Šajā referātā īsi ieskicēšu dažus judikatūras pamatjautājumus.
Tiesu prakse un judikatūra
Mums bieži kā sinonīmi tiek lietoti divi jēdzieni – tiesu prakse un judikatūra. Lai arī tie ir tuvi, tomēr tie nav identiski, un precizitātes labad tie būtu jānošķir.
Tiesu prakse ir socioloģisks jēdziens. Tas apraksta tiesu nolēmumus, tiesas spriešanas procesu, tiesu darbību vispār. Ar socioloģisku pieeju iespējams noskaidrot, kā tiek spriesta tiesa un kādi ir rezultāti. Tā ir tiesu prakse, tāpat kā, piemēram, var runāt par valdības praksi, par parlamenta praksi, par valsts pārvaldes vai konkrētas iestādes praksi. To var vērtēt pēc dažādiem kritērijiem, tādēļ var būt gan laba prakse, gan slikta tiesu prakse.
Turpretim judikatūra ir nevis socioloģisks, bet gan tīrs juridiski-tehnisks termins. Judikatūra ir tiesu nolēmumos atrodamās juridiskās atziņas, kas ir vispārināmas un līdz ar to pielietojamas ne vien konkrētajā, bet arī citos gadījumos.
Kas pieder pie judikatūras
Tātad judikatūru veido nevis spriedums kā tāds, bet tikai spriedumos un citos tiesu nolēmumos atrodamās vispārēja rakstura juridiskās atziņas. Juridiskās atziņas ir atrodamas sprieduma vai cita nolēmuma motīvu daļā; bieži tās tiek atkārtotas vai apstiprinātas arī sprieduma rezolutīvajā daļā.
Juridiskās atziņas parasti ir izteiktas expressis verbis nolēmuma tekstā.
Tomēr pie juridiskām atziņām var piederēt arī veids vai ceļš, kā tiesa nonāk pie rezultāta, tātad nolēmuma rezolutīvās daļas (piemēram, piemērojot vienu un nepiemērojot citu tiesību normu). Parasti šis ceļš nolēmuma pamatojumā nav tuvāk izskaidrots (jo tam jābūt saprotamam pašam par sevi). Vai tas tādā gadījumā ir uzskatāms par pārdomātu, bet klusuciešot izteiktu juridisku atziņu, vai arī tas ir tikai viens no iespējamiem veidiem, lai nonāktu pie tā paša rezultāta, ir nolēmuma interpretācijas jautājums.
Visu valsts juridisko atziņu kopumu var apzīmēt par judikatūras korpusu. Tā apjoms pastāvīgi pieaug, jo nāk klāt jauni nolēmumi. Tomēr no tā ir “jāatskaita” tā judikatūra, kas zaudējusi savu nozīmi, it sevišķi tādēļ, ka ir notikušas izmaiņas normatīvajos aktos vai ir mainījusies vai attīstījusies tālāk augstāko tiesu judikatūra.
Pie judikatūras nepieder kļūdainas juridiskās atziņas (par to skat. tālāk). Nepieder arī juridiskās atziņas, kas atrodamas tiesu nolēmumos, kuri vēl nav stājušies spēkā, vai zemākas tiesu instances nolēmumos, ja apelācijas vai kasācijas instance vēlāk līdzīgās lietās ir izlēmusi citādāk.
Judikatūras funkcija
Tiesas sākotnējā un primārā funkcija ir konkrēta juridiska strīda atrisināšana. Tomēr vismaz tikpat svarīga funkcija ir līdzdalība tiesību veidošanā. Tiesa šo funkciju pilda, veidojot judikatūru, t.i., postulējot un pamatojot vispārēja rakstura juridiskas atziņas. Šī judikatūras funkcija, vismaz teorētiski, ir atšķirīga kontinentālās Eiropas tiesību lokā, kuram pieder arī Latvijas tiesību sistēma, un anglosakšu tiesību lokā.
