Iestādes bezdarbība kā faktiskās rīcības forma

IEVADS

Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 89.panta otrajai daļai faktiskā rīcība ir arī iestādes bezdarbība, ja iestādei saskaņā ar tiesību normām bija vai ir pienākums izpildīt kādu darbību. Praksē, interpretējot šo tiesību normu, ik pa laikam rodas jautājums, vai konkrētā iestādes bezdarbība ir uzskatāma par faktisko rīcību vai citu valsts pārvaldes darbības veidu. No atbildes uz šo jautājumu ir atkarīgs, vai un ar kādu pieteikumu persona var vērties administratīvajā tiesā. Tāpēc, kā arī ņemot vērā, ka Latvijas juridiskajā literatūrā bezdarbība kā faktiskā rīcība līdz šim nav plaši aplūkota, šā referāta mērķis ir analizēt valsts pārvaldes iestādes bezdarbību kā faktisko rīcību. Referātā aplūkotas tiesību normas, analizēta Latvijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, izmantota juridiskā literatūra latviešu, vācu un angļu valodā.

BEZDARBĪBAS KĀ FAKTISKĀS RĪCĪBAS PAZĪMES

Vispirms jāatgādina, ka bezdarbībai, lai to kvalificētu kā faktisko rīcību, ir jāatbilst visām faktiskās rīcības pazīmēm – tai ir jāietekmē faktiskā situācija uz āru, radot faktiskas sekas publisko tiesību jomā, tādējādi konkrētai privātpersonai, kurai ir tiesības uz iestādes rīcību, aizskarot tiesības vai tiesiskās intereses. Tāpat jāņem vērā, ka administratīvā akta neizdošana nav faktiskā rīcība bezdarbības formā, bet gan administratīvā akta atteikums ar konkludentām darbībām vai klusējot izteikts administratīvais akts, proti, ar administratīvā akta neizdošanu tiek ietekmēts privātpersonas tiesiskais, nevis faktiskais stāvoklis. Tāpat jāņem vērā, ka ar publisko tiesību jomu administratīvā procesa izpratnē saprot tikai valsts pārvaldes tiesības. Kaut arī ne administratīvā akta, ne faktiskās rīcības definīcijā tas tiešā tekstā nav iekļauts, norāde uz valsts pārvaldes jomu ir ietverta iestādes definīcijā. Tādējādi vispārīgi pareizs ir arī apgalvojums, ka arī kriminālprocesuālu darbību neveikšana vai darbību administratīvo pārkāpumu procesa ietvaros neveikšana nav faktiskā rīcība. Piemēram, prokuratūras nereaģēšana uz iesniegumu par iespējamu krāpšanu ir rīcība kriminālprocesa ietvaros un nav uzskatāma par faktisko rīcību.

Tāpat administratīvā akta vai administratīvās tiesas sprieduma nepildīšana arī tad, ja tas prasa faktiskas darbības, atbilstoši administratīvā procesa regulējumam netiek uzskatīta par faktisko rīcību, bet gan par procesuālu darbību, kam likumā paredzēta atsevišķa apstrīdēšanas un pārsūdzēšanas kārtība (jāatzīmē, ka ir valstis, kurās spriedumu nepildīšanu atzīst par bezdarbību, par kuru var iestāties valsts atbildība).

Lai bezdarbību atzītu par faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma 89.panta otrās daļas izpratnē, jāsecina, ka tā izpaužas kā iestādes nolaidīga vai apzināta nerīkošanās tad, kad iestādei valsts pārvaldes tiesību ietvaros būtu jārīkojas, turklāt privātpersonai uz šo rīcību ir subjektīvas tiesības. Tas, ka par faktisko rīcību uzskata tikai tādu darbību, kas skar privātpersonas subjektīvās tiesības, izriet no likuma 89.panta pirmās daļas.

