde ir nevis arodbiedrība, kuras vienīgā funkcija ir aizstāvēt savējos, bet kura sargā tiesu varas neatkarību un kvalitāti. Ja to nedarīsim mēs, to mēģinās izdarīt citi. Protams, pašpārvaldei jāsargā un jāstiprina tiesas un tiesneša neatkarība, taču tai ir arī kvalitātes nodrošināšanas funkcija!
Tāpēc pašpārvaldē jāvirza autoritatīvākie un aktīvākie kolēģi.
Papildus jau esošajiem tiesu sistēmas kontroles līdzekļiem varas dalīšanas mehānisma ietvarā būtu lietderīgi apsvērt 2–3 sabiedrības pārstāvju iesaistīšanu Tieslietu padomes sastāvā, piemēram, tiesību zinātņu profesorus, varbūt kādu autoritatīvu žurnālistu. Uzskatu, ka ir saglabājamas arī tieslietu ministra tiesības rosināt disciplinārlietas pret tiesnešiem. Ņemot vērā, ka disciplinārlietas izlemšana ir tiesnešu pašpārvaldes kompetencē, tas ir normāls kontroles mehānisms no izpildvaras puses, pārstāvot sabiedrības intereses. Tomēr tas saglabājams tikai pie nosacījuma, ka tiek izslēgtas citas tiesu ietekmēšanas iespējas, piemēram, budžeta, tiesnešu kandidātu virzīšanas vai tiesu priekšsēdētāju pienākumu izpildītāju iecelšanas jautājumos. Es ieteiktu arī atrast veidu, kā Tieslietu padomes darbā iesaistīt Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas tiesnešus no Latvijas, piemēram, rotācijas kārtībā. Tie visi ir plaši apspriežami jautājumi tuvākajai nākotnei.
---------------
Bet esmu dzirdējis vairākus pretargumentus, proti, kāpēc tiesu sistēmai nebūtu jākļūst neatkarīgai šādā apmērā. Piemēram, iebildums, ka tiesu varu, ja to nepārstāvēs politiķis, neviens Saeimā un Ministru kabinetā neņemšot par pilnu un ignorēšot, jo tiesām nav politiskā kapitāla. Proti, tiesa nevar būt spēlētājs politiskajā tirgū, bet politiķis var. Jo politika ir vienošanās un kompromisu māksla. Tam daļēji var piekrist – tiesai šādā kontekstā tiešām nav ko dot pretī. Bet – neliela, taču būtiska piebilde: nav ko dot pretī tikai klasiskā tirgus izpratnē. Patiesībā uz šo jautājumu jāskatās nevis ikdienas „tu – man, es – tev” izpratnē, bet valstiski. Un valstiski tiesai ir, ko dot pretī. Jūs vaicāsiet – ko? Atbilde ir vienkārša – tiesiskumu un drošību sabiedrībai. Jautājumi šeit ir divi: pirmais, vai tiesa to patiesi nodrošina; otrais – vai pārējie varas atzari to uzskata par svarīgu un novērtē. Un tas jau ir politiskās kultūras līmeņa jautājums. Atgādināšu – kad stājos amatā, mums festivālā LAMPA bija ļoti laba publiska sarunu ar konstitucionālo orgānu vadītājiem un pārstāvjiem, kurā visi vienojāmies, ka tiesiskums ir prioritāte nr.1. Visi saprot, ka bez efektīvas tiesībaizsardzības sistēmas viss pārējais – drošība, ekonomika, nodokļi, izglītība, veselības aizsardzība, ceļi – vienkārši nav nodrošināmi. Ne velti publiskajā telpā izskan spekulācijas, ka tiesībaizsardzības sistēma apzināti gadu desmitiem noplicināta un turēta kontrolē, lai atsevišķiem indivīdiem uz sabiedrības rēķina būtu viss un viņiem par to nekas nebūtu. Tātad arī tauta šīs likumsakarības saprot. Atliek tikai to realizēt dzīvē ar reāliem darbiem.
