Administratīvi procesuālā locus standi modelis Latvijā

IEVADS

Rietumu tiesību loka valstu nacionālajās administratīvajās tiesībās pamatā pastāv divi konceptuāli atšķirīgi locus standi modeļi  – uz tiesību aizsardzību (right-based – angļu val., Verletztenklage – vācu val.) vērsts locus standi modelis un uz interešu aizsardzību (interest-based – angļu val., Interessentenklage   – vācu val.) vērsts locus standi modelis. Uz tiesību aizsardzību vērstā modeļa ietvaros personas locus standi parasti ir atkarīgs no tās subjektīvajām publiskajām tiesībām, kuras izriet no materiālo tiesību normas. Savukārt uz interešu aizsardzību vērstā modeļa ietvaros personas locus standi parasti ir atkarīgs no personas pietiekamas intereses tiesvedībā, kurai nav obligāti jābūt aizsargātai ar materiālo tiesību normu, ir pietiekami ar personas faktisku aizskārumu. No minētās konceptuālās atšķirības izriet arī vairākas citas atšķirības locus standi noteikšanā šo modeļu ietvaros. Konkrēta locus standi modeļa izvēle ir likumdevēja ziņā. Latvijas Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā noteikts, ka pieteikumu, izņemot likumā noteiktos gadījumus, var iesniegt privātpersona, kuras tiesības vai tiesiskās intereses ir aizskartas vai var tikt aizskartas. Šāds formulējums pats par sevi nedod atbildi uz jautājumu par Latvijā pastāvošo administratīvi procesuālā locus standi modeli. Tā ir atkarīga no šajā normā minētās ģenerālklauzulas „tiesiskās intereses” piepildīšanas ar saturu. Raksta mērķis ir ieskicēt administratīvi procesuālā locus standi modeļus Rietumu tiesību loka valstīs, kā arī izanalizēt, kurš no locus standi modeļiem pastāv Latvijas administratīvā procesa tiesībās. Locus standi modeļa klasifikācija palīdz atrisināt virkni praktiskas dabas problēmu locus standi noteikšanā. Rakstā izmantota juridiskā literatūra latviešu, angļu un vācu valodā, kā arī administratīvo tiesu nolēmumi.

1. RIETUMU TIESĪBU LOKA VALSTĪS PASTĀVOŠIE LOCUS STANDI MODEĻI

Kā jau minēts ievadā, Rietumu tiesību loka valstu nacionālajās administratīvajās tiesībās pastāv divi konceptuāli atšķirīgi locus standi modeļi – uz tiesību aizsardzību un uz interešu aizsardzību vērsts locus standi modelis. Uz tiesību aizsardzību vērstais locus standi modelis tiek uzskatīts par diezgan ierobežojošu. Atbilstoši tam tiesības vērsties ar pieteikumu tiesā paredzētas vienīgi personas subjektīvo publisko tiesību aizskāruma gadījumā. Savukārt uz interešu aizsardzību vērstais locus standi modelis tiek uzskatīts par plašāku. Atbilstoši tam tiesības vērsties ar pieteikumu tiesā ir paredzētas ikvienai personai, kurai ir pietiekama interese tiesvedībā. Līdztekus kādam no minētajiem locus standi pamatmodeļiem atsevišķās valstīs pastāv arī izņēmuma gadījumi (īpaši vides aizsardzības jomā), kad sabiedrības kopējo interešu aizsardzībai tiesā var vērsties ar populārsūdzību (actio popularis – latīņu val.) vai ar atvieglotiem noteikumiem nevalstiskās organizācijas.

Par tipiskāko uz tiesību aizsardzību vērstā locus standi modeļa pārstāvi tiek uzskatīta Vācija, savukārt par tipiskāko uz interešu aizsardzību vērstā locus standi modeļa pārstāvi – Francija. Tādēļ galvenās atšķirības minēto locus standi modeļu starpā turpmāk raksturotas, par paraugu ņemot šīs valstis.

Vācijā administratīvi procesuālā locus standi konstitucionālais pamats izriet no Vācijas Pamatlikuma 19.panta ceturtās daļas, kas noteic: ja publiskā vara aizskar kāda tiesības, viņš var vērsties tiesā. Minētā pamattiesību norma pamatā ir konkretizēta Vācijas Administratīvās tiesas procesa likuma 42.panta otrajā daļā. Atbilstoši šai normai, ja likumā nav noteikts citādi, pieteikums ir pieņemams tikai tad, ja pieteicējs iesniedz pieteikumu par to, ka ar administratīvo aktu, tā atteikšanu vai atcelšanu ir aizskartas viņa tiesības.

