Augsti godātais Augstākās tiesas priekšsēdētāja kungs, ģenerālprokurora kungs, tiesībsarga kungs, visi konferences dalībnieki!
Ar lielāko prieku un pagodinājumu sveicu Jūs visus šeit – Latvijas Universitātē – šoreiz sakarā ar patiešām nozīmīgu notikumu – konferenci „Tiesas juridiskās kultūras telpā”.
Pirms pavisam nedaudz pakavēties pie šīs dienas konferences temata un tajā apskatāmiem jautājumiem, vēlos pāris vārdus veltīt notikumam, kam par godu šī konference notiek, t.i., administratīvo tiesu izveidošanas desmitgadei. Nenoliedzami, ka šis notikums bija svarīgs un tā nozīme paliekoša. Protams, būtiski, ka līdz ar administratīvo tiesu darbību faktiski sākās jauna tiesību nozare – administratīvā procesa tiesības – ar savu jaunu, modernu un neierastu skatījumu. Tomēr šodien šīs konferences tēmas ietvaros es gribētu uzsvērt citu šī notikuma aspektu – tas ir jaunu ideju, pieejas un attieksmes ienākšana tiesvedībā, ko ieviesa cilvēki ar, iespējams, nedaudz savādākām idejām par to, kādai jābūt tiesvedībai, kādai jābūt valsts attieksmei pret cilvēku. Domāju, ka daudzi man piekritīs, ka tas bija pavērsiena punkts un iezīmēja ne tikai jaunas prakses aizsākumu, bet ietekmēja arī praksi citos tiesību virzienos. Jā, nenoliedzami, var teikt, ka administratīvajās tiesībās to bija vieglāk izdarīt, jo ir vieglāk sākt no jauna, nevis mēģināt pašos pamatos izmainīt ko ilgus gadus pastāvējušu un ierastu. Tomēr arī jaunais ir jāprot uzsākt ar pārliecību un pozitīvu attieksmi, un man šķiet, ka šīs jomas celmlaužiem tas izdevās. Tāpēc, domājams, tie pelnījuši lielu paldies visas juristu saimes vārdā.
Tomēr 10 gadi ir pagājuši, un ne viss ir turpinājies un notiek tik pozitīvi, kā aizsācies. Arī administratīvās tiesas ir saskārušās ar izaicinājumiem un problēmām, kas ļauj izvirzīt visai tiesu sistēmai raksturīgus jautājumus – vai ir izdevies noturēt to augsto latiņu, kas tika uzstādīta iepriekš. Vai ideāli, kas dažkārt veidoti teorijās un citu valstu pieredzē, nenobālēja pašmāju situācijas iespaidā? Vai tiesas, kurām būtu jābūt pēc iespējas tuvāk sabiedrībai, nav no tās attālinājušās ja ne citādi, tad vismaz lietu izskatīšanas termiņu dēļ, un visbeidzot – vai tiesu kontrolei un tiesību regulēšanai nav pakļauts pārāk daudz?
Šie jautājumi nemanāmi ļauj pievērsties šodienas konferences tēmai un tajā apskatāmiem jautājumiem, kas, atzīstams, ir izaicinājums juristu noslēgtajai sabiedrībai.
Man patiess prieks, ka arvien biežāk un biežāk juristu rīkotajās konferencēs tiek skatīti ne tikai juridiski jautājumi, bet juristi arvien vairāk vēlas palūkoties uz sevi plašākā redzeslaukā – kā uz sabiedrības daļu.
Šodienas uzmanības centrā ir tiesas attiecības ar politiķiem, medijiem, sabiedrību. Jāatzīst, ka šo attiecību vērtējums ir tālu no pozitīvā. Tiesas un politiķu sadarbība, no malas skatoties, dažkārt liek atzīt, ka šeit nav ne tikai spējas saprasties, šeit nav pat šādas vēlēšanās. Medijos ir grūti atrast ziņas, kurās tiesas vai kāds to darba aspekts būtu novērtēts pozitīvi. Un sabiedrība ir neapmierināta – ar visu un visiem. Te rodas jautājums – vai mēs gribam tā turpināt un, galvenais, vai mēs varam atļauties tā turpināt? Vai nav jau sasniegta, un ja vēl nav – tad cik tālu ir – tā robeža, kuras pārkāpšana jau kļūst bīstama – politiķiem, tiesnešiem un sabiedrībai kopumā.
