Vienveidīgas krimināltiesību normu izpratnes nodrošināšanas iespējas un tiesu loma tajā

[1] Šodien visas dienas garumā bija iespēja klausīties cienījamu teorijas un prakses pārstāvju viedokļus kā par judikatūras izpratni un tās piemērošanu, tā arī par Latvijas tiesu judikatūras apkopošanas aktuāliem jautājumiem un problēmām, kas, manuprāt, bija gan interesanti, gan noderīgi, jo ļāva palūkoties uz apspriežamo jautājumu no dažādiem aspektiem. Taču faktiski visiem ziņojumiem cauri vijās kopīgs moto – rūpes par tiesu prakses vienotību, kuras nodrošināšanu paģērē gan starptautiskie cilvēktiesību dokumenti, gan arī Latvijas Republikas Satversmes 91. pantā ierakstītais, ka visi ir vienādi likuma un tiesas priekšā.

[2] Pakavēšos pie manis pieteiktā jautājuma par vienādas krimināltiesību normu izpratnes un vienveidības to piemērošanā nodrošināšanas kā garanta pareizai noziedzīga nodarījuma kvalifikācijai un adekvāta soda uzlikšanai vai noteikšanai, kas savukārt nozīmē gan krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu, gan krimināltiesību pamatprincipa – taisnīguma principa – īstenošanu.

[3] Piesakot šo tematu, bija doma runāt par tiesu lomu šajā procesā, taču, vēlreiz pārlūkojot Latvijas Republikas Augstākās tiesas veiktos prakses apkopojumus un atsevišķus pēdējo gadu nolēmumus, kļuva skaidrs, ka jārunā ne tikai par tiesas, bet ikviena procesa virzītāja pienākumu konkrētā kriminālprocesa stadijā vienādi tulkot likuma normas un veidot vienveidīgu tiesu praksi vienu un to pašu likuma normu piemērošanā, lai arī, nenoliedzami, īpaši uzsverama tiesas, bet likumā noteiktajos gadījumos arī prokurora loma, atzīstot personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un uzliekot (nosakot) tai sodu.

[4] Jau sākot ar 2003. gadu, man bijis tas gods piedalīties gan Augstākās tiesas apkopojumos, gan vēlāk arī Tieslietu ministrijas veiktajos prakses pētījumos atsevišķu kategoriju krimināllietās, tāpēc ar pilnu atbildības sajūtu varu apgalvot, ka noziedzīgu nodarījumu, kas izdarīti visai līdzīgos apstākļos, juridiskais izvērtējums nereti ir diametrāli pretējs, atšķirīgi kvalifikācijas risinājumi vērojami pat viena kriminālprocesa ietvaros dažādu instanču tiesās, daudzos gadījumos jautājumā par noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju atšķiras valsts apsūdzības uzturētāja un tiesas viedoklis, par advokāta pozīciju pat nerunājot. Šādas Krimināllikuma normu nevienādas interpretācijas rezultātā noziedzīgā nodarījuma kvalifikācija nereti ir kļūdaina, un tāds nolēmums visai bieži stājas likumīgā spēkā. Lai tas nebūtu tikai kails apgalvojums, īsi minēšu dažus piemērus no dažādos laikos veiktajiem tiesu prakses apkopojumiem.

[5] Tā, veicot prakses apkopojumu krimināllietās par noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar smagu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu, tika konstatēta virkne gadījumu, kad faktiski izdarītās slepkavības kvalificētas kā smaga miesas bojājuma tīša nodarīšana, kas vainīgā neuzmanības dēļ bijis par iemeslu cietušā nāvei.

• Piemēram, kriminālprocesā konstatējot, ka apsūdzētie trijatā izdarījuši ne mazāk kā 186 traumatiskas iedarbības, psihiskā attieksme pret nāvi vērtēta kā neuzmanība, motivējot: par cik apsūdzētie aizbraukuši, atstājot cietušo dzīvu, nevis viņu nositot, viņu darbības liecina par nodomu nodarīt tikai miesas bojājumus.

• Citā gadījumā kriminālprocesā konstatēts, ka apsūdzētais izdarījis ne mazāk kā 31 sitienu un spērienu un atstājis cietušo guļam zemē, pēc kāda laika atgriezies un vēl iespēris ne mazāk kā 5 reizes, nodarot smagus dzīvībai bīstamus miesas bojājumus galvas, krūšu kurvja un vēdera apvidū, kuri visi ir cēloniskā sakarā ar nāves iestāšanos. Lai arī tiesa secināja, ka apsūdzētais izdarījis daudzus sitienus pa dzīvībai svarīgiem orgāniem bīstamā veidā – sitot ar kājām pa galvu, krūtīm, vēderu, vienlaikus tika arī atzīts, ka nodarījuma kvalifikācija saskaņā ar Krimināllikuma 125. panta trešo daļu ir pareiza, bet advokāte pat lūdza pārkvalificēt uz nonāvēšanu aiz neuzmanības.

