Nodošanas sistēmā atslēgas terminoloģija ir ietverta Civillikuma (CL) 1480. pantā.
Ļoti lielā mērā tās grūtības, ar kurām saskaras tiesa, veidojot judikatūru lietu tiesību strīdos, ir šo normu tulkojums. Piemēram, CL 1480. pants, kas noteic, ka korroborācija pilnīgi nodrošina ieguvēju, un turpat tālāk rakstīts, ka tas atsavināšanas darījums, kas ir spēkā neesošs, ar ierakstīšanu zemesgrāmatā neiegūst nekādu spēku. To var iztulkot tādā nozīmē, ka šī pirmā daļa „pilnībā nodrošina”, kurai ir publisks raksturs, attiecas uz visiem – tas ir uz tiem trešajiem, ceturtajiem, piektajiem ieguvējiem. Turpretī tas, ka „iekšējos trūkumus nenovērš”, attiecas tikai uz tā darījuma dalībniekiem, kurā (darījumā) tieši ir šis defekts. Taču mēs zinām, ka ne vienmēr šie panti tā tiek iztulkoti. Ja apskatām šo tēmu no judikatūras veidošanas viedokļa, ārkārtīgi svarīgs jautājums ir tieši par pirmskara judikatūru. Šajā konferencē bija ļoti interesanti klausīties, cik daudz pietātes pilnu vārdu tika veltīts pirmskara senatoru praksei. Bet vai tā joprojām ir judikatūra? Uz šo jautājumu neviens pagaidām nav mēģinājis atbildēt. Atbildi vienā partikulārā gadījumā mēs varam atrast Satversmes tiesas 2005. gada spriedumā tā saucamajā „Bibliotēkas lietā”, kur Satversmes tiesa uz viena procesa dalībnieka argumentu, kur viņš atsaucas uz pirmskara spriedumu, norāda, ka tas mums nav saistošs.
Tātad Satversmes tiesa principā ir pateikusi, ka nav saistoša šī pirmskara judikatūra. Un kaut arī mēs varētu argumentēt pretēji, ka no valsts nepārtrauktības un kontinuitātes teorijas viedokļa šai judikatūrai būtu saistošs raksturs, šādu tēzi plašākā juristu publikā pieņems ar zināmām šaubām.
Runājot par pirmskara praksi.
“.. Līgums ..nesaistošs pārdevēja vājprātības dēļ .. tie nekustamas mantas apgrūtinājumi (obligācijas, nomas līgumi) kurus pa starplaiku bija licis apstiprināt uz nekustamo mantu tās pircējs – atbildētājs - spēkā” [Konradi, Walter, 1935, 106.lpp.]
Ja darījums ir absolūti spēkā neesošs, tad iespējams atprasīt nekustamo īpašumu no ļaunticīgās trešās personas, bet pārējos gadījumos vindikantam nepalīdz pat pierādījumi par trešās personas ļauno ticību. [Буковский В, 1914, c..1159]
Ja skatāmies, kas no šīs prakses ir palicis: V. Bukovska 1914. gada komentāri, vai F. Konradi un A. Valtera tiesu prakses komentārs.
Pirmskara prakse uz jautājumu, ko darīt ar šīm darījumu ķēdēm, ir atbildējusi viennozīmīgi skaidri: kaut arī pirmais darījums nav spēkā, attiecībā uz to trešo ieguvēju, kurš ir labticīgs, attiecas CL 1480. pantā minētā norma – „pilnīgi nodrošina”.
Mūsdienu Senāta praksē šī atbilde nav bijusi tik viennozīmīga. CL 1480. pants nepasaka, par kuru darījumu ir runa. Varbūt par abiem? Šeit vienmēr ir divas darbības – viena ir pats tas atsavināšanas darījums, un otra ir nodošanas akts, kas, kā mēs saprotam, nav viens un tas pats. Tās ir divas dažādas lietas.
