2014.gada judikatūras kopsavilkums Augstākās tiesas departamentu nolēmumu krājumā

IEVADS

Pateicoties Tieslietu ministrijas un „Latvijas Vēstneša” atbalstam, Augstākā tiesa turpina juridiski nozīmīgāko kasācijas instances nolēmumu krājumu izdošanas tradīciju. Augstākās tiesas departamentu 2014.gada spriedumu un lēmumu krājums ir sagatavošanas procesā un, iespējams, pie lasītāja nonāks jau pirmajā pusgadā.

Grāmatas ievadā Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs norāda: „Tiesu nolēmumiem kļūstot aizvien pieejamākiem elektroniski, nereti izskan viedoklis, ka drukāta izdevuma izdošana vairs nav lietderīga. Tāpat tika domāts, vai līdz ar Senāta nosaukuma zaudēšanu kasācijas instancei nemainīt arī šī izdevuma saturu un formu. Nonācām pie atziņas, ka saglabājama vēsturiskā un pasaulē atzītā tradīcija periodiski izdot Augstāko tiesu nozīmīgāko spriedumu un lēmumu krājumus”.

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem šajā krājumā diemžēl vairs nav atrodams Senāta vārds. Tas Augstākajai tiesai līdz ar grozījumiem likumā „Par tiesu varu” no 2014.gada 1.janvāra ir atņemts. Atšķirīgs ir arī krājuma apjoms. Ņemot vērā, ka iepriekšējos gados Senāta nolēmumu krājums ar gandrīz 1500 lappusēm sasniedza poligrāfiski kritisko robežu, nācās daudz stingrāk veikt nolēmumu atlasi, lai no 3112 aizvadītajā gadā kasācijas instancē pieņemtajiem spriedumiem un lēmumiem krājumā iekļautu tikai 75 nolēmumus – 25 pašus vērtīgākos no katra departamenta. Krājuma vērtību palielina arī publicēto nolēmumu rādītāji  – jēdzienu alfabētiskais rādītājs, tiesību aktu rādītājs, tēžu rādītājs, judikatūras, tiesu prakses un citu avotu rādītāji, uz kuriem publicētajos nolēmumos dotas atsauces.

Publicējam Augstākās tiesas departamentu nolēmumu krājuma visu departamentu nodaļu anotācijas, kas dos ieskatu 2014.gada judikatūras nozīmīgākajās tendencēs.

ADMINISTRATĪVO LIETU DEPARTAMENTA NOLĒMUMU DAĻAS ANOTĀCIJA

1. Krājumā ietverti 25 Administratīvo lietu departamenta nolēmumi, kas iedalīti četrās nodaļās:
   1) spriedumi lietās, kuras Augstākā tiesa izskata kā pirmās instances tiesa;
   2) spriedumi lietās par Valsts ieņēmumu dienesta lēmumiem nodokļu administrēšanas jautājumos;
   3) spriedumi citās lietās;
   4) tiesas lēmumi. 

2. 2014.gadā Augstākā tiesa kā pirmās instances tiesa izskatīja vairākas lietas, kuras skar arī konstitucionālo tiesību jautājumus.
   
   Vienā no šīm lietām (Nr.SA-1/2014) Augstākā tiesa izvērsti skaidroja valsts nepārtrauktības doktrīnas saturu un tās konstitucionālo statusu. Lieta bija ierosināta par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, ar kuru atteikts nodot parakstu vākšanai likuma ierosināšanai likumprojektu „Grozījumi Pilsonības likumā”. Likumprojekts paredzēja automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu tiem bijušās Padomju Sociālistisko Republiku Savienības pilsoņiem, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības (tā sauktajiem nepilsoņiem). Augstākā tiesa spriedumā pamatoja, ka šāda automātiska pilsonības piešķiršana nav savienojama ar konstitucionāli tiesisko Latvijas valsts nepārtrauktības principu.
   
   Arī lieta Nr.SA-3/2014 bija ierosināta par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu saistībā ar iesniegto likumprojektu. Biedrība „Par latu, pret eiro” lūdza uzlikt Centrālajai vēlēšanu komisijai pienākumu reģistrēt biedrības izstrādāto likumprojektu, kas paredzēja papildināt Latvijas Republikas Satversmes 4.pantu ar jaunu trešo teikumu šādā redakcijā: „Latvijas nacionālās naudas vienība ir lats.” Centrālā vēlēšanu komisija likumprojektu bija atteikusi reģistrēt, norādot, ka tas pēc satura nav pilnībā izstrādāts. Augstākā tiesa lietā sniedza Latvijas Republikas Satversmes 78.pantā ietvertā jēdziena „pilnīgi izstrādāts” interpretāciju.
   
   Lietā Nr.SA-5/2014 Augstākā tiesa izskatīja pieteikumu par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu, ar kuru apstiprināti 12.Saeimas vēlēšanu rezultāti. Šī nebija pirmā lieta, kurā Augstākā tiesa vērtēja vēlēšanu norises tiesiskumu. Taču, balstoties arī iepriekšējos spriedumos izteiktajās atziņās, Augstākā tiesa būtiski attīstīja judikatūru jautājumā par šāda veida lietu izskatīšanu tiesā. Tostarp Augstākā tiesa pamatoja no Latvijas Republikas Satversmes 1.panta izrietošo tiesas kompetenci lemt par vēlēšanu rezultātu tiesiskumu pēc būtības.

