Latvijas tiesību doktrīnas nozīme tiesu praksē

Ievads un dažas vispārīgas atziņas par tiesību zinātnes nozīmi tiesu praksē

Jautājums par tiesību zinātni un tās lomu tiesu praksē pēc sākotnēja priekšstata šķiet vienkāršs. Var piekrist kādai ASV Kongresa bibliotēkas mājaslapas viesblogerei, kura norādījusi, ka jautājums par tiesību doktrīnu pirmkārt liek atcerēties savus studiju gadus, kad studējām pie ievērojamiem profesoriem, kuri paši radījuši grāmatas un rakstus, kas ir doktrīnas sastāvdaļa. Tai pašā laikā doktrīnas nozīmes jautājums pamatā tika apskatīts pirmajā tieslietu studiju gadā, un vēlāk tam pastiprināta uzmanība netika pievērsta. Tas gan nekādā veidā neliecina par tēmas nenozīmīgumu vai neaktualitāti. Lai gan jāatzīst, ka Latvijā šim jautājumam teorētiskā apskata ziņā pievērsta visai maza uzmanība, citās valstīs šim jautājumam veltītas aktīvas diskusijas, ieskaitot pat strīdīgos aspektus par jēdzienu pareizo izmantojumu. Lai arī šis jautājums būtu pelnījis padziļinātu apskatu, šoreiz, ņemot vērā konferences tematiku un tās sasaisti ar Latvijas juridiskās izglītības ieviešanas nozīmīgo jubileju, pievērsīsimies vairāk praktiskiem aspektiem, kas raksturo Latvijas tiesību zinātnes ietekmi uz Latvijas tiesu praksi.

Domājams, ka Latvijā neviens neiebildīs atziņai, ka tiesību zinātnes loma un nozīme kā tiesību avotam nav apšaubāma. Tiesību zinātnei [..] ir uzdevums cita starpā izstrādāt atklātu tiesību jautājumu sistēmiski taisnīgus risinājumu priekšlikumus [..] Šie „zinātnes projekti” ir tiesībpolitiski ieteikumi attiecīgajām normu izdošanas instancēm [..]Tiesību zinātnes mācības sniedz arī skaidrojumu par tiesību normām, to izcelsmi, piemērošanu, tādēļ tās ir tiesību avots un to nozīme normu radīšanas procesā ir ļoti liela. Tāpat tai ir aizvien pieaugoša loma tiesību izpratnes veidošanā un tiesību piemērošanā, tiesību zinātnes atziņas ir plaši izmantojamas tiesu un valsts pārvaldes iestāžu nolēmumu argumentācijā un kalpo par orientēšanās līdzekli tiesībās. Jāpiekrīt, ka doktrīnai (pats vārds saistāms ar grieķu doxa, kas tulkojams kā viedoklis) tiesībās ir gandrīz tāda pati loma kā sabiedrības viedoklim politikā, un šī loma ir ievērojama. Šoreiz uzsverot tiesību doktrīnas nozīmi tieši tiesību piemērošanas procesā, atzīmējams, ka cita starpā tiesību zinātnieki apzina aktuālos prakses jautājumus un izvērš diskusiju par tiem vispārīgāk un dziļāk. Tai pašā laikā, un tas ir īpaši nozīmīgi, zinātnieka perspektīva un darbošanās noteiktos veidos atšķiras no tiesneša darbības.

• Zinātniekiem nav varas saistošu lēmumu pieņemšanā. Viņi izvēlas savu izpētes objektu brīvi, pēc saviem ieskatiem. Tiesnesi savukārt saista konkrētās lietas būtība, procesa dalībnieku lūgumi, prasības un rīcība.

• Praktiskajā juridiskajā argumentācijā uzmanība tiek pievērsta pamatā informācijai, kas attiecināma uz konkrēto lietu. Turpretim zinātniskos pētījumos zinātnieki var izteikties vispārīgāk un mazāk orientēties uz konkrētām lietām un faktiem. Zinātnieki var izmantot kā esošu, tā hipotētisku situāciju piemērus.

• Zinātnieki paši apzina problēmas, kamēr tiesneši risina problēmas, kas izriet no konkrētām lietām.

