Administratīvā līguma noslēgšanas problemātiskie aspekti

Ievads

Kaut arī iestādēm ar normatīvajiem aktiem ir piešķirtas tiesības un uzdots pienākums indivīdiem izdot vienpusējus administratīvos aktus, to mērķis ir nevis administratīvo aktu izdošana pati par sevi, bet gan pēc iespējas efektīvāka valsts pārvaldes uzdevumu pildīšana. Viens no līdzekļiem, ar ko nereti var panākt lielāku efektivitāti, ir administratīvais līgums.

Administratīvais līgums ir salīdzinoši jauns tiesību institūts, tāpēc Latvijas tiesību literatūrā vairāki ar to saistīti jautājumi līdz šim nav vispār aplūkoti vai nav pietiekami aplūkoti.

Šā referāta mērķis ir identificēt atsevišķus ar administratīvo līgumu saistītus problēmjautājumus un izvirzīt vai vismaz ieskicēt (ņemot vērā referāta ierobežoto apjomu) priekšlikumus to risināšanai. Referātā analizēts administratīvā līguma institūts, tā slēgšanas pieļaujamība, vērtēta privātpersonas, kurai deleģētas valsts pārvaldes funkcijas, iespēja slēgt administratīvo līgumu, kā arī aplūkoti daži administratīvā līguma slēgšanas procesuālie jautājumi. Lai sasniegtu norādīto mērķi, analizēts tiesiskais regulējums, izmantojot arī salīdzinošo metodi, izmantota Latvijas un ārvalstu tiesību literatūra, kā arī aplūkota tiesību piemērošanas prakse.

Administratīvā līguma institūts un tā izmantošana

Administratīvais līgums Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79. panta pirmajā daļā skaidrots kā vienošanās starp publisku personu un privātpersonu par administratīvi tiesisko attiecību noteikšanu, grozīšanu, izbeigšanu vai konstatēšanu. Atbilstoši likuma 80. panta pirmajai daļai šo līgumu slēdz, lai izbeigtu tiesisko strīdu (it īpaši tiesas procesu), vai gadījumos, kad iestādei ir rīcības brīvība.

Ar administratīvo līgumu var aizvietot administratīvo aktu vai ar to var vienoties par administratīvā akta izdošanu. Jo īpaši administratīvais līgums tiek uzskatīts par lietderīgāko un elastīgāko darbības veidu, kā regulēt netipiskus gadījumus. Ar administratīvo līgumu var vienoties arī par procesuāliem jautājumiem, kā arī par administratīvā akta izpildes jautājumiem.

Igaunijas tiesību literatūrā ieteikts administratīvo līgumu izmantot arī gadījumā, kad privātpersonas darbībā vai bezdarbībā konstatēts pārkāpums, par kuru varētu uzlikt administratīvo sodu. Iestāde tā vietā, lai uzreiz sodītu privātpersonu, noslēdz ar privātpersonu administratīvo līgumu, ka līdz noteiktam laikam pārkāpums tiks novērsts, pretējā gadījumā tiks uzlikts administratīvais sods.

Latvijas Konkurences likuma 27.³ pantā paredzēts, ka Konkurences padome ir tiesīga administratīvajā līgumā samazināt par Konkurences likuma pārkāpumu uzliktā naudas soda apmēru, kā arī mainīt ar lēmumu uzliktos tiesiskos pienākumus.

Vairākās valstīs normatīvie akti pieļauj nodevas vai zaudējumu atlīdzināšanas aizvietošanu ar citu maksājumu, noslēdzot līgumu. Piemēram, Igaunijā likums par videi nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu paredz zaudējumu atlīdzināšanas maksājumu nodevas vai zaudējumu atlīdzināšanas veidā. Tā kā likuma mērķis ir kompensēt kaitējumu videi, likuma 19.pantā paredzēts, ka maksājums var tikt aizvietots ar finansējumu atkritumu samazināšanas pasākumiem. Tas tiek veikts, privātpersonai un Vides ministrijai noslēdzot administratīvo līgumu.

Pusēm parasti ir izvēles brīvība, vai slēgt līgumu, taču tās nevar izvēlēties, vai attiecīgo līgumu slēgt publisko vai privāto tiesību jomā. To, vai līgums ir privāto vai publisko tiesību jomā, nosaka objektīvie kritēriji. Piemēram, vispārīgās lietošanas publiskā lieta (iela, parks, laukums u.tml.) var tikt nodota sevišķajā izmantošanā gan ar administratīvo aktu (atļauju, atļauju ar nosacījumiem), gan ar administratīvo līgumu, bet ne ar civiltiesisku nomas līgumu. Iestādei ir rīcības brīvība izvēlēties publiski tiesisku formu, kādā lieta tiks nodota sevišķajā lietošanā (līgums vai atļauja), bet tā nevar izvēlēties, kādā jomā – publiski tiesiskā vai privāttiesiskā – tā darbosies.