Ar šo saistīts ir cits pretarguments – bet Vācijā (un dažās citās valstīs) tā nav. Taisnība – ir valstis, kurās nemaz nav Tieslietu padomes. Bet, kā parasti, ir viens milzīgs BET. Tās lielā pārsvarā ir tā dēvētās „vecās demokrātijas”, kurās pat nav iedomājamas tādas situācijas kā Latvijā un citās „jaunajās demokrātijās”. Kā, piemēram, Satversmes tiesas priekšsēdētājas sodīšana, liedzot viņai tiesneša karjeru, par dažām politiskajām partijām netīkamiem Satversmes tiesas spriedumiem. Vai tiesu varu būtiski skarošu apšaubāmu priekšlikumu iesniegšana likumprojektam uz otro lasījumu bez anotācijas un atbildes nesniegšana uz Augstākās tiesas informācijas pieprasījumu par šādu grozījumu pamatojumu. Vai politiskās kontroles pārņemšana Tieslietu padomē un Konstitucionālajā tiesā, kā tas noticis Polijā. Jā, no politiķu viedokļa tas ir ērti – ignorēt tiesu varu. Bet tā nav normāla situācija. Uz šo uzmanību vēl 2007.gadā vērsa Venēcijas komisija, par to regulāri runā Eiropas Tieslietu padomju tīkls. Proti, ka jaunās demokrātijas nepietiekami attīstītas politiskās kultūras rezultātā ir pakļautas tādiem tiesu varas apdraudējumiem, kuri „vecajās demokrātijās” nemaz nav iedomājami. Tāpēc jaunajām demokrātijām vajag īpašus mehānismus tiesu varas neatkarības nodrošināšanai, kādi nav nepieciešami vecajās demokrātijās.
Satversmes tiesa 2010.gadā savā spriedumā izmantojusi šādu citātu no tiesību doktrīnas: „No valsts vēstures un tradīcijām ir atkarīgs tas, kā tiek izprastas vispārīgas vērtības, tai skaitā tiesu varas neatkarība un demokrātija. Valstīs, kurās vēl nesenā pagātnē valdīja viena partija, izpratne par to, ka tiesu varas neatkarība prasa to nošķirt no politiskās varas, ir īpaši grūti pieņemama”. Kopš šā Satversmes tiesas sprieduma pagājuši 12 gadi. Pamēģināsim katrs sev uzdot jautājumu: vai pa šiem 12 gadiem ir kas mainījies?
Būtībā mūsu oponenti saka – pašreizējā politiskajā kultūrā jūs netiksiet galā. Uz to es atbildu – nu tad mainām politisko kultūru! Mainām to uz kultūru,
kurā dominē dialogs Satversmes ietvarā,
kurā dominē izsvērtu lēmumu pieņemšana racionālā procesā un
kurā dominē savstarpēja cieņa, nevis ignorēšana un nesaprotama ielāpu likšana normatīvajos aktos bez pamatojuma.
Jo šobrīd mūsu politiskajā kultūrā joprojām saskatāmi ne vien padomiskie un postpadomiskie uzskati par tiesām, bet pat Krievijas impērijas tiesu sistēmas elementi, kuri savieno tiesu varu ar izpildvaru.