• Ar pirmās instances tiesas spriedumu persona atzīta par vainīgu savas 69 gadus vecās mātes, kura cieta no fiziskiem trūkumiem, Krimināllikuma 117. panta 2. un 4. punktā paredzētajā slepkavībā ar netiešu nodomu, ilgstoši (apmēram no plkst. 20 līdz 3 naktī) izdarot daudzus sitienus ar dūrēm un spērienus ar kājām pa galvu, seju, krūšu kurvi, vēdera dobumu, kā arī citām ķermeņa daļām. Cietušajai nodarītie miesas bojājumi, kas lokalizēti galvaskausa, krūšu un vēdera dobumos, kā visi kopā, tā arī katrs atsevišķi pieskaitāmi pie smagiem miesas bojājumiem, kas bīstami dzīvībai un ir tiešā cēloņsakarībā ar nāves iestāšanos apmēram stundas laikā pēc piekaušanas. Apelācijas instances tiesa noziedzīgo nodarījumu pārkvalificēja uz Krimināllikuma 125. panta trešo daļu, norādot, ka nav atspēkotas apsūdzētā liecības, ka viņš nav vēlējies māti nonāvēt, pēc viņas piekaušanas nolicis cietušo uz dīvāna, mazgājis viņai asinis no galvas (no lietas materiāliem gan redzams, ka uzgāzis uz galvas ūdeni no spaiņa), un cietusī vēl bijusi dzīva, ka apsūdzētais mātes piekaušanā nav lietojis nekādus priekšmetus, sišanu viņš pārtraucis pēc savas iniciatīvas, lai gan neviens netraucēja cietušo nogalināt, dzīvībai bīstamie miesas bojājumi katrs atsevišķi nav bijuši par iemeslu cietušās nāvei.

• Neuzmanība pret nāvi konstatēta arī tad, kad cietušo pēc piekaušanas izgrūda pa trešā stāva logu, gan arī tad, kad pēc tiesas atzinuma ticis tīši izdarīts cirtiens ar cirvi kakla rajonā cilvēkam, kurš bija nolicis galvu uz bluķa.

• Savukārt apsūdzētā rīcību, kurš ar nazi izdarījis ne mazāk kā 21 dūrienu kakla, krūšu kurvja un vēdera apvidū, kā arī mugurā un rokās, nodarot krūšu kurvī penetrējošu brūci ar atvērtu pneimotoraksu un vēderā piecas penetrējošas brūces ar zarnu un taukplēves izkrišanu, aknu, liesas, kuņģa, divpadsmitpirkstu zarnas, labās nieres un diafragmas bojājumu, tiesa no slepkavības mēģinājuma pārkvalificēja uz smaga miesas bojājuma tīšu nodarīšanu, jo apsūdzētajam bijusi reāla iespēja cietušo nogalināt, ko viņš neizdarīja.

Visos šajos gadījumos par kvalifikācijas pareizību varētu liecināt noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses analīze, noskaidrojot personas psihiskās darbības intelektuālos un gribas procesus, kam, kā ļāva secināt apkopojuma rezultāti, pietiekama vērība netika veltīta nedz no apsūdzības, nedz no tiesas puses.

[6] Pētot praksi cilvēku tirdzniecības lietās, tika konstatēta neizpratne par šo noziegumu pabeigšanas brīdi, kļūdaina iedzīvošanās nolūka un organizētas grupas izpratne.

• Tā, neskatoties uz to, ka gan Krimināllikuma 1541. pantā, gan 1651. pantā ietvertie nodarījumi konstruēti kā noziegumi ar nošķeltu sastāvu, vairākos gadījumos tie netika atzīti par pabeigtiem vai pat šādas epizodes no apsūdzības tika izslēgtas vispār, motivējot, ka kriminālprocesos minētās personas gan tikušas savervētas nosūtīšanai uz ārvalsti seksuālai izmantošanai, taču operatīvais eksperiments nav veikts līdz galam un šīs personas nekur nosūtītas netika. Šāds arguments ir pretrunā ne tikai ar teorijas atziņām, bet arī neatbilst starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteiktajam, ka cilvēku tirdzniecības gadījumos ir sodāmas visas to definīcijās noteiktās darbības un sodāma ir jebkura šīs ķēdes posma darbība – sākot ar personas sākotnēju vervēšanu, līdz pat brīdim, kad ir sasniegts attiecīgais nodoms vai rezultāts – upura personas vai darba ekspluatācija. Par kļūdainu šādu kvalifikācijas risinājumu atzina arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments savā 2005. gada 16. februāra lēmumā Nr. SKK-48/05.

