Zvērinātu advokātu padome Temīdas teltī aicināja uz atklātu diskusiju par neērtu tēmu: vai efektivizācijā nezaudējam cilvēka pamattiesības un brīvības?
Tiesību normu izstrādē un saistošos dokumentos, tiesību normu piemērošanā un tiesu praksē arvien vairāk tiek ierobežotas cilvēka tiesības pārstāvēt un aizstāvēt savu pozīciju. Palielinās tiesas lēmumu skaits, ko nevar pārsūdzēt, valsts apsūdzību var būvēt gadiem, bet tiesības sagatavoties pārsūdzībai un pārsūdzēt nelabvēlīgus lēmumus ir tikai 10 dienas, administratīvajos procesos valsts institūcijas bieži, ignorējot judikatūru, uztur pozīciju visās trīs instancēs, tiek virzīta tiesu digitalizācija apstākļos, kad cilvēkiem ir dažāda digitālā pratība.
Tas kopumā rada bažas, vai ejam pareizā virzienā. Vai tieslietu sistēmai ir pietiekoši iekšējie kvalitātes un paškontroles standarti? Kas jāmaina varu praksē, lai cilvēks var paļauties uz valsti un taisnīgu tiesu?
Diskusiju vadīja zvērināts advokāts un uzņēmējs Dāvis VOLKSONS, piedalījās Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis LIELPĒTERIS, zvērināti advokāti Mārcis KRŪMIŅŠ un Aldis LIEPIŅŠ un Senāta Civillietu departamenta senatore Marika SENKĀNE.
Publicējam senatores Marikas Senkānes diskusijā izteiktās domas.
– Pirmā tēma – efektivitāte pret tiesībām. Pēdējos 10 gados tiek ierobežota iespēja pārsūdzēt dažādus procesuālos lēmumus. Saīsināti termiņi, saīsināti runas laiki – procesuāli tā ir tendence – lai kaut ko paātrinātu, mēs kaut ko paņemam nost. It kā efektivitātes vārdā.
– Nekad nedrīkstam aizmirst par to, kāpēc cilvēki nāk uz tiesu. Cilvēki nāk uz tiesu, lai atrisinātu kādu savu problēmu vai strīdu. Ir ļoti svarīgi, lai pie šī rezultāta cilvēks nonāktu pēc iespējas ātrāk un arī iespējami saprotamākā veidā. Jo zinām to teicienu, ka novēlots taisnīgums vairs nav nekāds taisnīgums. Tiesas uzdevums pirmkārt ir atrisināt šo strīdu.
Ja runājam par to, vai vajag iespēju pārsūdzēt visus lēmumus un procesuālos starplēmumus, gribu teikt, ir jāskatās no viedokļa, ciktāl tas sekmē strīda atrisināšanu. Nu jau strādājot 25 gadus par tiesnesi, man bieži izskatās, ka procesā ir pazudis fokuss, kur ir problēma. Vai cilvēki joprojām risina savu problēmu? Manuprāt, nedrīkstam pazaudēt, kādēļ vispār ir šis strīds, kādēļ tas nonācis tik tālu, un kā to atrisināt. Varbūt tāpēc nav tik svarīgi katrā mazajā procesuālajā stadijā panākt pārsūdzēšanu vēlreiz un vēlreiz. Bet skatīties uz to, lai visi procesuālie jautājumi tiktu vērsti uz galamērķi atrisināt cilvēku strīdu.
Pārsūdzēšanas iespēju samazināšana, manuprāt, panāk, ka strīds tiek atrisināts ātrāk. Nesaku, ka akcentam jābūt tikai uz ātrumu. Ātrums nav galvenais, tomēr to nedrīkst pazaudēt. No tiesneša viedokļa ļoti bieži var redzēt situācijas, kur pārsūdzēšana nedod strīda risinājumu, netuvina puses strīda risinājumam. To, protams, vajag sabalansēt. Bet to nedrīkst pazaudēt. Civilprocesā arī ir noteikts, ka pārsūdzami ir tie nolēmumi, kuri kavē procesa virzību.