Tādējādi personas locus standi Vācijā pamatā ir atkarīgs no tās subjektīvo publisko tiesību aizskāruma. Personai tiek atzītas subjektīvās publiskās tiesības, ja tās izriet no objektīvo tiesību normas, kura kalpo arī individuālu tiesību aizsardzībai, un ja attiecīgā persona pieder pie šo aizsargājamo personu loka. Faktisks aizskārums, kura pamatā nav ar tiesību normu aizsargāta interese, nevar radīt subjektīvo publisko tiesību aizskārumu. Personas ekonomiskas, politiskas, kultūras vai citas intereses, kas nav tiesiski aizsargātas, nerada locus standi.

Vācijas administratīvajā procesā netiek atzītas personas tiesības vērsties administratīvajā tiesā ar populārsūdzību, taču normatīvajos aktos ir paredzēti atsevišķi izņēmuma gadījumi, ka personu apvienības var vērsties administratīvajā tiesā noteiktu kolektīvu interešu aizsardzībai. Neraugoties uz minēto, Vācija ir daudz kritizēta saistībā ar tās ierobežoto locus standi modeli vides aizsardzības jomā. Vācijas locus standi modelis kopumā balstās pieņēmumā, ka sabiedrības vispārējā labklājība ir jautājums, kas ir tikai valsts pārvaldes, nevis atsevišķu indivīdu vai nevalstisko organizāciju kompetencē.

Salīdzinot ar Vācijas locus standi modeli, Francijas locus standi modelis tiek raksturots kā samērā „relaksēts”. Tas nav definēts normatīvajos aktos, bet, kā raksturo paši franči, izriet no plašas, atšķirīgas un nesistemātiskas tiesu prakses, kas var atšķirties no lietas uz lietu. Francijā, lai personai atzītu locus standi, pamatā ir jābūt kādai personiskai interesei tiesvedībā (pas d’intérêt, pas d’action – fanču val.). Šai interesei ir jābūt leģitīmai.

Administratīvā procesa kārtībā apstrīdamos jautājumus Francijā tradicionāli iedala divās grupās, kuriem ir atšķirīgs locus standi un tiesas vērtējuma apjoms, – prasījumos par „nepareizu pilnvaru izmantošanu” (recours pour excès de pouvoir  – franču val., abuse of powers – angļu val.) un „subjektīvajos strīdos” (recours subjectif – franču val., subjective disputes – angļu val.). Prasījumos par „ļaunprātīgu pilnvaru izmantošanu” locus standi ir atkarīgs no personas tiešas intereses (intérêt pour agir – franču val.), bet tiesas kompetence aprobežojas ar pārsūdzētā lēmuma likumības izvērtējumu, vai nu to atceļot vai atzīstot par prettiesisku, taču tiesa nevar piešķirt kompensāciju. Savukārt „subjektīvo strīdu” gadījumā locus standi priekšnoteikums ir personas tiesības, kas pārsvarā tiek saprastas kā tieša, aktuāla un noteikta saikne starp pieteicēju un prasījumu. Tādējādi „subjektīvo strīdu” gadījumā pastāv ierobežojošāki locus standi priekšnoteikumi. Taču šis Francijas uz tiesību aizsardzību balstītais locus standi modelis būtiski atšķiras no ierobežojošā Vācijas modeļa un būtībā vairāk atbilst uz interešu aizsardzību vērstajam locus standi modelim.

Francijas tiesu praksē tieša saikne un līdz ar to arī locus standi nav atzīts, piemēram, gadījumā, kad zemes īpašnieks vēlējās pārsūdzēt būvatļauju ēkai, kas no viņa īpašuma nebija redzama, savukārt viesnīcas īpašniekam, kurš pārsūdzēja izglītības ministra lēmumu, ar kuru tika noteikti skolas brīvdienu datumi, locus standi tika atzīts.