• Krimināllikuma 1651 . panta otrajā daļā atbildība ir pastiprināta par personas nosūtīšanu seksuālai izmantošanai iedzīvošanās nolūkā, proti, nolūkā gūt jebkādu materiālu labumu sev vai citai personai, iedzīvoties uz nosūtītās personas seksuālās izmantošanas rēķina, kas praksē izpaudās kā vienošanās par samaksu par savervēto personu piegādāšanu un striktu nosacījumu izvirzīšana savervētajām personām par nopelnītā daļas atdošanu. Taču, arī konstatējot vēlmi iedzīvoties noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas rezultātā, iedzīvošanās nolūks nereti no apsūdzības tika izslēgts tāpēc vien, ka šis mērķis netika sasniegts vai tā īstenošanās netika pierādīta, lai arī iedzīvošanās nolūka esamība nebūt obligāti nav saistāma arī ar reālu labumu iegūšanu.

• Vairumā analizēto kriminālprocesu cilvēku tirdzniecības noziegumi sākotnēji kvalificēti kā izdarīti organizētā grupā, taču tālākajā procesa gaitā šī kvalificējošā pazīme no apsūdzības izslēgta vai nu pirmās instances, vai apelācijas instances tiesā, argumentējot, ka nav noskaidrotas visas grupā iesaistījušās personas, nav precizēti apstākļi, kādos šīs personas apvienojušās, vienojušās par kopīgu noziegumu izdarīšanu un kā sadalījušas pienākumus. Un, lai arī šāda kļūdaina organizētas grupas izpratne bija konstatēta jau pētot tiesu praksi 2005. gadā, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentam uz to bija jānorāda arī vairākos vēlāk pieņemtajos lēmumos. Tā, piemēram, 2006. gada 12. janvāra lēmumā lietā Nr. SKK01-0020/06 ietverta norāde, ka par vienošanos un pienākumu sadales faktu var liecināt ne tikai personu liecības vai tamlīdzīgi pierādījumi, bet arī apsūdzēto konkrēta saskaņota rīcība, savukārt 2007. gada 18. jūnija lēmumā Nr. SKK-0333/07 Senāta Krimināllietu departaments, noraidot apsūdzētā un viņa aizstāvja kasācijas sūdzības, norādīja, ka „nodarījuma atzīšanu par izdarītu organizētā grupā nevar ietekmēt tas apstāklis, ka visi grupas dalībnieki nebija tieši savstarpējā sarunā vienojušies par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kā arī tas, ka nav izdevies noskaidrot precīzas ziņas par ārzemēs esošo grupas dalībnieku personību un saukt tos pie kriminālatbildības. Būtiski ir konstatēt, ka katrs grupas dalībnieks, veicot savus pienākumus kopīgo darbību ķēdē, ir apzinājies, ka bez viņa darbojas vēl arī citas personas, kuras, pildot tām uzdotos pienākumus, sekmē kopīga nozieguma izdarīšanu.” Uz atšķirību starp cilvēku tirdzniecības izdarīšanu organizētā grupā un personu grupā pēc iepriekšējas vienošanās norādīts arī Senāta Krimināllietu departamenta 2007. gada 9. februāra lēmumā lietā Nr. SKK-4/2007.

• Un vēl viena, manuprāt, visai interesanta piezīme, runājot par cilvēku tirdzniecības noziegumu izdarīšanu organizētā grupā. Sākotnēji Krimināllikuma 21. pantā, definējot organizētu grupu, tika norādīts uz šādas apvienības stabilitāti, taču ar 2002. gada 25. aprīļa likumu, kas stājās spēkā 2002. gada 23. maijā, norāde uz stabilitāti kā organizētas grupas pazīmi tika izslēgta. Taču, neraugoties uz to, vēl 2006. gadā norāde uz šo organizētas grupas pazīmi sastopama apsūdzībā, apsūdzētie un viņu aizstāvji, apstrīdot nodarījuma kvalifikāciju, norāda uz nepieciešamību konstatēt, ka organizēta grupa ir bijusi stabila apvienība, ir arī tiesas nolēmumi, kuros kvalificējošā pazīme – organizēta grupa - no apsūdzības izslēgta, motivējot, ka starp apsūdzētajiem nebija radīta stabila apvienība noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai, bet starp viņiem pastāvēja noruna viena konkrēta nozieguma izdarīšanā, ko nevar vērtēt kā stabilu apvienību, kuru varētu kvalificēt kā organizētu grupu Krimināllikuma izpratnē. Kādā kriminālprocesā aizstāve 2006. gada nogalē „aizcīnījās” pat līdz kasācijas instancei, pamatojot, ka nav pierādīta grupas stabilitāte, lai arī Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 2006. gada 12. janvārī lietā Nr. SKK01-0020/06 analoģisku apsūdzētā un viņa aizstāvja kasācijas sūdzību noraidīja, norādot, ka organizētas grupas esamība jau sen kā vairs nav saistāma ar tādu pazīmi kā stabila apvienība.