Virsmērķis ir atrisināt strīdu – pēc iespējas ātri un pēc iespējas taisnīgi. Ir virkne tiesību jomu, kur ātrums un cilvēciskais faktors ir īpaši svarīgs. Vispirms ir jāizmanto iespējas strīdus izšķirt izlīguma ceļā. Domāju, arī advokātiem šis instruments būtu jāizmanto pienācīgi, jo ir diezgan daudz situāciju, kurās nonāktu pie risinājuma, ja katrs ar savu juristu apsēstos pie apaļā galda un izrunātu problēmu, jurists dotu padomu vai vīziju, kā šis strīds varētu atrisināties. Ļoti daudzos gadījumos varētu nonākt pie kompromisa pat bez tiesas sprieduma trīs instancēs. Šobrīd aizvien vairāk attīstās mediācija, un daudzās jomās, piemēram, ģimenes tiesībās, darba tiesībās, daudz ko varētu risināt un atrisināt ar mediāciju, ar izlīgumu. Sevišķi, ja tam pieslēgtos pušu advokāti.
– Vai e-lieta dod tiesām efektivitāti?
– E-lieta ir sākuma stadijā. Senātā ar e-lietu strādājam ļoti ierobežoti. Par šo problēmu bija Augstākās tiesas plēnums. Problēma tāda, ka e-lietas sistēma diemžēl nedarbojas perfekti, tā nedarbojas tādā līmenī, lai tiesnesim darbu atvieglotu. Piemēram, lai pāršķirtu digitalizētu lapu, paiet vismaz 4–5 sekundes. Sistēma jāpilnveido, lai tā būtu ērta un palīdzētu tam mērķim, kam tā ir radīta.
Tajā pašā laikā, protams, tā ir mūsu nākotne. Digitalizācija noteikti var palīdzēt efektivizēt darbu. Bet tam ir jāvelta atbilstoši resursi un sistēma ir jāizstrādā līdz tādam līmenim, ka tiešām tas ir ērti. Tāpat kā mediķi saka par e-medicīnu – sistēma jau ir pareiza un laba, tikai diemžēl tā „uzkaras”, diemžēl ar e-lietas sistēmu šobrīd ir līdzīgi.
Mums kā valstij ir jāorientējas uz nākotni. Ja to nedarīsim, ja mums jāpaliek esošajā līmenī tādēļ, ka ir cilvēki, kuri nevar pārorientēties, mēs tur arī paliksim. Taču, ja ir jāorientējas uz nākotni, tad jāatrod resursi, lai palīdzētu arī vecajiem cilvēkiem to izdarīt. Par jauniešiem nav ko runāt, ir skaidrs, ka viņi to visu pratīs. Bet arī paaudzei, kurai tas ir svešāk, tas ir jāapgūst vai nu pašiem, vai ar mazbērnu vai bērnu palīdzību. Tas ir fakts, kas jāpieņem, nevis jāpretojas. Es zinu šo sajūtu, kad liekas – bija taču tik ērti strādāt papīrā... Bet pēc nelaimīgā kovida divu gadu perioda redzam, ka daudz kas ir apgūts, un tas nemaz nav tik grūti. Tas ir ērti, un, galu galā, uz to iet attīstītā pasaule.
– Nākamais sarunu bloks – kvalitātes kontrole. Kā ir ar lietu izskatīšanas termiņiem?
– Gribētu teikt, ka šobrīd nav tā sliktākā situācija ar termiņu ievērošanu no tiesas puses. Citiem vārdiem – agrāk bija sliktāk. Tas, ka tagad ir labāk, jau ir labi. Jācer, būs vēl labāk. Nedomāju, ka galvenā problēma ar nolēmumu neuzrakstīšanu termiņos būtu tiesnešu slinkums vai nevēlēšanās darīt. Manuprāt, tā problēma vienmēr ir noslodze. Šobrīd lielā mērā arī noslodzes problēma ir atrisināta, jo ilgi Rīga viena pati rāvās „putās”, kamēr rajonos tiesām burtiski nebija ko darīt. Es saprotu, ko runāju, jo pati strādāju Rīgas apgabaltiesā piecus gadus, un tā slodze bija iespaidīga. Šobrīd tiesu slodze izlīdzinās, jo lietas tiek pārdalītas.