Ir bijis arī pretarguments, ka tādā gadījumā viss kļūs atkarīgs no Tieslietu padomes priekšsēdētāja. Man ir teikuši – jā, tu esi aktīvs, bet kas notiks, kad tavā vietā nāks cits, kurš „nolaidīs” tiesu sistēmu? Uz šo ir divas atbildes: Pirmkārt, Tieslietu padome ir (a) koleģiāls un (b) reprezentatīvs (daļēji tiesnešu vēlēts) orgāns, un tāds tas ir jānostiprina. Nevis kā tagad, kad tiesu sistēmas jautājumi tiek apspriesti starp atsevišķu tiesu priekšsēdētājiem un Tieslietu ministriju, kas pilnīgi viennozīmīgi nodrošina daudz mazāku caurspīdīgumu nekā atvērta, publiska, koleģiāla orgāna darbība. Patiesībā pašlaik tiesu sistēma demonstrē patiešām nepieredzētu aktivitāti, par ko jāpateicas pašreizējam Tieslietu padomes sastāvam. Otrkārt, tiesu sistēmas pārvaldība ir jāizveido tāda, lai tā nekļūtu atkarīga no viena cilvēka aktivitātes, neaktivitātes vai dīvainībām. Koleģiāls orgāns šādā situācijā ir daudz labāks par vienpersonisku ministra vadību. Te, starp citu, ir ļoti nopietni jārunā arī par Augstākās tiesas priekšsēdētāja apstiprināšanas kārtības maiņu, lai izslēgtu iespēju Augstākās tiesas un līdz ar to Tieslietu padomes vadībā nonākt valdošajai koalīcijai izdevīgiem pakļāvīgiem kandidātiem. It īpaši pašreizējās politiskās kultūras apstākļos, kura pēdējos mēnešos ir vairākkārt pierādījusies. Nedomāju, ka tas džins, kurš ir izlaists no pudeles, proti, Tieslietu padomes locekļu aktivizēšana un iesaistīšana reālā tiesu sistēmai nepieciešamā darbā, būs iespundējams atpakaļ pudelē. Un tam jau šobrīd tiek radīts arī juridisks atbalsts, pakāpeniski izdarot grozījumus Tieslietu padomes reglamentā, stiprinot Tieslietu padomes kā koleģiāla pārstāvības orgāna pozīcijas.
---------------
Vēl ir dzirdēts, ka tiesu sistēma nespēšot tikt galā ar budžeta pārvaldību. Pretjautājums: ja šobrīd Tiesu administrācija, kas ir Tieslietu ministrijas padotībā, tiek galā, kāpēc pēkšņi Tiesu administrācija netiks galā, esot Tieslietu padomes padotībā?
Gan Augstākā tiesa, gan Satversmes tiesa, kuras jau šobrīd sastāda un pārvalda savu budžetu, mierīgi tiek ar to galā. Valsts kontrole nav nekad izteikusi nekādas piezīmes Augstākajai tiesai, jo Augstākās tiesas Administrācija ir ļoti profesionāla. Jautājums ir nevis padotībā, bet profesionalitātē.
Un vienkārši bez pamata teikt, ka tiesas būs bezatbildīgas budžeta izlietošanā, ir nonsenss.
---------------
Bet visnepamatotākais iebildums, ko esmu dzirdējis, – ka „tas” būtu antikonstitucionāli. Ja godīgi, es galīgi nesaprotu, ne ko nozīmē „tas”, ne arī šāda apgalvojuma pamatu. Visticamāk šis iebildums balstīts vai nu uz prezumpciju, ka jebkurš modelis, kuru Tieslietu padome virzīs, būs a priori pretrunā ar Satversmi, vai politisku uzstādījumu nepieļaut tiesu varas neatkarības nodrošināšanu principā. Vai arī uz abiem diviem.
Nešaubos, ka jebkurš jurists zina un saprot, ka tiesu neatkarības nodrošināšanai nedrīkst tikt izmantoti un ieviesti antikonstitucionāli mehānismi. Tieslietu padome darīs visu, lai to nepieļautu. Taču a priori un bez jebkādas konkrētības prezumēt, ka jebkas, ko Tieslietu padome darīs, būs antikonstitucionāli, ir, maigi sakot, demagoģiski. Tāpēc Tieslietu padome organizē un organizēs darba sarunas un seminārus, lai attiecīgos modeļus izstrādātu, pārbaudītu un izdiskutētu. Un tikai tad, kad šādi konkrēti modeļi tiks piedāvāti, tikai tad varēs runāt par iespējamām pretrunām ar Satversmi. Bet šobrīd šādam „argumentam” nav vietas.
