Kā Latvijas Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājs esmu Tieslietu padomes loceklis kopš tās izveidošanas 2010.gadā. Ir pagājuši četri gadi, kopš padome uzsākusi savu darbību, un lai gan valstiskos mērogos tas nav ilgs laiks, tomēr pietiekams institūcijas darba novērtēšanai un secinājumu izdarīšanai, ņemot vērā to, cik ļoti tās izveides ideja tika lolota un gaidīta.
Tieslietu padomes izveidošanas primārais mērķis bija attiecību līdzsvarošana starp likumdevēju, izpildvaru un tiesu varu. Piedaloties padomes darbā un sekojot publiskā telpā (juridiskajā periodikā) atspoguļotajai diskusijai starp tiesu varu un pārējiem valsts varas atzariem, konstatējams, ka savstarpējā dialoga ziņā lielākoties vērojama konfrontācija – Tieslietu padome kā tiesu varu pārstāvošā institūcija nejūtas pietiekami uzklausīta un autoritatīva attiecībās ar likumdevēju un izpildvaru, savukārt šīs pēdējās divas nereti norāda uz pašas padomes kūtrumu, trūkumiem darba organizācijā un izteiktā viedokļa argumentācijā. Šāda publiska konfrontācija negatīvi ietekmē ne tikai savstarpējo sadarbību, bet arī sabiedrības attieksmi pret valsti un tajā notiekošajiem procesiem kopumā.
Problēmas pamatā vēl joprojām ir viedokļu nesakritības un diskusija, kas aizsākās 2010.gadā līdz ar grozījumu izdarīšanu likumā „Par tiesu varu”, par Tieslietu padomei normatīvi piešķirtās varas un funkciju deleģējumu.
No vienas puses, likumdevējs ir izveidojis Tieslietu padomi ar mērķi sekmēt tiesu varas neatkarību – un neatkarība nozīmē arī rīcības brīvību sev nozīmīgu jautājumu lemšanā. No otras puses, likumdevējs ir stingri noteicis Tieslietu padomes kompetenci un neatlaidīgi uz to pastāv, neņemot vērā jau gadiem ilgušo diskusiju par padomes kompetences paplašināšanu un tās funkcionēšanas jēgu kopumā.
Jāatzīst, ka Tieslietu padomes lēmumu konsultatīvais raksturs un galvenokārt paša likumdevēja attieksme padomes izveidošanas mērķa sasniegšanu nesekmē.
Ir pieņemti vairāki likumu grozījumi, pret ko iebildusi Tieslietu padome.
2013.gada 1.septembrī stājās spēkā grozījumi likumā „Par tiesu varu”, ierobežojot tiesu priekšsēdētāju pilnvaru laiku uz ne vairāk kā diviem termiņiem pēc kārtas. Nav izprotams, kādēļ likumdevējs par prioritāti tiesas priekšsēdētāja darba kvalitātes un ilguma noteikšanā ir izvirzījis kvantitatīvus – laika – , nevis kvalitatīvus kritērijus.
Ar šī gada 1.janvāri, pretēji Tieslietu padomes iebildumiem, tika zaudēts Latvijas augstākās tiesu instances nosaukums – Senāts , kas bija viena no senākajām Latvijas tiesu iekārtas tradīcijām (kopš 1918.gada). Tieslietu padome ir atbalstījusi Augstākās tiesas plēnuma lēmumu un cer uz Senāta nosaukuma atjaunošanu un saglabāšanu.
Šī gada 29.maijā tika pieņemts un 26.jūnijā stājās spēkā likumprojekts „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, ar kuru Kriminālprocesa likuma 14.panta trešā daļa tika papildināta ar norādi, ka saprātīga termiņa nodrošināšanā priekšrocība ir piešķirta arī tādam kriminālprocesam, kurā apsūdzēta valsts amatpersona, kas ieņem atbildīgu stāvokli. Uz šo grozījumu neatbilstību augstāka spēka tiesību normām – Satversmes 91.pantam, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.pantam, kā arī kriminālprocesa teorijas atziņām, likumdevēja uzmanību vērsa ne tikai Latvijas Zvērinātu advokātu padome, bet arī Tieslietu ministrija, Ģenerālprokuratūra, Latvijas pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās, kā arī tiesneši un tiesību teorētiķi un praktiķi.
Likumdevējs tautas piešķirtās varas augstumos palika neaizsniedzams un nedzirdīgs, tādēļ minētie grozījumi, kas piešķir īpašas privilēģijas konkrētām politiskām personām, tika pieņemti. Ar potenciāli negatīvo ietekmi uz tiesu darba organizāciju tagad tiesu varai būs jātiek galā pašai, atsevišķos gadījumos pastāvot riskam uz lietas neizskatīšanu saprātīgos termiņos citos procesos, kuros tiesājamās personas nebauda Kriminālprocesa likuma 14.panta trešajā daļā nostiprinātās priekšrocības. Efektīvāks problēmas risinājums būtu tiesnešu un tiesu darbinieku skaita palielināšana un atbilstīga atalgojuma, darba apstākļu radīšana tiesu sistēmā strādājošajiem, tādējādi nodrošinot ikvienas personas tiesības uz lietas savlaicīgu izskatīšanu.