Esmu dzirdējusi, ka uzņēmēji neapmierināti – lūk, tagad mums lietu skatīs Alūksnē, mums jābrauc uz Alūksni. Es priecātos, Latvija ir tik maza, kāda ir problēma cilvēkam aizbraukt no Cēsīm uz Alūksni, no Rīgas uz Alūksni vai no Liepājas uz Rīgu. Galvenais, lai tiktu pie profesionāla tiesneša ātri, taisnīgi izskatīt savu strīdu. Ja tas ir Alūksnē vai Krāslavā – perfekti.
– Advokāti iebilst, ka valsts nerīkojas uzņēmēju interesēs.
– Tad mēs ieejam atkal situācijā, kad Rīga ir pārslogota.
– Varbūt var vienkāršiem vārdiem izstāstīt skatītājiem, kā tiesās notiek kvalitātes kontrole caur pārsūdzību: pirmā – apelācijas – kasācijas instance.
– Es to nesauktu par kvalitātes kontroli, tas ir tā mulsinoši. Latvijas tiesību sistēma cilvēkam strīdu risināšanai dod divas instances skatīt lietu pēc būtības (es runāju par civillietām). Pirmajā instancē cilvēks vai strīdnieks saņem vienu tiesnesi, otrajā instancē trīs tiesnešus, kas skata viņa lietu pēc būtības. Tas nozīmē – jāuzklausa lietas dalībnieki, liecinieki, jānoskaidro fakti un jāizdara attiecīgi secinājumi. Kasācijas instancē vairs nenotiek lietas izskatīšana pēc būtības, bet tiek vērtēts, vai otrās instances tiesa ir pareizi piemērojusi likumu izskatāmajam strīdam un vai strīdam ir panākts tiesisks risinājums. Te ir pilnīgi cita situācija, un absolūti piekrītu, ka kasācijas instancē mutvārdu process un dalībnieku noklausīšanās būtu nepieciešama tikai izņēmuma gadījumos, un tādi ir.
Bet par kvalitātes kontroli – ne vienmēr gadījumi, ja apelācijas instances tiesa lemj pretēji pirmās instances tiesai, liecina par pirmās instances darba kvalitātes problēmām. Ir iespējams, ka otrajā instancē, vēlreiz skatot lietu pēc būtības, klajā nāk pavisam citi fakti, ir atnesti papildu pierādījumi. Tāpēc nevar teikt, ka pretēja sprieduma taisīšana apelācijas instancē liecina par to, ka pirmajā instancē ir bijušas kļūdas. Gadās arī tā. Tāpēc tiesību sistēma paredz – ja ir bijušas kādas kļūdas, nepievērsta pienācīga uzmanība kādam faktam – to var novērst otrajā instancē. Tas ir normāli. Bet nereti arī tā gadās, ka, nonākot lietai kasācijas instancē, izrādās, ka apelācijas instances spriedums ir nepareizs un tā ir kļūdījusies, ka pareizs ir bijis pirmās instances spriedums. Ir dažādi, bet, jebkurā gadījumā, tādā instanču aspektā es nerunātu par kļūdu labošanu vai kaut kādu kvalitātes kontroli.
Par kvalitātes kontroli vajadzētu runāt citā aspektā – kā sistēma pati testē tiesnešus. Kā strādā Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, Tiesnešu disciplinārkolēģija. Varbūt klātesošo zināšanai – Tiesnešu kvalifikācijas kolēģija ir tiesnešu pašpārvaldes institūcijas, kas lemj par tiesnešu karjeru – par pāreju augstākas instances tiesā, vai piešķirt augstāku kvalifikācijas klasi. Disciplinārkolēģijā tiek izskatītas sūdzības par konkrētu tiesnesi, ja viņš ir pieļāvis kādu profesionālu nolaidību vai kļūdu.