Svarīgi atzīmēt, ka atbilstoši Vides aizsardzības likuma 9.panta trešajai daļai sabiedrība ir tiesīga apstrīdēt un pārsūdzēt valsts iestādes vai pašvaldības faktisko rīcību (tātad arī bezdarbību), kas neatbilst vides normatīvo aktu prasībām, rada kaitējuma draudus vai kaitējumu videi. Subjektīvo tiesību aizskārums šādā gadījumā prasīts netiek. Taču tas ir izņēmums no vispārīgajiem noteikumiem, citos gadījumos subjektīvo tiesību aizskārums ir obligāts priekšnoteikums, lai bezdarbību klasificētu par faktisko rīcību nevis vienkāršo valsts pārvaldes darbību.

Atbilde uz jautājumu, vai indivīdam vai indivīdu grupai ir subjektīvās tiesības uz konkrētu valsts pārvaldes rīcību, praksē ne vienmēr ir viegli atrodama.

SUBJEKTĪVĀS TIESĪBAS UZ PĀRVALDES RĪCĪBU

Valsts pārvaldes pienākums noteiktās situācijās rīkoties izriet no normatīvajiem aktiem. Ir gadījumi, kad pārvaldes pienākums un konkrēts rīcības veids skaidri izriet no piemērojamās tiesību normas. Piemēram no Informācijas atklātības likuma izriet personas tiesības uz vispārpieejamās informācijas saņemšanu. Tāpat no tiesību normām izriet, ka ieslodzītā persona jānodrošina ar uzturu un higiēnas precēm, ja iestāde to nenodrošina, šāda rīcība, ja tā būtiski aizskar ieslodzītās personas kā īpaši pakļautās personas cilvēktiesības, ir faktiskā rīcība bezdarbības formā.

Taču iestādes pienākums rīkoties konkrētās situācijās normatīvajos aktos bieži ir noformulēts ģenerālklauzulas veidā, skaidri nenorādot nedz konkrētos rīcības veidus, nedz individuālu personu tiesības prasīt kādu konkrētu rīcības veidu. Turklāt tas ir attaisnojami un pašsaprotami, jo visus gadījumus un atbilstošāko rīcības veidu nav iespējams precīzi uzskaitīt. Tāpēc sava pienākuma konkretizēšana parasti ir atstāta iestādes rīcības brīvības ietvaros.

Kā piemērus šādām ģenerālklauzulām var minēt likumā „Par pašvaldībām'' ietverto pašvaldības autonomo funkciju gādāt par teritorijas labiekārtošanu un sanitāro tīrību, ielu, ceļu un laukumu būvniecība un uzturēšanu, ielu, laukumu un citu publiskai lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošanu, zaļo zonu ierīkošanu un uzturēšanu, pretplūdu pasākumus, kapsētu izveidošanu un uzturēšanu. Atbilstoši likumam „Par autoceļiem'' VAS „Latvijas Valsts ceļi” un ceļu īpašniekiem ir pienākums savlaicīgi veikt ceļu uzturēšanas darbus, aprīkot autoceļus ar tehniskajiem regulēšanas līdzekļiem un veikt citus pasākumus satiksmes drošības garantēšanai, norobežot un norādīt ar ceļa zīmēm satiksmei bīstamās vietas, analizēt satiksmes negadījumu cēloņus, veikt pasākumus to novēršanai. Autoceļu aizsargjoslā izbūvējamas īpašas konstrukcijas, lai transportlīdzekļu izplūdes gāzu, trokšņu un citu kaitīgo faktoru ietekme uz apkārtējo vidi atbilstu sanitārajām normām.

