Ievads
Man ir patiess prieks šodien šeit pārstāvēt Eiropas Cilvēktiesību tiesu.
Ļaujiet man sākt ar pateicību prezidentvalstij Latvijai par to, ka prezidentūras prioritāšu vidū ir iekļauts svarīgais un reizēm sarežģītais spriedumu izpildes jautājums, un par šīs konferences organizēšanu.
Man nav jāatgādina šai auditorijai, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija, kas stājās spēkā pirms vairāk nekā 70 gadiem, ir visattīstītākā pārnacionālā cilvēktiesību aizsardzības sistēma, kas dod indivīdiem tiesības vērsties starptautiskā tiesā. Augstās Līgumslēdzējas puses uzņemas pienākumu efektīvi aizsargāt Konvencijā noteiktās tiesības un brīvības, piekrītot Eiropas Cilvēktiesību tiesas [turpmāk tekstā – Tiesa, arī Strasbūras tiesa – Red. piez.] starptautiskajai uzraudzībai, vienlaikus respektējot tās autoritāti, neatkarību un autonomiju, kā arī tās spriedumu un lēmumu juridisko spēku. Gan šis pienākums, gan Tiesas jurisdikcijas atzīšana neizbēgami izriet no Konvencijas 1., 19., 32., 34. un 46.panta; šis aspekts pēdējā laikā dažās aprindās tiek ignorēts gan attiecībā uz Tiesas spriedumiem, gan pagaidu pasākumiem.
Kā Tiesa atgādināja Reikjavīkas samita memorandā, vairāk nekā sešdesmit gadu pastāvēšanas laikā ir izskatīts vairāk nekā miljons pieteikumu, un to rezultātā pieņemti vairāk nekā 26 000 spriedumu. Šie spriedumi un lēmumi ir snieguši nozīmīgu ieguldījumu to standartu izstrādē un nostiprināšanā, kas nepieciešami, lai garantētu, ka mūsu demokrātijas pamatā ir un paliek tiesiskuma ievērošana.
Tiesiskums ir viens no trim pīlāriem, uz kuriem tika dibināta Eiropas Padome un kurus tai bija paredzēts aizsargāt, kā tas izriet no Eiropas Padomes Statūtu preambulas un no 3.pantā noteiktajām dalības tajā prasībām. Tiesiskuma ievērošana ir priekšnoteikums, lai valstis varētu pievienoties organizācijai. Un dalībvalsts atkārtota tiesiskuma ievērošanas nenodrošināšana var izraisīt tiesību apturēšanu vai, ja ir nopietni vai sistemātiski pārkāpumi, dalības izbeigšanu saskaņā ar 8. pantu.
Atēnu demokrātijas tēvs Solons apgalvoja, ka „sabiedrība ir labi pārvaldīta, ja tās iedzīvotāji paklausa tiesnešiem un tiesneši – likumam”.
Ja Tiesas spriedumi un lēmumi netiek izpildīti, tiek apdraudēta visas sistēmas – gan valsts, gan Eiropas – integritāte un darbība. Skaidri jāapzinās, ka pašreizējās problēmas, ar kurām saskaras Konvencijas sistēma, ir īpaši satraucošas, jo Eiropas plurālistisko demokrātiju vērtības no vienas puses nospiež ārējo draudu āmurs, bet no otras – iekšējās demokrātijas erozijas ļaunums.
Tiesiskā valstī galīgie un saistošie valsts tiesu spriedumi ir jāizpilda bez izņēmumiem un savlaicīgi.
Tāda pati prasība attiecas uz Strasbūras tiesas spriedumiem, kas pieņemti attiecībā uz atbildētājām valstīm. Augsto Līgumslēdzēju pušu nespēja izpildīt Tiesas spriedumus grauj tās Konvencijas sistēmas autoritāti un uzticamību, kurai tās ir suverēni pievienojušās.
Tiesas spriedumu izpilde ir sarežģīta un daudzpusīga. Tiesa konstatē dažādus pārkāpumus saistībā ar dažādiem Konvencijas pantiem. Viens risinājums neder visam. Turklāt attiecībā uz Līgumslēdzējām pusēm nepastāv vienots izpildes modelis, bet gan ir plašas atšķirības atkarībā no tā, kā Konvencija ir iekļauta valsts tiesību sistēmā un vai sprieduma izpildē ir jāiesaista viens vai vairāki spēlētāji, piemēram, valdība, tiesu iestādes, vietējās iestādes vai pat likumdevēja vara.
Atvēlētajā laikā izklāstīšu dažus biežāk sastopamus šķēršļus, kas kavē lojālu un savlaicīgu spriedumu izpildi (1), sīkāk parādīšu, kā nepilnīga izpilde apdraud Konvencijas sistēmu gan no juridiskā, gan praktiskā viedokļa (2), īsi ieskicēšu, kā tas ietekmē arī plašāku Eiropas tiesiskuma kontekstu (3), un visbeidzot apskatīšu, kā reaģēt uz nepilnīgu spriedumu izpildi gan Strasbūras, gan vietējā līmenī (4).