3. Nodokļu lietas ir viena no skaitliski lielākajām lietu kategorijām administratīvajās tiesās. No šīs kategorijas lietām šā gada nolēmumu krājumā ievietoti seši spriedumi. Divi no tiem attiecas uz muitas maksājumu noteikšanu. Spriedumā lietā Nr.SKA-2/2014 vērtēta muitas deklarācijā iekļauto preču daļējas pārbaudes rezultātu attiecināšana uz agrākās muitas deklarācijās iekļautām precēm; šajā lietā Augstākā tiesa bija vērsusies ar prejudiciāliem jautājumiem Eiropas Savienības Tiesā, un spriedums balstīts Eiropas Savienības Tiesas atbildēs uz prejudiciālajiem jautājumiem. Spriedumā lietā Nr.SKA-41/2014 Augstākā tiesa mainījusi judikatūru attiecībā uz nodokļu maksātāja pienākumu maksāt nokavējuma naudu muitas parāda gadījumā. Augstākā tiesa atzinusi, ka pienākums maksāt nokavējuma naudu izriet no nacionālajām – likuma „Par nodokļiem un nodevām” – normām, atkāpjoties no iepriekš izteiktās atziņas, ka nokavējuma naudas aprēķināšanu muitas parāda gadījumā regulē vienīgi Eiropas Savienības tiesību normas.
   
   Sava nekustamā īpašuma pārdošanas nošķiršanu no saimnieciskās darbības iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķināšanas kontekstā Augstākā tiesa padziļināti skaidrojusi spriedumā lietā Nr.SKA-25/2014. Spriedumā lietā Nr.SKA-80/2014 Augstākā tiesa skaidrojusi, kā nosakāms, vai personas ir uzskatāmas par saistītām un vai personai ir izšķiroša ietekme kapitālsabiedrībā. Šis vērtējums ir izdarīts kontekstā ar tiesisko regulējumu, kas paredz ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamā ienākuma korekciju gadījumā, ja uzņēmums preces par cenām, kas ir zemākas par tirgus cenām, pārdod ar uzņēmumu saistītām personām.
   
   Spriedumā lietā Nr.SKA-495/2014 norādīts, ka nodokļu soda naudas noteikšanā piemērojami krimināltiesību principi. Tādējādi iestādei, piemērojot sodu par nodokļu likumu prasību pārkāpumiem, ir jāpiemēro tā soda apmēru nosakošā norma, kura bija spēkā pārkāpuma izdarīšanas laikā, ja vien jaunā tiesību norma nav privātpersonai labvēlīgāka. Taču nepieciešamība piemērot jauno, labvēlīgāko tiesību normu neattiecas uz administratīvo tiesu, jo tiesa vērtē iestādes piemērotās soda naudas pamatotību, nevis pati to piemēro.
   
   Spriedums lietā Nr.SKA-34/2014 ir vienīgais Administratīvo lietu departamenta 2014.gada spriedums, kuram pievienotas tiesneša atsevišķās domas. Spriedumā vērtēta, pirmkārt, pievienotās vērtības nodokļa 0% likmes piemērošana pēc preču izlaišanas brīvam apgrozījumam, otrkārt, vērtēts, vai iestāde var veikt jaunu nodokļu auditu, ja iepriekš veiktā audita atzinumu ir atzinusi par spēkā neesošu. Tieši šajā otrajā jautājumā ir izteiktas tiesneša Jāņa Neimaņa atsevišķās domas.

4. Citi krājumā ietvertie spriedumi, kopskaitā 11, attiecas uz dažādām lietu kategorijām.
   
   Trīs spriedumi saistīti ar konkurences lietām. Spriedumā lietā Nr.SKA-13/2014 skaidroti priekšnoteikumi lietas ierosināšanai Konkurences padomē uz iesnieguma pamata. Spriedumā lietā Nr.SKA-51/2014 pamatots, ka administratīvais akts (tostarp administratīvajā aktā ietverts nosacījums), ja adresāts to likumā paredzētajā termiņā neapstrīd, kļūst neapstrīdams. Savukārt administratīvā akta neapstrīdamība nozīmē, ka tas var būt pamats jauna administratīvā akta izdošanai, un adresāts vairs nevar iebilst pret tā tiesību ierobežojumu, ciktāl tas balstīts jau par neapstrīdamu kļuvušajā administratīvajā aktā. Spriedumā lietā Nr.SKA-333/2014, skarot gan konkurences, gan publisko iepirkumu jomu, pamatots, ka personu vispārējās tiesības izveidot pilnsabiedrību kopīgai dalībai publiskajos iepirkumos neatceļ konkurences tiesību normu par aizliegtām vienošanām piemērošanu.
   
   Vēl divi krājumā ietvertie spriedumi skar publisko iepirkumu jomu. Spriedumā lietā Nr.SKA-79/2014 Augstākā tiesa analizējusi priekšnoteikumus, kuru pastāvēšanas gadījumā publiskā persona ir tiesīga nerīkot iepirkuma procedūru, bet nodrošināt pakalpojuma sniegšanu saviem spēkiem. Minētajā spriedumā Augstākā tiesa arī atkāpusies no savas iepriekš izteiktās atziņas, ka iepirkuma lietās pārbaudāms, vai publiskās personas darbība privāto tiesību jomā atbilst Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87. un 88.pantam. Savukārt spriedumā lietā Nr.SKA-807/2014 sniegtas praktiskas vadlīnijas tam, kā izvērtējams prasījums par neiegūtās peļņas atlīdzinājumu iepirkuma lietā.
   