Latvijas tiesu praksē ir bijuši vairāki gadījumi, kad personas, atsaucoties uz kādu no iepriekš minētajām vai līdzīga satura normām, ir vērsušās tiesā ar pieteikumu par attiecīgo pienākumu veikšanu vai atlīdzinājumu par zaudējumiem, kas radušies par šo pienākumu neveikšanu (bezdarbību). Piemēram, persona ir vērsusies ar prasījumu pret Satiksmes ministriju veikt darbības saistībā ar drošu stāvlaukumu kravu pārvadājumu automašīnām izbūvi vai sakārtošanu. Šajā, tāpat kā vairumā gadījumu pie līdzīgiem prasījumiem, tiesas atteicās pieņemt pieteikumu, kā pamatojumu minot to, ka ne jebkuram tiesību normā noteiktam valsts pārvaldes objektīvam pienākumam atbilst individuālas privātpersonas subjektīva tiesība prasīt šā pienākuma izpildi.

Proti, privātpersonai nav tiesību prasīt labumu, kurš tai tieši nav paredzēts, bet kuru iestāde būtu kompetenta iedot. Ja iestāde, pildot savas funkcijas, ir radījusi kādu labumu, parasti jebkuram ir tiesības uz šo labumu izmantošanu, taču nav tiesību prasīt šo labumu radīšanu. Kā norādījis Kārlis Dišlers, šāda tiesība nav individualizēta, tāpēc ir tikai objektīvo tiesību reflekss.

Šāda pieeja ir saistīta ar to, ka tiesību normas, vispārīgi nosakot valsts pārvaldes iestāžu kompetenci, funkcijas un uzdevumus, vienlaikus piešķir šīm iestādēm lielu rīcības brīvību tai piešķirto finanšu un citu resursu sadalē un prioritāšu noteikšanā. Šo resursu izmantošana atsevišķas privātpersonas interesēs, ja vienlaikus pastāv būtiskas citu personu intereses, nebūtu pareiza. Tāpēc iestādei parasti jāļauj pašai izlemt, kā vislabākajā veidā un vislietderīgāk izpildīt tās kompetencē nodotos savstarpēji konkurējošos uzdevumus, ņemot vērā tās ierobežotās budžeta iespējas. Parasti tā ir konkrētās iestādes politiska izšķiršanās.

Tajā pašā laikā personai var būt tiesības prasīt no iestādes konkrētu darbību vai arī zaudējumus, kas radušies no bezdarbības arī gadījumos, kad tiesību normas tiešā tekstā neparedz konkrētu iestādes pienākumu rīkoties. Tiesību literatūrā šādus pienākumus, kas izsecināmi konkrētos gadījumos, sauc arī par latentajiem pienākumiem. Jo īpaši tie ir gadījumi, kad ar iestādes nerīkošanos var tikt aizskartas personas Satevrsmē vai starptautiskā līgumā (jo īpaši Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā  – turpmāk Konvencijā) garantētās pamattiesības (cilvēktiesības).

Primāri šajā sakarā jāmin Satversmes 93.pants, kas noteic, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums, kā arī Satversmes 95.panta otrais teikums, kas noteic, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Attiecīgi šīs tiesības iekļautas arī Konvencijas 2.panta pirmā daļā un 3.pantā.