Šķēršļi Tiesas spriedumu izpildei
Saskaņā ar 2022.gada ziņojumu par spriedumu un lēmumu izpildes uzraudzību Ministru komiteja pagājušajā gadā pēc tam, kad atbildētājas valstis veica individuālus un/vai vispārējus pasākumus, pabeidza 880 lietu izpildes uzraudzību, tostarp 200 nozīmīgo lietu.
Lai gan spriedumu neizpilde joprojām ir neatrisināma problēma, un tieši tāpēc esam pulcējušies šeit, ir svarīgi atcerēties, ka lielākā daļa spriedumu attiecībā uz lielāko daļu valstu tiek izpildīti apmierinoši. Labs piemērs ir Latvija, kur 2022.gadā tika slēgtas piecas lietas un kopumā aptuveni 94% no Ministru komitejai nodotajām lietām ir slēgtas jau iepriekš.
Lai gan 2022.gadā palielinājās kopējais spriedumu skaits, kas patlaban gaida pilnīgu izpildi (6081 spriedums salīdzinājumā ar 5533 spriedumiem 2021.gada decembrī), tas atspoguļo arī to, ka Tiesa ir palielinājusi savu tiesvedības produkcijas apjomu. Kopējais neizskatīto lietu skaits joprojām ir viens no zemākajiem kopš 2007.gada.
Dažas no 2022.gadā sekmīgi pabeigtajām lietām bija nozīmīgu likumdošanas reformu administratīvajā praksē rezultāts Armēnijā, Horvātijā, Grieķijā, Latvijā, Lietuvā, Lietuvā, Turcijā un Horvātijā, un tie ir tikai daži piemēri.
Var identificēt četrus šķēršļu veidus, kas kavē spriedumu izpildi: (i) apzināta politiska pretestība, (ii) praktiskas un/vai finansiālas grūtības, (iii) efektīva izpildes mehānisma trūkums valsts līmenī un (iv) pretestība, kas, citstarp, veidojas, atsaucoties uz valsts (konstitucionālo) identitāti.
Apzinātas politiskās opozīcijas gadījumi ir visjutīgākie, bet, ciktāl tie ir atkarīgi no politiska lēmuma un ne vienmēr prasa smagas strukturālas reformas un/vai ievērojamu finanšu resursu piešķiršanu, tiem vajadzētu būt visvieglāk atrisināmiem. Saskaņā ar Statūtiem un Tiesas judikatūru Konvencija atspoguļo kopīgas Eiropas vērtības, tostarp tādu kā tiesiskums, 46 valstu kopienā, kurā dalība ir atkarīga no šo vērtību ievērošanas.
Aiz pirmajām divām lietām, kurās Ministru komiteja uzsāka 46.panta 4.punktā paredzēto pārkāpuma procedūru – Ilgar Mammadov pret Azerbaidžānu un Kavala pret Turciju – slēpjas politiskā opozīcija pret galīgo Tiesas spriedumu godprātīgu izpildi. Abas lietas attiecās uz prasītāju patvaļīgu aizturēšanu, un sprieduma pamatlēmuma un/vai tā rezolutīvās daļas tekstā bija skaidrs norādījums likt nekavējoties tos atbrīvot.
Attiecībā uz Kavalu ir pagājuši vairāk nekā 45 mēneši kopš galīgā Tiesas sprieduma pieņemšanas un vēl 14 mēneši kopš tā sprieduma pieņemšanas, kurā konstatēts pārkāpums. Pirms divām dienām Ministru komiteja saskaņā ar 46.panta 5.punktu apsprieda, kādi turpmāki pasākumi ir nepieciešami, ņemot vērā, ka Kavalas kungs joprojām nav atbrīvots. Es saprotu, ka lēmums tiks pieņemts rīt.
Tiesu spriedumu savlaicīgas izpildes trūkumi var būt saistīti arī ar praktiskām un/vai finansiālām grūtībām. Tas parasti notiek gadījumos, kad vispārējiem pasākumiem, kas vajadzīgi, lai izpildītu valsts saistības saskaņā ar Konvenciju, ir nepieciešami ievērojami resursi. Piemēram, 2021.gadā Ministru komiteja izbeidza Oyal pret Turciju lietu grupu, kurās cita starpā tika konstatēti tiesību uz dzīvību un necilvēcīgas izturēšanās aizlieguma pārkāpumi saistībā ar medicīnisko nolaidību valsts slimnīcās laikā no 1996. līdz 2008.gadam.
