Manas runas tematu var iedalīt divās daļās: kas ir „valsts neatkarība" un kādu ieguldījumu tās izveidē var dot tiesneši.
1) Tiesību izmaiņas
Saskaņā ar tradicionālo mācību valsts pašnoteikšanās ir starptautisko tiesību princips, kas balstās uz suverenitāti un cilvēku vienlīdzību. Tādējādi ikvienai nācijai ir tiesības uz valsts neatkarību, tiesības pieņemt konstitūciju, noteikt valsts kārtību, valsts iestāžu struktūru un ekonomikas sistēmu un tiesības vadīt un organizēt valsti un sabiedrību, kā tā uzskata par piemērotu. Lai panāktu, ka citas valstis to atzīst, nācijai kā potenciālajam suverenitātes un līdztiesības iemiesojumam jāsasniedz nacionālas pašnoteikšanās brieduma līmenis un tā patiesa īstenošana.
Tādējādi valsts konstitucionālo tiesību aspekti (valsts paštēls, konstitucionālā identitāte) un starptautisko tiesību aspekti (atzīšana no citu valstu puses) nav atdalāmi. Šobrīd konstitucionālo un starptautisko tiesību saikne un savstarpējā ietekme ir pastiprinājusies. Eiropas Savienībā publiskās tiesības ir kļuvušas par daudzslāņainu fenomenu, kas cieši saista konstitucionālās tiesības, Eiropas tiesības un klasiskās starptautiskās tiesības.
Pievienojoties Eiropas Savienībai, valstis lielu daļu savas suverenitātes ir atdevušas Savienībai. Savienības tiesības ir pārākas par nacionālajām tiesībām, pat konstitūciju. Tāpēc pretrunas gadījumā starp Eiropas Savienības un nacionālajām tiesībām valsts iestāžu pienākums ir piemērot Eiropas Savienības tiesības.
Igaunijā suverenitātes ierobežošanas pretruna tika atrisināta, pirms iestāšanās Eiropas Savienībā iekļaujot konstitūcijā visaptverošu noteikumu, saskaņā ar kuru Igaunija var būt Eiropas Savienībā atbilstoši Igaunijas Republikas Konstitūcijas pamatprincipiem. Grozot Konstitūciju, tika izveidots tilts starp divām atsevišķām tiesiskām kārtībām, t.i., Igauniju un Eiropas Savienību. Šis tilts savieno abas - Igaunijas tiesību un Eiropas Savienības tiesību - tiesiskās kārtības un rada kopīgo daļu. Eiropas Savienības tiesības, kas kopš 2004. gada ir veidotas ar aktīvu Igaunijas līdzdalību, tagad ir daļa no Igaunijas tiesībām.
Eiropas tiesību attīstība pēdējā laikā ir radījusi jaunus izaicinājumus konstitucionālajām tiesībām. Ar Lisabonas līguma stāšanos spēkā dalībvalstīm kļuva saistoša Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Turklāt Eiropas Savienība kā institūcija ir pievienojusies Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai. Tas ir radījis Eiropas bezprecedenta sistēmu cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzībai, kad pilsoņi var vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā pret Eiropas Savienības iestāžu patvaļīgu rīcību.
2) Sadarbība sarežģītākā tiesiskajā vidē
Valstu konstitucionālajām tiesām bieži ir jāsniedz atzinumi par Eiropas Savienības tiesību vietu valsts tiesiskajā kārtībā. Igaunijā šī problēma radās gadu pēc pievienošanās Eiropas Savienībai. Augstākā tiesa en banc vadījās pēc Eiropas Savienības Tiesas judikatūras un norādīja uz plaši izplatīto principu, saskaņā ar kuru pretrunas gadījumā dalībvalsts tiesības piekāpjas Eiropas tiesībām un tiek izmantots piemērošanas pārākuma princips (Igaunijas tiesību vietā tiek piemērotas Eiropas tiesības). Tomēr tiesa en banc to uzskatīja par nacionālu lēmumu un konstatēja, ka galvenokārt Igaunijas likumdevējas varas kompetencē ir izlemt, vai piemērošanas pārākuma rezultātā Igaunijas tiesības, kas ir pretrunā Eiropas tiesībām, būtu jāatzīst par spēkā neesošām.