   Divi krājumā ietvertie spriedumi ietver būtiskas judikatūras atziņas par tiesību normu interpretāciju lietās, kas skar bērnu tiesības. Spriedumā lietā Nr.SKA-534/2014 interpretētas tiesību normas, kas regulē aizgādības tiesības. Savukārt spriedumā lietā Nr.SKA-1032/2014 padziļināti vērtēts aizbildņa iecelšanas un atcelšanas tiesiskais regulējums. 
   
   Spriedumā lietā Nr.SKA-17/2014 vērtētas personas subjektīvās tiesības iepretim valsts pārvaldes tiesībām un pienākumiem privatizācijas procesā. Spriedumā lietā Nr.SKA-83/2014 kā judikatūras veidošanā būtiskas vērtējamas atziņas par administratīvā akta procesuālo un materiālo spēkā esību. Spriedumā lietā Nr.SKA-139/2014 vērtēts, kāda informācija par amatu konkursa norisi ir vispārpieejama, bet kāda – ierobežotas pieejamības. Spriedumā lietā Nr.SKA-164/2014 pamatots, ka dalītā īpašuma gadījumā zemes īpašniekam nav tiesību aizliegt apbūves īpašniekam atjaunot palīgēku, kas iepriekš bijusi apbūves sastāvā, bet ir pilnībā nopostīta ugunsgrēkā.

5. Ne vien spriedumi, bet arī tiesas lēmumi nereti satur būtiskas judikatūras atziņas.
   
   Tā lēmumā lietā Nr.SKA-148/2014 Augstākā tiesa skaidrojusi, kādas sekas ir nodokļu maksātāja atteikumam sniegt informāciju nodokļu administrācijai. Lēmumā lietā Nr.SKA-472/2014 padziļināti vērtēta patērētāju tiesību aizsardzības centra kompetence. Savukārt lēmumā lietā Nr.SKA-629/2014 Augstākā tiesa norādījusi, kā izvērtējams, vai tiesiskais strīds, kas bijis par pamatu lietas ierosināšanai tiesā, objektīvi uzskatāms par izbeigušos; ja strīds objektīvi uzskatāms par izbeigušos, tad tiesai ir pienākums izbeigt tiesvedību lietā, neraugoties uz pieteicēja subjektīvo vēlmi tiesāšanos turpināt.
   
   Lēmums lietā Nr.SKA-1253/2014 ir nozīmīgs judikatūrai, jo šajā lēmumā Augstākā tiesa tālākveidojusi tiesības. Lēmumā tiesību analoģijas ceļā uz no amata atstādinātu zvērinātu notāru attiecināts pagaidu tiesas aizsardzības līdzeklis, kas ļauj atstādinātajam notāram gūt ienākumus savas iztikas nodrošināšanai viņa atstādināšanas laikā (kad viņš nevar gūt ienākumus no notāra darbības).
   
   Lēmums lietā Nr.SKA-370/2014 ir par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesā. Augstākā tiesa ar minēto lēmumu lūgusi Satversmes tiesu atzīt par Latvijas Republikas Satversmes normām neatbilstošu Tiesnešu disciplinārās atbildības likumā ietverto regulējumu, kas paredz, ka informācija par tiesnesi, pret kuru ierosināta disciplinārlieta, nav pieejama sabiedrībai. Augstākās tiesas ieskatā, pastāvošais likuma regulējums, kas paredz šādas informācijas sniegšanas pilnīgu ierobežošanu, neveicot informācijas izsniegšanas nepieciešamības izvērtējumu katrā konkrētā gadījumā, nav attaisnojams.

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta tiesneša palīgs
Mg.iur. Agris Dreimanis

CIVILLIETU DEPARTAMENTA NOLĒMUMU DAĻAS ANOTĀCIJA

1. Kopkrājumā ievietotie 25 Civillietu departamenta 2014.gada nolēmumi ir izlase no Augstākās tiesas mājaslapā judikatūras sadaļā publicētajiem 46 nolēmumiem, taču atšķirībā no elektroniskās publikācijas krājumā dažos nolēmumos ir izdarītas redakcionālas un stilistiskas izmaiņas.

2. No 15 lietām, kas izriet no mantojuma tiesībām (2013. gadā – 9 lietas), atlasīti 2 spriedumi. Lietā Nr.SKC-97/2014 aplūkots tiesiskais regulējums adoptēto likumiskā mantošanā no bioloģiskajiem vecākiem. Paplašinātā sastāvā tapušajā spriedumā norādīts, ka tikai 2014.gada 8.maija grozījumi Civillikumā adoptēto bērnu mantojuma tiesības pielīdzina radinieku mantojuma tiesībām un novērš pretrunas starp Eiropas Konvenciju par bērnu adopciju un Civillikuma 173. un 401.pantu, nosakot, ka adoptētais un viņa lejupējie manto no adoptētāja un viņa radiniekiem. Spriedumam pievienotas tiesneses Andas Briedes atsevišķās domas.
   
   Spriedumā lietā Nr.SKC-115/2014 analizēti apstākļi, kas var būt pamatā atzinumam par klusējot izteiktu gribu pieņemt mantojumu. Tiesu praksē par šādām darbībām atzītas, piemēram, mantojuma atstājēja mantas (sadzīves priekšmetu, skaidras naudas, personīgo lietu) atrašanās prasītāju faktiskā valdījumā, atsevišķu mantojuma atstājējam piederējušo mantu paņemšana, mantojuma atstājēja dzīvoklī palikušo mantu sadalīšana starp bērniem, nekustamā īpašuma nodokļa maksāšana.