Pēc pirmā Tiesas sprieduma šajā grupā pasludināšanas 2010.gadā iestādes īstenoja nozīmīgas reformas, lai uzlabotu veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un kapacitāti, tostarp palielinot slimnīcu un medicīnas personāla skaitu, kā rezultātā samazinājās arī jaundzimušo un māmiņu mirstības rādītāji. Citi pasākumi ietvēra pacientu uzņemšanu slimnīcu neatliekamās palīdzības dienestos neatkarīgi no viņu sociālā nodrošinājuma statusa un bez priekšapmaksas, centrālās koordinācijas sistēmas izveidi starp slimnīcām, lai nodrošinātu ātru piekļuvi veselības aprūpei ārkārtas situācijās, un asins ziedojumu testēšanas standartu uzlabošanu, lai novērstu inficēšanos.
Citi piemēri saskaņotiem mēģinājumiem izpildīt pilotspriedumus un kvazi-pilotspriedumus par ieslodzījuma apstākļiem, izmantojot valsts ieguldījumus cietumu sektorā, ir redzami, piemēram, Horvātijā, kur pēc Tiesas sprieduma lietā Cenbauer pret Horvātiju (2006) tika veikti vairāki pasākumi, tostarp vairāku cietumu renovācija. Ministru komiteja lietu slēdza 2020.gadā.
Torreggiani pret Itāliju vai Vasilescu pret Beļģiju ir vēl piemēri, kur izpilde ir vai nav pabeigta atkarībā no tā, vai konstatētās strukturālās problēmas saglabājas.
Cits šķērslis savlaicīgai vai pareizai Tiesas spriedumu izpildei var būt efektīva strukturālā izpildes mehānisma trūkums valsts līmenī. Tas lielākoties ir saistīts ar to, ka trūkst administratīvās koordinācijas starp attiecīgajām iestādēm, un ne vienmēr tas ir saistīts ar apzinātu valdības darbību vai bezdarbību.
Ar atbilstošu politisko gribu šāda veida grūtības var atrisināt samērā viegli. Slovēnija ir tam piemērs. 2015.gadā tā izveidoja starpministriju darba grupu Tiesas spriedumu izpildei, bet nākamajā gadā Tieslietu ministrijā tika izveidota projektu nodaļa, kuras uzdevums bija ierosināt un koordinēt izpildes pasākumus visās attiecīgajās iestādēs. Tas, ka Slovēnijai pašlaik ir viens no labākajiem izpildes rādītājiem, jo 98% no Ministru komitejā izskatītajām lietām ir pabeigtas, noteikti ir saistīts ar šo faktu.
Iespējams, visjutīgākais jautājums attiecībā uz spriedumu izpildi ir pretestība, kas izriet no atsaukšanās uz nacionālo (konstitucionālo) identitāti. Šo aspektu šodien sīkāk aplūkos tiesnese Ineta Ziemele.
Dažos vārdos izklāstīšu kontekstu, aplūkojot Vācijas gadījumu. Vācijai ir ļoti labi rādītāji attiecībā uz Tiesā iesniegtajiem pieteikumiem – 0,06 pieteikumi uz 10 000 iedzīvotāju, salīdzinot ar vidēji 0,54 pieteikumiem citās dalībvalstīs. Izpildes ziņā pašlaik tikai 5% no kopējā uzraudzībai nodoto lietu skaita vēl nav izskatīti Ministru komitejā. Vācijas augstākās instances tiesas ir iesaistījušās pastāvīgā un auglīgā dialogā ar Tiesu, un šis dialogs ir palīdzējis pārvarēt tradicionālo pretestību, piemēram, no Federālās Konstitucionālās tiesas puses jomās, kas bija dziļi iesakņojušās Vācijas tiesību tradīcijās.
Tomēr pat tādā valstī kā Vācija, kurai ir labi panākumi Konvencijas īstenošanā, mēs redzam, kā divdomīgus iekšzemes tiesas paziņojumus var pārņemt un izmantot citos kontekstos, lai pretotos 46.panta saistību ievērošanai. Lietā Görgülü pret Vāciju Tiesa konstatēja 8.panta pārkāpumu tiesvedībā par aizgādību un saskarsmi ar iesniedzējas bērnu, kurš bija dzimis ārpus laulības. Pēc šī sprieduma Federālā Konstitucionālā tiesa piešķīra prasītājam apmeklējuma tiesības, tādējādi pievienojoties Strasbūras spriedumam. Tomēr 2004.gada spriedumā Federālā Konstitucionālā tiesa obiter dictum uzsvēra, ka tā saglabā pēdējo vārdu attiecībā uz valsts konstitucionālo suverenitāti:
„Pamatlikuma mērķis ir integrēt Vāciju miermīlīgu un brīvu valstu tiesiskajā kopienā, taču nenotiek atteikšanās no suverenitātes, kas ietverta Vācijas konstitūcijā kā pēdējā instancē. Tāpēc nav pretrunā ar starptautisko tiesību ievērošanas mērķi, ja likumdevējs izņēmuma kārtā neievēro starptautisko līgumu tiesības, ja vien tas ir vienīgais veids, kā var novērst konstitucionālo pamatprincipu pārkāpumu.”