[7] Savukārt prakses apkopojums par Krimināllikuma 160. un 162. panta piemērošanu praksē parādīja atšķirīgu šo noziedzīgo nodarījumu pamatsastāva un kvalificējošo pazīmju izpratni, konkrēti, nodalot vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā un pavešanu netiklībā, kā arī norobežojot turpinātu un atkārtotu noziedzīgu nodarījumu.

Tā, piemēram, izslēdzot no apsūdzības norādi uz atkārtotību izvarošanas, dzimumtieksmes apmierināšanas pretdabiskā veidā, netiklu darbību izdarīšanas gadījumā, tika norādīts, ka darbības veiktas ar vienu un to pašu personu vairākkārtīgi, tas noticis dzīvesvietā vai tās apkārtnē, laika ziņā starp darbībām nav bijis ilgstošs pārtraukums, jo tās, kā norādīts jau konkrētā kriminālprocesā, veiktas vidēji reizi nedēļā, līdz ar to atzīstams, ka izdarīts turpināts noziedzīgs nodarījums. Šajā gadījumā apsūdzētais ar šo sākumā mazgadīgo, pēc tam jau nepilngadīgo sievas meitu, lietojot draudus, izdarījis dzimumaktus un dzimumtieksmes apmierināšanu pretdabiskā veidā aptuveni divus ar pusi gadus.

[8] Šogad publiskotajā apkopojumā par tiesu praksi krimināllietās par slepkavībām tāpat var atrast daudz interesantu kvalifikācijas risinājumu, kas ir vismaz diskutabli, ja ne kļūdaini.

Minēšu vienu piemēru, cik garš bija ceļš līdz patiesības noskaidrošanai. Persona apsūdzēta Krimināllikuma 116. pantā paredzētās slepkavības izdarīšanā, jo strīda laikā, būdama dusmīga uz cietušo, nonāvējusi viņu, vairākas reizes iecērtot ar cirvi. Tiesa nodarījumā saskatīja stipra psihiska uzbudinājuma pazīmes un nodarījumu pārkvalificēja uz Krimināllikuma 120. pantu, kam sekoja prokurora protests, ka tiesa esot paplašinājusi savu kompetenci, jo kriminālprocesā neesot bijusi noteikta tiesu psiholoģiskā ekspertīze. Nebija jau arī eksperta atzinuma par šāda fizioloģiskā afekta esamību, tikai laikam vietā jautājums – kam tad tāda ekspertīze bija jānosaka? To izdarīja apelācijas instances tiesa, un no ekspertīzes atzinuma izrietēja, ka apsūdzētais slepkavības izdarīšanas laikā nav atradies stipra psihiska uzbudinājuma stāvoklī, taču viņš nav spējis apzināties savu rīcību un to vadīt, tāpēc gala rezultātā tika atzīts par nepieskaitāmu.

• Vēl viena fabula – apsūdzētā bez citu personu klātbūtnes dzemdēja savā dzīvesvietā meitu, ielika bērnu kartona kastē un paslēpa mājas pagrabā, bet pēc dažām dienām aiznesa uz mežu un apraka. Varat minēt, kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanā šī sieviete tika apsūdzēta un ar tiesas spriedumu atzīta par vainīgu. Gribētos teikt – domādams neizdomāsi: apzināti atstāja bez palīdzības personu, kura atrodas dzīvībai bīstamā stāvoklī un kurai nav iespējas saglabāt sevi mazgadības dēļ, ja vainīgajam bijusi iespēja sniegt palīdzību un bijis pienākums rūpēties par viņu. Labākajā gadījumā, pieņemot, ka apsūdzētā šo noziegumu izdarījusi dzemdību izraisītā psihiskā un fizioloģiskā stāvokļa ietekmē, varētu runāt par Krimināllikuma 119. pantu, ja ne – 117. panta 2. punkts, taču gan tiesai, gan visiem procesa dalībniekiem jau viss tāpat bija skaidrs, tāpēc tika nolemts neizdarīt pierādījumu pārbaudi tiesas izmeklēšanā.

[9] Ne mazāk būtiska ir arī Krimināllikuma Vispārīgās daļas normu vienveidīga piemērošana, un te es galvenokārt domāju par soda noteikšanu, ievērojot Krimināllikuma 46. panta otrajā daļā norādītos vispārīgos principus. Ja noziedzīga nodarījuma kvalifikācijas procesā patiešām var rasties zināmas grūtības, tad attiecībā uz soda noteikšanu likumdevējs ir izteicis striktas prasības – izvērtēt izdarītā noziedzīgā nodarījuma raksturu un radīto kaitējumu, vainīgā personību, atbildību mīkstinošos un pastiprinošos apstākļus, tādējādi nodrošinot gan soda likumīgumu, gan arī tā individualizāciju. Konkrētus priekšrakstus satur arī Krimināllikuma 49. un 55. pants.