• Zinātnieki var brīvi izteikt ieteikumus de lege ferenda un nereti droši piedāvā pat jaunas juridiskas metodes un pieejas, kamēr tiesnesim jāpieņem tā brīža tiesību avotiem u. tml. atbilstošs nolēmums.

Literatūrā gan norādīts arī visai diskutējams viedoklis, ka uz tiesību zinātnieku darbību tiek attiecinātas augstākas atzinumu pamatotības un objektivitātes prasības nekā uz atsevišķiem citiem juristiem, īpaši advokātiem. Advokātam vēl ir pieļaujams dažādi interpretēt vienu un to pašu likumu dažādās lietās atkarībā no klienta interesēm, taču zinātniekam dažādu uzskatu paušana par vienu un to pašu jautājumu nav pieļaujama. Lai gan šim atzinumam par advokātu var arī nepiekrist, tomēr attiecībā uz zinātnieku nav apstrīdams, ka personai, lai tā tiktu vērtēta kā zinātnieks, nepietiek ar zinātnisku grādu vai kādu uzrakstītu darbu – ir nepieciešams ievērot arī zinātniskās darbības ētiku, tai skaitā apzinoties, ka zinātnieks darbojas visas sabiedrības labā, pat situācijās, kad zinātniskus pētījumus veic, izpildot kāda konkrēta pasūtītāja uzdevumu. Tikai zinātniskās izpētes metodēm atbilstošas publikācijas var dot nozīmīgu ieguldījumu tiesību piemērošanas praksē.

Tiesību zinātnes ievērojamā ietekme uz tiesu praksi un tiesu spriešanu ir bijusi vispāratzīta jau kopš Latvijas valsts pirmsākumiem. Kā pamatoti norādīts juridiskajā literatūrā, tad 20.gs. sākumā tiesību zinātne attīstījās visai strauji un tās uzdevums bija sekmēt jaunās Latvijas valsts tiesisko progresu. Minētās tēzes patiesumu un tiesību zinātnes ievērojamo nozīmi pilnā mērā apliecina ne tikai 20.gs. sākuma Latvijas tiesu prakses un juridiskās literatūras analīze, bet arī tiesiskās domas strāvojums šajā periodā. Tiesību zinātnes nozīmi tiesu praksē, tiesiskas valsts stiprināšanā un juridiskās domas attīstībā ataino tieslietu ministra H.Apsīša teiktais pirmā Latvijas Krimināltiesību kongresa atklāšanas runā 1937.gada 2.aprīlī Latvijas Universitātē: „Patīkami vērot parādību, ka kongresā sadevušās rokām teōrija un prakse. Referentu vidū redzam ūniversitātes mācībspēkus un tiesu darbiniekus. Tas liecina par interešu kopības labu izpratni, par sadarbības nepieciešamību.'' Arī Latvijas Senāta prakse liecina par to, ka tiesību zinātnes atziņas tikušas lietotas ļoti plaši un tām bijusi ievērojama nozīme. Tā, piemēram, Senāta Civilās kasācijas departaments daudzos spriedumos atsaucies uz tiesību zinātnieku secinājumiem par tiesību normu piemērošanu. Senāta spriedumos, kuros analizēta civilprocesuālo tiesību normu un civiltiesību materiālo normu piemērošana, bieži ietvertas atsauces uz prof. V.Bukovska pētījumos izdarītajiem secinājumiem. Kasācijas instances tiesas spriedumos atrodamas atsauces arī uz tādiem autoritatīviem tiesību zinātniekiem kā prof. K.Dišlers, prof. V.Sinaiskis, Dr.iur. A.Loebers. Šo laiku uzskatāmi ilustrē profesora V.Bukovska norādītais: „Nav jāaizmirst, ka tiesiskai dzīvei, praksei un zinātnei jāņem dalība un tās faktiski arī ņem dalību [..] tiesiskās kārtības izveidošanā”.  