Tas, ka starp Strasbūras tiesām un valstu konstitucionālajām tiesām notiek nehierarhisks dialogs, pats par sevi nav problemātiski. Patiešām, sistēma, kas balstīta uz kopīgu atbildību, ir atkarīga no šāda dialoga un to pieļauj. Tomēr jāatzīmē, ka uz Federālās Konstitucionālās tiesas lēmumu lietā Görgülü atsaucās Krievijas Konstitucionālā tiesa savā 2015.gada lēmumā, kad tā nolēma, ka Krievijas Konstitūcijai ir augstāks spēks nekā Eiropas Cilvēktiesību konvencijai. Šo jautājumu atkārtoti aplūkoja Polijas Konstitucionālā tiesa 2022.gada 10.marta spriedumā, kurā tā atzina, ka daži Tiesas judikatūras aspekti par 6.pantu un tiesu neatkarību, kas izriet no spriedumiem lietās Broda un Bojara pret Poliju un Reczkowicz pret Poliju, ir nesaderīgi ar Polijas Konstitūciju.
Kopīgā atbildībā balstīta sistēma ir atkarīga ne tikai no uzticēšanās, ka Strasbūras tiesa saglabā iejūtību pret valstu kultūru un konstitucionālo mantojumu – kā tas vienmēr ir pierādījies, bet arī no apņemšanās kopīgi aizstāvēt kopējās Eiropas vērtības, tostarp tiesiskuma ievērošanu, nevis būvēt valstu konstitūcijas kā šķēršļus, kas kavē valstu saistību ievērošanu saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
Tāpēc tikai izņēmuma gadījumos Tiesa var pieņemt konstitucionālo mantojumu jeb identitāti un iekļaut to valstīm piešķirtajā rīcības brīvībā kā leģitīmu pamatu, lai konstatētu, ka nav pārkāpuma situācijās, kas citādi būtu problemātiskas saskaņā ar Konvenciju. Kā kopā ar saviem kolēģiem tiesnešiem Grozevu un Lemmenu mēģināju paskaidrot mūsu kopīgi paustajā atšķirīgajā viedoklī lietā Savickis un citi pret Latviju [LP], pats konstitucionālās identitātes jēdziens ir jāinterpretē šauri, saistot to ar valsts politiskajām un konstitucionālajām pamatstruktūrām. Pretējā gadījumā mēs varam nonākt uz ļoti slidenas nogāzes Konvencijas sistēmā, kas apkalpo 46 diezgan neviendabīgas valstis, no kurām katrai ir sava vēsture un tās atstātās pēdas.
Izpildes nespēja un Konvencijas sistēmas darbība
Kā jau teicu iepriekš, Tiesas spriedumu un lēmumu saistošais juridiskais spēks neizbēgami izriet no Konvencijas 1., 19., 32., 34. un 46.panta. Tiesas spriedumu neizpilde ne tikai ir pretrunā ar Konvencijas pamatkonstrukciju, bet arī būtiski vājina 34.pantā ietvertās individuālās sūdzības tiesības, kas ir sistēmas stūrakmens.
Ja velkam paralēles ar iekšzemes dimensiju, kā Tiesa ir vairākkārt paskaidrojusi, Konvencijas 6.panta 1.punkts aizsargā galīgo, saistošo tiesas nolēmumu izpildi. Lietā Scordino pret Itāliju (Nr.1) Lielā palāta secināja, ka tiesības redzēt šādu nolēmumu izpildi ir neatņemama tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļa.
Kopš 1975.gada sprieduma lietā Golder pret Apvienoto Karalisti un kā nesen tika norādīts lietā Grzęda pret Poliju, Tiesa ir noteikusi tiešu saikni starp tiesībām piekļūt tiesai, kas, kā tikko redzējām, ietver tiesības uz galīgo saistošo nolēmumu izpildi, un tiesiskuma un patvaļas novēršanas principiem, kas ir Konvencijas pamatā.
Galīgo un saistošo tiesas nolēmumu neizpilde grauj jebkuras tiesu sistēmas uzticamību un autoritāti, un galu galā arī valsts vai sistēmas, kurai attiecīgā tiesa kalpo, uzticamību un autoritāti. Kāda jēga būtu ieviest sistēmu, kas ļautu cilvēkiem saukt valsts iestādes pie atbildības tiesā, ja šo tiesu nolēmumi paliktu neefektīvi? Tas pats mutatis mutandis attiecas arī uz Konvenciju, kā to cita starpā pierāda 1., 19., 34. un 46.panta nosacījumi.