– Jautājums no klausītājiem. Vai uzskatāt, ka vajadzēja likvidēt Augstākās tiesas tiesu palātu? Vai tās likvidācija nav ietekmējusi to, ka vērojama zema kvalitāte pirmās instances tiesās atsevišķās jomās?
– Mans personīgais viedoklis ir, ka viss ir pareizi noticis. Kāpēc lai mēs neuzticētos pirmās instances tiesai? Es neredzu absolūti nekādu pamatu uzskatīt, ka pirmajā instancē nevarētu izskatīt jebkuru strīdu. Mums šobrīd tiesneši tiek ļoti rūpīgi atlasīti, un pirmajā instancē tiesneši strādā ļoti labi. Tiesnešu mācību centrs piedāvā mācības, ir judikatūras datubāze. Pirmās instances tiesneši tiek ar tām lietām galā.
Tāpat tiesu sistēma ir skaidrāka. Ne velti tās sauc – tīrās tiesu instances. Manuprāt, tas ir vienkāršāk, ja kārtība ir visur vienāda. Neredzu tur nekādu problēmu. Vismaz no cilvēka viedokļa. Viss nonāk līdz Senātam.
– Vai Augstākās tiesas Senāts, pārbaudot konkrēto lietu, skatās, vai likuma norma piemērota pareizi konkrētajā lietā, vai skatās plašāk, domājot par sabiedrības kopējām interesēm?
– Protams, mēs skatām konkrēto lietu. Sabiedrības interesēs ir katru konkrēto lietu izspriest taisnīgi. Jo cilvēkam vai juridiskajai personai, nonākot tiesā, viņa lieta ir svarīga. Sabiedrības intereses ir sabiedrības intereses.
– Vai ir pareizi, ka tiesu sistēmas institūcijas viena otru kritizē?
– Man prieks, ka blakus sēdošais kolēģis saka, ka sūdzības par tiesnešiem netiek rakstītas, ka tiesneši par advokātiem vairāk raksta. Domāju, ka tiesai, advokatūrai, prokuratūrai ir jāsaprot, ka mēs – juristi – esam kopīga „cunfte”, mēs visi piederam tiesu sistēmai un mūsu visu interesēs ir, lai katrs šis atzars būtu pēc iespējas profesionālāks. Jā, ir jāpalīdz vienam otram augt, tas ir normāli. Ja ir kliedzoši slikta situācija, neapšaubāmi, ir jāziņo un jāraksta sūdzības arī par tiesnesi. Un tiesu sistēma tiks galā. Tāpēc, domāju, nevajag skaitīt, ka mēs rakstām mazāk, jūs vairāk. Sabiedrības interesēs ir augt visiem kopīgi. Pirmām kārtām paskatīties uz sevi, arī advokatūrai ir kur attīstīties un augt. Kritizēt var, bet tas jādara nevis destruktīvi un bremzējoši. Vajag domāt par rezultātu, nevis ciklēties uz kādiem sīkumiem. Vienmēr var atrast visādas „utis”, pati reizēm esmu domājusi: kā var būt tik nekvalitatīva sūdzība, bet labi, nerakstīšu. Taču būs gadījumi, kad tā jau būs mana problēma, tas būs slikti, ja es nebūšu uzrakstījusi. Tāpat arī advokātiem ir jāskatās uz to galamērķi, ko mēs gribam sasniegt. Manuprāt, mums jāgrib sasniegt, lai uzlabotos kvalitāte visos tiesu sistēmas atzaros.
– Vai ir pareiza tēze, ka ārpus tiesas procesa sarunas starp advokātiem un tiesnešiem, arī uzņēmējiem, nenotiek? Nav diskusijas par tiesību normu piemērošanu, par to, kā notiek reālā dzīve, piemēram, būvniecības nozarē, apdrošināšanas tiesībās?