Tai pašā laikā juridiskās literatūras izpēte liecina par to, ka arī tiesu varas pārstāvji ir devuši lielu ieguldījumu tiesību izpētē un plaši analizējuši aktuālus tiesību jautājumus dažādās zinātniskās izpētes formās. Par visai unikālu pētniecības veidu jāatzīst senatora F.Konradi un Tiesu palātas Civildepartamenta priekšsēdētāja T.Zvejnieka kopīgi sastādītie paskaidrojumi Civilprocesa likumam. Šie paskaidrojumi tika balstīti uz tiesu praksi, un zem katra Civilprocesa likuma panta tika norādīti tie Senāta spriedumi un tēžu veida prakses secinājumi, kuros skaidrota attiecīgā panta būtība, tas piemērots vai analizēts. Senators F.Konradi un Rīgas apgabaltiesas loceklis A.Walter izvērsti un ļoti niansēti, plaši izmantojot tiesu praksi, sastādījuši Civillikuma Lietu tiesību daļas komentārus. Arī citi tiesneši ir devuši savu ieguldījumu tiesību izpētē. Piemēram, senators J.Kalacs, Tiesu palātas loceklis V.Freimans u.c. Pirmskara posmu raksturo arī Senāta spriedumu zinātniskie komentāri. Ar iniciatīvu izstrādāt zinātniskus komentārus Senāta spriedumiem klajā nācis profesors V.Sinaiskis 1928.gada sākumā. Tika norādīts, ka šāda prakse ir pastāvējusi Krievijā (1914./1915.g.) un arī Latvijā būtu nepieciešams uzsākt aktuālu Senāta spriedumu zinātnisku komentāru izstrādi. Prof. V.Sinaiska pirmais Senāta prakses komentārs tika veltīts Senāta Civilās kasācijas departamenta 1927.gada rīkojuma Nr.804/27 analīzei, šis rīkojums attiecas uz analoģijas piemērošanu, lietu un saistību tiesību nošķiršanu. No minētās iniciatīvas, kā arī konstatētās tiesību zinātnes un tiesu prakses ciešās saiknes var izdarīt visai interesantu secinājumu. Proti, prof. V.Sinaiska iniciatīva izstrādāt aktuālas tiesu prakses zinātniskos komentārus lielā mērā ir darbs ar tiesu prakses piemēriem, kuros jau ir izmantotas tiesību zinātnes atziņas. Zināmā mērā šeit konstatējama apļveida tiesību zinātnes un tiesu prakses mijiedarbība, ko – jāatzīst, visai nosacīti – var apzīmēt kā tiesu prakses un tiesību zinātnes sakausējumu. Šāda pieeja, lai arī modificētā veidā, turpināta arī mūsdienās. Tam kā spilgtu piemēru var minēt profesores V.Liholajas grāmatu „Noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija: likums un prakse” (Rīga:  TNA, 2007), kā arī pēdējos gados Latvijā izvērsto praksi veikt pētījumus pēc Augstākās tiesas vai Tieslietu ministrijas pasūtījuma  – tajos vienlaikus tiek apkopotas tiesu prakses atziņas, kā arī veikta pētījumu zinātniskā analīze, ko nedaudz tuvāk pieminēsim vēlāk.

20.gadsimtā Latvijā darbojās daudzi ievērojami zinātnieki, un to devums patiesi ir ievērojams. Koncentrētu priekšstatu par tiem var iegūt vairākās publikācijās, tostarp L.Birziņas 1999.gada monogrāfijā „Latvijas Universitātes tiesībzinātnieki. Tiesiskā doma Latvijā XX  gadsimtā”, A.Lēbera 1990.gadā sastādītajā materiālu krājumā, kas veltīts Latvijas tiesībām 1918–1940.g. Atzīstot visu Latvijas tiesībzinātnieku devumu un to patiesi augstu vērtējot, šoreiz tam tuvāk nepievērsīsimies, atbilstoši šī raksta mērķim skatot šodienas tiesu praksi un zinātnes nozīmi tajā.

Tiesību zinātnes nozīme mūsdienu tiesu praksē

Lai gūtu priekšstatu par mūsdienu tiesību zinātnes nozīmi tiesas spriešanā, tika izmantoti publiski pieejamie materiāli, īpaši publicētie tiesu nolēmumi, tiesu prakses apkopojumi un pētījumi, publiski nepieejamā Tiesu informācijas sistēmas (turpmāk – TIS) nolēmumu datubāze, kā arī speciāli veikto aptauju rezultāti. Ņemot vērā tiesu procesos iesaistīto personu loku, anonīmi tika anketēti tiesneši, prokurori un advokāti. Tāpat, lai noskaidrotu tiesībzinātnieku viedokli, anketas tika lūgti aizpildīt arī Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes mācībspēki. Iniciatīvai atsaucās un anketas aizpildīja 68 tiesneši (no tiem 33  rajona/pilsētas tiesu tiesneši, 23 apgabaltiesu tiesneši, 12 Augstākās tiesas tiesneši), 39  prokurori, 91  advokāts (85 zvērināti advokāti un 6 zvērinātu advokātu palīgi) un 17 LU Juridiskās fakultātes docētāji (5 lektori, 4 docenti, 2 asociētie profesori, 6 profesori). Ņemot vērā, ka anketu skaits procentuāli pietiekami reprezentē anketējamo grupas, veiktā aptauja uzskatāma par pietiekami informatīvu un tās rezultāti par izmantojamiem vispārīgu secinājumu izdarīšanai.