Minētās tiesības ietver ne tikai valsts negatīvos pienākumus (atturēties no dzīvības atņemšanas un spīdzināšanas), bet arī valsts pozitīvos pienākumus novērst dzīvības apdraudējumu un necilvēcīgu apiešanos, tostarp no citu personu puses. Kaut arī lielākoties šie pozitīvie pienākumi ietilps krimināltiesību un kriminālprocesa jomā, tie atrodami arī administratīvo tiesību nozarē. Jāatzīmē, ka Satversmes 93.panta komentārā šis aspekts vispārīgi ir pieminēts, bet īpaši nav izvērsts, savukārt 95.panta komentārā tas vispār ir apiets.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) vairākkārt ir atzinusi dalībvalstu, tostarp arī Latvijas, valsts pārvaldes iestāžu bezdarbību tieši valsts pārvaldes jomā par tādu, kas pārkāpj konvencijā nostiprinātās tiesības uz dzīvību vai necilvēcīgu izturēšanos. Piemēram, par tādu tika atzīta Bulgārijas psihoneiroloģiskās slimnīcas nolaidība, jo tā nebija pienācīgi uzmanījusi ar Alcheimera slimību slimu pacienti, kā rezultātā paciente bija pazudusi un netika atrasta (tiesā bija vērsies viņas dēls). Kādā Turcijas lietā, kuras pamatā bija fakts, ka metāna gāzes sprādziena rezultātā bija sagruvušas graustu rajona ēkas un gājuši bojā cilvēki, tika konstatēta vainojama bezdarbība no valsts un pašvaldības iestāžu puses, neveicot preventīvus pasākumus, tostarp nebrīdinot iedzīvotājus par iespējamo risku. Kādā citā Turcijas lietā tiesa pārkāpumu secināja skolas bezdarbībā: mācības laika apstākļu dēļ bija beigušās ātrāk, bet skola par to nebija paziņojusi skolas autobusam, tāpēc septiņgadīgs zēns mājup bija devies kājām un bija nosalis. Tiesa norādīja, ka ne jebkurš risks dzīvībai prasa, lai valsts iejauktos, tomēr konkrētajā lietā skolai, ja tā tika slēgta ātrāk, vajadzēja parūpēt par bērniem. Tāpat valsts pienākums rūpēties par tiesībām uz dzīvību nozīmē arī pienākumu veikt pasākumus, lai nodrošinātu indivīdu drošību publiskās vietās. Polijā kāds vīrietis bija zaudējis dzīvību vēja nolauzta ietves malā augoša koka dēļ. Tika konstatēta pašvaldības nolaidība, kas nebija parūpējusies par nedrošu koku likvidēšanu. ECT arī norādīja, ka, valsts pienākums ir šādus negadījumus pienācīgi izmeklēt, atrast vainīgos un kompensēt kaitējumu cietušajai personai (konkrētā gadījumā – bojā gājušā sievai). Pozitīvie pienākumi attiecas arī uz valsts dienestiem, kas sniedz palīdzību apdraudējumu gadījumos – ugunsdzēsības, ātrās palīdzības un citiem glābšanas dienestiem. Vienlaikus ECT gandrīz visās minētajās lietās ir norādījusi, ka pozitīvie pienākumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie neuzliek pārlieku lielu pienākumu nastu valsts pārvaldei, ņemot vērā, piemēram, to, ka personu rīcību iepriekš nevar paredzēt, kā arī operatīvo dienestu izvēli atbilstoši prioritātēm un resursiem. Turklāt, ja ir iespējami vairāki pozitīvo pienākumu veidi, valsts var pildīt kādu no tiem. 

Faktiskā rīcība var būt policijas vai iestādes, kurā persona tiek turēta pret viņas gribu, rīcība, nenodrošinot šai personai adekvātu medicīnisko palīdzību. ECT vairākkārt, tostarp lietā „Jasinskis pret Latviju”, ir norādījusi, ka personas, kam valsts ierobežojusi brīvību, ir mazāk spējīgas sevi pasargāt, tāpēc to darīt ir valsts iestādes pienākums. Jo īpaši valstij tādos gadījumos jārūpējas par invalīdiem un citām personām ar ierobežotām spējām, kā tas bija minētajā gadījumā. Valstij ir pienākums aizturētām personām nodrošināt pienācīgu aizsardzību no cietsirdīgas izturēšanās, par ko iestādei ir zināms vai tai vajadzēja būt zināmam. Medicīniskās palīdzības nenodrošināšana var būt Konvencijas 2.panta, kas garantē tiesības uz dzīvību, pārkāpums.

