IEVADS
Uz tiesu un mediju attiecībām var skatīties no diviem skatupunktiem – no tiesu un tiesnešu skatupunkta un mediju skatupunkta. Šajā rakstā šis jautājums tiks apskatīts no tiesu un tiesnešu skatupunkta.
JURISTU VIEDOKĻI
Viedokļi par to, kādām ir jābūt tiesu un tiesnešu attiecībām ar medijiem jeb plašsaziņas līdzekļiem, ir dažādi. Atšķiras pat juristu viedokļi par šo jautājumu.
Piemēram, Gunta Višņakova 2005.gadā, tajā laikā pati esot tiesnese, norādīja: “Es neatzīstu, ka pēc sprieduma nolasīšanas tiesnesim būtu jādod vēl kādas intervijas. Visām viņa domām un apsvērumiem ir jābūt spriedumā. Ja intervijā nepieciešams kaut ko papildināt, tātad spriedums bijis nepilnīgs. Ja kādam spriedumā kaut kas nav saprotams, tad tiesās ir vajadzīgi preses sekretāri, kuri varētu cilvēkiem saprotami izskaidrot, ko tiesnesis ir domājis, bet pašam tiesnesim nav jārunā.”
2007.gadā saistībā ar grāmatas “Tiesāšanās kā ķēķis” izraisīto skandālu zvērināts advokāts Lauris Liepa teica: “Attiecībā uz uzticības krīzi sabiedrībā, domāju, tiesu varas profesijām jāvienojas un sabiedrībai jāskaidro tās lietas, kas nav saprotamas, kas izraisa visvairāk iebildumu. Nemeklēt grēkāžus citā tiesu varas profesijā, bet uzturēt pastāvīgu kopīgu saikni. Kā tūlītēju krīzes risināšanas iespēju es ieteiktu aktīvāku saziņu attiecībā uz mūsu pamatdarbu – lietu vērtēšanu tiesās. Spriedumi, kas pieņemti sabiedrībai nozīmīgās lietās, ir jākomentē, tiesu varas profesijām ir jāstimulē nolēmumu analīze un jābūt gatavām pieņemt pamatotu kritiku. Iespējams, to var veikt, paplašinot tiesu prakses apkopojumu sastādīšanu, komentējot ievērību pelnošas parādības, iesaistot procesā ne tikai tiesnešus.”
Savukārt 2013.gadā tiesnešu konferencē toreizējais tieslietu ministrs Jānis Bordāns pauda šādu viedokli: “Tiesnesim ir jārunā ar sabiedrību – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Ja žurnālists uzdod jautājumu, šādu iespēju nedrīkst laist garām.”
Tātad, no vienas puses, ir viedoklis, ka tiesnesim un tiesu varai ir jāatturas no komentāriem un izteikumiem, bet, no otras puses, ir aicinājumi tomēr runāt, skaidrot un stāstīt par savu darbu.
ĒTIKAS UN CILVĒKTIESĪBU NORMAS
Ja vadlīnijas meklē ētikas vai tiesību normās, tad var konstatēt, ka Latvijas tiesnešu ētikas kodeksa 3.kanona 8.punktā teikts, ka tiesnesis izvairās no vārdiem un runas, žestiem vai citas darbības, ko varētu uzņemt kā neobjektivitāti vai aizspriedumu izpausmi. Savukārt 3.kanona 12.punktā teikts, ka tiesnesis nedrīkst par neizlemtu tiesu sniegt nekādus publiskus komentārus, kas varētu kaut kādā veidā ietekmēt lietas izskatīšanas rezultātu. Tātad šīs normas satur vadlīnijas attiecībā uz to, ko tiesnesim nevajadzētu teikt un darīt, proti, tās aicina noteiktos gadījumos atturēties no komunikācijas ar plašsaziņas līdzekļiem un sabiedrību vai no noteikta veida izteikumiem un darbībām.
Savukārt no cilvēktiesību normām, kas nosaka pamatus attiecībām starp valsti un indivīdu, izriet, ka tiesām un tiesnešiem ir divu veidu pienākumi. Tiesu varas pozitīvais pienākums ir būt atklātiem un sniegt informāciju. Taču tiesu varai ir arī negatīvais pienākums – pienākums atturēties no informācijas un komentāru sniegšanas.