3. Spriedumos, kas izriet no lietu tiesībām, aplūkoti ūdens smelšanas un kājceļa servitūta nodibināšanas nosacījumi – spriedumā lietā Nr.SKC-11/2014, autoru darbu izmantošanas atlīdzības noteikšanas kārtība – spriedumā lietā Nr.SKC-26/2014, norādot, ka pēc tiesas ieskata izšķirot mantisko tiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas un autoru darbu izmantotāju strīdu par licences maksu, tiesai ne tikai jānoteic atlīdzības lielums, bet arī jāpamato, kādēļ tā piespriesto atlīdzību uzskatījusi par taisnīgu.

4. Saistību tiesību sadaļā spriedumā lietā Nr.SKC-33/2014 apdrošinātāju uzmanība vērsta uz nepieciešamību izvērtēt pircēja objektīvo maksātspēju un turpmāko saistību (ne) izpildes varbūtību. Lieta skatīta 13 tiesnešu sastāvā un raisījusi spraigu domu apmaiņu, kas rezultējusies 6 tiesnešu, tostarp referentes, atsevišķās domās.
   
   Spriedumā lietā Nr.SKC-102/2014 departaments norādīja, ka, piemērojot Komerclikuma 169.pantā lietoto jēdzienu „krietns un rūpīgs saimnieks”, tiesas uzdevums ir piepildīt to ar juridiski nozīmīgu saturu, spriedumā atspoguļojot izdarīto secinājumu pamatojumu, t.i., tiesai jāargumentē, kādi tiesību palīgavoti (ārpus tiesību normām esoši avoti, piemēram, morāle, sociālās vērtības, lietu dabiskā kārtība u.tml.) ņemti vērā, konkretizējot normā ietvertā jēdziena saturu, un jāatklāj, kā tas ietekmējis nodibināto strīda apstākļu juridisko kvalifikāciju.

5. Dubultojies lietu skaits prasījumos par morālā kaitējuma atlīdzināšanu atlīdzināšanu (2013.gadā – 33, 2014.gadā – 70 nolēmumi). Krājumā ievietots spriedums lietā Nr.SKC-156/2014 par ceļu satiksmes negadījuma rezultātā radušos zaudējumu civiltiesiskās atbildības subjektu un valsts atbildības robežām morālā kaitējuma atlīdzināšana , arī tam ir pievienotas tiesnešu Andas Briedes un Normunda Salenieka atsevišķās domas.

6. Lai arī nedaudz samazinājies lietu skaits, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām (2013.gadā izskatītas 142 lietas, 2014.gadā – 131), tomēr nav mazinājusies šo lietu sociālā nozīmība. Lietā Nr.SKC-1683/2014 departaments mainīja judikatūru uz darba līguma pamata darbiniekam izmaksāto summu atprasīšanā un atzina, ka Darba likuma 78.pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret Civillikuma normām, kas reglamentē atprasījuma tiesības netaisnas iedzīvošanās dēļ, savukārt atlaišanas pabalsts, kas darbiniekam izmaksāts pēc Darba likuma 112.panta, ietilpst Darba likuma 59.panta tvērumā kā „jebkura cita veida atlīdzība saistībā ar darbu”.
   
   Lai gan prasījums lietā Nr.SKC-2376/2014 izriet no darba tiesiskām attiecībām, departamenta atziņa, ka fiziskā persona, kura darījumā ar savu pilnvarotāju ir paškontrahējusies savās interesēs un par sliktu savam pilnvarotājam, nevar tikt uzskatīta par labticīgu trešo personu attiecībā pret savu pilnvarotāju konkrētā darījuma ietvaros un tādēļ nebauda likuma aizsardzību šajās tiesiskajās attiecībās ne kā trešā persona, ne arī kā darbinieks (Civillikuma 1415. un 2295. pants), var tikt attiecināta arī uz citām saistību tiesību lietām, kurās tiek piemērots pilnvarojuma institūts.
   
   Pieaugot darbaspēka mobilitātei, aktualizējas jēdzienu „darbinieka nosūtīšana” un „komandējums” nošķiršana, izdevumu un dienas naudas aprēķināšana un izmaksa darbinieka nosūtīšanas gadījumā (lieta Nr.SKC-2425/2014).

7. Sabiedrībā plašas diskusijas raisījis maksātnespējas procesa regulējums, kas krājumā guvis izpausmi spriedumā lietā Nr.SKC-101/2014 par Komerclikuma 169.pantā nostiprinātās valdes locekļa vainojamības prezumpcijas piemērošanu un spriedumā lietā Nr.SKC-117/2014 ar atgādinājumu, ka strīdos par kreditora prasījumiem pret maksātnespējīgu parādnieku piemērojamas Maksātnespējas likuma speciālās tiesību normas, kas noteic speciālu kārtību, kādā piesakāmi kreditoru prasījumi un, kuru neievērojot, kreditoram jārēķinās ar nelabvēlīgām sekām – noilguma iestāšanos.
   
   Lēmumam par maksātnespējas procesa administratora un tiesu izpildītāja darbību regulējuma atšķirībām parādnieka mantas izsoles procesā (lieta Nr.SKC-1447/2014) pievienotas tiesneses Mārītes Zāģeres atsevišķās domas.
   