Iepriekš aplūkotajos gadījumos identificējama valsts pārvaldes iestāžu bezdarbība – garīgi slimu pacientu neuzmanīšana, iedzīvotāju neinformēšana par sprādziena risku, skolas autobusa nenodrošināšana, draudīga koka nenovākšana, medicīniskās palīdzības nenodrošināšana. Administratīvā procesa likuma 89.panta izpratnē šāda bezdarbība uzskatāma par faktisko rīcību, jo radījusi konkrētiem indivīdiem tiešas faktiskas sekas. Attiecīgi privātpersonai šādā situācijā izsecināmas subjektīvās tiesības prasīt garīgi slimās mātes pienācīgu uzraudzīšanu, sprādziena risku samazināšanu un iedzīvotāju brīdināšanu, skolas autobusa nodrošināšanu, nedrošu koku likvidēšanu vai nostiprināšanu, medicīniskās palīdzības nodrošināšanu. Savukārt, ja sekas jau iestājušās, par amatpersonu bezdarbību (nolaidīgu pienākumu pildīšanu), ja tā radījusi smagas sekas, var iestāties kriminālatbildība, taču vieglākos gadījumos iespējams, ka jautājums tiek risināts administratīvā procesa kārtībā, atzīstot faktisko rīcību (bezdarbību) par prettiesisku, kas attiecīgi piešķir tiesības prasīt zaudējumu un kaitējumu atlīdzinājumu. Turklāt iespējams, ka sākotnēji tiek izmantoti kriminālprocesuālie līdzekļi, bet pēc tam administratīvā procesa līdzekļi.

Kā vienu no šādiem piemēriem no Latvijas tiesu prakses var minēt gadījumu, kad pašvaldība nebija nodrošinājusi Ceļu satiksmes likuma prasību izpildi, proti, ceļa ātrumvaļņa pusēs nebija uzstādīti signālstabiņi, nebija nodrošināta ātrumvaļņa uzturēšana satiksmei drošā stāvoklī, nebija atjaunots noteikumos paredzētais horizontālais apzīmējums. Autobusam uzbraucot uz ātrumvaļņa, viena no pasažierēm bija nokritusi no sēdvietas un guvusi muguras traumu. Tika ierosināts kriminālprocess pret autobusa vadītāju par negadījuma izraisīšanu, bet tas tika izbeigts, konstatējot, ka negadījuma cēlonis ir nepareizi izbūvētais ceļa ātrumvalnis. Pēc kriminālprocesa izbeigšanas cietusī persona vērsās administratīvajā tiesā un tiesa vērtēja pašvaldības faktisko rīcību, tostarp pienākuma nepildīšanu. Tiesa uzlika pienākumu pašvaldībai atlīdzināt zaudējumus.

Tiesības prasīt konkrētu rīcību un pamats atzīt iestādes bezdarbību par prettiesisku var rasties arī no Satversmes 96.panta, kas garantē tiesības uz privāto dzīvi, attiecīgi arī no Konvencijas 8.panta.

Viens no privātās dzīves aspektiem, kas var būt saistīts ar valsts pārvaldes pienākumu rīkoties, ir vides piesārņojuma novēršana vai mazināšana. ECT, interpretējot 8.pantu, ir norādījusi, ka konvencija tieši neparedz tiesības uz tīru un klusu apkārtējo vidi, taču, ja troksnis vai cits vides piesārņojums personu tieši un būtiski ietekmē, var tikt aizskarts privātās dzīves jautājums. Turklāt tas var būt skarts arī gadījumā, ja indivīda veselības stāvoklis būtiski netiek pasliktināts, bet būtiski tiek ietekmēti dzīvošanas apstākļi kā tādi. Tiesa arī norādījusi, ka valsts atbildība vides lietās var rasties arī no kļūdām, regulējot privāto uzņēmējdarbību. ECT norādījusi, ka nekatrs vides pasliktināšanās gadījums nozīmē šā panta pārkāpumu. Lai vispār varētu atsaukties uz 8.pantu, tam tieši jāietekmē indivīda māja, ģimene vai privātā dzīve. Vides piesārņojumam jāsasniedz noteikts līmenis. Šāda līmeņa novērtējums ir atkarīgs no visiem lietas apstākļiem, tostarp traucējuma intensitātes, ilguma, fiziskās un morālās ietekmes. Tāpat jāņem vērā kopējais piesārņojuma līmenis, kas ir raksturīgs katrai mūsdienu pilsētai. Tātad, lai runātu par pārkāpumu, pirmkārt, jābūt reālai ietekmei uz pieteicēja privāto sfēru, otrkārt, jābūt sasniegtam pietiekami nopietnam piesārņojuma līmenim.

