Piezīmes par video „Lietu veidi tiesā”

Ievads

Šā nelielā raksta pamatā ir uzruna, kas tika teikta Augstākās tiesas organizētajā pasākumā sociālo zinību skolotājiem un klašu audzinātājiem, prezentējot tiesas sagatavotos mācību materiālus skolām. Uzrunas mērķis bija gan sniegt plašāku kontekstu, gan pievērst uzmanību atsevišķām niansēm, kas varētu palīdzēt skolotājiem runāt ar skolēniem par animāciju un darba lapām „Lietu veidi tiesā”.

Novērojumi liecina, ka no visām Augstākās tiesas veidotajās animācijās aplūkotajām tēmām tiesībpratība par tiesu lietu veidiem sabiedrībā ir viszemākā. Taču vispārīgas zināšanas par lietu veidiem tiesā vai to neesība var ietekmēt savu tiesību aizsardzību. Tādēļ šis ir viens no tematiem, par kuru ir vērts runāt jau skolas solā.

Šā raksta, tāpat kā minētās uzrunas, mērķauditorija ir skolotāji un citi interesenti bez juridiskām priekšzināšanām, kuri izmantos Augstākās tiesas izveidoto animāciju un darba lapas „Lietu veidi tiesā”. Tādēļ turpmāk sniegts vienkāršots ieskats attiecīgajos jautājumos, strukturējot tos caur sasniedzamo rezultātu prizmu.

Prast nošķirt tiesā izskatāmas lietas no citiem strīdiem/nodarījumiem

Pirmais ar animāciju un darba lapām „Lietu veidi tiesā” sasniedzamais rezultāts būtu skolēnu vispārīga izpratne par to, ka ne visi strīdi un domstarpības var nonākt tiesā.

Pirmkārt, persona nevar vērsties tiesā par jebkuru jautājumu vai par jebkuru šķietamu tiesību aizskārumu. Pat ja kāds strīds vai notikums rada vilšanos, neapmierinātību, sarūgtinājumu, dusmas vai citas negatīvas emocijas, tas pats par sevi nav pietiekams pamats, lai vērstos tiesā. Tiesā parasti vēršas, ja tiek ierobežotas vai pārkāptas tiesību normās paredzētās tiesības.

Otrkārt, pat ja formāli par konkrēto gadījumu tiesā var vērsties, nepieciešams rūpīgi izsvērt, vai situācija ir tik nozīmīga, lai to darītu. To izvērtēt var palīdzēt arī izpratne par iespējamo lietu veidu un procesuālajiem noteikumiem, kas regulē šā lietu veida izskatīšanu tiesā. Piemēram, civillietā no zaudētāja tiek piedzīti tiesāšanās izdevumi, tostarp otras puses izdevumi par advokāta palīdzību, kas var būt visai lieli. Jārēķinās arī ar to, ka cilvēka emocionālais vērtējums par situāciju, kurā viņš pats ir iesaistīts, var nesakrist ar tiesas vērtējumu, kas balstās tiesību normās.

Šajā ziņā ilustratīvs ir piemērs no tiesu prakses, kuru, iespējams, kāds jau ir dzirdējis šā gada sarunu festivālā „Lampa”. Pircējs veikalā iegādājās bojātus cāļu šķiņķus. Pircējs informēja par to veikalu, kā arī vērsās Pārtikas un veterinārajā dienestā, kas veica veikalā pārbaudi. Dienests veikalā konstatēja neatbilstību marķējumā un sodīja veikalu ar naudas sodu. Visbeidzot pircējs cēla tiesā prasību pret veikalu par morālā kaitējuma 25 000 euro atlīdzināšanu. Pircējs uzskatīja, ka veikals, tirgojot bojātus gaļas produktus, reāli ir apdraudējis visas viņa ģimenes veselību un dzīvību, turklāt veikals nav izrādījis labo gribu, jo pēc savas iniciatīvas nav ne atvainojies, ne piedāvājis pircējam kompensāciju. Pēc pircēja atkārtotas vēršanās veikalā piedāvāto dāvanu karti 50 euro vērtībā pircējs vērtēja kā pazemojošu un neadekvātu piedāvājumu.