Vispārīgas atziņas par tiesību zinātnieku devumu un tā nozīmi tiesu praksē

Iepazīstoties ar pieejamajiem materiāliem, secināms, ka visspilgtāk tiesību zinātnieku devuma praktiskā nozīme tiesu praksē izpaudusies tiesu prakses apkopojumu sagatavošanā un viņu publikāciju izmantošanā, izlemjot konkrētas lietas.

Mājaslapā www.at.gov.lv iepazīstoties ar tiesu prakses apkopojumiem pēdējos gados, redzams, ka daudzus no tiem sagatavojuši tiesību zinātnieki. Īpaši tas attiecināms uz krimināltiesību jomu. Tā, piemēram, 2012.gadā apkopojumu „Tiesu prakse krimināllietās par nacionālā, etniskā un rasu naida kurināšanu” sagatavojis Dr.iur.asoc. prof. A.Kučs, apkopojumu „Tiesu prakse krimināllietās par kredīta un citu aizdevumu negodprātīgu saņemšanu un izmantošanu”   – Dr. iur. prof. U.  Krastiņš, apkopojumu „Tiesu prakses apkopojums teritorijas plānošanas, būvniecības un vides lietās 2008–2012” – doc. S.Meiere, 2013.gadā apkopojumus „Tiesu prakse noziedzīgu nodarījumu kvalificēšanā, ja lieta izskatīta bez pierādījumu pārbaudes” un „Tiesu prakse lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas” – prof. V.Liholaja, apkopojumu „Tiesu prakse par tiesībām uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā un soda noteikšanā, ja nav ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā” – sagatavojušas prof. Ā.Meikališa un prof.  K.Strada-Rozenberga, apkopojumu „Tiesu prakse lietās par valsts civildienestu. 2007.–2013.gads” – Dr.iur. lekt. E. Danovskis. Faktiski tiesu prakses apkopojumus zinātnieki, tai skaitā LU Juridiskās fakultātes docētāji, sagatavojuši arī iepriekšējos gados, tomēr informācija par to, ņemot vērā tā laika tiesu prakses apkopojumu noformēšanas ieradumus, publiski nav pieejama.

Novērtējot sagatavoto tiesu prakses apkopojumu nozīmīgumu, atzīstams, ka lielāka nozīme tomēr piešķirama tieši Latvijas tiesībzinātnieku atziņu, viedokļu, vērtējumu, rekomendāciju u.tml. (kas iekļauti viņu publikācijās) izmantošanai tiesu spriešanā konkrētās lietās. Lai noskaidrotu Latvijas tiesībzinātnieku publikāciju izmantošanas izplatību, nozīmību u.c. ar to saistītos aspektus Latvijas tiesu praksē, iepazināmies ar publiskotajiem un nepubliskotajiem tiesu nolēmumiem, kā arī veicām jau minēto anketēšanu. Atzīmējams, ka tieši no pēdējās bija iegūstami visnoderīgākie dati – tas saistāms ar apstākli, ka bija objektīvi apgrūtināta nolēmu atlase gan TIS datubāzē, kurā pieejama informācija no 2004.gada, gan arī publiski pieejamā anonimizēto tiesu nolēmumu datubāzē (http://www.tiesas.lv/nolemumi). Grūtības radīja meklēšanas atslēgvārdu formulējums (piemēram, daudzi tiesību zinātnieki ir arī praktizējoši juristi, tai skaitā tiesneši, tāpat daudziem no viņiem uzvārdi ir Latvijā diezgan izplatīti, un tas liedz kā objektīvu rādītāju meklētājā izmantot norādi uz zinātnieka uzvārdu u.tml.). Līdz ar to tālāko novērojumu formulēšanā un pamatošanā galvenokārt izmantoti anketēšanā iegūtie dati, tos, kur iespējams, papildinot ar elektroniskajās datu krātuvēs iegūto informāciju.