Kā piemēru no Latvijas tiesu prakses var minēt gadījumu, kad persona vairākkārt bija vērsusies vairākās iestādēs, lūdzot rast risinājumu saistībā ar pārmērīgo trokšņa līmeni no valsts galvenā autoceļa, kura tuvumā atrodas pieteicējas dzīvesvieta. Veselības inspekcija bija konstatējusi, ka autoceļa radītais trokšņu līmenis pārsniedz normatīvajos aktos atļauto. Satiksmes ministrija bija norādījusi, ka saskaņā ar normatīvajiem aktiem tai nav obligāti jāveic pasākumi trokšņa novēršanai vai samazināšanai, nav jāuzstāda trokšņu un piesārņojumu slāpētājus, jo satiksmes intensitāte uz autoceļa nav pietiekoša. Pieteicēja attiecīgi vērsās tiesā, lūdzot atzīt par prettiesisku ministrijas faktisko rīcību (bezdarbību), kas izpaužas kā prettrokšņu aizsardzības pasākumu neveikšana satiksmes radīto trokšņu novēršanai vai samazināšanai, un uzlikt ministrijai pienākumu veikt aizsardzības pasākumus, kā arī atlīdzināt kaitējumu. Augstākā tiesa šajā lietā norādīja  – ja vides piesārņojums sasniedz tādu līmeni, ka ar to būtiski tiek aizskartas privātpersonu tiesības uz veselību, dzīvību, privātās dzīves neaizskaramību vai īpašumu, un kad nebūtu taisnīgi sabiedrības vārdā prasīt, lai privātpersona ar to samierinātos, bet likums šādu situāciju neregulē, valstij ir no Satversmes izrietošs pozitīvs pienākums un līdz ar to arī privātpersonas subjektīvās tiesības prasīt veikt noteiktas darbības, lai samazinātu vides piesārņojumu. Tādēļ, lai noteiktu, vai konkrētajā lietā vides piesārņojuma (trokšņa) intensitāte ir sasniegusi tādu līmeni, lai pieteicējai būtu tiesības prasīt noteiktu pasākumu veikšanu, Augstākā tiesa nodeva lietu izskatīt pēc būtības.

Tiesības prasīt konkrētu darbību no valsts pārvaldes var izrietēt arī no citām Satversmē vai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencijā garantētām tiesībām un brīvībām, piemēram, tiesībām uz informāciju (tostarp informāciju par vidi), pulcēšanās brīvības, reliģijas brīvības u.tml. Valsts nedrīkst piesaukt savas iekšējās tiesību normas, lai attaisnotu savu starptautisko saistību nepildīšanu. Pat ja iestādes rīcība atzīstama par tiesisku, valsts atbildība var iestāties privātpersonas īpašo ciešanu dēļ.

Atziņas par to, ka privātpersonai ir jābūt pasargātai arī no tādiem pamattiesību aizskārumiem, kuriem likumā nav paredzēti aizsardzības līdzekļi, atrodamas arī citu valstu juridiskajā literatūrā un praksē. Piemēram, Vācijā valda uzskats, ja tiesību aizsardzība izriet no konstitūcijas, tad vai nu parastās tiesības ir jāinterpretē šo konstitucionālo tiesību gaismā, vai arī jāapsver iespēja tieši atsaukties uz pamattiesībām kā subjektīvajām publiskajām tiesībām. Savukārt angļu tiesību piemērošanas praksi šajā jomā būtiski ietekmējis 1998.gadā izdotais Cilvēktiesību likums (Human Rights Act).