Tiesa pircēja prasību noraidīja un piedzina no pircēja tiesāšanās izdevumus gandrīz 2700 euro, tostarp veikala izdevumus advokāta palīdzības samaksai. Tiesa secināja, ka nopirktais gaļas produkts uzturā netika lietots, tātad pircējam nebija pamata uztraukties par savu vai tuvinieku veselību vai dzīvību. Pircēja iegādātās preces vērtība bija 4,47 euro, veikals, izsakot rūpi par klientu, piedāvāja pircējam dāvanu karti, kuras vērtība vairākkārt pārsniedza preces vērtību. Pircējs ticami neizskaidroja, kādēļ šādu veikala piedāvājumu viņš uzskata par pazemojošu. Pircējs arī nebija pieprasījis, lai veikals attiecīgi samazina preces cenu vai atceļ līgumu un atmaksā par preci samaksāto naudu. Morālā kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu nevar radīt neērtības, kas var rasties, atgriežot preci veikalā, vai veikala piedāvājums saņemt dāvanu karti. Tāpat nav konstatējams cēloniskais sakars starp veikala pārkāpumu, kas konstatēts Pārtikas un veterinārā dienesta lēmumā, un apstākļiem, ar kuriem pircējs pamatojis viņam nodarīto morālo kaitējumu.

Visbeidzot, treškārt, var būt arī tādas situācijas, par kurām persona nedomā, ka tās varētu nonākt tiesā, taču tās tiesā nonāk. Šajā ziņā kā piemēru var minēt tiesu lietu par skolēna pienākumiem.

No juridiskā viedokļa skolēns ir uzskatāms par iestādei – skolai – īpaši pakļautu personu. Tas nozīmē, ka liela daļa skolas lēmumu un darbību attiecībā pret skolēniem ir vērstas uz iekšu, lai organizētu attiecības starp skolu un skolēniem, un par tām tiesā vērsties nevar. Tomēr tādi lēmumi vai rīcība, kas ietekmē skolēna tiesisko statusu vai kas būtiski aizskar skolēna cilvēktiesības, ir pārbaudāmi administratīvajā tiesā.

Administratīvajā tiesā pārbaudāms ir, piemēram, lēmums par skolēna izslēgšanu no skolas, jo tas maina skolēna tiesisko statusu. Konkrētajā lietā vidusskolas skolēns tika atskaitīts no skolas tāpēc, ka sistemātiski nebija ievērojis skolas iekšējos noteikumus un attiecīgi arī savus kā skolēna pienākumus, tostarp bija pārkāpis aizliegumu stundu un starpbrīžu laikā atrasties ārpus skolas teritorijas, aizliegumu smēķēt skolas teritorijā, nebija ievērojis pienākumu netraucēt skolotājiem un skolasbiedriem darbu mācību stundās, pienākumu sistemātiski gatavoties stundu darbam un bez attaisnojoša iemesla nekavēt skolu, kā arī bija skolotājai adresējis vārdu „kuce”.

Tiesa atzina, ka skolas lēmums par skolēna izslēgšanu no skolas bija pamatots. Senāts, izskatot šo lietu, pauda vairākas būtiskas atziņas, kas var noderēt kā pamats sarunai ar skolēniem, īpaši vidusskolā.