---------------
Šobrīd Tieslietu padome pie tā visa strādā, neraugoties uz ierobežotajiem resursiem, kas ir vieni no zemākajiem Tieslietu padomju resursiem Eiropas Savienībā.
BET – vēl lielāks darbs ir ielikts, lai vēl pirms nākamās neatkarības pakāpes sasniegšanas nodrošinātu medaļas otro pusi – kvalitāti un atbildību.
- Ir apstiprinātas un pilnā sparā darbojas principiāli jaunas tiesnešu atlases kārtības, kā rezultātā tiesām tiek atlasīti patiešām izcili juristi, kas ir ļoti piemēroti tiesneša amatam. Jā, atlase ir kļuvusi ilgāka un komplicētāka, reizēm konkurss pat beidzas bez rezultāta, jo neviens to neiztur, taču tiesiskuma kvalitātes vārdā tas pilnīgi viennozīmīgi ir tā vērts.
- Jauna tiesu priekšsēdētāju atlases kārtība, lai tiesu vadībā nonāktu kolēģi ar redzējumu un izpratni par tiesas lomu sabiedrībā.
- Tiesnešu kvalifikācijas pārbaudes kritēriju maiņa.
- Tiesnešu apmācības vadlīniju noteikšana.
- Darbs pie tiesu efektivitātes, kas jau rezultējies Rīgas tiesu reformā.
- Veikti priekšdarbi termiņu standartu objektīvākai noteikšanai.
Tas viss – papildu kārtējiem darbiem tiesnešu karjeras jautājumos.
Tie visi ir jau paveiktie darbi. Tiem, kas regulāri neseko līdzi Tieslietu padomes darbam vai nesaprot šo darbu efektu ilgtermiņā, iespējams, var šķist, ka nekas nenotiek. Bet, kā jau teicu – ar šo ir ielikts ilgtermiņa fundaments atbildīgai un efektīvai tiesu varai. Protams, vēl darbi ir priekšā, bet mēs tos darām. Jo ielāpu likšanas politika, kas mūsu valstī ir joprojām ierasta lieta, ir jābeidz. Jāredz kopaina un jādod ilgtermiņa risinājumi ilgtspējīgai attīstībai. Tas ir tas, ko šobrīd darām.
---------------
Izskatās, sabiedrība to novērtē. SKDS decembra aptauja rāda, ka uzticēšanās tiesām pēc ilggadīgas stagnēšanas 37–38% līmenī pēdējā gadā ir būtiski augusi līdz 47%. EU Justice Scoreboard dati liecina, ka pēdējo pāris gadu laikā sabiedrības vērtējums par tiesu neatkarību ir audzis gandrīz par 10%. Bet visobjektīvākais novērtējums, bez šaubām, nāk no tiesu „klientiem”: „Providus” pētījums par Rīgas rajona tiesu un Rīgas apgabaltiesu pagājušajā gadā parādīja, ka tiesu darbu pozitīvi vērtē 96% tiesu klientu – lietu dalībnieki, advokāti, prokurori, liecinieki, eksperti. 5 balles devuši 57%, 4 – 29%, 3 – 10%. Tikai 4% vērtējuši tiesu darbu zem viduvējā, proti, neapmierinoši: 2 balles – 2% un 1 balle – 2%. Tas, protams, nenozīmē, ka viss ir pilnīgā kārtībā. Ir norādīti uzlabojami aspekti, taču turpat vai vienbalsīgs pozitīvs vērtējums, manuprāt, kaut ko nozīmē.
---------------
Bet to visu nevar paveikt viena pati Tieslietu padome. Tam vajag visas tiesu sistēmas, katra tiesneša iesaisti. Ne tikai ar profesionālu darbu. Arī ar aktīvu un apzinātu iesaistīšanos tiesnešu pašpārvaldes izveidē. Tāpēc aicinu jau tagad sākt domāt, kurus no mūsu aktīvākajiem un autoritatīvākajiem kolēģiem deleģēsim uz tiesnešu pašpārvaldes amatiem septembra Tiesnešu konferencē.