TIESĪBAS PRASĪT RĪCĪBU NO POLICIJAS PRIVĀTO STRĪDU GADĪJUMOS

Likums „Par policiju'' noteic vispārīgus policijas pienākumus aizsargāt personu dzīvību, veselību, tiesības un brīvības un īpašumu, sniegt palīdzību privātpersonām un personu apvienībām to tiesību aizsardzībā. Tā kā no likuma „Par policiju” izriet vispārīgas pilnvaras kārtības nodrošināšanā, praksē vairākkārt ir radušies jautājumi par policijas bezdarbību un tiesībām prasīt konkrētu rīcību privāto strīdu risināšanā. Vienprātība valda tajā, ka, lai runātu par policijas bezdarbību, policijai ir jāzina vai tai vajadzēja zināt par to, ka personai radies strīds ar citām privātpersonām, piemēram, kaimiņiem. Ja kāds grib sagaidīt no policijas šādu iejaukšanos, viņam jānorāda uz konkrētiem faktiem. Kā norādījusi Augstākā tiesa, amatpersonu bezdarbība administratīvajā tiesā būtu pārbaudāma tikai tad, ja no tiesību normām izrietētu personas tiesības uz to, ka amatpersonas rīkojas arī bez personas iesnieguma. Ja personai ir iebildumi pret kaimiņu rīcību, lai saņemtu valsts aizsardzību, viņai ir jāvēršas ar iesniegumu (gadījumos, kad šāda rīcība aizkar personas tiesības).

Vienprātības nav jautājumā, cik lielā mērā personai ir tiesības uz policijas rīcību, kad tā ziņojusi par strīdiem ar kaimiņiem. Tiesību literatūrā norādīts, ja ir vienkārši strīds starp divām vai vairākām privātpersonām, kurā katra no pusēm piesauc pirmšķietami (prima facie) leģitīmas tiesības un intereses, tad valsts pienākums principā aprobežojas ar Satversmes 92.pantā garantēto iespēju aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Savukārt Augstākā tiesa ir norādījusi, ka policijas kompetence personu drošības jomā sākas jau ar ziņu reģistrēšanu un ierašanos notikuma vietā, un tikai tad, ja konstatējams attiecīgs pamats, tiek uzsākts kriminālprocess vai administratīvā pārkāpuma lietvedība. Persona, kuras tiesības iespējamais likuma pārkāpums aizskar, ne vienmēr var sagaidīt minēto procesu uzsākšanu, bet šai personai ir tiesības uz to, lai policija veic tai likumā noteiktos pienākumus personu un sabiedrības drošības garantēšanā un likumpārkāpumu novēršanā. Citiem vārdiem, policijas vienīgie pienākumi personu un sabiedrības drošības garantēšanā un likumpārkāpumu novēršanā neaprobežojas tikai ar sodu procesiem, bet tās pienākums ir piemērotā veidā reaģēt uz ziņām par drošības apdraudējumiem un likumpārkāpumiem, gādāt par sabiedrisko mieru, sniegt palīdzību savas kompetences robežās utt. Policijas gadījumā sekas darbībai var būt gan tiesiskas, gan faktiskas, dažkārt brīdī, kad rodas nepieciešamība pēc policijas iejaukšanās, vēl nav zināms, kāds rezultāts sekos: aktīva fiziska rīcība, administratīvās vai krimināllietas ierosināšana. Ja sekos administratīvās vai krimināllietas ierosināšana, tās būs procesuālas darbības, kas administratīvajā tiesā nebūs pārbaudāmas, savukārt aktīvā fiziskā rīcība var tikt klasificēta kā faktiskā rīcība. Policijas rīcība, tiesību normās noteiktajā kārtībā un veidā nereaģējot uz personas sniegtajām ziņām par likumpārkāpumu un nerīkojoties, lai to novērstu, atbilst faktiskās rīcības pazīmēm, ciktāl netiek skarts kriminālprocesa vai administratīvā pārkāpuma lietvedības ierosināšanas jautājums.