• Valstij ir pienākums izveidot atbilstošas un ar pietiekamiem resursiem nodrošinātas izglītības iestādes – skolas, savukārt skolām secīgi ir pienākums nodrošināt tādus apstākļus, kuros ikviens skolēns var netraucēti pilnvērtīgi apgūt attiecīgo izglītības programmu.
• Tiesību uz izglītību īstenošana neizbēgami ir saistīta ne tikai ar valsts (skolu) pienākumiem izglītības iespēju nodrošināšanā, bet arī ar pašu skolēnu pienākumiem izglītības iegūšanas procesā.
• Ikvienam skolēnam ir tiesības paļauties, ka mācību procesā arī no citu skolasbiedru puses tiks respektētas viņa tiesības uz netraucētu izglītības iegūšanu.
• Ikvienam pedagogam ir tiesības pildīt savus pienākumus cieņpilnā vidē. Tikai tad, ja pedagoga darbs netiek nepamatoti traucēts, ir pamats uzskatīt, ka skolēniem ir nodrošināts pilnvērtīgs izglītības ieguves process.
• Ikvienam skolēnam jāapzinās, ka skolēna pienākumi nav formāli un deklaratīvi. Tie ir būtiska un neatņemama tiesību uz izglītību īstenošanas daļa. Šo pienākumu neievērošana var novest pie izslēgšanas no skolas. Īpaši tas jāapzinās skolēniem, kuri mācās vidējās izglītības programmā, jo vidējā izglītība nav obligāta. Skolēnam jārēķinās, ka mācību process nozīmē konkrētus pienākumus arī viņam pašam.
• Tas, ka skolēns skolotāju nolamā, aizskarot ar rupju vārdu, ir vērtējams kā sevišķi smags skolēna pienākumu pārkāpums. Šāda rīcība ir nepieļaujama. Tā ne tikai ir klajā pretrunā ar vispārpieņemtām uzvedības normām un personīgi aizskaroša konkrētajam skolotājam, bet arī negatīvi ietekmē mācību procesu kopumā, jo kavē skolotāju pildīt savus pienākumus un attiecīgi pārējos skolēnus mācībām piemērotā vidē apgūt izglītības programmu. Skolai ir pienākums uz šādu pārkāpumu adekvāti reaģēt, lai pēc iespējas ātrāk tiktu atjaunota izglītības iegūšanai piemērota vide, vienlaikus dodot skaidru signālu, ka šāda rīcība skolā nav pieņemama.
• Skolai kā iestādei, kuras kompetencē ir izglītības iegūšanai piemērotas vides nodrošināšana, jāspēj efektīvi risināt situācijas, kas saistītas ar skolēna pienākumu nepildīšanu, tostarp piemērojot adekvātus ietekmēšanas līdzekļus, kas ietver arī skolēna atskaitīšanu no skolas. Skolas reakcijai jābūt ātrai un efektīvai īpaši tajos gadījumos, kad skolēna pienākumu nepildīšana skar ne tikai viņa paša izglītošanās un izaugsmes procesu, bet arī citu skolēnu tiesības uz netraucētu un pilnvērtīgu izglītošanos.

Zināt lietu veidus un to galveno atšķirību

Otrais ar animāciju un darba lapām „Lietu veidi tiesā” sasniedzamais rezultāts ir zināt lietu veidus un to galveno atšķirību. Juristi lietu kategorijas klasificē detalizēti, taču no skolēniem būtu sagaidāms, ka viņi zina animācijā minētos četrus lietu veidus: civillietas, administratīvās lietas, administratīvā pārkāpuma lietas un krimināllietas.

Visiem minētajiem lietu veidiem ir kopīgs mērķis – nodrošināt taisnīgumu konkrētajā lietā. Taču procesuālie noteikumi, kas regulē konkrētā lietu veida izskatīšanu, ir pielāgoti konkrētā lietu veida specifikai. Civillietu izskatīšanu regulē Civilprocesa likums, administratīvo lietu izskatīšanu – Administratīvā procesa likums, administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanu – Administratīvās atbildības likums, savukārt krimināllietu izskatīšanu regulē Kriminālprocesa likums.

Attiecībā uz lietu veidu nošķiršanu pievēršama uzmanība tam, ka administratīvās lietas un administratīvā pārkāpuma lietas, neraugoties uz līdzīgo nosaukumu, ir divi atšķirīgi lietu veidi. Šo nošķīrumu var palīdzēt atcerēties šāda sakarība. Administratīvās lietas, tāpat kā civillietas, ir saistītas ar attiecībām. Vienkāršojot – civillietas ir attiecības jeb strīds starp cilvēkiem, arī komersantiem vai cilvēku un komersantu. Savukārt administratīvās lietas ir attiecības jeb strīds starp cilvēku vai komersantu un valsti. Savukārt gan administratīvā pārkāpuma lietas, gan krimināllietas ir saistītas ar pārkāpumiem un sodiem par tiem. Administratīvā pārkāpuma lietas no krimināllietām atšķiras ar pārkāpuma nozīmīgumu. Administratīvā pārkāpuma lietas atsevišķos kontekstos mēdz dēvēt arī par „mazajām krimināllietām”.