[10] Pētītajos tiesu nolēmumos, pieļauju, arī visos pārējos, sākot sadaļu par soda noteikšanu, izdarīta atsauce uz Krimināllikuma 46. panta otro daļu un norādīts, ka tiek ņemti vērā tajā ietvertie apstākļi. Bieži vien atrodama arī piebilde, ka soda veida un mēra noteikšanā tiesai jābūt stingri individuālai. Tiktāl viss ir pareizi un likumam atbilstoši, bet ar likumā noteikto apstākļu izvērtēšanu un soda individualizāciju tā ir, kā ir, un to apstiprina veiktie prakses apkopojumi dažādu kategoriju krimināllietās, kuros vienmēr ir arī sadaļa par sodu un attiecīgie secinājumi kopsavilkumā. Taču, lai neatkārtotu jau zināmos gadījumus, paņemšu dažus „svaigākus” piemērus, kas nodoti manā rīcībā patlaban notiekošā apkopojuma ietvaros.

[11] Izanalizēju 14 nolēmumus kriminālprocesos, kuros personas apsūdzētas Krimināllikuma 260. panta otrajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā, kur noteikta atbildība gan gadījumos, kad ceļu satiksmes noteikumu vai transportlīdzekļu ekspluatācijas noteikumu pārkāpšanas rezultātā cietušajam nodarīti smagi miesas bojājumi, gan arī iestājusies cietušā nāve, pie tam neatkarīgi no cietušo skaita, un līdz ar to, kā šķiet loģiski, būtiskai nozīmei pie soda noteikšanas vajadzētu būt nodarītajam kaitējumam. Un šoreiz pat ne par to, ka 13 gadījumos no 14 noteikts nosacīts sods, kas nepārsteidz, jo tieši tāda pati aina bija arī dažus gadus atpakaļ veiktajā pētījumā, bet par to, ka nedz noziedzīgā nodarījuma raksturs, proti, pieļauto priekšrakstu pārkāpuma raksturs, nedz personai nodarītais kaitējums un cietušo skaits soda noteikšanu būtiski neietekmēja. Salīdzinājumam daži piemēri:

• nodarīts smags miesas bojājums – brīvības atņemšana uz vienu gadu ar pārbaudes laiku uz vienu gadu, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz vienu gadu. Par atbildību mīkstinošu apstākli atzīta savas vainas atzīšana un izdarītā nožēlošana, atbildību pastiprinoši apstākļi nav konstatēti, ņemta vērā vainīgās personība, tas, ka viņa agrāk nav tiesāta;

• izraisīta cietušā nāve – brīvības atņemšana uz vienu gadu ar pārbaudes laiku uz vienu gadu, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz pieciem gadiem. Atbildību mīkstinoši un pastiprinoši apstākļi nav konstatēti, no darba vietas raksturota pozitīvi, mācās. Trīs dienas pēc šā satiksmes negadījuma atkal pieļāvusi noteikumu pārkāpumus. Apelācijas instances tiesa, gan atzīstot, ka apsūdzētajai ir izveidojusies raksturīga tieksme ignorēt Ceļu satiksmes noteikumus, transportlīdzekļa vadīšanas tiesības atņēma uz trim gadiem, norādot, ka konstatējusi divus atbildību mīkstinošus apstākļus – vainas atzīšanu un izdarītā nožēlu, pirmās instances tiesas noteiktā materiālā kaitējuma kompensāciju;

• pieci cietušie, diviem nodarīti smagi, trim vidēja smaguma miesas bojājumi - brīvības atņemšana uz trim gadiem ar pārbaudes laiku uz trim gadiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz diviem gadiem. Mīkstinošais apstāklis – savu vainu atzina un nožēloja, atbildību pastiprinoši apstākļi nav konstatēti, agrāk nav tiesāts, oficiāli nestrādā, neprecējies, ar vidējo izglītību, apgādājamo personu nav;

• viens cietušais gājis bojā, diviem nodarīti vidēja smaguma miesas bojājumi – brīvības atņemšana uz trim gadiem ar pārbaudes laiku uz trim gadiem, atņemot transportlīdzekļa vadīšanas tiesības uz trim gadiem. Pēc tiesas atzinuma rupji pārkāpa Ceļu satiksmes noteikumus, savu vainu atzina daļēji, par atbildību mīkstinošu apstāklis atzīts tas, ka labprātīgi atlīdzinājis daļu nodarīto zaudējumu, atbildību pastiprinoši apstākļi nav konstatēti, agrāk nav tiesāts, no darba vietas raksturots pozitīvi;

• 14 cietušie – viens gājis bojā, četriem nodarīti smagi, diviem vidēja smaguma un septiņiem viegli miesas bojājumi. Brīvības atņemšana uz četriem gadiem ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem bez transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanas, jo darbs esot saistīts ar transportlīdzekļu vadīšanu. Atzīstams par agrāk nesodītu, raksturots pozitīvi, atbildību mīkstinošais apstāklis – vaļsirdīgi atzinies un nožēlojis izdarīto. Un seko īsti nesaprotams rezumē – ievērojot to, ka izdarītā noziedzīgā nodarījuma rezultātā cietušas vairākas personas, pie tam iestājušās smagākās sekas – cilvēka nāve, kā arī vairākas personas guvušas smagus miesas bojājumus, sods nosakāms tuvāk sankcijas minimālajām robežām.