Jāņem gan vērā, ka arī policijai parasti ir piešķirta ļoti plaša rīcības brīvība. Saņemot ziņas par apdraudējumu, policijai ir tiesības izvērtēt apdraudējuma intensitāti un izvērtēt prioritātes, vai uz personas tiesību aizskārumu reaģēt un kādā veidā reaģēt. Tiesa var tikai pārbaudīt, vai nav pieļautas rīcības brīvības izmantošanas kļūdas. Tikai gadījumā, ja tiek būtiski apdraudētas privātpersonai svarīgas tiesības vai likumīgās intereses, personai ir tiesības uz aizsardzību, pamatojoties uz likumā „Par policiju” ietverto ģenerālklauzulu. Šādā gadījumā policijas bezdarbība nav pieļaujama, jo rīcības brīvība ir samazināta līdz minimumam vai pat līdz nullei.

Uz to vairākās lietās norādījusi arī ECT. Tā, piemēram, kādā lietā pret Gruziju tika konstatēta bezdarbība no policijas puses, tai neiejaucoties konfliktos, kuros regulāri fiziski vai psiholoģiski tika aizskartas personas, kas piederēja Jehovas liecinieku draudzei. Tiesa norādīja, ka valstij ir pienākums veikt darbības, lai nodrošinātu, ka nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt, tostarp, ja to dara citas privātpersonas. Valsts atbild arī ar tad, ja valsts iestādes un amatpersonas neveic atbilstošas darbības, lai novērstu apdraudējumu, par kuru tās ir zinājušas vai tām bija jāzina.

Iepriekšteiktais nenozīmē, ka policija nevar iejaukties arī mazāk svarīgos privātpersonu savstarpējos strīdos, pat ja tam ir privāttiesisks raksturs. Likumā „Par policiju” iekļautā ģenerālklauzula to neizslēdz. Jo īpaši policijai būtu jāiejaucas gadījumos, kad pastāv šāds apstākļu kopums: 1)  iesaistītās personas to ir lūgušas, 2)  tiesību aizskārums ir ticams un nav šaubu par tā prettiesiskumu, 3)  pastāv iespēja, ka bez policijas iejaukšanās tālākais process būs neefektīvs vai pat neiespējams.

SECINĀJUMI

1. Bezdarbība ir faktiskā rīcība Administratīvā procesa likuma izpratnē, ja iestādes pienākums konkrētā situācijā rīkoties privātpersonas labā skaidri izriet no tiesību normas vai arī ar nerīkošanos tiek aizskartas šīs personas pamattiesības. pamattiesības.

2. Ja iestādei ir piešķirta rīcības brīvība tās funkciju izpildē, tiesa parasti nevar uzlikt pienākumu veikt konkrētu rīcību, jo nevar iestādes vietā lemt par resursu izlietojumu vai prioritātēm, taču var uzlikt vispārēju pienākumu novērst pamattiesību apdraudējumu. Tiesa var veikt bezdarbības seku novērtēšanu un lemt par seku novēršanu, tostarp zaudējumu atlīdzināšanu.

3. Tas, ka pret privātpersonas tiesību aizskārumu ir iespējami krimināltiesiski aizsardzības līdzekļi, ne vienmēr izslēdz iespēju iebilst pret bezdarbību valsts pārvaldes jomā. Bezdarbība var būt faktiskā rīcība arī tad, ja, veicot darbību, tās rezultātā varētu tikt izdots administratīvais akts, uzlikts administratīvais sods vai ierosināta krimināllieta.

4. Policijas bezdarbība ir faktiskā rīcība, ja policija nenovērš būtisku apdraudējumu, par kuru tā ir zinājusi vai tai bija jāzina, kā arī ja policija vispār nereģistrē privātpersonas iesniegumu, ar kuru tā ziņo par apdraudējumu.