Pēc tam Igaunijas likumdevējs paplašināja Augstākās tiesas kompetenci Eiropas Savienības tiesību jautājumu izlemšanā. Augstākajai tiesai tika piešķirta kompetence pēc parlamenta pieprasījuma sniegt atzinumu par to, kā interpretēt Igaunijas Konstitūcijas sasaisti ar Eiropas Savienības tiesībām gadījumos, kad Konstitūcijas interpretācijai ir izšķiroša nozīme likumprojekta pieņemšanā, kas ir nepieciešams Eiropas Savienības dalībvalsts pienākumu izpildei. Augstākā tiesa ir sniegusi šādu atzinumu vienreiz. Papildus Konstitūcijas attiecīgā noteikuma interpretācijai Konstitucionālā palāta arī noteica kritērijus, kas jāievēro, vēršoties tiesā. Tiesa konstatēja, ka atzinums jāpieprasa, ja Konstitūcijas noteikums vai princips, interpretējot to saistībā ar Igaunijas un Eiropas Savienības tiesībām, ir neskaidrs vai diskutabls, sarežģījot attiecīgā likumprojekta virzību parlamentā.
Eiropas Savienības tiesību ietekmi, ņemot vērā Lisabonas līgumu, ir analizējušas vairāku dalībvalstu konstitucionālās vai tām līdzvērtīgas tiesas. Piemēram, Conseil constitutionnel Francijā, Conseil d’État Beļģijā un Čehijas, Latvijas un Vācijas konstitucionālās tiesas. Šajos spriedumos analizēts, cik lielā mērā neatkarīga demokrātiska valsts, kas balstīta uz tiesiskumu, var deleģēt kompetenci Eiropas Savienībai un kur ir šādas deleģēšanas robežas. Tiesas ir analizējušas ES Pamattiesību hartas būtību, iespējamos suverenitātes ierobežojumus saistībā ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās un krimināllietās, Eiropas Prokuratūras izveidi un jauno procedūru, kas ļauj vieglāk grozīt Eiropas Savienības pamatlīgumus. Tiesas, kas ir izskatījušas Lisabonas līgumu, ir secinājušas, ka līgums ir saskaņā ar šo valstu konstitūcijām. Tiesas arī konstatēja, ka ES nekļūs par valsti vai federālu valsti (federāciju) pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās un Eiropas Savienība nebūs viena nācija, bet to joprojām veidos daudzas nācijas.
Pamatojoties uz ES Tiesas interpretāciju, mēs esam pieraduši uzskatīt, ka Eiropas Savienības tiesību pārākums ir visaptverošs un neierobežots. Tādējādi atsevišķās jomās valstis ir nodevušas kontroli Savienībai. Atbilstīgi „konstitucionālisma kompensēšanai” tiesību globalizācija liek valstīm atsevišķās jomās atteikties no nacionālās kontroles, bet tas tiek kompensēts ar tiesisku aizsardzību starptautiskā līmenī.
Tomēr dalībvalstu tiesas bieži vien nav bijušas gatavas iet tik tālu un ir saglabājušas nepārprotamu iespēju ārkārtas situācijās mainīt Eiropas Savienības tiesību pārākuma hiarhiju, t.i., šādās situācijās nepiemērojot ES tiesību noteikumus. Piemēram, Igaunijas Konstitūcijas pamatprincipus varētu nepakļaut tiesību normu pārākuma principa piemērošanai. Papildus suverēnu tiesību ierobežošanai Lisabonas līgums arī nosaka nacionālo parlamentu atbildību uzraudzīt, lai Eiropas Savienība ievērotu tai noteiktos ierobežojumus, īpaši subsidiaritātes principu. Igaunijā Eiropas Savienības jautājumu izskatīšanas procedūra tika grozīta Igaunijas parlamenta (Riigikogu) likumā un Iekšējo normatīvu likumā. Tika precizēts, kā Igaunijas parlaments sniedz pamatotus atzinumus jautājumos, kad uzskata, ka ES tiesību akta projekts ir pretrunā subsidiaritātes principam, vai kā parlaments pieprasa Igaunijas valdībai iesniegt attiecīgu sūdzību Eiropas Savienības Tiesā. Tādējādi, no vienas puses, nacionālo un starptautisko tiesību piemērošanas jomas ir sajaukušās un kļuvušas savstarpēji saistītākas, bet, no otras puses, sadarbība starp attiecīgajām iestādēm un savstarpējās uzraudzības tiesības ir palielinājušās.