Spriedumā par pārkāpumu lietā Kavala pret Turciju [LP] Tiesa uzsvēra, ka visa Konvencijas struktūra balstās uz vispārēju pieņēmumu, ka dalībvalstu iestādes rīkojas labticīgi. Šī struktūra ietver arī uzraudzības procedūru, lai spriedumu izpilde arī notiktu labticīgi un saskaņā ar Tiesas sprieduma „secinājumiem un garu”.
No praktiskā viedokļa raugoties, par Tiesas spriedumu nepilnīgu izpildi divu gadu desmitu laikā ir konsekventi liecinājusi mūsu lietu skaita attīstība; šo aspektu Interlakenas reformas procesa laikā ir uzsvēruši vairāki Tiesas priekšsēdētāji.
Aptuveni 80% no mūsu pašreizējā lietu saraksta veido pieteikumi par jautājumiem, attiecībā uz kuriem Tiesai ir iedibināta judikatūra, vai atkārtotas lietas. Pēdējie ir gadījumi, kad Līgumslēdzējas puses nav veikušas efektīvus pasākumus, lai novērstu sistēmiskas vai strukturālas problēmas, kuras Tiesa iepriekš un bieži vien atkārtoti konstatējusi. Tā rezultātā ievērojama daļa no Tiesas jau tā ierobežotajiem resursiem tiek novirzīta, lai izskatītu tūkstošiem pieteikumu, kas joprojām tiek iesniegti iepriekšējo spriedumu nepilnīgas izpildes dēļ, un tas kaitē stratēģiski svarīgu un savlaicīgu prioritāro lietu ar augstu ietekmi izskatīšanai.
Ja sistēmiskās problēmas pamatcēlonis valsts līmenī netiek novērsts, Tiesa turpina saņemt pieteikumus – bieži vien simtiem vai tūkstošiem – un turpina konstatēt pārkāpumus, kas izriet no šīs sistēmiskās vai strukturālās problēmas, tādējādi radot apburto loku ar negatīvu ietekmi uz Konvencijas sistēmas darbības efektivitāti.
Kā Tiesa norādīja Reikjavīkas memorandā un kā es atkārtoju Ministru komitejā, pašreizējā situācija nav ilgtspējīga gan no subsidiaritātes un dalītas atbildības principu viedokļa, gan no tiesas viedokļa, kas cenšas pietiekami ātri reaģēt uz jauniem un sarežģītiem jautājumiem, ko rada pārmaiņas mūsu sabiedrībā, demokrātijā, klimatā un konfliktos.
Spriedumu izpildes nozīme plašākā Eiropas tiesiskuma kontekstā
Kā jau uzsvēru ievadā, tiesiskums ir viens no trim pīlāriem, uz kuriem balstīta Eiropas Padome un Konvencijas sistēma.
Tā ir arī vērtība, kas tagad nostiprināta Līguma par Eiropas Savienību 2.pantā. Lieki piebilst, ka, runājot par tiesiskuma ievērošanu, Strasbūrā notiekošajam ļoti rūpīgi seko Luksemburgā un Briselē, un otrādi. Izskatot lietas, kas saistītas ar tiesu iestāžu neatkarību vai tādu savstarpējas atzīšanas instrumentu kā EAO darbību, Eiropas Savienības Tiesa plaši atsaucas uz Strasbūras tiesas iedibināto judikatūru saskaņā ar Konvencijas 6.pantu. Patiešām, ir pārsteidzoši, cik lielā mērā Tiesas 1975.gadā pieņemtā sprieduma Golder lietā gars ir atspoguļots nesen pieņemtajos Eiropas Savienības Tiesas nosacījumu izpildes spriedumos Polijas un Ungārijas celtajās prasībās atcelt tiesību aktu.
Tā kā Luksemburgas tiesa ir izstrādājusi savu judikatūru saistībā ar LES 2.pantu, 19.panta 1.punktu un ES hartas 47.pantu, Strasbūrā var saskatīt skaidru sinerģiju ar atsaucēm uz šo pašu judikatūru.
Papildus abu Eiropas tiesu mijiedarbībai, aizstāvot tiesiskumu, Eiropas Komisija, vērtējot ES dalībvalstu atbilstību 2.panta vērtībām un tiesiskumam, pievērš uzmanību Konvencijas īstenošanai. Tas ir pilnīgi loģiski, ja atceramies deviņdesmito gadu sākumu un dramatiskās ģeopolitiskās pārmaiņas, ko piedzīvoja Eiropa, kad uz tikko dibinātās ES sliekšņa radās jaunas demokrātijas. ES pievienošanās kritēriji izvirza stingrus nosacījumus pievienošanās procesam, un jaunpievienotie LES 2. un 7.panti ir izstrādāti, lai veicinātu šo kritēriju ievērošanu arī pēc pievienošanās. Jaunajām un arī vecajām dalībvalstīm ir jānodrošina to iestāžu stabilitāte, kas garantē demokrātiju, tiesiskumu un cilvēktiesības. Dalība Eiropas Padomē un ECTK ratifikācija šajā ziņā ir ļoti svarīga, jo, kā saka viens ES tiesību komentētājs: „EK galvenais uzdevums, līdzās citām starptautiskām iestādēm, ir kontrolēt Eiropas tiesisko kārtību”.