Par nodošanas trūkumiem mums jāmeklē atbildes CL 996. pantā un 988. pantā, uz kuriem tiesas atsaucas ārkārtīgi reti. Savukārt par pašu atsavināšanas darījumu trūkumu mums atbildes jāmeklē tādos pantos kā CL 1405., 1415., CL 1590. pants. Sevišķi populārs ir CL 1415. pants. Sastopamas divas - plašākā un šaurākā - CL 1415. panta interpretācijas. Plašākā interpretācija ietver ne tikai prettiesisko darījuma mērķi, bet arī citus apstākļus – darījuma priekšmetu (ja atsavināta lieta, kas atsavinātājam nepieder) vai, ja uz lietas atsavinājumu pastāv aizliegums, vai arī atsavinājumam nepieciešama trešās personas, piemēram, laulātā piekrišana, tad šāds darījums atzīstams par spēkā neesošu, pamatojoties uz CL 1415. pantu. Un šaurākā interpretācija, kad atsavinātāja īpašuma tiesību neesamība vai ierobežojumi attiecībā uz lietas atsavināšanu nav pamats darījuma atzīšanai par spēkā neesošu. Interesanti, ka tiesu prakses apkopojums, kas veltīts tieši šī panta interpretācijai, šādu divu interpretāciju esamību neatspoguļo. Šāda akūtas problēmas noklusēšana ir diezgan raksturīga.
Lieki piebilst, ka ārkārtīgi reti tiek analizēti abi ar nekustamā īpašuma atsavināšanu saistītie darījumi – uz atsavinājumu vērstais darījums un lietas nodošana, kas atbilstoši nodošanas sistēmai jāapskata atsevišķi.
Tagad par atbildību. Arī šodien šis jautājums ļoti daudz tika skarts. Kā zināms, arī atsavināšanas gadījumā likums piemin atbildību. Par kļūdām ir rakstīts tajā pašā CL 1480. pantā: atbild vienīgi zemesgrāmatu nodaļa. Tomēr nav nekāda konkrēta atbildības mehānisma. Šāds mehānisms kādreiz vēsturiski ir eksistējis. To mēs varam atrast, piemēram, CL priekšteča Vietējo likumu kopojuma 3011. pantā.
Tur bija paredzēta tiesneša personiska atbildība. Pirmkārt, tā ir ļoti nesamērīga atbildība. Otrkārt, mūsdienās tāds standarts nebūtu piemērojams tāpēc, ka tas ir pretrunā ar tiesneša neatkarības principu. Bet vietā nekas nav ielikts. Rezultātā var iestāties valsts atbildība, uz ko norādīts Inetas Ziemeles referātā. Jābūt kaut kādam mehānismam. Citās valstīs tāds eksistē. Piemēram, Zviedrijā valsts atbild par šādiem gadījumiem, jo šie darījumi ar viltotām pilnvarām nevarētu notikt, ja tik tiešām visas amatpersonas, kas ir iesaistītas šī darījuma virzīšanā, kam jābeidzas ar publisku aktu, būtu izdarījušas visu, ko no viņām sagaida. Kaut vai, piemēram, būtu ieskatījušās Iedzīvotāju reģistrā un konstatētu, ka attiecīgais pilnvaras devējs ir miris. Tas taču būtu pats vienkāršākais. Tā kā tas nav izdarīts, acīmredzot, kādam par to būtu jāuzņemas atbildība.
Rezultātā prakse ir ļoti dažāda.
“labticīga ieguvēja aizsardzības princips (SKC-2, 2009, SKC-11,2010)”
“Šādi darījumi nevar palikt spēkā arī tad, kad ieguvējs pēc pēdējā pirkuma līguma ir labticīgs” (SKC-47, 2005; līdzīgi: SKC-31, 2003; SKC-180, 2003; SKC-531, 2003; SKC-625, 2005; A.L. Atsevišķās domas)
Vienā spriedumā tiek atzīts, ka labticīga ieguvēja aizsardzības princips pastāv, citos spriedumos, kuru, kā mēs redzam, pēc skaita pagaidām ir ievērojami vairāk, ir norādīts tieši pretējais: šādi darījumi nevar palikt spēkā arī tad, kad ieguvējs pēc pēdēja pirkuma līguma ir labticīgs.
Tagad no mūsu apspriežamās tēmas viedokļa varētu jautāt, vai tā ir judikatūra, kas pa labi, vai tā ir judikatūra, ka pa kreisi? Vai, kā norādīja Daiga Rezevska, tik krasi mainās apkārtējie apstākļi, ka pēkšņi tur tiek taisīts pagrieziens vienā virzienā, pēc tam atkal atpakaļ kaut kādā pretējā virzienā. Un beigu beigās es atvieglots nonācu pie secinājuma, ka tas ir izskaidrojams (par to paldies Egilam Levitam) tikai no kvantu mehānikas viedokļa, kad atbilde var būt gan jā, gan nē.