Anglosakšu tiesību lokā judikatūra ir tiesību pamatavots. Tas nozīmē, ka tiesības pamatā rada tiesa, un likumdevējs “iejaucas” tiesību jaunrades procesā tikai tur, kur tas to politiski vēlas. Tiesa tādā gadījumā ir saistīta ar likumdevēja normatīvo aktu; tā tad attiecīgajā jomā nerada tiesības, bet tikai piemēro likumdevēja izdoto normatīvo aktu. Tiesa ir formāli saistīta ar savu judikatūru, t.i., tā ir obligāti jāievēro (t.s. stare decisis princips); judikatūras neievērošana ir tiesas kļūda. Judikatūras attīstība un maiņa notiek, tiesai konstatējot, ka konkrētā gadījuma faktiskie apstākļi atšķiras no precedenta, par kuru tiesa bija spriedusi jau agrāk (t.s. distinguishing metode).
Principiāli otrādi ir kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā: pamatā tiesības rada likumdevējs. Tikai tur, kur likumdevējs nav bijis pietiekoši visaptverošs vai pietiekoši precīzs, “iejaucas” tiesa ar savu judikatūru, kura tiesību konkrētas piemērošanas procesā precizē likumdevēja normatīvo aktu vai – izņēmuma kārtībā – arī rada jaunas tiesības (tiesnešu tiesības).
Par to, vai judikatūra kontinentālās Eiropas tiesību lokā ir tiesību pamatavots vai palīgavots, tiesību zinātnē domas dalās. Domāju, ka tur, kur judikatūra rada jaunas tiesības, t.i., tiesnešu tiesības, tā katrā ziņā būtu uzskatāma par tiesību pamatavotu. Turpretim tur (kā vairumā ikdienas gadījumos), kur tiesa piemēro normatīvos tiesību aktus, tā būtu uzskatāma par palīgavotu, bet ar īpašu, tiesību pamatavotam pietuvinātu juridisku spēku un nozīmi.
Tomēr, ņemot vērā likumdevēja aktivitāti, kas, sabiedrībai kļūstot arvien diferencētākai, tikai pieaug, mūsdienu tiesu praksē judikatūras loma abos tiesību lokos ir tuvinājusies un kļuvusi ļoti līdzīga: judikatūras pamatuzdevums ir, piemērojot normatīvos aktus, tos precizēt un konkretizēt, un tikai izņēmuma gadījumos tiesa (arī anglosakšu tiesību lokam piederošās valstīs) rada jaunas tiesības.
Kontinentālās Eiropas tiesību lokā tiesa, atšķirībā no anglosakšu tiesību loka, nav formāli saistīta ar judikatūru. Šeit nedarbojas stare decisis princips. Tā ir tiesīga spriest arī citādāk kā agrāk izspriestā lietā. Kontinentālas Eiropas tiesību loka tiesības tādēļ var saukt par “argumentu tiesībām”, kamēr anglosakšu tiesības par “precedenta tiesībām”. Tomēr judikatūras ievērošanu pārbauda augstākas instances tiesa, un, ja tā nepievienojas zemākas instances “jaunradei”, bet paliek pie esošās judikatūras, tad tā šādu inovatīvu spriedumu atceļ. Tādēļ atkāpšanās no judikatūras, t.i., judikatūras maiņa, praktiski notiek tikai tad, ja to iesāk zemākas instances tiesa un tai pēc tam pievienojas pēdējās instances tiesa (par to skat. tālāk).
Kā atšķirību, kas sakņojas abu tiesību loku atšķirīgajā judikatūras un likumdevēja attiecību teorētiskajā pamatojumā, var konstatēt, ka anglosakšu tiesību lokā tiesas, piemērojot normatīvos aktus, salīdzinoši lielāku uzsvaru liek uz gramatisko un vēsturisko interpretāciju, kamēr kontinentālas Eiropas tiesību lokā salīdzinoši lielāka nozīme ir teleoloģiskai interpretācijai.
Tālāk runāšu par judikatūru tikai kontinentālās Eiropas tiesību lokā, respektīvi, Latvijas tiesību sistēmā.
Tiesneša saistība
Spriežot tiesu un veidojot judikatūru, tiesnesis ir neatkarīgs, bet nav brīvs. Tiesnesis ir saistīts ar tiesībām, ar juridisko metodi un ar judikatūru.