---------------
Par komunikāciju.
Komunikācija ar sabiedrību uzlabojas, ko rāda strauji pieaugošais sabiedrības atbalsts un uzticēšanās tiesām.
Komunikācija ar pārējiem varas atzariem joprojām klibo. Domāju, ka visi dzirdējuši par Satversmes tiesas bijušās priekšsēdētājas neapstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā. Par to jau ir izteicies Augstākās tiesas Plēnums.
Kā pēdējo piemēru jāmin pēkšņi uz otro lasījumu iesniegtie Saeimas deputāta Judina priekšlikumi par Kriminālprocesa likuma grozījumiem, kuri, nosakot termiņu krimināllietu izskatīšanai Senātā, bez papildus resursu piešķiršanas būtiski ietekmēs Senāta darbu.
Šiem grozījumiem nav anotācijas. Tāpēc es aizrakstīju vēstuli Saeimai, lūdzot atsūtīt informāciju par šo grozījumu nepieciešamības pamatojumu, resursu aprēķinu utt. Jo grūti piedalīties diskusijā, ja nav zināms pat šo grozījumu pamatojums. Pagājis mēnesis, atbilde nav saņemta, likumprojekta virzība turpinās, pat neatbildot uz mūsu jautājumiem un neiedziļinoties mūsu apsvērumos. Kā mēs varam piedalīties grozījumu apspriešanā, ja nav pat zināms to pamatojums? Tas pats ar termiņu noteikšanu sprieduma uzrakstīšanai pirmās un otrās instances tiesā. Uz apsvērumiem, ka Tieslietu padome šobrīd strādā pie šiem jautājumiem citā veidā, ka tas tiek risināts caur tiesnešu apmācību, ka tas jāskata citu kriminālprocesuālo institūtu, piemēram, lietu izskatīšanas nepārtrauktības principa atjaunošanas kontekstā, ka šādi grozījumi nevar būt bez atbilstošiem pārejas noteikumiem, jo tiesnešu kalendāri ir saplānoti gadiem uz priekšu, par kasācijas instances specifiku – tas viss „atsitas” kā pret sienu, un deputāti Saeimas apakškomisijā bez debatēm nobalso par. Tas nav dialogs. Tas ir likumdevēja monologs.
Bet patiesībā ir vēl sliktāk. Teikšu atklāti: man izskatās, ka Saeima nesaprot, ko dara.
Piemērs: par to pašu Saeimas krimināltiesību apakškomisijā akceptēto priekšlikumu par to, ka Senātā krimināllietas jāskata 5 mēnešu laikā. Bet tās jau tagad vidēji tiek skatītas 4 mēnešu laikā! 70% lietu tiek izskatītas 100 dienās, t.i., nedaudz vairāk kā 3 mēnešos! Nesaprotu, kādu problēmu Saeima mēģina risināt. Varbūt tāpēc Senātam nav sniegta Saeimas atbilde par šo grozījumu mērķiem? Jo mērķis nozīmē zināmu racionalitāti, kuras šeit vispār nav?
Jā, ir atsevišķās sarežģītās lietas, kuras objektīvi tiešām ir jāpēta ilgāk, un tās var skatīt steidzami un prioritāri 5 mēnešos, taču tad tās lietas, kuras tagad skata 1 mēneša laikā, skatīs 3–4 mēnešos. Un tādu ir daudz vairāk. Rezultātā, lai paātrinātu 20% lietu izskatīšanu, palēnināsies pārējo 80% lietu izskatīšana. Jo jebkurš saprātīgs cilvēks zina: nepapildinot resursus, darba apjomu pacelt nevar. Menedžmenta teorijā un praksē tā ir sen zināma aksioma. Jautājums pirmklasniekam: ko sabiedrība iegūst, ja 20% lietu dalībnieku lietu izskatīšana paātrinās, bet 80% palēninās?