– Tur tā lieta, ka pēc tā saukto „ķēķa sarunu” publiskošanas mēs iebraucām, manuprāt, otrā grāvī. Divus sasaukumus es strādāju Tiesnešu ētikas komisijā, un atceros diskusijas par tā saucamajām ex parte sarunām starp tiesnešiem un advokātiem. Neiedziļinoties tās grāmatas tapšanā – kas, kā un kāpēc to darīja – šodien var teikt, ka mēs, paldies Dievam, esam ļoti tālu no tā aizvirzījušies. Bet vienu brīdi pēc publiskotajām sarunām, kas patiesībā bija 90.-to gadu sarunas, mēs ļoti uz to reaģējām un bija tendence iekrist otrā grāvī. Gandrīz vai tā, ja tiesnesis pasveicināja savu kursabiedru advokātu, viņš jau nezināja, kur aiz kauna likties – ja nu kāds to redzēs, kā to izskaidros.
Manuprāt, tas nav normāli, mums ir jābeidz vienam uz otru lūkoties kā ienaidniekiem vai pretiniekiem. Jāatceras, ka visi mēs esam diplomēti juristi, kas ir tiesu varas pārstāvji un mūsu visu – tiesas, prokuratūras, advokatūras – tātad visa tiesas procesa mērķis ir noskaidrot patiesību. Cik bieži advokāts iet zālē ar mērķi noskaidrot patiesību? Par to katrs varētu padomāt. Man šķiet, ka bieži vien advokāts ieiet zālē tikai ar vienu domu – aizstāvēt klientu. Bet tai domai taču vajadzētu būt, ka mēs gribam tikt līdz taisnībai. Par šo aspektu ir jādomā, to nedrīkst pazaudēt. Nemaz nerunāju par civillietām, kur „melot” procesā ir norma. Brīžiem man tā šķiet. Esmu kādreiz domājusi, vai tiešām tas cilvēks ir samācīts? Jo redzi, ka viņš melo. Tā notiek.
– Tātad tiesnešiem liekas, ka varbūt melo. Tāds godīgs jautājums – civilprocesā ir sacīkstes princips, bet ja liekas, ka viena puse melo un pierādījumi ir subjektīvi tās personas pusē, kura melo. Vai tiesai ir jāpakļaujas likumam vai jādara, kā liekas taisnīgi?
– Varam filozofēt par to, vai likums ir taisnīgs un kādas ir taisnīguma izpausmes. Es tikai gribu pateikt, ka mēs nedrīkstam aizmirst, ka tiesai ir jānonāk pie taisnības, un arī advokātiem par to ir jāpiedomā. Tas ir ļoti nopietni.
Civillikumā ir pants, kas nosaka, ka tiesa spriež lietu pēc iekšējas pārliecības un dzīves pieredze. Bet, protams, to, ka cilvēks melo, nevar tā vienkārši pateikt pēc subjektīvām sajūtām, tas ir jāpamato. Ja fakts runā pretī faktam, tad to var pierādīt. Bet daudzreiz paliek tā izjūta, ka cilvēks nestāsta patiesību, un tu domā – par ko viņš sevi noliek. Tas ir cits stāsts. Vienkārši gribēju pateikt, ka ir svarīgi visiem atcerēties, ka mums jānoskaidro patiesība.
– Par mutvārdu un rakstveida procesu šajā kontekstā?
– Arī mums Augstākajā tiesā Civillietu departamentā ir diskusija par to, un departamentam ir vienota nostāja, ka apelācijas instancē tiesas sēdei ir jānotiek mutvārdos.
Vienā otrā tiesā šobrīd tiek stimulēti tikai rakstveida procesi. Rakstveida process ir pavisam kas cits nekā mutvārdu process. Mutvārdos ir pilnīgi cita sajūta, ja redzi dzīvu cilvēku, dzīvus strīda dalībniekus.
Man personīgi nesen bija kliedzoša situācija, lietā jautājums par saskarsmes tiesībām, kur bija divi pusaugu bērni. Un šī lieta bija izskatīta tikai rakstveida procesā. Kā tas ir iespējams? Izrādās, ir iespējams. Tas ir kliedzoši.