Pirmkārt, tiesnesis ir saistīts ar tiesībām. Tas izriet no demokrātiskai valsts iekārtai raksturīgā varas dalīšanas principa un tiesu varas atzara funkcijām varas dalīšanas sistēmā – piemērot tiesības konkrētā gadījumā un izlemt konkrētus tiesību jautājumus, ja pusēm par tiem pastāv domstarpības. Piemērojot tiesības, tiesnesis jau tīri loģiski ir saistīts ar tām. Tas izriet arī no Satversmes 83. panta, kurā teikts, ka “tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti”. Ar jēdzienu “likums” šeit, protams, ir domāts ne vien likums šaurākā izpratnē (Saeimas pieņemts formāls likums), bet gan viss spēkā esošo tiesību kopums, tātad gan (parasti rakstītie) tiesību akti, gan (parasti nerakstītie) vispārējie tiesību principi.
Bet arī (izņēmuma kārtā) judikatūras veidošanas gaitā radot jaunas tiesības, tiesnesis ir saistīts ar “apkārt” esošajām tiesībām, kuras viņš, atšķirībā no likumdevēja, nevar grozīt. Tādējādi tiesneša brīvība arī (samērā retajā) tiesību jaunrades gadījumā ir mazāka kā likumdevēja brīvība.
Otrkārt, tiesnesis ir saistīts ar juridisko metodoloģiju. To es gribētu uzsvērt, jo visnepatīkamākais pārmetums tiesnesim ir tas, ka viņš ir pārkāpis juridiskās metodoloģijas ietvarus. Tieši juridiskā metodoloģija ir pamatkritērijs, lai vērtētu, vai spriedums ir juridiski pareizs vai nepareizs. Tātad judikatūra var tikt veidota tikai juridiskās metodoloģijas ietvaros.
Savukārt juridiskā metodoloģija lielā mērā ir saistīta ar valsts politisko iekārtu. Demokrātiskas valsts iekārtas juridiskās metodoloģijas galvenie elementi ir uz loģiskiem, pārliecinošiem un demokrātiskas iekārtas pamatvērtībām atbilstošiem juridiskiem argumentiem balstīta faktu konstatācija, subsumcija un tiesību normu interpretācija. Par to mēs Latvijā diskutējām 90.-tajos gados. Demokrātiskā iekārtā ir cita juridiskā metodoloģija nekā sociālistiskā iekārtā. Tādēļ juridiskās metodoloģijas maiņai mums ar zināmu nokavēšanos sekoja arī judikatūras maiņa (pārejas periodā pat piemērojot tos okupācijas periodā pieņemtos likumus, kuriem sākotnēji vēl nebija mainīts teksts). Bet tur, kur pēc Latvijas okupācijas izbeigšanās un valsts pilnas rīcībspējas atjaunošanas Latvijas tiesu judikatūra sākotnēji vēl nemainījās, lai gan sakarā ar valsts iekārtas maiņu jau bija mainījusies (vajadzēja mainīties) arī juridiskā metodoloģija, šī judikatūra, vērtējot ar jaunās, demokrātiskai iekārtai atbilstošās juridiskās metodoloģijas mērauklu, kļuva par kļūdainu (piemēram, pat vēl pēc valsts konstitucionālās reformas un Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā 1993. gada 6. jūlijā Latvijas tiesas sākumā nepiemēroja Satversmi un konstitucionālo likumu par Cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem). Šodien Latvijas demokrātiskajai valsts iekārtai atbilstoša juridiskā metodoloģija ir apgūta un īpašas piemērošanas grūtības šajā jomā vairs nav.
Treškārt, tiesnesis ir saistīts ar judikatūru. Atšķirībā no anglosakšu tiesību sistēmas, kontinentālās Eiropas tiesību sistēmā tiesneša saistība ar judikatūru nav tik strikta, tā ir argumentatīva saistība – tiesnesis ir saistīts ar judikatūrā izteiktajiem argumentiem, ja vien viņš ar pārliecinošākiem argumentiem par līdzšinējā judikatūrā paustajiem argumentiem neiet jaunu ceļu, neveido jaunu judikatūru.
