Judikatūras maiņa 2014.gadā: SKC-2414/2014, SKC-2113/2014, SKC-1683/2014, SKA-79/2014, SKA-472/2014, SKA-41/2014

ATBRĪVOJUMA NO TIESAS IZDEVUMU SAMAKSAS PIEMĒROŠANA BIEDRĪBAI

Civillietu departamenta 2014.gada 19.novembra lēmums lietā nr.SKC-2414/2014

Biedrība darbojas kā Civilprocesa likuma 88.panta pirmajā daļā minētā persona un ir atbrīvota no tiesas izdevumiem, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 5.punktu, ja tā vēršas tiesā, lai aizstāvētu biedra tiesības vai ar likumu aizsargātās intereses ar biedrības darbības mērķiem saistītajos jautājumos (Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 5.punkts un 88.panta pirmā daļa).

MAZA APMĒRA DARBA STRĪDU IZSKATĪŠANAS KĀRTĪBA

Civillietu departamenta 2014.gada 29.aprīļa lēmums lietā nr.SKC-2113/2014

Ņemot vērā to, ka Regula (EK) Nr.861/2007 (2007.gada 11.jūlijs), ar ko izveido Eiropas procedūru maza apmēra prasībām, attiecas vienīgi uz pārrobežu lietām, kā arī to, ka procedūra maza apmēra prasībām Latvijas iekšējā tiesību sistēmā ir noregulēta, Regulā noteiktie tās darbības jomas ierobežojumi neskar Civilprocesa likuma 30.³ nodaļas regulējuma tvērumu un šīs nodaļas normas ir piemērojamas arī darba strīdos par naudas piedziņu līdz 2100  euro (Regula (EK) Nr.861/2007 (2007.gada 11.jūlijs), Civilprocesa likuma 30.³ nodaļa).

UZ DARBA LĪGUMA PAMATA DARBINIEKAM IZMAKSĀTO SUMMU ATPRASĪŠANAS TIESĪBA DARBA LIKUMA 78.PANTA IZPRATNĒ

Civillietu departamenta 2014.gada 27.marta spriedums lietā nr.SKC-1683/2014

Darba likuma 78.pants ir speciālā tiesību norma attiecībā pret Civillikuma normām, kas reglamentē atprasījuma tiesības netaisnas iedzīvošanās dēļ (Civillikuma 2369.–2392.pants).

Atlaišanas pabalsts, kas darbiniekam izmaksāts pēc Darba likuma 112.panta, ietilpst Darba likuma 59.panta tvērumā kā „jebkura cita veida atlīdzība saistībā ar darbu”.

Atlaišanas pabalsta mērķis ir veicināt darbinieka stāvokļa noregulēšanu jaunajos apstākļos, ko izsaucis nodarbinātības zaudējums (Darba likuma 59. un 78.pants, Civillikuma 2369.– 2392.pants)

PUBLISKO IEPIRKUMU LIKUMA 3.PANTA PIRMĀS DAĻAS 7.PUNKTA PIEMĒROŠANA

Administratīvo lietu departamenta  2014.gada 29.decembra spriedums lietā nr. SKA-79/2014

1. Viens no Publisko iepirkumu likuma mērķiem ir piegādātāju brīva konkurence valsts un pašvaldību iepirkumos. Tajā pašā laikā šā likuma 3.pants paredz izņēmuma gadījumus, kuros likums un tādējādi publiskā iepirkuma procedūras nav jāpiemēro. Viens no šādiem gadījumiem atbilstoši 3.panta pirmās daļas 7.punktam ir, ja iespējamā iepirkuma priekšmeta izpildi plānots nevis nodot tirgum, bet pakalpojumu sniegt pašas publiskās personas spēkiem (Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punkts).

2. Publiskā iepirkuma procedūras izņēmums atbilstoši Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punktam ir attaisnots, ja pasūtītājs attiecīgo personu kontrolē tāpat kā savus dienestus. Tāda pati kontrole ir tad, ja iestāde var ietekmēt šīs personas lēmumus, tostarp gan attiecībā uz tās stratēģiskiem mērķiem, gan svarīgiem lēmumiem. Citiem vārdiem, iestādei ir jābūt iespējai veikt personas strukturālu un funkcionālu kontroli, turklāt tai jābūt faktiskai. Ja persona pieder vairākām iestādēm, tās var kopīgi veikt tādu pašu kontroli, nav nepieciešams, lai katra no iestādēm to veiktu atsevišķi. Kontrole, kas tiek veikta pār sabiedrību, nevar būt atkarīga tikai no vienas iestādes kontroles pilnvarām, kurai attiecīgajā sabiedrībā pieder vairākums kapitāldaļu. Apstāklis, ka iestādei vienai vai kopā ar citiem publisko tiesību subjektiem pieder visas kapitāla daļas, principā norāda, ka tā kontrolē šo sabiedrību gluži tāpat kā savus dienestus. Tas, protams, neizslēdz nepieciešamību pārbaudīt, kādā veidā konkrētajā gadījumā noteikta lēmumu pieņemšanas kārtība un kāda ir katras publiskās personas ietekme (Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punkts, Eiropas Savienības Tiesas judikatūra).

3. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87. un 88.pants regulē publiskās personas darbību privāto tiesību jomā. Atbilstoši minētajām normām vispārīgi pašvaldība var darboties divējādi   – pirmkārt, sniegt pakalpojumus (87.panta pirmās daļas 2.punkts), otrkārt, veikt komercdarbību (87.panta pirmās daļas 3.punkts un 88.pants). Abos gadījumos, lai arī darbības raksturs ir atšķirīgs, tas ir vērsts uz sabiedriski svarīgu pakalpojumu nodrošināšanu. Izšķiršanās starp abiem darbības veidiem var notikt tad, ja publiskā persona nolēmusi pakalpojumu sniegt pašas spēkiem. Savukārt jautājumā, vai principā šādu pakalpojumu izpildi nodot tirgum vai tos nodrošināt pašas spēkiem, publiskai personai ir plaša rīcības brīvība, kas balstās politiski definētos mērķos un apsvērumos, kas var būt atkarīgs no tā, cik sociāli orientētu politiku tā īsteno. Tādēļ kontrole pār šādu izšķiršanos un rīcību nepakļaujas tiesību kritērijiem un tādējādi – tiesas ietekmei. Jautājumu, kā rīkoties, ja, izšķiroties pakalpojumu sniegt pašas spēkiem, publiskās personas kontrolētā institūcija vienlaikus darbojas tirgū, noregulē Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punkta otrais nosacījums, proti, ka publiskā iepirkuma procedūra nav rīkojama vienīgi tad, ja šāds pakalpojuma sniedzējs to sniedz galvenokārt pasūtītājam (Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87., 88.pants, Publisko iepirkumu likuma 3.panta pirmās daļas 7.punkts).

PATĒRĒTĀJU TIESĪBU AIZSARDZĪBAS CENTRA KOMPETENCE

Administratīvo lietu departamenta 2014.gada 11.jūlija lēmums lietā nr. SKA-472/2014

1. Patērētāju tiesību aizsardzības centra darbības patērētāju tiesību aizsardzībai ir saistītas ar patērētāju likumīgo prasību, kas noteiktas patērētāju tiesību aizsardzību reglamentējošajos normatīvajos aktos, izpildes pieprasīšanu. Šajā gadījumā Centrs izdod administratīvo aktu par konkrētā strīda risinājumu. Šādu Centra lēmumu saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta 10.1  daļu var pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā (Patērētāju tiesību aizsardzības likums).

2. Patērētājam nav subjektīvo tiesību prasīt Centram ierosināt administratīvo lietu pret trešo personu saistībā ar patērētāju kolektīvo interešu aizskārumu un veikt Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta astotajā daļā minētās darbības. Attiecībā uz individuālu strīdu par netaisnīgiem līguma noteikumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 26.panta septītā daļa noteic, ka, saņemot patērētāja sūdzību vai iesniegumu par strīdu starp ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju un patērētāju par to, vai noslēgtajā līgumā konkrēti ietvertie noteikumi ir netaisnīgi, Centrs sagatavo atbildi, kurā var paust viedokli par attiecīgo noteikumu atbilstību normatīvo aktu prasībām. Tātad šajā gadījumā Centrs neuzsāk administratīvo lietu un neizdod administratīvo aktu par konkrēto strīdu, bet Centrs var paust viedokli, kas nav saistošs strīda pusēm. Turklāt Centram ir rīcības brīvība jautājumā par viedokļa paušanu, proti, Centrs atsevišķos gadījumos var arī atturēties no viedokļa paušanas (Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 25.panta astotā daļa un 26.panta septītā daļa).

NODOKĻU MAKSĀTĀJA PIENĀKUMS MAKSĀT NOKAVĒJUMA NAUDU MUITAS PARĀDA GADĪJUMĀ

Administratīvo lietu departamenta 2014.gada 25.marta spriedums lietā nr.SKA-41/2014

1. Pienākums maksāt nokavējuma naudu par laikposmu no muitas parāda rašanās brīža līdz iestādes lēmuma pieņemšanai pastāv tikai tad, ja tas paredzēts Eiropas Savienības dalībvalsts tiesībās (Eiropas Savienības Tiesas judikatūra).

2. Likumā „Par nodokļiem un nodevām” ir paredzēts nodokļu maksātāja pienākums maksāt nokavējuma naudu par laikposmu no pamatparāda rašanās brīža līdz iestādes lēmuma pieņemšanai   – tostarp muitas parāda gadījumā. Nokavējuma naudas samaksas pienākums atbilstoši šā likuma 32.panta pirmajai daļai ir spēkā kopš 2007.gada 1.janvāra. Līdz ar to Augstākā tiesa atkāpjas no iepriekš izteiktās atziņas, ka nokavējuma naudas aprēķināšanu muitas parāda gadījumā noteic Padomes 1992.gada 12.oktobra regulas Nr.2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi normas un ka tādēļ nav pamata atsaukties uz likuma „Par nodokļiem un nodevām” normām (Likuma „Par nodokļiem un nodevām” 32.panta pirmā daļa).