Administratīvā līguma pieļaujamība un tās neievērošanas sekas

Atšķirībā no civiltiesiskā līguma uz administratīvo līgumu tiek attiecināts tāds institūts kā pieļaujamība.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 80.panta otrajā daļā noteikts, ka administratīvā līguma slēgšana nav pieļaujama, ja līguma forma nav piemērota konkrētās tiesiskās attiecības regulēšanai, it īpaši ja šāds līgums būtu pretrunā ar valsts pārvaldes principiem vai nesamērīgi ierobežotu privātpersonas tiesisko aizsardzību.

Arī tiesību literatūrā izteikts viedoklis, ka publisko tiesību līguma pieļaujamību vērtē pēc diviem kritērijiem, proti, publisko tiesību līguma pieļaujamība kā darbības forma un publisko tiesību līguma satura atbilstība normatīvajiem aktiem.

Tomēr jāiebilst, ka līguma satura atbilstība normatīvajiem aktiem ir nevis pieļaujamības, bet gan tiesiskuma jautājums. Tas, vai līgums nesamērīgi neierobežo privātpersonas tiesisko aizsardzību, parasti ir vērtējams katrā individuālā gadījumā, līdz ar to šo nevar uzskatīt par pieļaujamības kritēriju. Tādējādi ar pieļaujamību saprotama tikai līguma kā darbības formas pieļaujamība.

Šis pieļaujamības aspekts Latvijas tiesību literatūrā ir nedaudz aplūkots, tomēr jāatzīst, ka nav vienkārši nosakāms, vai līguma forma ir vai nav piemērota konkrētās tiesiskās attiecības regulēšanai.

Tiesību literatūrā atrodams viedoklis, ka līgumu noslēgšana nav pieļaujama, ja vien nav kāda īpaša likuma pilnvarojuma, kas paredz darbību līguma formā. Jāiebilst, ka šāds viedoklis ir pārāk strikts, jo pastāv vispārēja ģenerālklauzula, kas ietverta Valsts pārvaldes iekārtas likuma 80. pantā.

Tāpat izteikts viedoklis, ka iestādēm ir strikti jāievēro normatīvo aktu noteikumi un no tiem tās nevar atteikties. Tas saistīts ar publiskajās tiesībās valdošo principu, ka aizliegts ir viss, kas nav atļauts. Iestādes rīcība ir saistāma ar likumdevēja piešķirto rīcības brīvību konkrētajā jautājumā. Obligātā administratīvā akta izdošanas gadījumā manevra iespējas ir minimālas. Minēts piemērs, ka Augstākā tiesa ir norādījusi, ka tiesiski nav iespējama vienošanās par nodokļa parādu, jo to liedz nodokļu administrācijas padotība likumam – tā nevar ar vienošanos atteikties no likumā noteikto nodokļu iekasēšanas.

Tomēr jāņem vērā, ka var būt ļoti netipiskas dzīves situācijas, kas likumā nav tieši noregulētas vai ir atkarīgas tikai no pierādījumu vērtēšanas, līdz ar to piemērojamās tiesību normas interpretācija un piemērošana konkrētajam gadījumam ir strīdīga. Ja nodokļu administrācijas nostāja šo objektīvo apstākļu dēļ nav stingra, būtu lietderīgi pieļaut līguma noslēgšanu (katrā gadījumā saskaņojot projektu arī ar Finanšu ministriju) ar mērķi novērst valsts resursu patēriņu tiesāšanās procesā (ņemot vērā, ka strīds var tikt risināts trijās instancēs, tiesāšanās izdevumi valstij var būt lielāki nekā iegūtais labums) un panākt vienprātību par faktiskajiem apstākļiem un piemērojamām tiesību normām. Vācu tiesību teorijā šādu līgumu, ar kuru likvidē faktiskās vai tiesiskās neskaidrības, dēvē par kompromisa līgumu. Kā norādījusi Vācijas Augstākā Administratīvā tiesa, šāds līgums slēdzams, ja neskaidrības citādi nav novēršamas vai to novēršana prasītu lielus resursus, un piekāpjas abas puses. Turklāt, slēdzot administratīvo līgumu, arī indivīds var atteikties no savām tiesībām, ja tiesību norma ir paredzēta tieši indivīda aizsardzībai. Savukārt, ja ar līgumu tiek aizvietots administratīvais akts, kas skar arī citas personas, tādā gadījumā jāslēdz nevis divpusējs, bet trīspusējs vai vēl vairāku pušu līgums.