Tiesneši, politiķi, mediju pārstāvji, sabiedrība..... Neviens nenoliegs, ka tieši pēdējā ir pārējo citu radītājs un noteicējs, pārējais pastāv, lai būtu labi sabiedrībai, un nevis otrādi. Bet vai vienmēr juristi, politiķi, žurnālisti to pietiekami apzinās un vai piešķirtā vara dažkārt nav pārāk apžilbinājusi....?
Ir pāris aspekti, ko šis jautājums ļauj apzināt. Viens no tiem – vēlmi arvien vairāk un vairāk pakļaut visu likumu regulējumam. Nu mums gandrīz katrs solis ir tiesiskā ietērpā. Nedaudz pārspīlējot, ar šausmām es gaidu brīdi, kad atteikums atļaut meitai apmeklēt kādu izklaides pasākumu būs jānoformē nelabvēlīga administratīvā akta formā, jo gan jau kāds veiksmīgs interpretētājs spēs šajā situācijā saskatīt ietekmi uz viņas esošo vai nākotnes tiesisko situāciju.... Vai nav par daudz? Un neņemiet ļaunā, ja šiet saredzu juristu maldīgo iedomu, ka visu jomu labākais regulējums un risinājums ir tieši juridisks. Tāpat un, iespējams, vēl būtiskāk šeit saskatāma politiķu vēlme atbildību novirzīt uz citiem – ja jau regulējums ir iekļauts kādā likumā, īpaši tādā, kas paredz kādus aizliegumus un sodus, tad kādam (ne politiķiem!) ir jānodrošina šo aizliegumu ievērošana. Nereti šajos apstākļos, tiklīdz tiesiskā atbildība ir ieviesta, pamatkoncentrēšanās notiek tieši uz to, citas jomas paliek novārtā. Kā aktuālu piemēru varam minēt pēdējo mēnešu aktivitātes tā dēvētā spaisa apkarošanas jomā. Beidzot ir ieviests to aizliegums un sodi par nelegālām darbībām. Tas, nenoliedzami, bija nepieciešams. Taču atklāts paliek jautājums – vai tagad par galveno atbildīgo šajā jomā nekļūs policija? Sak, ja jau kāds pirka, tātad kāds pārdeva, tātad policija nenokontrolēja.... Vai novārtā nepaliks citi, joprojām vēl politiķu atbildības sfērā esoši jautājumi – kāpēc valsts nav nodrošinājusi situāciju, kurā tik daudziem jauniešiem nebūtu vēlme šīs vielas lietot, kurā tie apzinātos to radīto postu; kur ir radītas iespējas sociāli nekaitīgām ārpusskolas aktivitātēm; kā skolās tiek veidota vērtīborientēta mācību vide un saturs u.tml.?
Ikdienas dzīves regulējums tiesību normās ir kļuvis daudz plašāks un visaptverošāks. Bet vai tāpēc sabiedrībai ir kļuvis labāk, drošāk, skaidrāk? Nedomāju, ka var atbildēt apstiprinoši. Var jau būt, ka pārstāvu mazākumu, bet man šķiet, ka stabilāk es jūtos nevis situācijā, kad profesora ieliktu atzīmi vai ārsta atteikumu izsniegt darba nespējas lapu varu pārsūdzēt tiesā, bet tad, kad uzticos šiem cilvēkiem, un tad, kas viņi man ir autoritātes, kas balstītas viņu personībā un profesionalitātē, nevis kontrolētas ar tiesību normu palīdzību.
Šī problēma nebūt nav jauna. Atliek citēt vien dažus no daudzajiem citātiem par likumu nepamatota biruma negatīvismu. Vēl Laodzi ir teicis: „Kad tautas rokās ir daudz asu ieroču, tad valstī pieaug jukas. Kad daudz prasmīgu amatnieku, tad palielinās smalku izstrādājumu skaits. Kad pieaug likumu skaits, tad palielinās zagļu un laupītāju skaits”. Savukārt Ruso ir norādījis: „Jo vairāk jūs vairojat likumus, jo smieklīgākus tos padarāt”, bet Monteskjē atzinis: „Bezjēdzīgi likumi laupa spēku nepieciešamiem likumiem”. Šīs atziņas nav zaudējušas savu aktualitāti arī šodien un par šo aspektu mēs nedrīkstam aizmirst.