   Savukārt apmierinot protestu lietā Nr.SPC-27/2014, departaments atzina, ka kreditora prasījuma samazināšana pretēji viņa gribai nav izmantojama atrauti no Maksātnespējas likuma un tiesiskās aizsardzības procesa mērķiem un principiem, it īpaši tiesību saglabāšanas principa un saistību izpildes principa kontekstā. Savukārt Maksātnespējas likuma mērķi un principi nedrīkst tikt iztulkoti un izmantoti pretēji Satversmes 105.pantā noteiktajām pamattiesībām uz īpašumu.

8. Sūdzību skaits par zemesgrāmatu nodaļu tiesnešu lēmumiem gandrīz atgriezies 2012.gada līmenī (2012.gadā – 36, 2013.gadā – 25, 2014.gadā – 34). Aktualizējies jautājums par neapdzīvojamas telpas statusu un valsts nodevas aprēķināšanu īpašuma tiesību nostiprināšanai uz to (lieta Nr.SKC-2559/2014), kā arī par ķīlas tiesības (hipotēkas) nostiprināšanu zemesgrāmatā nokavēto nodokļu maksājumu piedziņas nodrošināšanai (lieta Nr.SKC-2821/2014).

9. Izmaiņas judikatūrā ietvertas divos nolēmumos procesuālo tiesību piemērošanas jautājumos. Lietā Nr.SKC-2113/2014 departaments atzina, ka Regulā (EK) Nr.861/2007 (2007.gada 11.jūlijs), ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, attiecas vienīgi uz pārrobežu lietām, tās darbības jomas ierobežojumi neskar  Civilprocesa likuma 30.3 nodaļas regulējuma tvērumu un šīs nodaļas normas ir piemērojamas arī darba strīdos par naudas piedziņu līdz 2100  eiro. Savukārt lietā Nr.SKC-2414/2014 departaments nolēma, ka biedrība darbojas kā Civilprocesa likuma 88.panta pirmajā daļā minētā persona un ir atbrīvota no tiesas izdevumiem, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 5.punktu, ja tā vēršas tiesā, lai aizstāvētu biedra tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ar biedrības darbības mērķiem saistītajos jautājumos. Savu nepiekrišanu šādai judikatūras maiņai 6 tiesneši pauda atsevišķās domas.

10. Lietā Nr.SKC-2465/2014 tiesa atzina, ka īrnieku neskar tiesu izpildītāja paziņojums parādniekam – bijušajam dzīvokļa īpašniekam – izpildīt tiesas nolēmumu par jaunā ieguvēja piespiedu ievešanu valdījumā. Jau virknē Senāta 2012.gada nolēmumu departaments pauda un, uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu atsaucoties, lietā Nr.SKC-109/2014 atkal atgādina – ja apelācijas instances tiesa, pievienojoties pirmās instances tiesas spriedumā atspoguļotajam pierādījumu izvērtējumam un konstatēto apstākļu juridiskajai kvalifikācijai, nav norādījusi pamatojumu apelācijas sūdzībā precīzi formulētu argumentu noraidīšanai par materiālo tiesību normu piemērošanas (iztulkošanas) problēmām vai procesuālo tiesību normu pārkāpumiem, Civilprocesa likuma 426.panta pirmās daļas prasības nevar uzskatīt par izpildītām.

11. Bijušais Francijas Kasācijas tiesas priekšsēdētājs, šobrīd Konstitucionālās padomes loceklis Gijs Kanivē (Guy Canivet) 2006.gadā rakstīja, ka pašlaik vairs nepietiek ar valsts tiesību vienotības nodrošināšanu. Daudzus starptautiskos līgumus tieši piemēro mūsu juridiskajai sistēmai, arī Eiropas līgumu principus – bet ne tikai tos vien, kuri attiecas uz Kopienas tiesībām vai Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju. Arvien plašāk piemērojot līdzekļus, kuru pamatā ir minētie starptautiskie dokumenti, kasācijas tiesai ir būtiska loma, saskaņojot iekšējās valsts tiesības ar starptautiskajām tiesībām. Turklāt tai ir pienākums novērot Eiropas tiesu praksi, lai konstatētu, kādā veidā tā ietekmē iekšējās tiesības un kādi uzlabojumi nepieciešami. Darbības līdzekļi šajā gadījumā ir tie paši – konstatēt nesakritības un izskatīt tās prioritārā kārtā, aktīvi izvēloties piemērotākos veidus. Šo atziņu var attiecināt gan uz pirmo civillietu spriedumu šajā krājumā, gan pēdējo anotēto spriedumu.

Augstākās tiesas Judikatūras nodaļas konsultante likumdošanas jautājumos
Mg.iur., phil. Zinaida Indrūna

KRIMINĀLLIETU DEPARTAMENTA LĒMUMU DAĻAS ANOTĀCIJA

1. Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta kompetence izriet no likuma „Par tiesu varu” 47.panta, kā arī no Kriminālprocesa likuma 569.panta, kuros noteikts, ka Krimināllietu departaments ir kasācijas instances tiesa visās pārsūdzētajās lietās, kuras izskatījušas Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta un apgabaltiesu Krimināllietu tiesas kolēģijas kā apelācijas instances tiesas, kā arī krimināllietās, kuras pirmās instances tiesas (gan rajona (pilsētu) tiesas, gan apgabaltiesas) izskatījušas vienošanās procesā. No Kriminālprocesa likuma 63.nodaļas nosacījumiem izriet, ka Krimināllietu departaments no jauna izskata arī spēkā stājušos tiesas nolēmumus sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Turklāt atbilstoši Kriminālprocesa likuma 659.pantam Krimināllietu departaments izskata prokurora atzinumus lietās sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem.