Pozitīvais pienākums būt atklātiem un sniegt informāciju izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo tiesības uz taisnīgu tiesu ietver sevī arī tiesības uz atklātu jeb publisku lietu izskatīšanu un tiesības uz publisku sprieduma pasludināšanu. Piemēram, Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmā daļa noteic, ka ikvienam ir tiesības uz taisnīgu un atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā ar likumu noteiktā tiesā un tiesas spriedumu jādara publiski zināmu. Līdz ar to ikvienam sabiedrības loceklim, tostarp plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, ir jābūt iespējai apmeklēt tiesas sēdes. Turklāt tiesām ir pienākums informēt sabiedrību par tiesas sēžu laiku un vietu, un ir arī jānodrošina, lai tiesas sēžu telpas būtu atbilstošas šādiem ieinteresēto sabiedrības locekļu apmeklējumiem.
Tiesas procesa publiskums ir svarīga garantija, kas kalpo gan atsevišķa indivīda interesēm, gan arī visas sabiedrības interesēm. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka tiesas procesa publiskums ir būtisks princips, kas ietverts konvencijas 6.panta pirmajā daļā. Tas pasargā lietas dalībniekus no tā, ka tiesa tiktu spriesta slepenībā bez jebkādas sabiedrības uzraudzības, un ir viens no līdzekļiem, ar kura palīdzību var uzturēt uzticēšanos tiesām. Tātad atklāta lietas izskatīšana aizsargā konkrētos dalībniekus, jo tiek uzskatīts, ka atklātums veicinās to, ka gan tiesa, gan eksperti, gan liecinieki ievēros tiesību normas un līdz ar to notiks taisnīga lietas izskatīšana. Taču tiesas procesa publiskums kalpo arī sabiedrības interesēm, jo tiesības sekot līdzi tiesas darbam ir arī visas sabiedrības tiesības. Demokrātiskā valstī sabiedrībai ir jābūt tiesībām iegūt informāciju par tiesu varas darbību tāpat kā par citu valsts varas atzaru darbību. Turklāt tiesas procesa publiskums ir arī pašu tiesu un tiesu varas interesēs, jo tiek uzskatīts, ka tādējādi var tikt veicināta sabiedrības uzticība tiesām, tā kā sabiedrības locekļi paši var redzēt, kā notiek tiesas procesi, un saprast, kāpēc lietā ir tieši tāds rezultāts.
Arī tiesu varas negatīvais pienākums izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo tiesības uz taisnīgu tiesu prasa nodrošināt arī objektīvu tiesu. Objektīva tiesa ietver to, ka tiesnesim nedrīkst būt aizspriedumi pret kādu no lietas dalībniekiem. Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja tiesību uz objektīvu tiesu pārkāpumu lietā “Lavents pret Latviju”. Šajā lietā tiesnesis vēl pirms sprieduma pasludināšanas plašsaziņas līdzekļos kritizēja aizstāvības uzvedību tiesā un izteica pieņēmumus par lietas iznākumu, norādot, ka tiesnesis vēl nezina, “vai spriedums būs apsūdzošs vai daļēji attaisnojošs”, tādējādi noraidot pilnīgas attaisnošanas iespējamību. Tāpat tiesnesis bija izteicis savu pārsteigumu par to, ka iesniedzējs turpina uzskatīt sevi par nevainīgu, neskatoties uz visām apsūdzībām, un ieteica viņam pierādīt savu nevainīgumu. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka “tiesām piešķirtā rīcības brīvība attiecībā uz lietas iztiesāšanu nedrīkst novest līdz tam, ka tās izmanto presi, pat atbildot uz provokācijām. To prasa taisnīgums un tiesas funkcijas nozīmīgums. Jo īpaši fakts, ka lietu iztiesājoša tiesas sastāva priekšsēdētājs vai kāds no tā locekļiem publiski lieto izteikumus, kuri satur negatīvu viena lietas dalībnieka pozīcijas novērtējumu, nesaskan ar Konvencijas 6.panta 1.punktā noteiktajām prasībām par tiesas objektivitāti”. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šajā lietā arī konstatēja, ka tiesnesis ar saviem izteikumiem ir pārkāpis nevainīguma prezumpciju, kas arī ir viena no tiesību uz taisnīgu tiesu sastāvdaļām. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka nevainīguma prezumpcija prasa, lai vispirmām kārtām jau tiesneši, kas izskata attiecīgo lietu, bet arī citas ar valsts varu apveltītas amatpersonas atturas no publiskiem paziņojumiem, ka apsūdzētais ir vainīgs viņam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, pirms viņa vaina ir likumīgi nodibināta ar tiesas spriedumu. Ņemot vērā minēto, var secināt, ka tiesības uz objektīvu tiesu un nevainīguma prezumpcija ierobežo tiesneša iespējas sniegt informāciju par tiesas darbu.