3) Tiesnesis kā sabiedrības vērtību atbalstītājs
Mūsdienu sabiedrībā vara nevar būt pilnīgi neatkarīga. Politikas un tiesu varas administrēšanas iepriekšējās robežas ir novecojušas. Tiesu varai ir piešķirtas nozīmīgas pilnvaras likumdevēja varas un izpildvaras uzraudzības īstenošanā. Atbilstīgi Igaunijas modelim par plašu un izkliedētu konstitucionālo uzraudzību katrs tiesnesis īsteno konstitucionālo uzraudzību. Tiesnešu darbību nevar uzskatīt par kaut ko pilnīgi nepolitisku. Tiesneši vairs nav tikai „likuma sludinātāji”, bet šis laiks ir izvirzījis tiesnešus arī par radītājiem. Laiku pa laikam tiesnešiem ir jānovērš tiesību nepilnības vai likumdošanas trūkumi. Tiesa ir arī vienlīdzīgu iespēju forums, kas pilsoņiem dod iespēju līdzvērtīgi runāt ar varas pārstāvjiem. Gan kā Konstitūcijas uzraugi, gan kā samierinātāji starp valsti un indivīdu tiesneši ir kļuvuši par sabiedrības vērtību noteicējiem. Tiesnešu izvēlēm ir sociālas un politiskas sekas. Tiesneši nosaka demokrātijas tiesiskās robežas.
Tiesību pārmaiņas un likumu pielāgošana nenozīmē, ka pilnvaras nav līdzsvarā. Tiesiskā valstī tiesa neveic grozījumus un precizējumus patvaļīgi, bet gan uz konkrētu likumu un principu pamata. Spriedumi ir jābalsta uz juridisku gudrību – vispāratzītiem jurisprudences principiem un metodēm. Jebkura novirze, vai tā būtu saistīta ar tiesību piemērošanas atteikumu, vai jaunu interpretāciju, prasa pamatīgu izvērtēšanu un argumentētu pamatojumu.
Tādējādi tiesneši likumdevēja varu kritizē tikai ar spriedumiem, kas ir likumīgi, pamatoti un saprotami. Lai spriestu tiesu, tiesnešiem jāpazīst un jāsaprot sabiedrība. Tiesu vara ir balstīta uz tiesībām, un tiesības veidojas, ņemot vērā sabiedrības vērtības.
Īstenojot konstitucionālo uzraudzību, tiesa nepauž savu gribu kā parlaments, pamatojoties uz tautas mandātu. Tiesa atgādina likumdevējam, kā tauta kā valsts augstākā vara ir lēmusi par kādu diskutablu jautājumu, pieņemot Konstitūciju. Tas, cik aktīvi tiesa atgādina likumdevēja varai par Konstitūciju, ir atkarīgs no pašas tiesas.
Rezumējot sacīto, gribu uzsvērt, ka situācijā, kad tradicionālajā nozīmē nacionālās pašnoteikšanās tiesības Eiropas Savienībā ir ievērojami samazinājušās vai ir daudz ierobežotākas, tiesnešiem un tiesu varai ir svarīga loma palīdzēt rast pareizāko un taisnīgāko ceļu juridisko normu daudzlīmeņu labirintā.
QR