Pēc sava rakstura interese, kas var būt locus standi pamatā, var būt atšķirīga – materiāla, morāla vai estētiska, individuāla vai kolektīva, privāta vai publiska. Tā, piemēram, pamatojoties uz morālu interesi, locus standi tika atzīts katoļu apvienībai, kas pārsūdzēja atļauju rādīt nepilngadīgām personām pornogrāfisku filmu. Personu apvienībām vai organizācijām locus standi piemīt tikai attiecībā uz aktiem, kas ietekmē vispārējas intereses, kuru aizsardzībai tie dibināti. Lai gan populārsūdzības kā tādas Francijā netiek atzītas, locus standi tiek interpretēts tik plaši, ka ir grūti novilkt robežu starp individuālo un kolektīvo interešu aizsardzību tiesvedības procesā.

Apkopojot – jebkuras sabiedrības interesēs ir, lai valsts pārvalde organizētos tiesiski un nepieņemtu prettiesiskus lēmumus, taču atšķiras pieejas, kā konkrētas valsts tiesiskajā sistēmā tiek īstenota uzraudzība pār valsts pārvaldi. Locus standi kontekstā atšķiras tas, vai priekšroka tiek dota subjektīvi– tiesiskajai (personas aizsardzības) funkcijai vai objektīvi– tiesiskajai (pārvaldes darbības tiesiskuma kontroles) funkcijai. Ierobežojošākajā locus standi modelī, kuru pārstāv Vācija, kontrole pār valsts pārvaldes rīcību administratīvās tiesvedības ietvaros pamatā ir vērsta uz personas subjektīvo publisko tiesību aizsardzību, savukārt plašākajā locus standi modelī, kuru pārstāv Francija, administratīvā tiesvedība pamatā ir vērsta uz objektīvās likumības un tiesiskuma uzraudzību. Tomēr šāds pretnostatījums ir nosacīts, jo katra tiesību norma, kas kalpo personas subjektīvo publisko tiesību aizsardzībai, vienlaikus vismaz pastarpināti kalpo arī visas sabiedrības interešu aizsardzībai, un otrādi.

2. LATVIJAS ADMINISTRATĪVI PROCESUĀLĀ LOCUS STANDI ANALĪZE

Latvijā ne bez pamata administratīvā procesa jomā tiek vilktas paralēles ar Vāciju. Tomēr attiecībā uz locus standi, ņemot vērā Administratīvā procesa likuma 31.panta otrās daļas formulējumu, kurā paredzēta gan tiesību, gan tiesisko interešu aizsardzība, juridiskā radniecība nav tik acīmredzama.

Līdzīgi bija arī pagājušā gadsimta 20.–30.gados, kad šo jautājumu pētīja profesors Kārlis Dišlers. Arī tajā laikā spēkā esošā normatīvajā regulējumā – Likuma par administratīvām tiesām 5.pantā – bija noteikts, ka sūdzības var celt, ja ar lēmumu, rīkojumu, rīcību vai nolaidību ir tieši aizskartas sūdzētāja intereses vai tiesības. Šajā sakarā profesors K.Dišlers rakstīja: „Ja legālā interese tiktu atzīta tādā vispārējā nozīmē, proti, kā interese objektīvās likumības uzturēšanā, tad administrātīvajām tiesām būtu jāpieņem sūdzība no katra pilsoņa par kaut kuŗas valsts administrātīvās iesstādes vai amatpersonas pielaistu nelikumību. Varbūt administrātīvo tiesu darbība caur to paplašinātos, bet par to objektīvā likumība vairāk nostiprinātos. Legālās intereses jēdzienu aprādītā nozīmē varētu noteikt likums; bet kāmēr tas nav darīts, administrātīvajām tiesām ir pilnīgi iespējams izveidot un nostiprināt tādu legālās intereses princīpu prakses ceļā, tāpat kā piem. Francijas administrātīvās tiesas prakses ceļā ir izveidojušas un nostiprinājušas exés de pouvoir princīpu, kuŗu mēs jau esam ietilpinājuši likumā [..]. Šķiet, demokrātiski tiesiskā valstī jau varam runāt par to, ka ne tiesām vien, bet arī pilsoņiem pašiem jābūt palīdzīgiem un aktīviem objektīvās likumības sargāšanā, jo tikai šī pate objektīvā likumība nodrošina arī viņiem – visiem un katram  – viņu subjektīvās tiesības.''