Minēto grozījumu pieņemšana skaidri norāda uz to, ka likumdevējam trūkst izpratnes par tiesu darba organizāciju, un tādēļ šādos jautājumos tiesu varas viedoklim būtu jābūt noteicošam. Pirmkārt ir jāmainās likumdevēja attieksmei – Saeimas pārstāvjiem, kas mainīgo politisko vēju iespaidā var baudīt un var arī nebaudīt likumdevēja varai esošās privilēģijas, ir jāsaprot, ka bez viņiem Latvijas tiesiskajā sistēmā ir personas, kas noteiktos jautājumos gadiem ilgā praksē ir zinošāki un kompetentāki.
Tieslietu padomei būtu jābūt tai institūcijai, kuras priekšlikumiem un iebildumiem ar tiesu darbu saistītu normatīvo aktu grozījumu sakarā, ko iepriekš izdiskutējuši un izsvēruši augsti kvalificēti profesionāļi praktiķi, ir dominantais spēks.
Kārtējo reizi jāsecina, ka ir nepieciešams paplašināt Tieslietu padomes funkcijas un pilnvaras, tādējādi stiprinot tās autoritāti attiecībās ar pārējiem valsts varas atzariem un panākot reālu tiesu varas neatkarību. Ne velti atsevišķās Eiropas valstīs Tieslietu padomes sastāvā ir pat valsts prezidents, tādējādi jo īpaši uzsverot padomes kā tiesu varas pārstāvja autoritāti un nozīmību. Pašreizējā Latvijas tiesību sistēmā šāds scenārijs gan nebūtu iespējams, tādēļ nolūkā stiprināt Tieslietu padomes lomu ir normatīvi jāpiešķir padomes pieņemtajiem lēmumiem likumdevēja varai un izpildvarai saistošs spēks.
Likuma „Par tiesu varu” 89.11 pantā būtu iekļaujama Tieslietu padomes funkcija – sniegt atzinumu par grozījumiem normatīvos aktos, kas skar tiesu varu, un likumdevēja pienākums šajos jautājumos tiesu varu uzklausīt un ņemt vērā. Tā nav tikai politiska ambīcija vai vēlme uz papīra, normatīvi gūt autoritāti. Manuprāt, likumdevēja – lai gan kā leģitīma tautas viedokļa pārstāvja – kompetence ar tiesu varu saistītu jautājumu risināšanā nebūtu salīdzināma ar tieslietu sistēmā strādājošo profesionāļu izpratni par tiesu sistēmas nepieciešamībām un funkcionēšanu.
Neraugoties uz iepriekš minētajiem Tieslietu padomes un likumdevēja sadarbības trūkumiem, tomēr esmu gandarīts par Tieslietu padomes kā tiesnešu un tiesu sistēmai piederīgu personu (prokuroru, advokātu, notāru, tiesu izpildītāju) pārstāvju koleģiālas institūcijas darbību. Tas sekmē tiesu sistēmas vienotību, sadraudzību un kopīgu izaugsmi. Priecē fakts, ka padome un tiesu vara iestājas par advokatūru, atzīstot zvērinātu advokātu nozīmi efektīva tiesas procesa nodrošināšanā.
Tā piemēram, jau 2012.gadā, kompleksi risinot jautājumu par tiesnešu darba algu piemaksām, grozot Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumu, Tieslietu padome norādīja arī uz nepieciešamību tiesneša amatam radniecīgā profesijā (t.sk. zvērināta advokāta) nostrādātu laiku pielīdzināt tiesneša amatā nostrādātajam laikam. Šis priekšlikums diemžēl likumdevēja atbalstu neguva, tomēr apliecināja advokāta profesijas augsto kvalifikāciju tiesu varas acīs.
Ar Tieslietu padomes atbalstu, sniedzot viedokli Satversmes tiesas lietā par Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punkta atbilstību konstitucionālajām normām, ar šī gada 7.februāra Satversmes tiesas spriedumu tika saglabāts līdzšinējais civilprocesuālais regulējums, kas par atlīdzināmiem ar lietas vešanu saistītiem izdevumiem atzīst izdevumus par advokāta palīdzību – tas atkārtoti apliecināja advokāta lomas nozīmību kvalitatīvas juridiskās palīdzības sniegšanā.
Latvijas Zvērinātu advokātu padome visas kolēģijas vārdā arī izsaka pateicību Tieslietu padomei un Augstākajai tiesai par atbalstu advokāta procesa ieviešanas jautājumā civilprocesā.
Vēlu veiksmi šīsdienas konferences norisē!
Esmu pārliecināts, ka jaunievēlētais Padomes sastāvs būs tikpat saliedēts un gatavs aktīvi strādāt, lai kopīgiem spēkiem aizstāvētu mūsu – tiesu sistēmas un tai piederīgo profesiju – intereses.
QR