• Diez vai vajag atgādināt, ka Krimināllikuma 260. panta otrajā daļā sankcija ir brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem.

[12] reizēm vienkārši var apbrīnot tiesas bezgalīgo pārliecību par to, ka apsūdzētais turpmāk būs likumpaklausīgs un nosacīta soda gadījumā neizdarīs likumpārkāpumus, kas ir obligāts nosacījums Krimināllikuma 55. panta piemērošanai. Tā kāds apsūdzētais huligānisko darbību laikā vispirms piekāva divus valsts policijas apvienības „Apsardze” inspektorus, nodarot vieglus miesas bojājumus ar un bez veselības traucējuma, tad nakts vidū ieradās kādas paziņas dzīvoklī, pārbiedēja divus mazgadīgus bērnus un piekāva cietušo, nodarot viņai vidēja smaguma miesas bojājumus. Atzīstot, ka apsūdzētais izdarījis Krimināllikuma 231. panta otrajā daļā paredzēto huligānismu, kas saistīts ar miesas bojājumu nodarīšanu un pretošanos varas pārstāvjiem, tiesa noteica brīvības atņemšanu uz diviem gadiem ar pārbaudes laiku uz diviem gadiem, jo guvusi pārliecību, ka viņš turpmāk jaunus likumpārkāpumus neizdarīs, lai arī turpat norādīts, ka apsūdzētais savu vainu neatzina, divreiz sodīts par analoģiskiem noziegumiem saskaņā ar Krimināllikuma 231. panta otro daļu, savu vainu neatzina arī iepriekšējo noziegumu izdarīšanā, kas liecina par viņa attieksmi par nodarījumu, sodāmība nav dzēsta. Atbildību mīkstinoši apstākļi netika konstatēti, atbildību pastiprināja noziedzīgā nodarījuma izdarīšana alkohola ietekmē un noziedzīgu nodarījumu recidīvs. Pie soda noteikšanas tika ņemts vērā patreizējais veselības stāvoklis, pozitīvais raksturojums, ka pēc nozieguma izdarīšanas pagājis ilgs laiks (gads un pieci mēneši) un jaunus likumpārkāpumus viņš nav izdarījis, viņa apgādībā ir mazgadīgs bērns.

[13] Man ir vēl gana daudz interesantu piemēru, ar kuriem varētu ilustrēt gan patiešām kļūdainu izpratni par krimināltiesību jautājumiem, gan arī, atļaušos teikt, teorētisko un prakses nostādņu nezināšanu vai pat ignorēšanu. Taču arī jau minētais dod pamatu secinājumam, ka ir nepieciešams plašāk aktualizēt gan Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumus, kas ir svarīgi ikvienā kriminālprocesā, gan arī Sevišķās daļas jautājumus, īpaši akcentējot konstatētos un iespējamos kvalifikācijas problēmjautājumus un to pareizus risinājumus. Un tāpēc galvenais jautājums – kādā veidā un kā to labāk realizēt?

[14] Meklējot atbildi uz šo jautājumu, publikācijās tika norādīts gan uz Augstākās tiesas vadošo lomu šajā jautājumā, gan uz to, ka, sekojot kontinentālās Eiropas tiesību lokam, priekšroka dodama judikatūrai un tiesību doktrīnai. Domājams, ka minētais neizslēdz viens otru, bet gan, tieši otrādi, veiksmīgi apvienojot visus iespējamos variantus, varētu tuvoties mērķim – likuma normu vienotas izpratnes veidošanai un vienveidīgai to piemērošanai. It īpaši tas būtu svarīgi šobrīd, kad, atsakoties no jau pieņemtās un labi pārbaudītās likuma normu interpretācijas metodes, kad vēl jaunās formas ir tikai tapšanas stadijā, šajā procesā, manuprāt, ir iestājies zināms vakuums.

[15] Kā zināms, līdz izmaiņām likuma „Par tiesu varu” 49. panta otrajā daļā skaidrojumus par Krimināllikuma normu piemērošanas jautājumiem noteiktās lietu kategorijās vai par likuma atsevišķu normu piemērošanu ietvēra Augstākās tiesas plēnuma lēmumi, kuri saturēja gan tiesu prakses vispārinājumus, gan teorētiskās atziņas. Taču pēdējais plēnuma lēmums, kurā bija skaidrota likuma piemērošana krimināllietās par svešas mantas nolaupīšanu, pieņemts 2001. gada 14. decembrī, lai arī likuma aktuālajā redakcijā tā 49. panta otrajā daļā vēl arvien ir ierakstīts, ka plēnums apspriež aktuālus tiesību normu interpretācijas jautājumus.