Raksta sākumā norādītā hipotēze, ka tiesību zinātnes nozīme tiesu spriešanā ir nenoliedzama, pilnībā gūst apstiprinājumu tiesu praksē. Tā, sniedzot vērtējumu par Latvijas tiesību zinātnes ietekmi uz Latvijas tiesu praksi, absolūtais vairums respondentu norādījuši, ka tiesību zinātnei ir „ļoti nozīmīga” vai „nozīmīga” ietekme.

Redzams, ka vairāk nekā 63% respondentu norādījuši, ka tiesību zinātnes ietekme uz tiesu praksi ir nozīmīga, bet gandrīz 21%  – ka ļoti nozīmīga, tātad gandrīz 85% respondentu atzīst tiesību zinātnes lielo nozīmi tiesas spriešanā.

Interesi izraisa tomēr nedaudz atšķirīgais tiesību zinātnes ietekmes vērtējums par tiesu praksi dažādās tiesību apakšnozarēs. Tiesību zinātnes ietekmi uz tiesu praksi par ļoti nozīmīgu procentuāli visvairāk respondentu atzīst administratīvajās lietās (27%) un civillietās (24%), kamēr krimināllietās tikai 18%. Krimināllietas par nozīmīgām atzīst procentuāli vismazāk respondentu  – tikai 55%, kamēr administratīvās lietas  – 57%, bet civillietas  – 60%. No tā secināms, ka tiesību zinātnes vismazākā nozīme tiek saskatīta krimināllietās. 

Šo novērojumu daļēji apstiprina TIS iegūtie dati. Tā, piemēram, ievadot meklētājā frāzi „tiesību teorijā”, iegūstam rezultātu, ka civillietās pieņemtajos nolēmumos šī vārdkopa iekļauta 2056 reizes (2013.gadā 447), administratīvajās lietās  – 960 (2013.gadā 59), bet krimināllietās  – tikai 68 reizes (2013.gadā 23). To pašu apliecina arī meklētājā ievadīts atslēgvārds „doktrīnas” – tas atklāts 362 civillietās pieņemtajos nolēmumos, 132 administratīvo lietu nolēmumos un tikai 11 krimināllietu nolēmumos. Arī atslēgvārds „Jurista Vārds” atklāj šo pašu tendenci  – tas pieminēts 2494 civillietu nolēmumos, 1229 administratīvo lietu nolēmumos un tikai 329  krimināllietu nolēmumos. Līdzīgi arī atslēgvārdu „tiesību zinātnē”, „tiesību zinātne” un „tiesību zinātnes” lietojums – 2013.gadā šie vārdi iekļauti 141 nolēmumā civillietās, 56 administratīvo lietu nolēmumos un tikai 9 krimināllietu nolēmumos. Līdz ar to, protams, var rasties priekšstats, ka krimināllietās atsaukšanās uz zinātnes atziņām tiek praktizēta mazāk. Tomēr nedrīkst aizmirst arī to, ka pašu krimināllietu skaits salīdzinājumā ar civillietām ir mazāks. Tā saskaņā ar statistikas pārskatiem par tiesu un tiesnešu darba rādītājiem pirmajā instancē 2013.gadā pirmo instanču tiesās tika pabeigts skatīt 9220 krimināllietas, bet pabeigto civillietu skaits bija 44 490 – tātad gandrīz piecas reizes vairāk. Tāpat vērojama atšķirīga situācija dažādu instanču tiesās. Piemēram, ievadot atslēgvārdu „tiesību teorijā” attiecībā uz Augstākās tiesas Senātā izskatītām lietām, atklājas, ka tas 2013.gadā iekļauts 6 nolēmumos civillietās, 11 nolēmumos krimināllietās un nevienā nolēmumā administratīvajās lietās. Vārdkopa „Jurista Vārds” šajā pašā periodā kasācijas instancē izskatītajās lietās ietverta divos krimināllietu nolēmumos, 22 nolēmumos civillietās un astoņos nolēmumos administratīvajās lietās.