Vienlaikus jāuzsver: ja no tiesību normām izriet skaidrs iestādes pienākums veikt kādas darbības, ar līgumu nevar šo pienākumu atcelt. Piemēram, ja no tiesību normām nepārprotami izriet, ka, iestājoties noteiktiem tiesiskiem apstākļiem, licence jāanulē, tas ir jādara. Taču arī tādā gadījumā, iespējams, dažkārt ir saprātīgi un samērīgi vienoties par laiku un citiem apstākļiem, kādos licence pārstās darboties.

Tādējādi secināms, ka attiecībā uz administratīvo līgumu pilnībā nav piemērojams likuma atrunas princips (visiem gadījumiem ārējā normatīvajā aktā nav jābūt tieši atrunātiem). Taču likuma prioritātes princips ir piemērojams, jo līgumu nevar slēgt, ja tas aizskar būtiskas sabiedrības intereses.

Otrs administratīvā līguma pieļaujamības aspekts ir saistīts ar kompetenci. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.panta trešajā daļā noteikts, ka administratīvā līguma priekšmets ir attiecīgās publiskās personas kompetencē ietilpstošs jautājums.

Šāds likuma formulējums ir pārāk plašs, ņemot vērā, ka atbilstoši 79.panta otrajai daļai administratīvo līgumu publiskas personas vārdā slēdz piekritīgā iestāde vai amatpersona. Atšķirībā no privātpersonas, kurai piemīt privātautonomija, iestāde, slēdzot līgumu, nevar iziet ārpus savas kompetences. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 51.pantam iestāde var darboties tikai atbilstoši savai kompetencei. Ar līgumu iestāde nevar pārsniegt savu kompetenci un izlemt jautājumus, kas ir citas iestādes kompetencē.

Tādējādi neprecīzs ir formulējums, ka līguma priekšmets ir attiecīgās publiskās personas (piemēram, valsts vai pašvaldības) kompetencē ietilpstošs jautājums. Tam jābūt nevis publiskās personas, bet attiecīgās iestādes kompetencē esošam jautājumam. Šajā sakarā daudz veiksmīgāks ir Igaunijas Administratīvā procesa likuma 97.panta otrās daļas formulējums, kurā noteikts, ka iestāde (nevis publiska persona) nevar uzņemties saistības, pārkāpjot savu kompetenci. Arī Somijas Administratīvā procesa likuma 3.pantā norādīts, ka administratīvais līgums ir līgums, ko slēdz iestāde savas kompetences ietvaros, pildot valsts pārvaldes uzdevumus vai veicot valsts pārvaldes funkcijas.

Ne Valsts pārvaldes iekārtas likums, ne Administratīvā procesa likums expressis verbis nenoteic tiesiskās sekas, kādas iestājas, ja, līgumu noslēdzot, pārkāpti pieļaujamības noteikumi. Daļējs risinājums rodams Administratīvā procesa likuma 3.panta trešajā daļā, kurā teikts, ka šā likuma noteikumi attiecināmi arī uz publisko tiesību līgumu tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar šā tiesību institūta būtību vai ciktāl citas tiesību normas nenosaka citādi. Tāpēc gadījumā, ja administratīvo līgumu noslēgusi nekompetenta iestāde, tas uzskatāms par spēkā neesošu atbilstoši Administratīvā procesa likuma 74.pantam (nosaka administratīvā akta spēkā neesību).

Savukārt gadījumos, kad līguma forma nav pieļaujama, piemērojams Civillikuma 1415.pants (Civillikuma piemērošanu vispārīgi pieļauj Valsts pārvaldes iekārtas likuma 12.panta otrā daļa), atbilstoši kuram neatļauti un likumam pretēji darījumi nav spēkā.

Strīdi par administratīvā līguma spēkā esību atbilstoši Administratīvā procesa likuma 184.panta pirmās daļas 4.punktam tiek risināti administratīvajā tiesā. 