Sarindojot valstis pēc izskatāmo pieteikumu skaita, Strasbūras tiesas pirmajā desmitniekā ir piecas ES dalībvalstis, no kurām divas atrodas pirmajā pieciniekā. Kopš pagājušā gada Komisija savos ikgadējos ziņojumos par tiesiskumu norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu izpildi kā uz svarīgu rādītāju, kas liecina par tiesiskuma darbību ES dalībvalstīs.
Šis rādītājs, domājams, būs ārkārtīgi svarīgs astoņām Eiropas Padomes dalībvalstīm, kas šobrīd ir ES kandidātvalstis.
Mans mērķis šeit nav detalizēti aplūkot tiesiskuma sinerģiju, kas ir veiksmīgi attīstījusies starp ES un Eiropas Padomes sistēmām, bet gan uzsvērt centrbēdzes veida spriedzi un sekas, ko valstu nespēja izpildīt Strasbūras tiesas spriedumus rada gan Konvencijas sistēmas ietvaros, gan ārpus tās.
Reakcija uz nepilnībām gan starptautiskā, gan vietējā līmenī
Kas līdz šim ir darīts, lai novērstu Tiesas spriedumu nepilnīgu izpildi?
Politiskā līmenī ne reizi vien ir uzsvērta kritiskā problēma, kas saistīta ar Tiesas spriedumu nepilnīgu izpildi. Maijā Reikjavīkas deklarācijā valstu un valdību vadītāji atzina, ka galvenā atbildība par to, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskajām saistībām, kuras dalībvalstis ir suverēni apņēmušās pildīt, gulstas uz valsts demokrātiskajām un tiesu sistēmām. Valdību vadītāji atkārtoti apliecināja, ka Tiesas spriedumi un lēmumi ir saistoši, un ka tie divkāršos centienus, lai pilnībā, efektīvi un ātri izpildītu spriedumus, kas, viņuprāt, ir ļoti svarīgi, „lai nodrošinātu Konvencijas sistēmas ilgtspēju, integritāti un uzticamību ilgtermiņā”.
Cerams, ka viens no ceturtā samita rezultātiem būs vairāk uz sadarbību vērstas, iekļaujošākas un, ja nepieciešams, politiskas pieejas izveide, kas balstīta uz dialogu starp valstīm un attiecīgajām Eiropas Padomes institūcijām. Skaidrs, ka ir iespējams vēl vairāk stiprināt sinerģiju starp Tiesas kanceleju un Tiesu spriedumu izpildes departamentu. Šajā sakarā martā Tiesā tika organizēts seminārs, kurā piedalījās dažādas izpildes jomā ieinteresētās personas – tiesneši, vēstnieki, izpildes departamenta darbinieki, Ministru komitejas sekretariāta un Tiesas kancelejas locekļi, lai meklētu veidus, kā to veicināt.
Tiesu līmenī Tiesas spriedumu nepilnīgu izpildi var risināt un patiešām risina gan Strasbūrā, gan nacionālā līmenī.
Strasbūras līmenī pēdējo divdesmit gadu laikā Tiesa ir uzņēmusies lielāku atbildību izpildes procesā, jo īpaši sniedzot norādes par konkrētiem individuāliem un/vai vispārējiem pasākumiem, kas jāveic saskaņā ar Konvencijas 46.pantu, lai novērstu situāciju, kuru tā ir atzinusi par Konvencijas pārkāpumu. Līdz 2023.gada jūnijam šādas norādes bija vairāk nekā 300 spriedumos.
Tiesas prakses mērķis ir ne tikai sniegt norādījumus valsts iestādēm, bet arī atvieglot Ministru komitejas lomu izpildes procesa uzraudzībā, paturot prātā, ka galīgais lēmums par veicamajiem izpildes pasākumiem (ja tiek ievērots sprieduma secinājums un būtība) paliek attiecīgās valsts rīcības brīvības robežās.