[16] Neapšaubāmi, ka labs risinājums likuma normu vienotas izpratnes veidošanai un vienveidīgai to piemērošanai praksē ir judikatūras datu bāzes izveidošana, taču tam ir nepieciešami vairāki priekšnosacījumi un, pirmkārt, jau ilgāks laika posms, cilvēku un arī finanšu resursi. Pateicoties Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas vadītājas un vienīgās konsultantes, kuras pienākumos tas ietilpst, pūlēm, šis darbs pamazām tiek virzīts uz priekšu. Attiecībā uz krimināltiesību jautājumiem ir aptuveni pusotra simta nolēmumu, kas šajā datu bāzē ir ievietoti, sistematizējot Senāta Krimināllietu departamenta lēmumus. Taču ne jau visi kriminālprocesi iziet caur senatoru rokām, un, kā rāda iepazīšanās ar apelācijas instances tiesas un arī pirmās instances tiesas nolēmumiem, tajos var atrast daudz pamatotu un labi argumentētu vērā ņemamu atziņu, kas tāpat pēc attiecīgas izvērtēšanas varētu rast savu vietu šajā datu bāzē. Tāpēc, manuprāt, te ir vēl daudz darāmā, lai šāda datu bāze tiešām kalpotu kā tiesību avots.

[17] Otrkārt, nepieciešams, lai likumdevējs mūsu valsts judikatūru krimināllietās atzīst par tiesību avotu un uzliek par pienākumu to ievērot. Šodien Kriminālprocesa likuma 2. panta otrajā daļā, atšķirībā no Civilprocesa likuma 5. panta sestās daļas, kur noteikts, ka, piemērojot tiesību normas, tiesa ņem vērā judikatūru, ir tikai norāde, ka, piemērojot Eiropas Savienības (Kopienu) tiesību normu, ņem vērā Eiropas Kopienu tiesas judikatūru, bet Latvijas Republikas tiesību normu piemērošanā ievēro Satversmes tiesas spriedumā sniegto attiecīgās normas interpretāciju. Domājams, ka arī Kriminālprocesa likumā būtu jābūt obligātai norādei attiecībā uz valsts tiesu judikatūru, un nevis, ka to ņem vērā, bet gan, ka ievēro. Domājams, ka tas novērstu vai vismaz ievērojami mazinātu gadījumus, kad, neskatoties uz Senāta Krimināllietu departamenta lēmumiem par konkrētu jautājumu risināšanu, tiesās tiek pieļautas arvien tās pašas neprecizitātes vai kļūdas, kā tas, piemēram, bija vērojams jautājumā par organizētas grupas izpratni, Krimināllikuma 160. un 162. pantā ietverto noziedzīgo nodarījumu sastāva pazīmēm, atbildību mīkstinošu apstākļu saturu, morālā kaitējuma kompensāciju Krimināllikuma 260. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas un vairākos citos gadījumos, kad kasācijas instance bija spiesta vairākkārt atgādināt jau iepriekš pieņemtos nolēmumus šajos jautājumos un nostiprinājušos tiesu praksi.

[18] Treškārt, pēc mana ieskata, pienākums ievērot judikatūras atziņas krimināltiesību un kriminālprocesa jomā nav attiecināms tikai uz tiesu, kā tas ir fiksēts Civilprocesa kodeksā, bet gan uz ikvienu procesa virzītāju. Tas izriet no nepieciešamības nodrošināt tādu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, kriminālvajāšanas un krimināllietu iztiesāšanas kārtību, kas nodrošina efektīvu Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu. Tēlaini varētu teikt, ka sekmīga šā mērķa sasniegšana ir iespējama tikai saskaņotā komandā, kur visi spēlē pēc vieniem noteikumiem, un apspriežamajā gadījumā tā ir vienāda materiālo normu interpretācija, kas tad arī nodrošinās vienveidīgu to piemērošanu.

[19] Taču domājams, ka, pakāpeniski veidojot judikatūras datu bāzi, būtu plašāk izmantojamas ar likuma „Par tiesu varu” 49. un 491. pantu piešķirtās Krimināllikuma normu interpretācijas iespējas, un tas būtu darāms uz tiesu prakses izpētes bāzes. Būdama iesaistīta šajā izpētes procesā, varu droši apgalvot, ka tas, lai arī varbūt ne tik ātri, kā gribētos, dod savu pozitīvo efektu. Nodarījuma juridiskais izvērtējums kļūst pareizāks, tiesu nolēmumi ar katru gadu ir labāk motivēti, satur attiecīgo noziedzīgo nodarījumu sastāva analīzi, vairāk tiek izmantoti Senāta Krimināllietu departamenta atzinumi, lai gan atsauces tieši uz judikatūru kā tādu galvenokārt ir paša departamenta lēmumos. Iespējams, lai arī tas ir Augstākās tiesas ziņā, plašāk varētu izmantot Tiesu palātas un Senāta Krimināllietu departamenta kopsapulcei dotās tiesības apspriest aktuālus krimināltiesību normu interpretācijas jautājumus, lai nodrošinātu vienveidību tiesību normu piemērošanā, kā tas līdz šim ir darīts trijos gadījumos.