Privātpersona, kas pilda pārvaldes uzdevumu, kā administratīvā līguma puse

Vispirms jāatzīmē, ka pusēm jābūt tiesībspējai, lai noslēgtu līgumu, taču valsts vai pašvaldības iestādei nav tiesībspējas. Tā rīkojas publiskas personas vārdā.

Tāpēc atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.pantam administratīvais līgums ir vienošanās starp publisku personu un privātpersonu, nevis starp iestādi un privātpersonu. Savukārt panta otrajā daļā noteikts, ka publiskas personas vārdā līgumu slēdz piekritīgā iestāde vai amatpersona.

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 1.pantā skaidroti termini „publiska persona”, „iestāde” un „amatpersona”. No šiem skaidrojumiem neizriet, ka ar iestādi vai amatpersonu šā likuma izpratnē varētu saprast arī privātpersonu, kurai atbilstoši šā likuma V nodaļai deleģēti valsts pārvaldes uzdevumi (likumā nosaukta par pilnvaroto personu). No skaidrojumiem izriet, ka iestādes ir tikai tās institūcijas, kas veido tiešās vai atvasinātās pārvaldes institucionālo sistēmu.

Administratīvā procesa likuma 63.¹ pantā noteikts, ka iestāde var vienoties ar procesa dalībniekiem par administratīvā līguma slēgšanu Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajā kārtībā. Savukārt Administratīvā procesa likuma izpratnē iestāde ir jebkurš tiesību subjekts, kam piešķirtas pilnvaras valsts pārvaldes jomā, tostarp privātpersona, kam ar likumu vai deleģēšanas līgumu piešķirtas tiesības veikt pārvaldes uzdevumu.

Ņemot vērā, ka Administratīvā procesa likums dod norādi uz Valsts pārvaldes iekārtas likumu, rodas jautājums, vai administratīvais līgums var tikt noslēgts arī starp divām privātpersonām  – privātpersonu, kas administratīvā akta izdošanas gadījumā būtu administratīvā akta adresāts, un privātpersonu, kas administratīvā akta izdošanas gadījumā būtu iestāde.

Piemēram, ar likumu „Par zvērinātiem revidentiem'' Latvijas Zvērinātu revidentu asociācijai ir deleģētas tiesības organizēt kvalifikācijas eksāmenu un izsniegt zvērināta revidenta sertifikātu (tātad administratīvo aktu). Sertificēšanas procesā dažkārt rodas strīdi, piemēram, par eksāmenu uzdevumu vai atbilžu vērtēšanas procesa atbilstību. Iespējami gadījumi, kad šo strīdu varētu atrisināt, slēdzot administratīvo līgumu (izlīgumu).

Ja strīds nonāk līdz apstrīdēšanai, ir skaidrs, ka izlīgums tiktu slēgts starp Latvijas Republiku Finanšu ministrijas personā. Taču var būt situācijas, kad Zvērinātu revidentu asociācija, uzzinot par pretendenta pretenzijām, pilnībā vai daļēji piekrīt viņa izvirzītajiem argumentiem un arī adresāts būtu gatavs piekāpties, tātad rodas iespēja strīdu atrisināt ar izlīgumu. Vai šādā gadījumā līguma slēgšana ir tikai Finanšu ministrijas kompetencē, vai arī viena no līgumslēdzējām pusēm varētu būt Zvērinātu revidentu asociācija?

Jāņem vērā, ka Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantā ietvertie valsts pārvaldes principi liek valsts pārvaldei strādāt pēc iespējas efektīvi un uzlabot procedūras privātpersonas labā, kā arī ievērot subsidiaritāti. Tāpat jāņem vērā, ka Administratīvā procesa likumā 2012.gadā ir iekļauts 77.¹ pants, kurš ļauj iestādei, par kuras administratīvo aktu iesniegts apstrīdēšanas iesniegums, pašai labot savu kļūdu, kā arī tas, ka 63.¹ pants tika iekļauts ar mērķi veicināt administratīvā līguma kā administratīvā procesa instrumenta izmantošanu.

Ja reiz Zvērinātu revidentu asociācijai ir uzticēta administratīvā akta izdošana, tad nav loģiska pamatojuma, kāpēc tai nepiešķirt tiesības noslēgt administratīvo līgumu, kas aizstāj administratīvo aktu. Lietderīgāk šādā situācijā ir jautājumu noregulēt instancē, kas primāri ir kompetenta pieņemt lēmumu, tātad vislabāk var izvērtēt lietderīguma apsvērumus un arī ievērot vienlīdzības principu. Apkopojot iepriekš teikto, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.pantā ietvertie vārdi „iestāde” un „amatpersona” ir jāinterpretē plašāk  – nevis atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumā, bet gan Administratīvā procesa likuma 1.pantā ietvertajam skaidrojumam.