2. Krimināllietu departamentā 2014.gadā saņemtas 733 lietas un tiesvedībā atradās 878 lietas, izskatītas – 755 lietas. Salīdzinot ar 2013.gadu, samazinājies rakstveida procesā vai tiesas sēdē mutvārdu procesā skatīto lietu skaits – 245 lietas (2013.gadā – 284), 510 lietās pieņemts lēmums par atteikšanos pārbaudīt nolēmuma tiesiskumu kasācijas kārtībā (2013.gadā – 374 lietās).

3. Šajā krājuma daļā ievietota daļa no 2014.gadā Krimināllietu departamentā pieņemtajiem lēmumiem, tostarp tādās lietās, kas skatītas tiesas sēdē mutvārdu procesā. Krājumā ietverti 25 Krimināllietu departamenta lēmumi, kas sadalīti trīs nodaļās:
   
   •  Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos;
   •  Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos;
   •  Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos.
   
   Ievietotajiem lēmumiem papildus pievienots Jēdzienu alfabētiskais rādītājs, Tiesību aktu rādītājs, Tēžu rādītājs, Judikatūras un tiesu prakses rādītājs, Citu avotu rādītājs, Publicēto lēmumu rādītājs pēc lietu numuriem.

4. Nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Vispārīgās daļas piemērošanas jautājumos” ievietotie lēmumi skar jautājumus par apstākļiem, kurus tiesa ņem vērā, lemjot par nosacītu notiesāšanu, kā arī par soda izciešanas pēc iepriekšējā sprieduma pārtraukšanu, ja jaunajā lietā tiek piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums. 2014.gada 24.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-8/2014 (krimināllieta kasācijas instances tiesā skatīta mutvārdu procesā) Krimināllietu departaments, analizējot Krimināllikuma 52.panta ceturto un piekto daļu, secināja, ka gadījumos, kad notiesātajam, kurš izcieš brīvības atņemšanas sodu saskaņā ar iepriekšējo spriedumu, jaunajā lietā tiek piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums – soda izciešana pēc iepriekšējā sprieduma tiek pārtraukta, jo apcietinājumam un brīvības atņemšanai ir atšķirīgi mērķi un personas vienlaicīgu atrašanos apcietinātā un notiesātā statusā likums neparedz, turklāt apcietinājuma piemērošana ir vērsta uz personas, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu, tiesību papildu ierobežošanu. Tādējādi neizciestais sods pēc iepriekšējā sprieduma tiek rēķināts uz lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pieņemšanas dienu, savukārt apcietinājuma laiks saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta piekto daļu tiek ieskaitīts soda termiņā jaunajā lietā. Savukārt 2014.gada 30.oktobra lēmumā lietā Nr.SKK-656/2014 kasācijas instances tiesa norādīja, ka Krimināllikuma 55.panta pirmajā daļā ir iekļauti apstākļi, kurus tiesa ņem vērā, lemjot par nosacītas notiesāšanas iespējamību, tiesai nav tiesību ignorēt kādu no šiem likumā norādītajiem apstākļiem.

5. Nodaļā „Lēmumi Krimināllikuma Sevišķās daļas piemērošanas jautājumos” ievietotie lēmumi skar jautājumus par būtiska kaitējuma izpratni Krimināllikuma 318. panta pirmajā daļā paredzētajā noziedzīgajā nodarījumā.
   
   2014.gada 18.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-1/2014 (krimināllieta kasācijas instances tiesā skatīta mutvārdu procesā) Krimināllietu departaments norādīja, ka Krimināllikuma 318. panta pirmajā daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvās puses pazīme ir būtisks kaitējums. Būtisku kaitējumu bez papildu izklāsta apsūdzībā rada valsts amatpersonas darbība, kas saistīta ar šīs personas citu noziedzīgu nodarījumu vai arī citas personas noziedzīgu nodarījumu. Būtisks kaitējums var būt nodarīts valsts varai, pārvaldības kārtībai, personas likumiskajām interesēm kā atsevišķi, tā arī dažādām grupām atkarībā no valsts amatpersonas amata, darbības rakstura, cietušo personu esamības.
   
   2014.gada 2.oktobra lēmumā lietā Nr.SKK-453/2014 Krimināllietu departaments, interpretējot Krimināllikuma 193. pantā un 193.1 pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu sastāvus, norādīja, ka, analizējot Krimināllikuma 193.¹ pantā norādīto jēdzienu „dati”, secināms, ka ar šo jēdzienu Krimināllikuma 193.¹ panta izpratnē saprotams jebkādu datu (informācijas) kopums, kas dod iespēju izmantot finanšu instrumentu vai maksāšanas līdzekli. Datu kopumam jābūt pietiekamam, lai bez papildu informācijas varētu izdarīt Krimināllikuma 193. panta otrajā daļā paredzētās darbības – finanšu instrumenta vai maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu. Gadījumā, kad apsūdzētais vienlaikus ar maksājuma kartes nolaupīšanu ir nolaupījis (ieguvis) arī šīs kartes PIN kodu, tādā veidā radot iespēju nelikumīgi izmantot maksāšanas līdzekli – nolaupīto karti – turklāt pēc tam arī nelikumīgi izmantojis šo nolaupīto karti (piemēram, ievadot bankomātā, maksājuma terminālī nolaupīto PIN kodu), apsūdzētā darbības kvalificējamas pēc Krimināllikuma 193.panta otrās daļas un papildus pēc Krimināllikuma 193.¹ panta otrās daļas nav jākvalificē.
   2014.gada 27.novembra lēmumā lietā Nr.SKK-707/2014 kasācijas instances tiesa, analizējot Krimināllikuma 177.pantā paredzēto noziedzīgo nodarījumu – krāpšanu – , norādīja, ka krāpšanas priekšmets var būt arī nekustamais īpašums. Tālākā vainīgās personas rīcība ar izkrāpto īpašumu (atsavināšana, iznīcināšana) nav kriminalizēta.
   