Šodienas konferences apspriedei izvirzītās tēmas ļauj aktualizēt vēl kādu aspektu – mediju ietekmi uz tiesām – uz to darbību un, kas īpaši nozīmīgi, uz sabiedrības viedokli. Mediju vara mūsdienu apstākļos ir nenoliedzama. Neapšaubāma ir arī mediju loma un sūtība demokrātiskā sabiedrībā. Tomēr arī šeit atļaušos izvirzīt provokatīvu jautājumu – vai, liekot roku uz sirds, ikviens mediju pārstāvis var teikt, ka šo lielo varu izmantojis tikai un vienīgi sabiedrības labā un interesēs. Ja atbilde ir pozitīva, tad izrietošs nākamais jautājums – vai sabiedrības interesēs tiešām ir tikai negatīvais, skandalozais? Un kāda īsti ir mediju loma un atbildība? Šodienas apstākļos bieži vien dzirdam, ka tie ir “sargsuns”. Vēl šodien, lasot kādas pazīstamas žurnālistes teikto, redzu, ka mediju loma ir “atmaskošana”. To nevar noliegt, bet vai tiešām tikai tas? Kur paliek informēšana un izglītošana? Mediju informācija ir avots, no kura sabiedrība smeļas zināšanas par notiekošo. Ja tā ir tikai negatīva, no kurienes lai sabiedrībā rodas priekšstats par pozitīvo? Šeit vietā, manuprāt, aicinājums mediju pārstāvjiem padomāt, cik pozitīvu ziņu par tiesvedībām tie pēdējos gados publicējuši, cik pozitīvu vērtējumu tiešām godīgiem un profesionāliem juristiem snieguši. Un sev atbildot, godīgi atzīt, cik patiesībā līdzvainojami pie sabiedrības negatīvā tiesu vērtējuma ir viņi paši.
Protams, sabiedrības vērtējumu tiesām neveido tikai mediji, pie tā vislielākā atbildība ir pašām tiesām. Un arī šeit vieta ir būtiskām pārdomām. Ilgi aprobežoties tikai ar atzinumu „nav labi – sabiedrība mums īsti neuzticas” nevar, kaut kas ir arī jādara. Pirmais solis – jākļūst saprotamākiem, kas, atļautos teikt, ir vairāk nekā būt atvērtākiem.
Neliels piemērs – anonimizētu nolēmumu pieejamība vien nesniegs pilnīgi neko, ja to nepavada efektīva apstrādes sistēma, meklēšanas iespējas, apkopojumi un skaidrojumi. Tāpat neko nenesīs t.s. advokātu procesa ieviešana, ja tā nebaudīs uzticību. Ja sabiedrība to vērtēs kā uzspiestu, tad tas nodarīs vairāk ļauna nekā laba.
Lai juristiem uzticētos, ir nepieciešami vairāki faktori, viens no tiem, nenoliedzami, ir izglītība – gan pirms amata ieņemšanas, gan pastāvīga tālākizglītība, profesionālā pilnveide. Šeit sava daļa atbildības jāuzņemas arī Juridiskajai fakultātei, kura, protams, arī ir izaicinājumu priekšā. Arī mēs varam vainot citus – politiķus, kuri tā arī nespēj saprast, ka atbalstāma ir arī juridiskā zinātne un studijas; ka, sabiedrības ikdienu arvien vairāk juridiskojot, ir nepieciešams padomāt arī par sabiedrības izglītošanu utt. Tomēr arī mums ir jāpievēršas sev pašiem – ko varam darīt mēs, lai uzlabotu piedāvāto juridisko izglītību, ko mainīt, lai ierobežotajā studiju laikā spētu iekļaut arvien pieaugošā tiesiskā regulējuma apskatu? No šiem un citiem jautājumiem nevar izvairīties, un mēs esam apņēmušies to nedarīt.
Noslēgumā vēlos rezumēt, ka uzticība tiesām, kas ir viens no galvenajiem tiesiskas valsts stūrakmeņiem, ir kolektīvas atbildības jautājums – šeit sava loma jāapzinās kā tiesām, tā politiķiem, medijiem un tiesībpasniedzējiem. Tikai kopīgā darbā panākams vērā ņemams rezultāts.
Lai šodienas konference un tajā aizsākto diskusiju turpinājumi ļauj kaut nedaudz iebilst slavenajai Čārlza Koltona atziņai, ka „likums un taisnīgums – divas lietas, ko Dievs ir apvienojis, bet cilvēks šķīris”.
Izdevušos Jums šo konferenci un tālākās profesionālās gaitas!
QR