Judikatūra neatbrīvo tiesnesi no sava nolēmuma argumentatīvas pamatošanas. Viņš ir un paliek atbildīgs par sava nolēmuma pienācīgu pamatošanu. Taču judikatūra atvieglo tiesnesim šo pamatošanas darbu, jo viņam nav ikreiz jāatrod un jāattīsta visa argumentācija no jauna. Citiem vārdiem – viņam nav katrā nolēmumā no jauna jāizgudro ritenis.
Judikatūras ievērošana arī rada sabiedrībai tiesisku drošību un paredzamību, kā arī nostiprina tiesiskā valstī nepieciešamo sabiedrības paļāvību uz valsts institūciju un it sevišķi tiesu darbības taisnīgumu.
Kad tiesnesis spriež tiesu, tad ir tikai divi varianti: vai nu viņš seko esošajai judikatūrai, vai rada jaunu judikatūru. Tas var būt gan apzināti, gan neapzināti, atklāti norādot uz to vai arī to noklusējot, bet ir tikai šie divi varianti. Trešais nav dots. Tātad, ja kāds tiesas nolēmums, piemērojot tiesību normas, pēc būtības atkārto to pašu argumentatīvo līniju (ar tiem pašiem vai citiem vārdiem), kā jau agrāks nolēmums tādā pašā faktiskā situācijā, tad tā ir judikatūras piemērošana. Turpretī, ja tiesa spriež citādāk, tad – vienalga, pareizi vai nepareizi, pārliecinoši vai nepārliecinoši – tā veido jaunu judikatūru.
Tas nozīmē, ka tiesu praksē tiesu nolēmumi lielākoties ir judikatūras piemērošana, jo tādi gadījumi, kad tiesai pēc būtības jāspriež kas jauns, kad tai kāda faktiska situācija juridiski jāizvērtē pirmo reizi (t.s. hard case), ir samērā reti. Taču interesanti, ka mazā valstī, kā Latvijā, tiesā šādi gadījumi nāk priekšā biežāk nekā lielā valstī, jo tur esošās judikatūras apjoms ir lielāks, un pastāv lielāka varbūtība, ka tāds pats gadījums jau kādreiz agrāk ir izspriests. Bet Latvijas tiesām tādi gadījumi, kas vēl nav izspriesti, nāk priekšā biežāk, līdz ar to tiesneša darbs kā judikatūras veidotājam ir lielāks.
Tiesnesis ir saistīts ar savas valsts judikatūru. Tas nozīmē, ka Latvijas tiesnesis ir saistīts ne vien ar Latvijas tiesu kopš 1990. gada 4. maija radīto judikatūras korpusa daļu, bet arī ar to Latvijas judikatūras korpusa daļu, ko Latvijas tiesas ir radījušas no 1918. gada 18. novembra (Senāts kā augstākā tiesas instance pirmskara Latvijā tika izveidots 1918. gada 7. decembrī) līdz valsts okupācijai 1940. gada 17. jūnijā (ja attiecīgie nolēmumi vēl attiecas uz šodien spēkā esošām tiesību normām, kā, piemēram, Civillikumu). Latvijas tiesnesis ir saistīts arī ar Eiropas Savienības tiesu institūciju judikatūru, kā arī ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas un citu starptautisko tiesu judikatūru, kuru jurisdikcija darbojas Latvijā.
Pamats tiesneša saistībai ar judikatūru
Tiesneša saistība ar judikatūru izriet vismaz no trim demokrātiskas sabiedrības vispārējiem tiesību principiem. Pirmkārt, šī saistība izriet no taisnīguma principa. Balstoties uz (obligāto) premisu, ka tiesa spriež tiesu taisnīgi, tad, ja vienreiz jautājums jau zināmā veidā ir izspriests, tad būtu netaisnīgi to pašu jautājumu citā gadījumā izspriest citādāk.
Otrkārt, judikatūrai sekot pieprasa vienlīdzības princips. Tā kā personas ir (tiesiski) vienlīdzīgas, tad tiesai tā pati tiesību norma attiecībā uz konkrēto personu jāpiemēro tāpat kā tā to piemēroja pret citām personām, kuras atradās tādā pašā faktiskā situācijā.