Ņemot vērā šo starpību, situācija nedaudz izlīdzinās, tomēr joprojām krimināllietās atsaukšanās uz tiesību zinātnes atziņām ir mazāk izplatīta. Zinot, ka „Jurista Vārdā” iekļautas un citur publicētas ļoti daudzas ievērības cienīgas krimināltiesību zinātnieku publikācijas, šī situācija rada zināmu neizpratni, liekot izteikt aizdomas, ka šajā jomā joprojām tiesībzinātnieku atziņas tiek izmantotas, taču nenotiek pienācīga atsaukšanās uz tām.

Vērtējot, kā ir izmainījusies Latvijas tiesību zinātnes ietekme uz tiesu praksi pēdējos 10 gados, vairums respondentu norāda, ka šī ietekme ir palielinājusies. Šādu uzskatu procentuāli visvairāk atbalsta LU Juridiskās fakultātes docētāji (82%), vismazāk – prokurori (51%).

Tiesību zinātnes ietekmes vai vismaz izmantojamības palielināšanos apstiprina arī TIS iegūtā informācija. Tā, piemēram, izmantojot meklēšanas parametru „tiesību teorijā”, tika atlasīti 3667 nolēmumi, kuros iekļauta šāda vārdkopa. No tiem par 2004.gadu  – 35, par 2008.gadu  – 357, bet par 2013.gadu  – 628 nolēmumi. Līdzīgu tendenci apliecina arī citu tēmai atbilstošu atslēgvārdu izmantošana. Tā, piemēram, vārds „doktrīnas” saskaņā ar TIS ticis iekļauts kopumā 507 nolēmumos, no tiem 2004.gadā  – 4, 2008.gadā  – 34, 2013. gadā – 122 nolēmumos. Šo tendenci uzskatāmi apliecina arī citi atslēgvārdi. Tā, piemēram, atslēgvārds „TNA” kopumā lietots 2107 reizes, no tām 2004.gadā 5 reizes, bet 2014.gada pirmajā pusgadā jau vairāk nekā 300 reižu. Savukārt vārdkopa „Jurista Vārds” kopumā lietota 4180 tiesu nolēmumos, no tiem 2004. gadā 36, bet 2013.gadā  – 735. Protams, laikam ejot, vairāk tiek publicētas grāmatas un raksti, līdz ar to kļūst vairāk, uz ko atsaukties, tomēr atzīstams, ka tiesībzinātnieku atziņu izmantošana un/vai atsaukšanās uz tām tiesu nolēmumos pēdējo desmit gadu laikā ir kļuvusi krietni izplatītāka.

To, ka tiesībzinātnieku atziņu izmantošana kļuvusi par ikviena praktizējoša jurista darba sastāvdaļu, uzskatāmi aplieca arī fakts, ka absolūts vairums aptaujāto prakses darbinieku atzīst, ka savā profesionālajā darbībā izmanto tiesībzinātnieku atziņas. Tā uz jautājumu „vai savā profesionālajā darbībā izmantojat Latvijas tiesībzinātnieku atziņas?” apstiprinoši atbildējuši 63 tiesneši no 68, 37 prokurori no 39 un 90 advokāti no 91. Pieci tiesneši, atbildot uz šo jautājumu, norādījuši atbildi „cits”, skaidrojot, ka tas notiek „reti”, „ļoti reti” vai „dažreiz”. No šiem pieciem tiesnešiem trīs pārstāv rajona/pilsētas tiesas, divi apgabaltiesas, 4 darba stāžs ir ilgāks par 15 gadiem, un 4 no tiem skata krimināllietas.

Savukārt attiecībā uz tiesību zinātnes atziņu izmantošanas jomu, kur tika dota iespēja norādīt, ka tās ir materiālās tiesības, procesuālās tiesības vai ka šīs atziņas tiek vienlīdz aktīvi izmantotas abās jomās, respondenti kopumā vairāk norādīja atbildes „vairāk materiālo tiesību jomā” un „vienlīdz abās”. 