Neraugoties uz profesora pārdomām, administratīvo tiesu praksē ar interesi objektīvās likumības uzraudzībā bez individuāla subjektīvo publisko tiesību aizskāruma nebija pietiekami, lai pieteikums tiktu atzīts par pieļaujamu.

Mūsdienās tiesībās un tiesiskās intereses kā locus standi priekšnoteikums ir paredzētas ne tikai Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā. Tajā ir konkretizēts Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 91.panta pirmajā teikumā norādītais, ka ikviens var aizstāvēt tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Taču no minētā formulējuma vien nav rodama atbilde uz jautājumu, kāds ir likumisko jeb tiesisko interešu saturs un kāds locus standi modelis pastāv Latvijas administratīvā procesa tiesībās. Ņemot vērā to, ka locus standi modeļa izvēle ir likumdevēja ziņā, vispirms tiks aplūkoti minēto normu izstrādes materiāli.

Uzsākot darbu 6.Saeimas Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas projekta – par cilvēktiesībām – izstrādes komisijai, tiesības uz taisnīgu tiesu bija paredzētas 91.pantā un tās bija formulētas šādi: „Katrs var aizstāvēt savas likumiskās intereses tiesā.'' Komisijas 1997.gada 21.aprīļa sēdes audio ierakstā dzirdams, ka deputāti apspriež problēmu, ka tiesas vairākos gadījumos uzskatījušas, ka tādēļ, ka tas tieši nav ierakstīts likumā, nav pārsūdzami Privatizācijas aģentūras lēmumi, attiecinot uz šādiem gadījumiem jēdzienu „likumiskas intereses”.

Uz nākamo komisijas sēdi, kas notika 28.aprīlī, tika piedāvāti divi 91.panta varianti: pirmais variants, ka katram ir tiesība aizstāvēt savas likumiskās intereses tiesā, un otrais variants, ka ikviens var savas tiesības aizsargāt tiesā. Komisijas sēdes protokolā norādīts: „Deputāti diskutē par jēdzieniem ‘tiesības’ un ‘likumiskās intereses’. A.Seile ierosina apvienot šos abus jēdzienus vienā pantā. Deputāti atbalsta šo priekšlikumu.'' Komisija vienojas par pantu pārnumerāciju un nu jau Satversmes 92.pantu izsaka šādā redakcijā: „Katram ir tiesība aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā.''

Komisijas sēdes audio ierakstā dzirdams, ka komisijas vadītājs Ilmārs Bišers norāda, ka esot nolemts ieteikt jaunu variantu Satversmes 91.pantam, proti, ikviens var savas tiesības aizsargāt tiesā. Pamatojot minēto, Ilmārs Bišers norāda, ka vislaik tiekot runāts par tiesībām, pamattiesībām, un te pēkšņi parādās likumiskas intereses, kas ir cits termins, kurš citur Satversmes projektā netiekot izskaidrots. Lai gan būtībā tuvs, tas esot jauns termins un varot radīt šaubas. Līdz ar to likumiskās intereses prasoties nomainīt pret tiesībām. Ilmārs Bišers arī norāda, ka citur Satversmē likumiskās intereses netiek pieminētas, un arī citos normatīvajos aktos, ja tiek lietots tāds jēdziens, tas tiek lietots komplektā ar tiesībām, proti, tiek runāts par personas tiesībām un likumiskajām interesēm, bet nevis tikai par likumiskajām interesēm. Komisijas deputāti tomēr nolemj palikt pie varianta, ka pantā tiek minētas tiesības un likumiskās intereses.

Vēl viena diskusija par tiesībām un likumiskajām interesēm norisinājās komisijas 1997.gada 26.maija sēdē. Tika apspriesta iepriekš minētā panta redakcija, vienīgi „tiesība” aizstāta ar daudzskaitli – „tiesības”. Komisijas protokolā norādīts: „A.Seile uzskata, ka [..] 92.pants stilistiski jāmaina un jāsvītro otrais vārds ‘tiesības’. G.Kusiņš paskaidro, ka ar jēdzienu ‘likumiskās intereses’ domātas personas intereses. Tiesības uz dzīvību nav likumiska interese, bet gan personas tiesības. I.Bišers saka, ka likumos šķir ‘tiesības’ un ‘likumiskās intereses’. A.Seile ierosina uz nākamo sēdi padomāt par šī panta redakciju.''