Treškārt, nozīmīgs faktors, kas tiesnesi saista ar judikatūru, ir tiesiskās drošības princips. Tiesas nolēmumiem pēc iespējas būtu jābūt paredzamiem, lai cilvēki zinātu, kā rīkoties. Starp citu, ja tiesas sprieduma rezultāts ir paredzams, tad tiesai arī mazāk darba, jo daudzi cilvēki tieši tāpēc, ka spriedums ir paredzams, nemaz nenāks uz tiesu. Izlasot judikatūru, viņi (vai viņu advokāti) to izprot un attiecīgi rīkojas.
Judikatūras spēks
Judikatūras spēku nedrīkst sajaukt ar tiesas nolēmuma formālo spēku. Judikatūrai kā juridiskām atziņām ir tikai argumentatīvs, nevis formāls spēks. Tas balstās, pirmkārt, uz to, ka attiecīgā atziņa (parasti) tiek principā atzīta par pareizu, jo šāda atziņa ir vispusīgu un tālejošu juridisku apsvērumu rezultāts, un, otrkārt, uz to, ka tai ir lielas izredzes tikt īstenotai tiesu praksē, jo, kā jau minēts, tiesnesis ir principā saistīts judikatūru.
Judikatūras atziņu argumentatīvais spēks ir saistīts ar tiesu instanču hierarhiju: jo augstākas tiesas nolēmumā attiecīgā atziņa atrodama, jo lielāks tās argumentatīvais spēks. Protams, arī rajonu tiesu spriedumos atrodamās atziņas ir judikatūra. Taču uz zemāku tiesu spriedumiem var mazāk paļauties nekā uz augstāku tiesu spriedumiem. Ja šis spriedums nav pārsūdzēts, tas nozīmē, ka augstākas tiesas par tur ietverto juridisko atziņu vēl nav izteikušās, un līdz ar to iespējamāka ir judikatūras maiņa – Augstākā tiesa vai apgabaltiesa, vēlāk skatot līdzīgu lietu, vēl varētu lemt citādāk. Tādēļ judikatūras atziņu autoritātes hierarhija vienlaicīgi atbilst tiesu instanču hierarhijai.
Judikatūras piemērošana
Parasti judikatūras piemērošanas pirmais solis ir lietas faktisko apstākļu salīdzināmības noskaidrošana. Šeit tiesai ir zināma novērtējuma brīvība, lai konstatētu, kuri tieši apstākļi ir salīdzināmi un kuri nav salīdzināmi. Divi gadījumi nekad nav pilnīgi vienādi, taču tiesnesim jāizlemj, vai atšķirība ir būtiska vai nebūtiska. Par to arī starp pusēm visbiežāk rodas domstarpības, un par to tām var būt izvērsti apsvērumi, kas tiesnesim jāizvērtē. Ja tiesnesis nonāk pie secinājuma, ka atšķirība nav būtiska un līdz ar to abu lietu faktiskie apstākļi ir (normatīvi) salīdzināmi, tad agrākā nolēmuma juridiskā atziņa var tikt piemērota arī konkrētajam risināmajam gadījumam.
Tomēr dažas judikatūras atziņas ir tik fundamentālas, ka var tikt piemērotas gandrīz vienmēr. Tādā gadījumā lietas faktisko apstākļu salīdzināšana nav nepieciešama. Piemēram, Satversmes tiesas atziņa, ka Satversmes 1. pants, cita starpā, satur arī samērīguma principu, ir fundamentāla juridiska atziņa un, lai to piemērotu, nav nepieciešams vispirms konstatēt, vai konkrētās lietas faktiskie apstākļi ir salīdzināmi ar tās lietas faktiskajiem apstākļiem, kurā Satversmes tiesa šo atziņu pirmo reizi izteica.
Judikatūras piemērošanas otrais solis ir attiecīgās juridiskās atziņas iestrādāšana konkrētā nolēmuma pamatojuma juridiskajā konstrukcijā.
Ir divu veidu juridiskās atziņas. Tā juridiskā atziņa, kas nolēmuma pamatojumā ir nepieciešama, bez kuras attiecīgā nolēmuma pamatojuma konstrukcija „neturētos”, nebūtu tik pārliecinoša, tiek apzīmēta par ratio decidendi. Ja mēs runājam par judikatūru, tad ar to parasti saprotam tās juridiskās atziņas, kas attiecīgajā nolēmumā ir uzskatāmas par ratio decidendi. Tās bez šaubām ir piemērotas „tālāklietošanai” vēlākos tiesu nolēmumos.