Arī iepazīšanās ar tiesu nolēmumiem ļauj atzīt, ka tiesību zinātnes atziņu plašāka izmantošana sastopama tieši materiālo tiesību jomā, mazāk tās izmantotas procesuālo jautājumu risinājumos. Joprojām var atzīt, ka civiltiesāšanās kārtībā pieņemtajos nolēmumos visbiežākā atsauce ir uz Civilprocesa komentāriem. Tai pašā laikā, iepazīstoties ar citēšanas apjomu un citātu izmantošanu argumentācijā, atzīstams, ka arī civillietās dominē tiesībzinātnieku atziņu izmantošana materiālo tiesību normu skaidrojumos, piemērošanas pamatojumā.

Lai arī atsaukšanās uz tiesībzinātnieku darbiem ir izplatīta, tomēr tā sastopama tikai nelielā daļā visu tiesās pieņemto nolēmumu, un tas nozīmē, ka vajadzība pēc tiesībzinātnieku atziņu izmatošanas un citēšanas nebūt nav visās lietās. Tas arī ir objektīvi pamatoti. Pareiza prakse būtu tiesībzinātnieku atziņas kā tiesību palīgavotu izmantot tur, kur tas tiešām ir nepieciešams, un, ja tās tiek izmantotas, tad nolēmumā iekļaut atbilstošas norādes. Atzīstams, ka tiesu praksē mēdz būt gadījumi, kad netiek ievērots ne viens, ne otrs. Proti, kādas publikācijas citāts nolēmumā tiek iekļauts nevajadzīgi, jo, piemēram, tas satur tikai kādas tiesību normas pārstāstu un nav noderīgs nedz šīs normas izpratnes, nedz piemērošanas robežu vai tml. skaidrojumam. Tāpat joprojām ir gadījumi, kad tiesībzinātnieku atziņas tiek izmantotas, taču tas netiek norādīts tiesu nolēmumā. Pēdējo apstiprina arī anketēšanas rezultāti. Mazāk nekā puse tiesnešu ir norādījuši, ka gadījumā, ja viņi izmanto tiesībzinātnieku atziņas, viņi nolēmumā iekļauj arī atsauces uz konkrētām publikācijām, savukārt 40 % to darot lielākajā daļā gadījumu, bet 16 % mazākajā daļā gadījumu.

Vēl bēdīgāka aina paveras attiecībā uz prokuroru sastādītajiem procesuālajiem dokumentiem. Uz jautājumu, vai attiecīgajā dokumentā (ierosinājumā, sūdzībā, pieteikumā, lēmumā u. tml.) viņi iekļauj atsauces uz konkrētām publikācijām, absolūts vairums norādīja, ka to nedara nekad vai tikai mazākajā daļā gadījumu.

Labāka situācija ir ar advokātu sniegto pašvērtējumu – viņi norāda, ka atsauces iekļauj vienmēr vai vairumā gadījumu. 

Savukārt pašu tiesībzinātnieku domas dalās – gandrīz puse uzskata, ka atsauces tiek iekļautas vienmēr vai lielākajā daļā gadījumu, un otra puse – ka tas notiek mazākajā daļā gadījumu.

Atzīstot tiesību zinātnes ietekmi uz tiesu praksi, nevar noliegt arī otrpusēju ietekmi, proti, arī tiesu prakse un tajā pieņemtie nolēmumi ietekmē zinātni. Lai noskaidrotu, kā šajos procesos iesaistītie vērtē šo mijiedarbību, anketējamiem tika uzdots jautājums „kāda, jūsuprāt, ir situācija Latvijā attiecībā uz tiesību zinātnes un tiesu prakses savstarpējo ietekmi?”. Iegūtie rezultāti apliecina, ka šī savstarpējā ietekme nedaudz atšķirīgi tiek vērtēta dažādu kategoriju lietās, tomēr kopumā vairums atzīst, ka ietekme ir vienlīdz nozīmīga abos virzienos.

Autoritatīvākie Latvijas tiesību zinātnieki un „grāmatu grāmatas” Latvijas tiesu praksē

„grāmatu grāmatas” Latvijas tiesu praksē Jurisprudencē laika gaitā ir tapis, top un arī taps daudz publikāciju. Lai noskaidrotu, kas pamudina praktiskos darbiniekus izmantot tieši konkrēto publikāciju, anketā tiek iekļauts jautājums „kuri kritēriji, jūsuprāt, ir nozīmīgi, izšķiroties par konkrētas publikācijas izmantošanu?”, piedāvājot atbilžu variantus: 1) fakts, ka publikācija ir recenzēta, 2) ietverto atziņu pamatotība, 3) autora zinātniskā kvalifikācija un 4) cits. Anketēšanas rezultāti liecina, ka nozīmīgākais kritērijs saistāms ar publikācijā iekļauto atziņu pamatotību.