Komisijas sēdes audio ieraksts atklāj plašāku diskusiju. Tās pamatā ir Annas Seiles iebildumi pret panta formulējumu, kurā divreiz atkārtojas jēdziens „tiesības”, proti, katram ir tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā. Tādēļ viņa piedāvā panta redakciju, ka katram ir tiesības aizstāvēt savas likumiskās intereses tiesā, ar likumiskajām interesēm aptverot arī tiesības. Šajā sakarā Gunārs Kusiņš iebilst pret to, ka, piemēram, Satversmē garantētās tiesības uz dzīvību varētu tikt uzskatītas nevis par tiesībām, bet gan par likumiskajām interesēm. Papildinot Gunāra Kusiņa teikto, Ilmārs Bišers norāda, ka runa neesot par redakciju, bet gan par to, ka Latvijas likumos tiesības un likumiskās intereses veido grupiņu, tad jau drīzāk varētu mēģināt pārformulēt panta sākumu, lai neatkārtotos jēdziens „tiesības”. Ilmārs Bišers arī norāda, ka likumos vienmēr tiek šķirtas tiesības un likumiskās intereses, tiesības esot nostiprinātas, savukārt intereses persona var uz likuma pamata aizstāvēt, taču tās vēl nav piešķirtas kā tiesības. 

1997.gada 12.jūnija sēdē komisija vienojas par Satversmes 92.pantu šādā redakcijā: „Katrs var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses tiesā.'' Šādā redakcijā kopā ar pārējo pamattiesību daļas projektu tas pirms iesniegšanas Saeimā tiek nosūtīts saskaņošanai visiem deputātiem, ministrijām un citām ieinteresētajām institūcijām. No likumprojekta izstrādes materiāliem neizriet, ka tālākajā likumprojekta izstrādes gaitā deputāti būtu diskutējuši par „tiesībām” un „likumiskajām interesēm” Satversmes 92.pantā.

No minētajiem Satversmes 92.panta izstrādes materiāliem izriet, ka jēdziens „likumiskas intereses” šajā normā nav nejaušs, taču to saturs nav pilnīgi skaidrs. Līdzīgi secinājumi izriet arī no Administratīvā procesa likuma izstrādes materiāliem. Likumiskās jeb tiesiskās intereses šajās normās šķietami lietotas ar mērķi nodrošināt arī tādu personas subjektīvo publisko tiesību aizsardzību, kas nav normatīvajā aktā tieši noformulētas kā personas subjektīvās publiskās tiesības. Šādi centieni ir saprotami, ņemot vērā, ka minētās normas izstrādātas laikā, kad Latvijas tiesiskā sistēma atradās transformācijas posmā no sociālistisko tiesību loka uz Rietumu tiesību loku un praksē liela loma tiesību normu piemērošanā joprojām bija gramatiskajai tiesību normu interpretācijas metodei. Šodien minētā problēma savu aktualitāti ir zaudējusi – subjektīvās publiskās tiesības tiek atzītas arī gadījumos, kad tās nav tiesību normā tieši noformulētas kā personas tiesības, turklāt tās tiek atvasinātas ne tikai no likumiem un zemāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem, bet to neesamības gadījumā arī tieši un nepastarpināti no pamattiesībam vai pat vispārējiem tiesību principiem.

Satversmes 92.panta pirmajā teikumā minētās „likumiskās intereses”, kā arī Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā minētās „tiesiskās intereses” ir ģenerālklauzula, kura jāpiepilda ar saturu. Tomēr ne Satversmes tiesas praksē, ne Satversmes 92.panta komentārā „likumisko jeb tiesisko interešu” saturam nav pievērsta īpaša uzmanība. Savukārt administratīvās tiesas savos nolēmumos Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā minētās „tiesības” un „tiesiskās intereses” ir gan apvienojušas jēdzienā „subjektīvās publiskās tiesības”, gan jēdzienu „tiesiskās intereses” lietojušas līdztekus jēdzienam „subjektīvās publiskās tiesības”. 