Arī tiesību literatūrā, skaidrojot publisko tiesību līgumu, norādīts, ka līgums ir vienošanās vai nu starp diviem publisko tiesību subjektiem, publisko tiesību un privāto tiesību subjektu, vai arī starp diviem privāto tiesību subjektiem, no kuriem vienam ir nodotas publiskās varas funkcijas. Šāds skaidrojums gan var radīt priekšstatu, ka privāto tiesību subjekts šādu līgumu slēdz savā vārdā. Taču atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 79.panta pirmās daļas pirmajam teikumam administratīvo līgumu piekritīgā iestāde vai amatpersona slēdz publiskas personas vārdā. Tā kā arī privātpersona, kurai deleģēts valsts (vai attiecīgi citas publisko tiesību personas) pārvaldes uzdevums, to pilda valsts vārdā, tad arī administratīvais līgums jebkurā gadījumā slēdzams Latvijas Republikas (vai attiecīgi citas publiskas personas), nevis pašas privātpersonas vārdā. Attiecīgā privātpersona tikai valsts uzdevumā pilda deleģēto uzdevumu, tāpat kā to citkārt pilda iestāde.

Līguma projekta saskaņošana

Līguma noslēgšanas process Valsts pārvaldes iekārtas likumā regulēts netiek, taču 82.pantā ir noteikta projekta saskaņošanas kārtība. Proti, izlīgumu iestāde var slēgt, ja tā projektam ir piekritusi augstāka iestāde, bet ja iestādei piešķirta rīcības brīvība, tad administratīvo līgumu iestāde var slēgt, ja tā projektam ir piekritusi institūcija, kura attiecīgo administratīvo aktu var apstrīdēt. Norādīts arī, ka normatīvajā aktā var noteikt citu administratīvā līguma saskaņošanas kārtību.

Tiesību literatūrā norādīts, ka saskaņošana ar augstāku iestādi ir garants tiesiskumam, tā izslēdzot prettiesiskas vienošanās noslēgšanu. Tomēr nav īsti saprotama šāda garanta nepieciešamība. Kā jau minēts iepriekš, ar administratīvo līgumu var aizstāt administratīvo aktu, taču administratīvajam aktam šāda saskaņošana nav nepieciešama. Varētu iebilst, ka administratīvo aktu augstāka iestāde var pārbaudīt apstrīdēšanas procesā, taču adresātam labvēlīgs administratīvais akts parasti tiek apstrīdēts tikai tad, ja tam ir dubulta iedarbība (ja tas ir nelabvēlīgs kādai citai personai). Arī citu valstu vispārīgajā administratīvā procesa regulējumā šāda saskaņošanas prasība nav atrodama.

Nepieciešamība pēc saskaņošanas varētu būt gadījumos, ja līgums skar būtiskas sabiedrības intereses, ja ir jāinterpretē tiesību normas netipiskā gadījumā vai ar izlīgumu tiek paredzēts izmaksāt zaudējumu atlīdzību. Šādos gadījumos saskaņošana ar augstāku iestādi varētu novērst būtisku sabiedrības interešu apdraudējumu, nodrošināt tiesību normu vienveidīgu interpretāciju, kā arī augstāka iestāde tiktu informēta par iespējamām nepilnībām tiesību normās un tiktu ievērota Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktā kārtība zaudējumu atlīdzināšanai. Gadījumos, kad līgums tiek slēgts tiesību normas neskaidrības dēļ, lietderīgāk projektu būtu saskaņot ar vadošo ministriju, nevis augstāku iestādi (ja vien šīs institūcijas nesakrīt).

Ņemot vērā iepriekš norādītos argumentus, būtu vēlams grozīt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 82.pantu, norādot, ka saskaņojums nepieciešams tikai gadījumā, ja tas aizskar būtiskas sabiedrības intereses, ja ar to tiek izlemts jautājums par zaudējumu atlīdzību vai gadījumā, kad tiek novērstas neskaidrības, kas radušās tiesību normu piemērošanas rezultātā.

Administratīvā līguma grozīšana un izbeigšana

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 86.pantā noteikts, ka administratīvais līgums izbeidzas, ja tas ir izpildīts, izbeidzas tā termiņš, tas ir uzteikts un iestājies uzteikuma termiņš, kā arī ja publiskā persona to vairs nevar pildīt sakarā ar tiesisko apstākļu maiņu. Par administratīvā līguma grozīšanu vai vienpusēju izbeigšanu likums expressis verbis nerunā.