Turpretim obiter dictum ir juridiskās atziņas, ko tiesa ir izteikusi “garāmejot”. Nolēmuma pamatojuma konstrukcija neciestu, ja šī atziņa tur nebūtu uzņemta. Obiter dictum ir tiesas instruments, lai dotu impulsu juridiskai diskusijai, vai arī, ja ir acīmredzams trūkums likumos, dotu norādi likumdevējam tos novērst. Zemākām instancēm neklātos to darīt bieži, bet augstākām instancēm ir pieļaujams un reizēm nepieciešams uzņemt spriedumā obiter dictum.
Juridiskās atziņas, kas izteiktas obiter dictum, vēlākos gadījumos var piemērot ar tādu pašu argumentatīvu spēku kā ratio decidendi. Tomēr, atšķirībā no ratio decidendi, tiesa vēlākā gadījumā obiter dictum var arī ignorēt. Tātad ar obiter dictum nākamajai judikatūrai tiek atstāta rīcības brīvība sekot šai atziņai vai nesekot.
Ārvalstu judikatūras izmantošana
No Latvijas judikatūras korpusa piemērošanas, kas tiesai principā ir saistoša, jāatšķir nesaistošā ārvalstu judikatūras izmantošana tiesu nolēmumu pamatojumos.
Ārvalstu judikatūru Latvijas tiesa var izmantot kā iedvesmas avotu savai argumentācijai, kā arī lai apstiprinātu savu argumentāciju. Izmantojama ir it sevišķi to valstu judikatūra, kuru tiesību sistēma ir tuva Latvijas tiesību sistēmai. Pēc Latvijas tiesību sistēmas transformācijas tā, tāpat kā vairums citu pēcsociālistisko Austrum- un Viduseiropas valstu tiesību sistēmu, ir stipri pietuvinājusies kontinentālās Eiropas tiesību loka vācu tiesību grupai (kuras sākotnējo kodolu veido Vācijas, Austrijas un Šveices tiesību sistēmas). Šo tiesību sistēmu judikatūra tādēļ ir piemērota izmantošanai Latvijas tiesu nolēmumu argumentācijā un tiek arī visvairāk izmantota mūsu tiesu praksē. Tas veicina gan Latvijas integrāciju Eiropas tiesību telpā, gan Latvijas tiesu nolēmumu argumentatīvās kvalitātes celšanu.
Tiesneša pienākums atkāpties no kļūdainas judikatūras
Zemākas instances tiesnesim ir ieteicams sekot judikatūrai, jo pretējā gadījumā pastāv augsts risks, ka attiecīgais nolēmums nākamā tiesas instancē tiks atcelts.
Tomēr tiesnesim ir ne vien tiesība, bet arī pienākums atkāpties no judikatūras, ja tā ir acīmredzami metodoloģiski kļūdaina.
Vispirms varētu jautāt, vai vispār iespējama kļūdaina augstākās tiesas instances judikatūra? Kurš un kā lai to konstatē? Jeb augstākās tiesas instances judikatūra per se ir jāakceptē kā pareiza? Šāds uzskats teorētiski pastāv anglosakšu tiesību sistēmā. Tur mainīt judikatūru iespējams tikai ar atšķiršanas metodi. Ja tiesa konkrētā faktiskā situācijā vienreiz ir izspriedusi, kas ir taisnīgs, tad tas ir taisnīgi uz visiem laikiem, kamēr vien pastāv pasaule un Anglija. Taču divi gadījumi nekad nav pilnīgi identiski, un, uzsverot nelielu faktu atšķirību, tiesnesis jau var atbrīvoties no līdzšinējās judikatūras “važām” un veidot jaunu judikatūru.