Tiesisko interešu saturam administratīvās tiesas ir pievērsušas vien dažos nolēmumos, norādot, ka „ar jēdzienu ‘tiesības’ apzīmētas subjektīvās tiesības, kuras piemīt trešajai personai [vai pieteicējam – autores piebilde]. Savukārt pie ‘tiesiskās intereses’ pieder visas tās trešās personas [vai pieteicēja – autores piebilde] intereses, kuras ar publisko vai privāto tiesību normu, tātad Latvijas Republikas Satversmi, likumiem, Ministru kabineta noteikumiem un pašvaldību saistošajiem noteikumiem, bet ne ar administratīvo aktu, kļūst par individuālajām (paša) interesēm. Tīri saimnieciskas, finansiālas, abstraktas vai sociālas intereses, kuras nav pamatotas ar tiesību normu, nav ‘tiesiskas’ intereses. Tiesiskās intereses ir individuālas personas intereses, tādēļ persona, kura aizstāv vispārējās intereses bez to attiecināšanas uz individuālu interesi, nevar tikt pieaicināta kā trešā persona [kļūt par pieteicēju – autores piebilde].''

No minētā izriet, ka tiesisko interešu, tāpat kā subjektīvo publisko tiesību priekšnoteikums ir objektīvo tiesību norma, un ar ideālistisku, sadzīvisku vai citu tml. interesi, kas nav aizsargāta ar tiesību normu, nav pietiekami, lai atzītu personas tiesības vērsties ar pieteikumu administratīvajā tiesā. Vienlaikus kritiski vērtējami ir administratīvās tiesas piedāvātie „tiesību” un „tiesisko interešu” nošķīruma kritēriji. Nav rodams pamatojums, kādēļ ar subjektīvajām publiskajām tiesībām ir saprotamas tikai tās tiesības, kas konkretizētas administratīvajā aktā, savukārt visas pārējās ar tiesību normu aizsargātās personu individuālās intereses, kas nav konkretizētas administratīvajā aktā, būtu uzskatāmas par tiesiskajām interesēm. Būtībā arī „tiesiskās intereses”, kas ir aizsargātas ar tiesību normu, ir pilnvērtīgas subjektīvās publiskās tiesības.

Apkopojot – no administratīvo tiesu prakses secināms, ka, neraugoties uz nekonsekvenci jēdzienu „tiesības” un „tiesiskās intereses” lietojumā, „tiesisko interešu” pārbaudei administratīvās tiesas piemēro tos pašus priekšnoteikumus, kurus subjektīvo publisko tiesību pārbaudei. Jēdzienu „tiesiskās intereses” administratīvās tiesas lielākoties lieto gadījumos, kad no tiesību normas formulējuma nav viennozīmīgi skaidrs, vai tā paredz subjektīvās publiskās tiesības. Līdz ar to administratīvās tiesas ar „tiesiskajām interesēm” faktiski saprot sarežģītos subjektīvo publisko tiesību noteikšanas gadījumus.

Ņemot vērā minēto, „tiesisko interešu” izpratne administratīvo tiesu praksē nav pielīdzināma „personiskai interesei” (interest-based) Francijas locus standi modeļa ietvaros, kas primāri vērsts uz vispārēju tiesiskuma kontroli valsts pārvaldē, un Latvijā pastāv uz tiesību aizsardzību (right-based) vērsts locus standi modelis. Minēto apstiprina arī administratīvo tiesu vairākkārt norādītais, ka administratīvā tiesa Latvijā neveic vispārēju tiesiskuma uzraudzību, ierosinot administratīvo lietu neatkarīgi no personas subjektīvajām tiesībām iesniegt attiecīgu pieteikumu.

KOPSAVILKUMS

1. Latvijas administratīvā procesa tiesībās, izņemot vides tiesības, pastāv uz tiesību aizsardzību (right-based) vērsts locus standi modelis. 

2. Latvijā administratīvi procesuālā locus standi priekšnoteikums, izņemot vides tiesības, ir personas subjektīvo publisko tiesību aizskārums. Savukārt subjektīvo publisko tiesību priekšnoteikums ir objektīvo tiesību normu. Ar ideālistisku, sadzīvisku vai citu tml. interesi, kas nav aizsargāta ar tiesību normu, nav pietiekami, lai atzītu personas locus standi.

3. Ar „tiesiskajām interesēm” Administratīvā procesa likuma 31.panta otrajā daļā mēdz saprast sarežģītos subjektīvo publisko tiesību noteikšanas gadījumus, taču būtībā arī šīs ir pilnvērtīgas subjektīvās publiskās tiesības.