Savukārt attiecībā uz administratīvo aktu Administratīvā procesa likuma 85. un 86.pantā paredzēti vairāki gadījumi, kad iestāde var atcelt administratīvo aktu pēc savas iniciatīvas. Tāpat 87.pantā paredzētas privātpersonas tiesības prasīt administratīvā akta grozīšanu, ja ir mainījusies faktiskā vai tiesiskā situācija. Ņemot vērā Administratīvā procesa likuma 3.pantā noteikto, ka šā likuma noteikumi attiecināmi arī uz faktisko rīcību, ciktāl tas atbilst šim tiesību institūtam, noskaidrojams, vai iepriekš minētās normas ir attiecināmas uz administratīvo līgumu.

No vienas puses, līguma forma kā tāda liek domāt, ka grozījumu izdarīšana iespējama, tikai pusēm vienojoties vai risinot strīdu ar tiesas starpniecību. No otras puses, iespējams, ka ar administratīvā līguma nemainīgu palikšanu spēkā tiek būtiski aizskartas sabiedrības intereses. Šādā ziņā administratīvais līgums būtiski var atšķirties no civiltiesiskā līguma. Turklāt 86.pantā ietvertais gadījums ja publiskā persona to vairs nevar pildīt sakarā ar tiesisko apstākļu maiņu norāda uz publiskas personas iespēju vienpusīgi atteikties no līguma pildīšanas.

Ielūkojoties citu valstu tiesību normās, secināms, ka, piemēram, Igaunijas Administratīvā procesa likuma 102.pants paredz iestādes vienpusējas tiesības grozīt vai izbeigt publisko tiesību līgumu, ja tas ir nepieciešams, lai novērstu kaitējumu būtiskām sabiedrības interesēm, vienlaikus kompensējot otrai pusei ar to radītos mantiskos zaudējumus. Tāpat šis pants paredz, ka gadījumā, ja līguma pildīšana kļūst ļoti apgrūtinoša, procesa dalībnieks arī var lūgt grozīt līgumu atbilstoši jaunajiem apstākļiem. Ja otra puse tam nepiekrīt, persona var vērsties tiesā ar pieteikumu par līguma izbeigšanu.

Līdzīgi noteikts arī Vācijas Administratīvā procesa likuma 60.pantā: ja tiesiskās attiecības, kas bija līguma satura noteikšanas pamatā, ir tik būtiski mainījušās, līguma puse var prasīt līguma pielāgošanu jaunajiem apstākļiem vai pat tā izbeigšanu, ja pielāgošana nav iespējama. Iestāde var uzteikt līgumu arī, lai novērstu vai nepieļautu būtisku sabiedrības interešu aizskārumu.

Šāds tiesību normās noteikts regulējums šķiet ļoti saprātīgs, un to būtu vēlams iekļaut arī Latvijas tiesiskajā regulējumā. Taču, kamēr tas nav izdarīts, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 86.pants kopsakarā ar Administratīvā procesa likuma 3., 85. un 86.pantu būtu interpretējams līdzīgi, kā tas noteikts Igaunijas un Vācijas regulējumā. Savukārt Administratīvā procesa likuma 87.pants, kurš noteic personas tiesības prasīt uzsākt procesu no jauna, ir tieši piemērojams arī attiecībā uz administratīvo līgumu. Tāpat tieši būtu piemērojama arī 85.panta trešajā daļā paredzētā zaudējumu atlīdzināšana privātpersonai gadījumos, ja iestāde vienpersonīgi izbeidz līgumu sabiedrības interešu labā.

Kopsavilkums

Administratīvā līguma tiesiskais regulējums Latvijā ir nepilnīgs. Dažas Valsts pārvaldes iekārtas likumā ietvertās normas, kas attiecas uz administratīvo līgumu, ir interpretējamas plašāk, savukārt citas šaurāk nekā tekstuālais tvērums. Tāpat Valsts pārvaldes iekārtas likumā vai Administratīvā procesa likumā nepieciešami grozījumi, ietverot detalizētāku administratīvā līguma grozīšanas un vienpusējas atcelšanas regulējumu. Jo īpaši tas nepieciešams tāpēc, ka administratīvā līguma institūts Latvijas ir salīdzinoši jauns, līdz ar to izpratne par tā piemērošanu vēl nav nostiprinājusies.