Savukārt kontinentālās Eiropas tiesību lokā zemākas instances tiesnesim principā ir tiesības argumentēt pret augstākas instances judikatūru, un retos gadījumos viņš to arī dara. Viņam tomēr ir pienākums izmantot šīs tiesības, ja viņš pamatoti uzskata, ka augstākas tiesas instances judikatūra ir metodoloģiski kļūdaina. Viņam tad savā nolēmumā rūpīgi un pārliecinoši jāpierāda, ka augstākas instances tiesas spriedums ir metodoloģiski kļūdains. Latvijas demokrātijas telpa ir salīdzinoši radikāla un šādi gadījumi varētu nākt priekšā biežāk, nekā, piemēram, Vācijā.
Tiesneša tiesība atkāpties no judikatūras
Vairākās situācijās tiesnesim ir tiesība, bet ne pienākums atkāpties no judikatūras.
Vispirms šī tiesība pastāv tad, ja zemākas instances tiesnesis pārliecinoši nonāk pie cita vērtējuma kā augstākas instances judikatūra. Piemēram, noteiktā faktiskā situācijā, sabalansējot samērīguma un tiesiskās paļāvības principu, augstākas tiesu instances judikatūra ir nonākusi pie secinājuma, ka priekšroka dodama samērīguma principam. Taču zemākas instances tiesnesis var mēģināt pierādīt, ka taisnīgāks rezultāts tiktu sasniegts, ja priekšroka tiktu dota tiesiskās paļāvības principam.
Arī clausula rebus sic stantibus gadījumā, t.i., ja visi apstākļi ir radikāli mainījušies, tiesnesim ir tiesības pamatot, kādēļ šodien vairs nebūtu adekvāti līdzšinējo judikatūru turpināt.
Rets, bet ne neiespējams gadījums ir likuma mērķa maiņa. Mainoties apstākļiem, likumam var mainīties mērķis. Likums joprojām tiek piemērots, bet jau ar citu mērķi. Arī tādā gadījumā tiesnesim nav pienākuma sekot sākotnējai judikatūrai.
Arī vispārējo tiesību principu maiņa vai attīstība ir pašsaprotams iemesls, kad tiesnesis var atkāpties no līdzšinējās judikatūras.
Ir ļoti svarīgi, ka kopš neatkarības atjaunošanas Latvijā kā tiesību avots vai vismaz palīgavots atkal ir ieviesta judikatūra. Tas bija plats solis uz priekšu tiesiskas valsts virzienā. Taču vienlaicīgi judikatūru arī nevar absolutizēt. Zemākas instances tiesnesim ir tiesība vai noteiktos gadījumos pat pienākums, izvērsti pamatojot savu rīcību, atkāpties no līdzšinējās judikatūras, tādā veidā dodot augstākai tiesas instancei iespēju vēlreiz izvērtēt savu judikatūru.
Augstākās tiesu instances atkāpšanās no savas judikatūras
Augstākā tiesu instance ir saistīta pati ar savu judikatūru, tā nevar katru reizi tādā pašā gadījumā lemt citādāk. Taču arī augstākā tiesu instance var pati no savas judikatūras atkāpties.
Tas ir nedaudz delikāts jautājums valstīs, kurās tiesām ir gadsimtiem ilga autoritāte un tradicionāli pastāv nerakstīts princips, ka tiesas nekļūdās. Protams, ir zināmā mērā neērti pateikt, ka tā ir kļūda. Piemēram, Eiropas Savienības tiesa lietā Keck et Mithouard (apvienotās lietas C-267/91 un C-268/91) savu kļūdu atzina šādi: „....pretēji tam, kā Tiesa uzskatīja līdz šim, tā uzskata, ka......” un seko argumentācija, kas ir pretēja tiesas līdzšinējai argumentācijai. Tas ir labi, ka tiesa ir uzdrošinājusies mainīt savu judikatūru, taču slikti, ka tā nav paskaidrojusi, kādēļ tā to ir darījusi.
Domāju, ka pie augstas juridiskās kultūras piederētu, ka augstākās instances tiesa, kad tā maina savu judikatūru, uz to norāda expressis verbis un to izvērsti pamato. Tur vajadzētu būt nopietniem apsvērumiem (kā iepriekš minētie), kādēļ iepriekšējā judikatūra nevarētu turpināties un kādēļ būtu nepieciešama jauna judikatūra.
Nobeigumā novēlu visiem kolēģiem, lai mūsu judikatūra būtu pārdomāta un vienmēr taisnīga.
QR