Protams, ka tas ietekmē apgrozījuma stabilitāti. Protams, tas var radīt skepsi kaut vai tādēļ, ka mēs raidām šādus jauktus signālus uz ārpusi. Vēl sliktāk ir tas, ka likums, pēc vismaz tā ārējā veidola, ir ļoti līdzīgs Vācijas likumam. Mūsu likumu jebkurš, kas lasītu tikai likumu, noturētu par konstitutīvās sistēmas pārstāvi, bet praksē izrādās, ka mums ir drīzāk tāda deklaratīvā sistēma, kad zemesgrāmatas ieraksts it kā demonstrē, ka kāds ierakstīts kā īpašnieks, bet tai pašā laikā negarantē neko ar šo ierakstu. Šī iemesla dēļ notiek ļoti īpatnējas procedūras. Tie potenciālie pircēji, kuri acīmredzot jau ir ieguvuši attiecīgu konsultāciju par mūsu tiesību sistēmas neprognozējamo dabu, paši uz savu roku, respektīvi, nepaļaujoties uz zemesgrāmatas akta ierakstu, veic privātu izmeklēšanu, kuras ietvaros pārdevēju pārstāvošais advokāts tiek svinīgi zem rokas vests atpakaļ pie tā notāra, kurš viņam ir izsniedzis pilnvaru, lai pārliecinātos, vai šis ir tas cilvēks, kuram jūs apliecinājāt pilnvaru. Un tā ir tikai viena no šīs izmeklēšanas daļām. Bet tad rodas jautājums: ja reiz mums ir šāda sistēma, kāpēc tad darbināt visu šo monstrozo reģistrācijas sistēmu, ja šī sistēma ir ar tik mazu efektivitāti? Jo no vienas puses, protams, ir taisnība tiem, kas saka, ka šādu gadījumu ir ārkārtīgi maz, ka uz vispārēja fona, ņemot vērā, cik mums ir zemesgrāmatā reģistrēti nekustamie īpašumi, ja tur kādi pāris gadījumi, kad kāds pazaudē kaut kādu īpašumu, tad viena bezdelīga vēl pavasari nenes, to var pieciest. Bet no otras puses, vai tad zemesgrāmatu aktu ieraksti nav domāti tieši šiem gadījumiem? Jo tad, kad viss notiek gludi, tad, kad neviens nevienu nemēģina apkrāpt, tad jau arī tas zemesgrāmatu ieraksts nav vajadzīgs un viss notiek pats par sevi. Līdz ar to jautājums paliek, vai ir vērts to visu darbināt, lai to efektu tik niecīgu sasniegtu?
Vēl, manuprāt, paliek ļoti svarīgs jautājums: tad, ja ir šīs svārstības tiesu praksē, vai cēlonis galvenokārt ir likuma nepilnības, un tad būtu jāmaina, jālabo šis likums, vai tā ir nepareizas interpretācijas problēma? Droši vien, ka pareizā atbilde ir, ka gan viens, gan otrs. Mūsu likums tik tiešām nav vienkārši lasāms un saprotams. Lai ilustrētu, cik neapsvērts ir šis jautājums, es atsaukšos uz K. Torgāna referātu, kur bija citēts 1003. pants. Tur, starp citu, ir pateikts sekojošais: nevar iegūt īpašnieks īpašumā ar ieilgumu, ja viņš atvasina savu īpašuma tiesību no noziedzīga nodarījuma izdarītāja. CL 1003. panta pilns teksts ir šāds: „Noziedzīgā ceļā dabūtu lietu nevar ar ieilgumu iegūt par īpašumu ne pats noziedzīga nodarījuma izdarītājs, ne arī trešā persona, kas savas tiesības atvasina no viņa. Šis ieilguma aprobežojums izbeidzas tikai pēc tam, kad tāda lieta nonākusi atpakaļ tās īpašnieka varā.” Tas, starp citu, arī ir SKC-11 senatora A.Laviņa atsevišķajās domās īpaši norādīts. Kā tad to izlabot, ja tas likums ir tik sarežģīts un tā interpretācija rezultātā saskaras ar tik lielām grūtībām? Acīmredzot tikai tādā veidā, ka tomēr tiesa nonāktu pie kaut kāda viena viedokļa un pie tā paliktu. Tagad, tāpat kā daudzos iepriekšējos dzīves brīžos, mums liekas, ka tas SKC-11 būs tā paliekošā prakse. Diemžēl, tā kā ir jau šīs atsevišķās domas, tad tur jau ir ielikts, tā sakot, ieraugs nākamajiem spriedumiem, kuri atkal varētu izrādīties pretēji.
Judikatūra patiešām nav tik vienkārša lieta, tāpēc ļoti labi, ka mums ir izdevies par to pārrunāt.
QR