Negribētu šodien veltīt daudz laika atsevišķu pasākumu īpatnībām. Tie pēc definīcijas ir specifiski konkrētai lietai un bieži tiek norādīti lietās, kas saistītas ar konkrētiem Konvencijas noteikumiem, jo īpaši 5.pantu un 6.pantu. Jāatzīst, ka Tiesa nav kautrējusies norādīt individuālus pasākumus arī cita veida lietās, ja tas ir nepieciešams. Varu pieminēt lietu H.F. un citi pret Franciju kā piemēru Francijas iestāžu atteikumam izskatīt lūgumu repatriēt Sīrijas nometnēs aizturētos Francijas pilsoņus. Konstatējot 4.protokola 3.panta 2.punkta pārkāpumu, Tiesa norādīja, ka Francijas valdībai bija „nekavējoties jāpārskata šie pieprasījumi, vienlaikus nodrošinot, ka tiek sniegtas atbilstošas garantijas pret patvaļu”.
Attiecībā uz vispārējiem pasākumiem Tiesa var uzskatīt par lietderīgu vai pat nepieciešamu tos norādīt, ja tā ir konstatējusi, ka Konvencijas pārkāpums notiek vai var notikt līdzīgās situācijās. Attiecīgi pasākumiem jābūt tādiem, lai novērstu Tiesas konstatēto pārkāpumu attiecībā uz tiesību aktu vai pat vispārējas prakses esību vai neesību, lai Konvencijā noteikto sistēmu neapdraudētu liels skaits atkārtotu pieteikumu, kas izriet no viena un tā paša pamata.
Tiesas veiktās pārbaudes dinamiskais raksturs ir ietverts pilotspriedumu un kvazi–pilotspriedumu procedūrās, kurām es vēlos mazliet pievērsties. Domāju, šīs procedūras jums ir labi zināmas, un mans nolūks nav sīkāk iztirzāt to mehāniku. Es drīzāk vēlos tās pieminēt, lai piedāvātu dažas pārdomas par izpildes procesa „tiespārraudzību” (angļu val. – judicialization) un „konstitucionalizējošo efektu”, ko šādi procesi var radīt. Ļaujiet man paskaidrot.
Saistībā ar pilota un kvazi-pilota procesiem Tiesa turpina kontrolēt to pasākumu uzraudzību, kas veikti valsts līmenī, lai novērstu pilotspriedumā vai svarīgākajā spriedumā konstatētos trūkumus. Pieņemto pasākumu atbilstību pārbauda nevis tikai Ministru komiteja, bet gan Tiesa, un šajā pārbaudē izmantotie standarti ir Konvencijas juridiskās prasības. Mēs esam redzējuši, kā tas darbojas dažos iepriekš minētajos piemēros, piemēram, lietā Torreggiani u.c. pret Itāliju vai Văleanu u.c. pret Rumāniju.
Līdz ar to Tiesa ir vairāk iesaistīta izpildes procesā un zināmā mērā notiek šī procesa „tiespārraudzība”. Šī „tiespārraudzība” nozīmē arī to, ka, uzraugot valsts līmenī veiktos pasākumus, Tiesa rūpējas par plašāku kopainu, proti, par valsts sistēmu, nevis tikai par atsevišķas lietas izskatīšanu.
Tādējādi uzsvars tiek pārcelts no Tiesas „spriešanas lomas” uz tās „konstitucionālo lomu”, kuras mērķis ir precizēt Konvencijas saistības, aizsargāt sasniegto Konvencijas tiesību un brīvību līmeni un vajadzības gadījumā turpināt attīstīt Konvencijas standartus.
Tāpēc pilotspriedumu un kvazi-pilotspriedumu procedūru plašāka izmantošana var būt efektīvs instruments, lai risinātu problēmu, kas saistīta ar lielo lietu skaitu, kuras patlaban tiek izskatītas Tiesā, identificējot „konstitucionāli” nozīmīgas lietas un saīsinātā veidā izskatot citas atkārtotas lietas. Vienlaikus šīs procedūras varētu nodrošināt efektīvu procesuālo uzraudzību iekšzemes līmenī veiktajām reformām un tādējādi uzlabot Tiesas spriedumu izpildi.
Šobrīd Tiesā ir iekšējās pārdomas par to, kā turpmāk plašāk izmantot pilotspriedumu un kvazi–pilotspriedumu procedūras.
Jebkuri centieni izpildīt Tiesas spriedumus ir būtiski atkarīgi no valstu tiesu iesaistīšanās. Tām ir jārīkojas kā „uzticamiem Konvencijas standartu un vērtību sargiem”. To uzdevums ir nodrošināt, lai Konvencija tiktu pienācīgi īstenota to iekšējos tiesību aktos.
Tomēr valstu tiesu līmenī, kā jau minēju iepriekš, nevēlēšanās izpildīt Tiesas spriedumus var izrietēt no atsaukšanās uz dalībvalstu konstitucionālajām tradīcijām vai identitāti. Ir svarīgi atcerēties, ka atklāta konflikta gadījumi var būt plaši zināmi, taču tie ir reti. Gluži pretēji, spēcīgais un nepārtrauktais institucionālais dialogs starp Strasbūras tiesu un valstu augstākajām tiesām turpina nest augļus.