To jau paredz Satversme – tiesību uz lietas izskatīšanu tiesā. Tas nozīmē – mutvārdu process, tikt uzklausītam, pārliecināties, katram pašam klātesot, kā process virzās. Nevis apmainoties ar papīriem. Kāds cilvēks nemaz neprot tā izteikties rakstiski. Skatot lietas mutvārdos, man kā tiesnesei pieredze ir bijusi tāda, ka sākumā cilvēks ir pārbijies, bet vienā brīdī viņš saprot, ka viņš cīnās par savu taisnību, viņam nav ko zaudēt, un viņš pasaka visu, kas uz sirds. Un tikai tad tiesa saprot, kur ir bijusi problēma. Tas ir ļoti svarīgi, mēs šo nekādā gadījumā nedrīkstam pazaudēt. Tendence visu skatīt rakstveidā, teikšu vēl vairāk, provocē tādu kā slinkumu. Re, ir papīrs, jurists ir uzrakstījis, izlasu, man ir skaidrs, ka tā ir. Bet kur paliek tas cilvēcīgais moments? To nekādā gadījumā nedrīkstam pazaudēt, un mums visiem ir jāpieliek savs spēks un pūles, lai atietu atpakaļ, es atvainojos par izteicienu, no Covid murga, kad mēs bijām spiesti tā strādāt. Tas nebija normāli, un es nešaubos, ka tie nelaimīgie cilvēki, kuriem tajā laikā bija izaicinājums tiesāties, ir saņēmuši, to, ko saņēmuši, bet nedomāju, ka pašu labāko.
– Kas motivē tiesnesi augt?
– Tas pats, kas katru cilvēku individuāli. Tieši tas pats, kas katru, kas šeit sēž un klausās šo sarunu. Pajautājat paši sev, kas jūs motivē augt. Tiesnesim ir jābūt milzīgai dzīves pieredzei, jo vairāk, jo labāk. Tiesnesim ir jāpazīst dzīve, lai kļūtu labākam profesionālim. Bet tas ir normāli katrā profesijā. Kas motivē augt ārstam? Es domāju, tas ir gandarījums, ka tu kā tiesnesis, kā ārsts, kā policists, sevi pilnveido. Justies labi savā profesijā, kā labākais, kā viens no labākajiem, kā cienīgs profesijas pārstāvis. To jau nevar panākt ne ar algas pielikumu, ne izdienas iespējām. Kolēģi man neļaus samelot, ir tiesneši, kas strādā ļoti ilgi, un nebūt ne tik labi. Ir dažādi – viens aug, cits varbūt ar gadiem degradējas, arī tā var būt. Domāju, aiz katra šīs profesijas pārstāvja ir jāredz cilvēks. Tiesnesim ir pienākums pirmkārt augt kā cilvēkam, un, protams, arī kā profesionālim.
– Noslēguma rezumējums.
– Man ir prieks, ka tiek rīkotas šādas diskusijas. Jāteic, ka skarbajos 90.-tajos vai 2000.gadu sākumā par kaut ko tādu pat nevarējām iedomāties, katrs sēdēja savā čaulā, turklāt izteicās tā diezgan negatīvi par citiem.
Ir svarīgi, ka mēs visi nākam kopā, ka varam atklāti, atvērti diskutēt, dalīties ar viedokļiem un idejām. Parādīt, ka mēs visi esam ieinteresēti valsts interesēs, sabiedrības interesēs. Tiesas un citas tiesībsargājošās iestādes strādā sabiedrības labā, tas ir pats pamats. Būs ļoti labi, ja mēs sapratīsim, ka mūsu darba uzdevums ir izaugsme tieši tāpēc, lai varētu labāk strādāt, labāk dzīvot, galu galā, lai uzstādītu un noturētu sabiedrības morālo kompasu. Tāpēc es priecājos, ka ir šādas diskusijas, un ceru, ka tādas būs vēl.
QR