Tiesu varas negatīvais pienākums ir atspoguļots cilvēktiesību dokumentos arī tādā veidā, ka pantā, kas nosaka tiesības uz atklātu lietas izskatīšanu, vienlaikus ir noteikts, ka noteiktos gadījumos tiesas sēdes tomēr var būt slēgtas. Piemēram, Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmajā daļā ir noteikts, ka “preses un publikas klātbūtne procesā var tikt pilnībā vai daļēji aizliegta morālu apsvērumu, sabiedriskās kārtības vai valsts drošības interesēs tādā demokrātiskā sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa dalībnieku privātās dzīves drošība, vai arī tajā apmērā, kuru tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos apstākļos, kad atklātība apdraudētu justīcijas intereses”. Tātad tiesnesim ir pienākums izvērtēt, vai konkrētā gadījumā nepastāv nepieciešamība lietu skatīt slēgtā sēdē. Turklāt noteiktos gadījumos lietas izskatīšana atklātā sēdē var pat radīt cilvēktiesību pārkāpumu. Piemēram, lietā “V. pret Lielbritāniju” Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja, ka ir pārkāptas tiesības uz taisnīgu lietas izskatīšanu, jo nepilngadīgais nevarēja efektīvi piedalīties krimināllietas izskatīšanā. Šajā lietā par slepkavību tika tiesāts 11 gadus vecs zēns. Lai arī bija veikti zināmi pielāgojumi, tomēr viņš tika tiesāts principā tādā pašā procesā kā pieaugušie, tostarp lietas izskatīšana notika atklātā sēdē. Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka atklāta tiesas sēde, kas pakļāva tik jaunu tiesājamo lielai sabiedrības uzmanībai, bija viens no apstākļiem, kas traucēja nepilngadīgajam efektīvi piedalīties lietas izskatīšanā.
Cilvēktiesību pārkāpumu var radīt arī pilna tiesas sprieduma publiska pasludināšana. Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā “Z. pret Somiju” konstatēja tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu. Šajā lietā Somijā bija noticis tiesas process, kurā personu tiesāja par izvarošanu. Lietā un arī spriedumā bija iekļauta informācija, ka šis cilvēks ir HIV inficēts un arī viņa bijusī sieva ir HIV inficēta. Tiesas spriedums tika publiskots pilnībā, tostarp arī informācija par šīs sievietes diagnozi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka tiesai bija iespējams publicētajā sprieduma versijā nenorādīt personas pilnu vārdu vai vispār publicēšanai nodot saīsinātu spriedumu. Līdz ar to Eiropas Cilvēktiesību tiesa secināja, ka nepastāv pārliecinoši iemesli pilna sprieduma publicēšanai. Tātad arī tiesības uz privāto dzīvi ierobežo tiesu iespējas sniegt informāciju.
Apkopojot iepriekš minēto, var secināt, ka no cilvēktiesību normām izriet publiskuma prasības tiesu darbībā. Taču šīs prasības ir visai minimālas – atklāta tiesas sēde un publiska sprieduma pasludināšana. Vienlaikus cilvēktiesību normas nosaka arī ierobežojumus tiesu darbības publiskumam, lai netiktu pārkāptas tiesības uz objektīvu tiesu un taisnīgu lietas izskatīšanu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz privāto dzīvi.