Tādēļ man neatliek nekas cits, kā prasīt likumdevējam palielināt Augstākās tiesas senatoru skaitu Krimināllietu departamentā un attiecīgi arī atbalsta personāla skaitu. Kā arī nodrošināt atbilstošas telpas. Jo šobrīd mēs esam ar kabinetiem aizbūvējuši visas mums atvēlētās nišas, stūrus un pažobeles, un Valsts kanceleja saka, ka Senātam Tiesu pilī vairāk vietas nav.
---------------
Satversmes tiesa ir norādījusi, ka normālā konstitucionālo orgānu dialogā likumdevējam ir tiesības nepiekrist tiesu varas viedoklim, tomēr likumdevējam tas ir jāuzklausa un pret to jāizturas ar cieņu un patiesu izpratni. Ja likumdevējs objektīvu iemeslu dēļ nevar piekrist tiesu varas viedoklim, tad tam savs lēmums ir jāpamato.
Te es gribētu izmantot Valsts prezidenta klātbūtni un aicināt viņu palīdzēt rast adekvātu dialoga mehānismu starp tiesu varu un likumdevēju, lai pieņemamie lēmumi un to pieņemšanas process atbilstu ne vien Latvijas sabiedrības interesēm, bet arī demokrātiskai racionālu lēmumu pieņemšanas praksei.
---------------
Noslēgumā vēlos uzsvērt divas lietas.
Pirmkārt, ir skaidri un gaiši jāpasaka – Latvijas tiesu sistēmas ir nobriedusi pilnīgai emancipācijai. Ne velti jau tagad sabiedrība uztver tiesu varu ar krietni lielāku uzticību nekā likumdevēju un izpildvaru un sabiedrība, it īpaši tiesas klienti, novērtē tiesu varas darbu pēdējā gada laikā.
Otrkārt, man patiešām grūti iedomāties, kādi varētu būt argumenti viedoklim, ka tiesu sistēmai jāpaliek izpildvaras organizatoriskajā padotībā pie nosacījuma, ja tiek īstenoti Satversmei atbilstoši tiesu varas atbildības un kvalitātes kontroles mehānismi. Es domāju – konkrēti, nevis hipotētiski argumenti. Jo argumentu, ka tiesu vara ir sliktāka par citām, es nepieņemu.
Esmu samērā miermīlīgs cilvēks, un nelabprāt iesaistos asās diskusijās. bet nevienu problēmu nevar atrisināt, dziedot „aijā-žūžu”. Lai problēmu varētu kaut vai sākt risināt, tā vispirms skaidri jānodefinē. Un pēdējo pāris mēnešu notikumi attiecībās ar pārējiem valsts varas atzariem rāda, ka problēmas bija un ir. Tās var augt, ja nekas netiks darīts. Tāpēc mana šodienas runa ir tāda, kāda tā ir, lai kā tas kādam varētu nepatikt.
Tādēļ Tieslietu padome kā institūcija, kura saskaņā ar likumu piedalās tiesu politikas veidošanā, ir uzņēmusi stabilu kursu šajā virzienā. Un aicinu visus paturēt prātā, ka tiesa nav vienīgais varas atzars, kurš ir īpaši jāuzrauga. Varas dalīšana nozīmē visu, es uzsveru – visu valsts varas atzaru savstarpēju balansu un kontroli Satversmes ietvarā. Jo pat likumdevējam, pretēji plaši izplatītiem maldiem par parlamenta omnipotenci, nav absolūta rīcības brīvība. Atcerēties arī to, ka uzticība tiesu varai, lai gan nav ļoti augsta, taču ir daudz augstāka nekā citiem valsts varas atzariem, un mums jādara viss, lai to celtu vēl vairāk. Celtu ar profesionālu darbu, skaidriem spriedumiem, cieņpilnu attieksmi pret cilvēkiem.
Lai mums visiem šajā darbā veicas!
QR