   Savukārt 2014.gada 14.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-22/2014 Krimināllietu departaments skaidroja transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšanas kā tiesību ierobežošanas soda veida piemērošanu. Kasācijas instances tiesa atzina, ka šo tiesību ierobežošanas soda veidu nedrīkst tulkot šauri. Krimināllikumā, tāpat kā citos likumos, tiek lietoti termini ar dažādu abstrakcijas pakāpi. Krimināllikuma 262.panta otrās daļas izpratnē jēdziens „tiesības” nav transportlīdzekļa vadītāja apliecība, kuru personai fiziski var atņemt, bet gan vispārējas tiesības personai vadīt jebkuru Krimināllikuma 261.pantā paredzēto transportlīdzekli.
   
   Krimināllietu departaments arī 2014.gadā turpinājis pilnveidot tiesu praksi Krimināllikuma 279.panta piemērošanā. 2014.gada 19.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-353/2014 kasācijas instances tiesa norādīja, ka Krimināllikuma 279.panta norma ir uzskatāma par blanketu, jo tajā nav norādītas visas noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes un šā panta dispozīcija ietver sevī norādi uz citos normatīvajos aktos iekļautajām tiesību normām. Tiesa, piemērojot blanketu normu, nosaka konkrēta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes un norāda, kādā veidā ir izpaudusies nodarījuma objektīvā puse. Tā kā patvarības objektīvo pusi veido aktīvas darbības, pārkāpjot valsts vai pašvaldības institūcijas normatīvajā aktā noteikto kārtību, noziedzīgā nodarījuma aprakstā ir jābūt norādei, kādā normatīvā aktā noteiktā kārtība ir pārkāpta (apieta).
   
   Papildus šajā sadaļā ietverti lēmumi par Krimināllikuma 177.¹ pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva objektīvo pusi, pilnvarojuma līgumu kā dokumentu ar juridisku nozīmi.

6. Visvairāk – vairāk nekā puse – Krimināllietu departamenta lēmumu ietverti trešajā nodaļā „Lēmumi Kriminālprocesa likuma piemērošanas jautājumos”.
   
   Krimināllietu departamenta lēmumos ir skaidroti jautājumi par tiesas tiesībām atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus, par tiesībām uz aizstāvību un atteikšanos no aizstāvja, par pierādījumu pieļaujamību, par prokurora kompetenci iztiesāšanas gaitā grozīt apsūdzību, par cilvēktiesību garantēšanas un tiesību uz taisnīgu tiesu pamatprincipiem kā nosacījumiem pierādījumu pieļaujamībai.
   
   Kasācijas instances tiesa izteikusi viedokli par atsevišķu Kriminālprocesa likuma 2.nodaļas, kurā ietverti kriminālprocesa pamatprincipi, pantu piemērošanu. 2014.gada 7.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-78/2014 Krimināllietu departaments norādījis  – ja pierādījumu iegūšanā tiek konstatēts Kriminālprocesa likuma 12. un 15.pantā ietverto pamatprincipu pārkāpums, tad pierādījumi atbilstoši Kriminālprocesa likuma 127. un 130.pantā noteiktajam nav pieļaujami. Savukārt 2014.gada 20.marta lēmumā lietā Nr.SKK-110/2014 kasācijas instances tiesa atzīmēja – ja apelācijas instances tiesa aprobežojas tikai ar apsūdzētā atbildi, ka aizstāvja palīdzība viņam nav nepieciešama, nenoskaidrojot, kāda iemesla dēļ nav ieradies aizstāvis, tad tas nenodrošina apsūdzētajam tiesības uz valsts nodrošinātu aizstāvību apelācijas instances tiesā Kriminālprocesa likuma 20.panta ceturtās daļas izpratnē. 2014.gada 9.maija lēmumā lietā Nr.SKK-271/2014 kasācijas instances tiesa norādīja, ka, neveicot darbības, lai aizstāvis pēc apsūdzētā lūguma apmeklētu apsūdzēto cietumā, apelācijas instances tiesa pārkāpa Kriminālprocesa likuma 20., 60.² , 72.pantu, 71.panta pirmo daļu. Savukārt 2014.gada 28.augusta lēmumā lietā Nr.SKK-557/2014 norādīts uz tiesas nepieciešamību pārbaudīt, vai kriminālprocesā ir ievērots Kriminālprocesa likuma 13.panta pirmajā daļā ietvertais kriminālprocesa pamatprincips – spīdzināšanas un pazemošanas aizliegums.
   