IEMESLI LIELĀKAM PUBLISKUMAM TIESU DARBĪBĀ
Tātad, lai nodrošinātu cilvēktiesību ievērošanu, principā pietiktu ar to, ka sabiedrības locekļiem tiek nodrošināta pienācīga iespēja apmeklēt atklātās tiesas sēdes un spriedumi tiek pasludināti publiski. Taču rodas jautājums, vai mūsdienās ar to tiešām pietiek, lai nodrošinātu sabiedrības uzticēšanos tiesām. Autore uzskata, tas nav pietiekami vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, ir jāņem vērā attīstība procesuālo tiesību jomā. Lai nodrošinātu ātrāku un efektīvāku lietu izskatīšanu, aizvien populārāks kļūst rakstveida process tiesā un spriedumu pasludināšana rakstveidā, nevis tiesas sēdē. Šobrīd aizvien biežāk tiesas ne tikai atsevišķus procesuālus jautājumus izlemj rakstveida procesā, bet arī lietu pēc būtības izskata rakstveida procesā. Piemēram, Administratīvā procesa likums sākotnēji paredzēja, ka tiesa lietu varēja izskatīt rakstveida procesā tikai tad, ja tam piekrita visi procesa dalībnieki. No 2006.gada 1.decembra, lai lietu varētu skatīt rakstveida procesā, piekrišanu bija nepieciešams saņemt tikai no tiem procesa dalībniekiem, kas ir privātpersonas. Šobrīd Administratīvā procesa likums paredz, ka rakstveida process ir pamatprocess. Administratīvā procesa likuma 12.1 panta pirmā daļa šobrīd noteic, ka administratīvās lietas izskatīšana notiek rakstveida procesā bez tiesas sēdes, ja likumā nav noteikts citādi. Šī panta ceturtā daļa paredz, ka tiesa lietu mutvārdu procesā tiesas sēdē izskata, ja pirmās instances tiesai to lūdzis tāds procesa dalībnieks, kurš ir privātpersona. Savukārt atbilstoši Administratīvā procesa likuma 304.panta pirmajai daļai un 339.panta pirmajai daļai apelācijas instances tiesai un kasācijas instances tiesai nav pienākuma skatīt lietu mutvārdu procesā pat tad, ja procesa dalībnieki to lūdz. Tas nozīmē, ka ir samazinājusies sabiedrības locekļu un plašsaziņas līdzekļu pārstāvju iespēja sekot līdzi tiesas darbam, apmeklējot tiesas sēdes.
Tā kā lietas aizvien biežāk izskata rakstveida procesā, arī tiesas spriedumi aizvien biežāk netiek pasludināti tiesas sēdē. Administratīvajā procesā pat tādās lietās, kuras tiek izskatītas mutvārdu procesā, tiesas spriedums netiek pasludināts tiesas sēdē. Administratīvā procesa likuma 258. pants noteic, ka tiesas spriedumu pasludina, administratīvā procesa dalībniekiem nekavējoties pēc sprieduma sastādīšanas izsniedzot sprieduma norakstu, kā arī nodrošinot, ka likumā noteiktajā kārtībā un apjomā tiesas spriedums ir pieejams ikvienai personai. Tā kā no tiesībām uz taisnīgu tiesu neizriet, ka sprieduma publiska pasludināšana ir iespējama tikai tiesas sēdē, tad šāds regulējums ir pieļaujams. Arī tas samazina iespējas apmeklēt tiesas sēdes un par tiesu darbību uzzināt no tiesas sēdēm.