[20] Manuprāt, pozitīvu rezultātu dotu arī prakses apkopojumu un uz to pamata pieņemto lēmumu apspriešana ar kriminālprocesa virzītājiem, iespējams, pieaicinot arī aizstāvjus, lai koleģiāli apspriestu aktuālos jautājumus, šo materiālu izmantošana kopējā mācību procesā.

[21] Runājot par tiesību doktrīnu. Cik nu mums Latvijā ir to rakstošo juristu, viņi cenšas izstrādāt teorētiskās atziņas, kas lielākajā vairumā arī sakrīt ar prakses nostādnēm. Taču ne jau es izdomāju, ka teorija bez prakses ir nedzīva, un te ir jautājums par to, kādas ir iespējas iepazīties ar prakses materiāliem. Protams, veiktie apkopojumi tiek publiskoti un tiek arī izmantoti, taču tas ir daudz par maz, jo ne jau visi jautājumi tiek pētīti, it īpaši ņemot vērā arvien mazākas iespējas to darīt. Pieeja Tiesu informācijas sistēmai diemžēl ir liegta ne tikai, lai sistēmā ievietotos materiālus izmantotu, veidojot publikācijas, bet arī lai izmantotu mācību procesā pat Tiesnešu mācības centrā. Personīgi man tika „iedots kurvītis”, lai arī mācību centrs lūdza tādu pieeju, lai sagatavotos nodarbībām par konkrētiem krimināltiesību jautājumiem. Nezinu, vai esmu tik neuzticama, vai arī nepatikusi kāda šerpāka publikācija, grūti spriest, taču biju spiesta atteikt nodarbības, jo bez prakses pārzināšanas nevar iet pie tiesnešiem, bet teoriju viņi māk izlasīt paši. Nedomāju, ka bez prakses materiāliem var iet arī auditorijā pie studentiem, ja man, piemēram, ar maģistrantiem jārunā par noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijas problēmām. Tas ir kurss, kur nevar atkārtot iepriekšējos gados identificētās problēmas, ir jāpārzina esošā situācija, bez tā saruna nebūs pilnīga un gala rezultātā tas negatīvi ietekmē arī topošo praktiķu zināšanu līmeni.

[22] Pēdējais, par ko gribēju runāt, ir jautājums par tiesisko regulējumu vai pareizāk par tāda neesamību, kā tiesai rīkoties gadījumā, ja tā nepiekrīt apsūdzībai un nodarījumā saskata smagāka noziedzīga nodarījuma pazīmes salīdzinājumā ar inkriminēto. Kriminālprocesa likuma 514. panta pirmās daļas 2. punktā noteikts, ka apspriedes laikā tiesa apspriežu istabā lemj, kurā Krimināllikuma pantā, tā daļā, punktā noziedzīgais nodarījums paredzēts. Pieņemsim, ka manis minētajā piemērā par to jaundzimušo, kuru pēc piedzimšanas ielika kastē un atstāja pagrabā nomirt, tiesa tomēr būtu saskatījusi slepkavību, bet apsūdzība pastāvētu uz atstāšanu bez palīdzības. Notiesāšanas gadījumā spriedums būs nelikumīgs, taču arī likumu par smagāku noziedzīgu nodarījumu tiesa piemērot nedrīkst. Vienā spriedumā es lasīju apmēram tā – te nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva, taču prokurors nepiekrīt pārkvalificēt uz smagāku, tāpēc jānotiesā tā, kā norādīts apsūdzībā. Arī apelācijas instances tiesa nevarēs piemērot likumu par smagāku noziedzīgu nodarījumu, ja to nebūs lūdzis prokurors savā protestā vai cietušais savā sūdzībā, vai ja prokurors cietušā sūdzību neatbalsta. Līdz kasācijas instancei šādi nolēmumi parasti nemaz nenonāk, taču arī tā nolēmumu tiesiskumu pārbauda tikai tādā gadījumā, ja kasācijas sūdzībā vai protestā izteiktā prasība pamatota ar Krimināllikuma pārkāpumu vai Kriminālprocesa likuma būtisku pārkāpumu (573. pants), pat saskatot acīmredzami kļūdainu nodarījuma kvalifikāciju vai neadekvātu sodu.

[23] Ja jau likumdevējs ir deklarējis, ka, izņemot likumā noteiktos gadījumus, kad var tikt sastādīts priekšraksts par sodu, personu atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un uzlikt kriminālsodu var tikai tiesa ar savu spriedumu un saskaņā ar likumu, tad likumdevējam šāda iespēja arī jānodrošina.