Zināt tiesas Latvijā un to galveno atšķirību

Trešais ar animāciju un darba lapām „Lietu veidi tiesā” sasniedzamais rezultāts ir zināt tiesas Latvijā un to galveno atšķirību.

Nav būtiski, lai skolēni zinātu, cik Latvijā ir rajona (pilsētas) tiesas un cik ir apgabaltiesas, taču vajadzētu zināt, ka Latvijā ir trīs līmeņu tiesas un ka Augstākā tiesa jeb Senāts ir viens.

Trīspakāpju tiesu sistēma ir vispārējais princips, kuru skolēniem vajadzētu zināt. Taču realitātē no trīspakāpju tiesu sistēmas ir izņēmumi, kad ar mērķi nodrošināt lietu ātrāku izskatīšanu noteiktām lietu kategorijām ir paredzēta lietu izskatīšana tikai vienā vai divās tiesu instancēs.

Attiecībā uz tiesu līmeņiem būtiski ir izprast atšķirību starp pirmā un otrā līmeņa tiesu, no vienas puses, un Augstāko tiesu jeb Senātu kā trešā līmeņa tiesu, no otras puses. Pirmās divas tiesu instances vērtē lietas faktiskos apstākļus un pārbauda pierādījumus. Savukārt Senāts kā trešās instances tiesa lietas faktiskos apstākļus nevērtē un pierādījumus nepārbauda. Senāts pārbauda, vai zemākas instances tiesa ir pareizi sapratusi un piemērojusi tiesību normas. Senātam ir galavārds attiecībā uz to, kā ir saprotama konkrētā tiesību norma.

Visbeidzot skolēniem var rasties arī jautājumi par Satversmes tiesu, Eiropas Savienības Tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu, kas animācijā netika iekļautas. Katrai no šīm tiesām ir sava loma tiesību aizsardzībā.

Satversmes tiesai ir īpaša vieta Latvijas tiesu sistēmā. Persona Satversmes tiesā var vērsties tikai tad, kad tā ir iztiesājusies visās instancēs iepriekš minētajās tiesās – rajona tiesā, apgabaltiesā un Senātā. Taču Satversmes tiesa nav ceturtā tiesu instance. Satversmes tiesa atšķirībā no citām tiesām ir „likumu tiesa”. Tas nozīmē, ka Satversmes tiesa pārbauda, vai likums nav pretrunā Latvijas Republikas Satversmē noteiktajām pamattiesībām, taču tā nepārbauda, vai konkrētā lieta ir izskatīta pareizi.

Eiropas Savienības Tiesa savukārt ir Eiropas Savienības tiesu varas iestāde, kas atrodas Luksemburgā. Ikvienai valsts tiesai, kurai jāizlemj lieta, uz kuru attiecas Eiropas Savienības tiesības, ir iespēja, bet dažreiz arī pienākums, uzdot Eiropas Savienības Tiesai jautājumus (tos dēvē par prejudiciālajiem jautājumiem) par to, kā jāinterpretē konkrētajā lietā piemērojama Eiropas Savienības tiesību norma. Eiropas Savienības Tiesa interpretē Eiropas Savienības tiesību aktus, lai nodrošinātu, ka viena un tā pati Eiropas Savienība tiesību norma visās Eiropas Savienības dalībvalstīs tiek piemērota vienādi. Persona pati Eiropas Savienības Tiesā var vērsties tikai tad, ja to tieši un individuāli skāris kāds Eiropas Savienības iestādes lēmums.

Savukārt Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir starptautiska tiesa, kas atrodas Strasbūrā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav Eiropas Savienības institūcija, bet gan citas neatkarīgas organizācijas – Eiropas Padomes – institūcija. Eiropas Cilvēktiesību tiesa izskata sūdzības par iespējamiem Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas pārkāpumiem. Pirms vērsties ar sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, personai jāizmanto tiesību aizsardzības iespējas, ko nodrošina valsts. Tādēļ vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā var tikai tad, kad persona ir iztiesājusies visās valsts tiesu instancēs. Taču, tāpat kā Satversmes tiesa, Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav uzskatāma par ceturto tiesu instanci. Eiropas Cilvēktiesību tiesa pārbauda, vai nav noticis minētajā konvencijā norādīto cilvēktiesību aizskārums, taču tā nevar atcelt valsts tiesas spriedumu.