Otrkārt, vēl viens praktisks iemesls, kas prasa, lai tiesas un tiesneši aktīvāk nodrošinātu informācijas sniegšanu par tiesu darbību, ir tas, ka mūsdienās cilvēki ir pieraduši pie ātras informācijas aprites un arī informāciju par tiesu darbu grib saņemt pēc iespējas ātrāk. Līdz ar to rodas problēmas – spriedums tiek pieņemts un pasludināts rakstveidā šodien, procesa dalībniekiem tas ir pieejams šodien, bet tas nebūs publicēts internetā šodien. Kamēr tiesas spriedumu anonimizēs un sagatavos publicēšanai, paies kaut vai dažas dienas. Tātad spriedums plašākai sabiedrībai būs pieejams ne ātrāk kā pēc divām vai trīs dienām. Bet sabiedrība mūsdienās grib visu informāciju saņemt nekavējoties. Ja spriedums ir pasludināts šodien, tad sabiedrība arī šodien vēlas uzzināt spriedumā sniegto pamatojumu. Ja pamatojumu sabiedrība un arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvji nevar uzzināt uzreiz tiesas sēdē un spriedums arī netiek publicēts tā pasludināšanas dienā, tad tiesām ir jābūt gatavām sniegt informāciju par spriedumā ietverto pamatojumu citā veidā. Tāpat ir situācijas, ka tiek pasludināts saīsinātais spriedums, kad pilna tiesas sprieduma ar motīvu daļu šajā dienā nav. Arī šādos gadījumos, ja sabiedrību interesē attiecīgā lieta, visticamāk arī tiesas sprieduma pamatojums interesē tieši sprieduma pasludināšanas dienā. Ja pilns tiesas spriedums būs sastādīts un ar to pilnā apmērā varēs iepazīties pēc divām nedēļām vai vēl vēlāk, sabiedrību tas interesēs daudz mazāk, jo attiecīgais jautājums būs jau aizmirsts, jo būs jau citi aktuāli notikumi. Līdz ar to veidojas situācija, ka tiesas procesa iznākums ir zināms, bet pamatojums paliek nezināms. Tas nereti ir pamats, lai veidotu dažādus pieņēmumus par tiesas sprieduma motīviem, kas ne vienmēr būs pareizi. Tādējādi sabiedrībai var rasties kļūdains priekšstats par tiesu darbu. Līdz ar to arī informācijas aprites ātrums mūsdienās var prasīt, lai tiesas aktīvāk sniegtu informāciju sabiedrībai par izskatītajām lietām.
Treškārt, ir jāņem vērā, ka ir mainījušies arī informācijas iegūšanas paradumi. Šobrīd sabiedrības locekļi nav gatavi informāciju par tiesu darbu iegūt, pašiem apmeklējot tiesas sēdes. Ikviens tiesnesis var apstiprināt to, ka gadījumi, kad tiesas sēdē ir kāds klausītājs, ir ļoti reti. Mūsdienās cilvēki informāciju par aktuāliem notikumiem iegūst no plašsaziņas līdzekļiem vai paši internetā. Taču arī plašsaziņas līdzekļu pārstāvji vairs nav gatavi samierināties ar to, ka informāciju par tiesu darbu var iegūt tikai tiesās. Līdz ar to ir ļoti pieaugusi tieši internetā publicētās informācijas nozīme. Taču ir jāņem vērā, ka mūsdienās internetā ir pieejams ļoti liels informācijas apjoms. Līdz ar to nav pamata cerēt, ka sabiedrībai vienmēr pamanīs būtisko informāciju par tiesu darbu, it īpaši tiesas nolēmumu veidā, un arī izlasīs tiesas nolēmumu pilnībā. Turklāt, ja galvenais informācijas avots par tiesu darbu ir tiesu nolēmumi, tad jāņem vērā arī tas, ka tiesu nolēmumos lietotā valoda ne vienmēr ir viegli saprotama visiem. Ikvienam tiesnesim, protams, vajadzētu tiekties uz to, lai nolēmumi būtu uzrakstīti skaidrā un viegli saprotamā valodā. Taču tiesas nolēmumā tomēr nav iespējams visus jautājumus izskaidrot tā, lai tas būtu saprotams ikvienam, arī ar tiesas procesu nesaistītam cilvēkam. Zināmas robežas nosaka kaut vai nepieciešamība lietot juridisko terminoloģiju. Līdz ar to nav pamata sagaidīt, ka sabiedrībai izveidosies pilnīgs un pareizs priekšstats par tiesu varas darbu tikai no internetā publicētiem tiesu nolēmumiem. Tādēļ, manuprāt, ir svarīgi, lai sabiedrībai gan par izskatītajām lietām, gan citiem tiesu darbības aspektiem tiktu nodrošināta arī pietiekami īsa un koncentrēta informācija vienkāršā un saprotamā veidā.