   2014.gada 30.janvāra lēmumā lietā Nr.SKK-4/2014 kasācijas instances tiesa atzina, ka Kriminālprocesa likuma 455.panta trešajā daļā paredzētais nosacījums par tiesas tiesībām atzīt par pierādītiem no apsūdzības atšķirīgus noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus ietver sevī ne tikai tiesas tiesības aizstāt, tās ieskatā, nepierādītos noziedzīgā nodarījuma faktiskos apstākļus ar pierādītajiem, bet arī izslēgt no apsūdzības nepierādītos faktiskos apstākļus un, ja tam ir tiesisks pamats, arī pārkvalificēt inkriminētās noziedzīgās darbības, ja ar to nepasliktinās apsūdzētā stāvoklis un netiek pārkāptas viņa tiesības uz aizstāvību. Savukārt 2014.gada 4.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-533/2014 Krimināllietu departaments atzīmēja, ka Kriminālprocesa likumā paredzētā iespēja prokuroram iztiesāšanas gaitā grozīt apsūdzību ir saistīta ar to, vai tika veikts pirmstiesas kriminālprocess par šo nodarījumu.
   
   Turklāt Krimināllietu departaments arī norādījis, ka „atteikšanās no apsūdzības” un „cietušā sūdzības neatbalstīšana” ir atsevišķi tiesību institūti (2014.gada 17.decembra lēmums lietā Nr.SKK-765/2014).
   
   Attiecībā uz apelācijas instances tiesas kompetenci, izskatot lietu atkārtoti, ja iepriekšējais nolēmums kasācijas instances tiesā daļēji atcelts, Krimināllietu departamenta norādījis – ja kasācijas instances tiesa atceļ apelācijas instances tiesas nolēmumu tikai daļā par sodu un šajā daļā nosūta to jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā, tad apelācijas instances tiesai, atkārtoti izskatot lietu, nav tiesiska pamata atcelt pirmās instances tiesas spriedumu daļā par apsūdzētā atzīšanu par vainīgu noziedzīgā nodarījuma izdarīšanā un lietas nosūtīšanu šajā daļā izskatīšanai pirmās instances tiesā (2014.gada 3.februāra lēmums lietā Nr.SKK-95/2014).
   
   2014.gada 16.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-582/2014 kasācijas instances tiesa norādīja – ja tiek konstatēts, ka apelācijas instances tiesa nav pielikusi saprātīgas pūles, lai nodrošinātu liecinieku klātbūtni lietas iztiesāšanā, līdz ar to nenopratinot šos lieciniekus tiesā, bet izmantojot apsūdzētā vainīguma pamatošanā viņu pirmstiesas kriminālprocesā sniegtās liecības (pretēja notiesājoša sprieduma taisīšanā), atzīstams, ka pieļauts Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta 3.punkta d)  apakšpunkta, kā arī Kriminālprocesa likuma 15. un 20.panta pārkāpums. Savukārt 2014.gada 2.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-802/2014 Krimināllietu departaments norādīja, ka par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kuras iegūtas, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.
   
   Attiecībā uz Kriminālprocesa likuma 509.panta pirmās daļas piemērošanu Krimināllietu departaments atzinis, ka no Kriminālprocesa likuma 509.panta pirmās daļas izriet, ka tiesa pieņem lēmumu par tiesas izmeklēšanas atsākšanu un tiesas izmeklēšanas izdarīšanu, ja pastāv kāds no šādiem priekšnosacījumiem: 1)  tiesas debatēs to dalībnieki vai apsūdzētais pēdējā vārdā sniedz ziņas par jauniem apstākļiem, kam ir svarīga nozīme lietā; 2) tiesas debatēs to dalībnieki vai apsūdzētais pēdējā vārdā atsaucas uz tiesas sēdē nepārbaudītiem pierādījumiem, kas attiecas uz lietu. Pirmajā priekšnosacījumā ietvertā jautājuma izlemšana par to, vai sniegtajām ziņām par jauniem apstākļiem ir svarīga nozīme lietā, ir to tiesu kompetencē, kas iztiesā lietu pēc būtības, savukārt otrais priekšnosacījums attiecas uz tiem pierādījumiem, kas lietā ir iegūti likumā noteiktā kārtībā, taču tiesas izmeklēšanā nav pārbaudīti (2014.gada 30.maija lēmums lietā Nr.SKK-49/2014).

7. Krājumā ievietotie Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta lēmumi apskata arī citus ar Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma tiesību normu piemērošanu saistītus jautājumus.

8. Sakarā ar jaunu tiesību normu pieņemšanu vai esošo tiesību normu grozīšanu Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā var rasties nepieciešamība citādi interpretēt un piemērot šos likumus.
   
   ​Šajā krājumā ievietotie Krimināllietu departamenta lēmumi papildina Krimināllietu departamenta judikatūru, kas ar katru gadu arvien paplašinās. Šiem lēmumiem ir nozīmīga loma judikatūras veidošanā krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību izpratnē, piemērošanā un attīstībā. Juridiski nozīmīgākie Krimināllietu departamenta lēmumi līdz ar Administratīvo lietu departamenta un Civillietu departamenta nolēmumiem tiek publicēti gan Augstākās tiesas mājaslapā, kā arī sistematizēti un ievietoti Tiesu informatīvās sistēmas judikatūras datubāzē. Daļa no Krimināllietu departamenta nolēmumiem tiek publicēta žurnālā „Jurista Vārds”. No 2013.gada 1.septembra Augstākās tiesas Civillietu departamenta un Administratīvo lietu departamenta spriedumi un Krimināllietu departamenta lēmumi tiek anonimizēti un ir pieejami portālā www.tiesas.lv.

Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja palīdze
Mg.iur. Nora Magone