Kad runa ir par spriedumu izpildi, valstu tiesnešu lomu uzskatāmi parāda neseno Francijas un Latvijas lietu ietekme.
J.M.B. un citi pret Franciju, lēmums pieņemts 2020.gada janvārī, Tiesa konstatēja 3. un 13.panta pārkāpumu sakarā ar neatbilstošiem ieslodzījuma apstākļiem Francijas cietumos un ieslodzītajiem pieejamo efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekļu trūkumu.
Tā paša gada jūlijā Francijas Kasācijas tiesa nepārprotami atsaucās uz J.M.B. spriedumu un atzina, ka pat pirms nepieciešamo likumdošanas izmaiņu veikšanas tiesnešiem jābūt iespējai izbeigt ieslodzījumu, ja tā apstākļi ir pretrunā 3.pantam. Dažus mēnešus vēlāk Francijas Konstitucionālā tiesa, pamatojoties uz Kasācijas tiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (préjudicielle de constitutionnalité), nolēma atcelt attiecīgos Kriminālprocesa kodeksa noteikumus, kas liedza pirmstermiņa atbrīvošanu gadījumā, ja ieslodzījuma apstākļi nav savienojami ar cilvēka cieņu. Šī savlaicīgā Strasbūras tiesas un Francijas augstāko tiesu tiesiskā dialoga norise noslēdzās ar to, ka dažus mēnešus vēlāk tika pieņemti tiesību aktu grozījumi, lai panāktu atbilstību J.M.B. spriedumam.
Attiecībā uz Latviju vēlos pieminēt lietu Ēcis pret Latviju, kas attiecās uz vispārēju aizliegumu piešķirt vīriešu dzimuma ieslodzītajiem atvaļinājumu ieslodzījuma vietās ar maksimālo drošības pakāpi, atsevišķi neizvērtējot šāda aizlieguma samērīgumu. Tiesas Palātas vairākums konstatēja 14.panta pārkāpumu saistībā ar 8.pantu.
Šo lietu 2022.gada septembrī noslēdza Ministru komiteja pēc tam, kad Latvijas Sodu izpildes kodeksā tika izdarīti grozījumi, ar kuriem ieslodzītajiem tika dota iespēja iesniegt pieteikumu par tuva ģimenes locekļa bēru ceremonijas organizēšanu cietuma telpās. Tajā pašā gadā ar vēl vienu grozījumu tika ieviesta iespēja piešķirt līdzcietības atvaļinājumu [atļauja notiesātajam īslaicīgi atstāt ieslodzījuma vietu, lai atvadītos no miruša radinieka] līdz divām dienām. Vēlos uzsvērt, ka pēc Strasbūras tiesas sprieduma un pirms attiecīgajiem likumdošanas grozījumiem Latvijas Satversmes tiesa bija atzinusi, ka valsts tiesību norma, kas liedza visiem ieslodzītajiem, kuri izcieš sodu slēgta tipa cietumos, lūgt līdzcietības atvaļinājumu, neatbilst Satversmei.
Visbeidzot, ļaujiet man atzīmēt, ka attiecībā uz valsts tiesnešu lomu saistībā ar spriedumu izpildi un subsidiaritāti 46.panta 1.punkts uzliek valstij pienākumu izpildīt spriedumu, kas pasludināts attiecībā uz to. Tomēr Tiesas spriedumiem ir arī res interpretata spēks attiecībā uz tiesām un iestādēm valstīs, kas nav tiesvedības puses. Tas ir viens no svarīgākajiem instrumentiem, kas ne tikai stiprina subsidiaritāti, bet arī ierobežo Tiesā iesniegto pieteikumu skaitu.
Visbeidzot, Konvencijas sistēmas panākumi ir gūti, apvienojot centienus gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Konvencijas īstenošanai jābūt valdību, parlamentu, valstu tiesu, pilsoniskās sabiedrības un, protams, Strasbūras tiesas kopīgiem centieniem.
Šodien esmu jūsu priekšā kā priekšsēdētāja cilvēktiesību tiesai, kuras izskatīšanā pašlaik ir aptuveni 75 600 pieteikumu, no kuriem 80% ir atkārtotas lietas vai lietas, attiecībā uz kurām judikatūra ir vispāratzīta.
Šīs problēmas risinājums – lietas izskatīšana un sprieduma izpilde – ir ļoti svarīga ne tikai atsevišķu prasītāju interesēs, bet arī Konvencijas sistēmas ilgtermiņa veselībai un tās spējai risināt daudzās nopietnās un jaunās problēmas, kas saistītas ar cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu mūsu sabiedrībās.
Ar nepacietību gaidu nākamo cienījamo runātāju uzstāšanos un esmu pateicīga par iespēju šodien šeit, Rīgā, nodot Tiesas kopējo viedokli.
QR