Ceturtkārt, lielāks tiesu darbības publiskums ir nepieciešams arī tāpēc, ka ir attīstījusies izpratne par varas attiecībām ar sabiedrību tiesiskā un demokrātiskā valstī. Šobrīd valsts varu cilvēki akceptē nevis vienkārši tāpēc, ka valsts varas rokās ir piespiedu līdzekļi un tā var piespiest cilvēku pakļauties. Cilvēki mūsdienās attiecībās ar valsts varu negrib justies kā objekti, bet grib, lai tos uztver kā pilnvērtīgus un saprātīgus sadarbības partnerus. Lai to nodrošinātu, ir nepieciešams, ka sabiedrība izprot valsts varas pieņemtos lēmumus. Līdz ar to mūsdienās valsts varai tiek izvirzītas aizvien lielākas prasības pēc atklātuma un atskaitīšanās par savu darbu. Tas nozīmē, ka arī tiesu varai ir jābūt gatavai sniegt vairāk informācijas par savu darbu, lai nodrošinātu sabiedrības uzticēšanos tiesām.
SECINĀJUMI
Ņemot vērā minēto, mūsdienās ir nepieciešams, lai tiesas neaprobežotos tikai ar tām minimālajām prasībām, ko tiesu darbības publiskumam izvirza tiesības uz taisnīgu tiesu, proti, iespēju apmeklēt tiesas sēdes un lasīt publicētos tiesas nolēmumus. Tiesām ir jābūt gatavām aktīvāk sniegt arī informāciju gan mutisku komentāru veidā, gan preses relīžu veidā. Turklāt ir jādomā arī par to, ka ne vienmēr pietiek tikai reaģēt uz informācijas pieprasījumiem. Sabiedrības izpratne par tiesu darbu ir veidojama, ne tikai reaģējot uz konkrētiem informācijas pieprasījumiem, bet arī pēc savas iniciatīvas izskaidrojot dažādus tiesu darba aspektus gan situācijās, kad sabiedrībai par to nav pietiekamas informācijas, gan arī tad, ja sabiedrība ir saņēmusi neprecīzu vai pat pilnīgi nepareizu informāciju par kādu jautājumu.
Modeļi, kā to var īstenot, var būt dažādi. Šādu informāciju var sniegt, piemēram, preses sekretāri, īpaši apmācīti tiesneši vai tiesu priekšsēdētāji. Taču, lai to nodrošinātu, pirmkārt, no tiesu varas un tiesnešiem pašiem ir jānāk vēlmei sniegt šo informāciju. Bez tiesnešu līdzdalības nevarēs nodrošināt savlaicīgu, saprotamu, kvalitatīvu un pietiekamu informāciju par tiesu darbību. Tomēr šādas informācijas nodrošināšana nevar būt tikai tiesu varas atbildība, jo, piemēram, tiesu vara pēc savas būtības nav piemērota tam, lai izvērtētu, kādi modeļi pasaulē pastāv un kurš modelis Latvijā būtu vispiemērotākais komunikācijas īstenošanai. Tāpat tiesu varas rīcībā nav tādu resursu, kas varētu nodrošināt vienotas tiesu varas komunikāciju stratēģijas izstrādi. Turklāt jebkura modeļa kvalitatīvai īstenošanai būtu nepieciešami arī zināmi papildu finanšu resursi. Līdz ar to ir nepieciešams atbalsts arī no izpildvaras un likumdevēja.
Tikai ar aktīvu darbību un sadarbojoties visiem varas atzariem, var nodrošināt to, lai sabiedrībai veidotos precīzs priekšstats par tiesu darbu un augtu sabiedrības uzticēšanās tiesām, jo taisnīgumam ir ne tikai jātiek īstenotam, bet ir arī jābūt redzamam, ka taisnīgums tiek īstenots.
QR