Ietverto atziņu pamatotība kā galvenais kritērijs minēta gandrīz 70% no kopējā anketu skaita. Tomēr redzams, ka viedokļi atšķiras dažādās anketējamo grupās  – vairums tiesnešu, prokuroru un advokātu uzskata, ka noteicošā ir atziņu pamatotība, taču vairums (59%) docētāju uzskata, ka noteicošā ir autora zinātniskā kvalifikācija.

Lai noskaidrotu, kuri tiesību zinātnieki izpelnījušies lielāko autoritāti tiesnešu, prokuroru un advokātu vidū, gan izlases kārtībā tika veikta tiesu nolēmumu pārbaude, gan arī attiecīgs jautājums uzdots pašiem darbiniekiem. 

Atzīstams, ka autoritatīvāko tiesību zinātnieku skatījums ievērojami ir atkarīgs no tiesību apakšnozares, tas arī ir objektīvi pamatoti. Lai gan ir vairāki autori, kuru darbi tiek citēti ne tikai viņu tieši pārstāvētajā nozarē (izteikti piemēri: prof. K.Torgāns, V.Liholaja, K.Strada-Rozenberga, J.Briede u.c.), tomēr vairumā gadījumu citējamības rādītāji ir augstāki nozarē, kuru autors pārstāv. Tā kā vairumā gadījumu tiesību zinātnieku atziņas tiek izmantotas specifiskajās tiesību apakšnozarēs nevis vispārīgajā jomā (tiesību teorija, vēsture, filosofija, metode), arī citējamības rādītāji zinātniekiem, kuri pārstāv tiesību teorijas un vēstures zinātnes apakšnozari, ir salīdzinoši mazāki.

Atzītākie tiesību zinātnieki saskaņā ar anketēšanas rezultātiem

Nesasniedzot 5% līmeni, anketās ir minēti tādi vārdi kā R.Balodis, I.Čepāne, K.Dišlers, R.Dombrovskis, D.Hamkova, A.Kovaļevska, R.Krauze, I.Kačevska, G.Kūtris, M.Leja, A.Liede, A.Līcis, A.Lošmanis, D.Mežulis, J.Načisčionis, S.Osipova, M.Paparinskis, E.Pastars, J.Pleps, A.Reigase, D.Rezevska, J.Rozenbergs, Z.Pētersone, V.Slaidiņa, A.Švemberga, J.Vēbergs, G.Višņakova, N.Vīnzarājs, I.Ziemele.

Pievēršoties atzītākajām publikācijām, norādāms, ka ir daudz un dažādu publikāciju, kurās ietvertās tiesībzinātnieku atziņas ir citētas tiesu nolēmumos, kā arī norādītas anketās kā visbiežāk izmantotās. Te gan jau sākotnēji jāatzīmē, ka citējamības biežums vien nenozīmē, ka attiecīgā publikācija būtu atzīstama par pamatotāku, kvalitatīvāku vai kā citādi kvalitātes ziņā izceļama citu publikāciju vidū. Izmantojamības vērtējumā nedrīkst aizmirst to, ka publikācijas par kādu šauru specifisku jautājumu nekad nebūs tik bieži citētas kā publikācijas par plašāk izplatītu tiesisku situāciju vai vispārīgāku jautājumu. Tai pašā laikā, protams, arī šādai publikācijai ir liela nozīme un ietekme uz prakses attīstību. Paturot šo atziņu prātā, diemžēl nav iespējams šajā rakstā kaut vai tikai pieminēt visas Latvijas tiesību zinātnieku publikācijas, kuras ir izmantotas un bijušas nozīmīgas tiesu nolēmumu pieņemšanā. Tāpēc šeit pieminēsim vien salīdzinoši izplatītākās, visbiežāk un visplašāk citētās.

Tāpat kā raksturojot autoritatīvākos tiesību zinātniekus, arī populārākās publikācijas lielākoties saistāmas ar konkrētu izskatāmo lietu kategoriju. Tomēr vairākas publikācijas atzītas par tādām, kam ir nozīme ne tikai apakšnozarē, kuras jautājumiem tās pamatā veltītas. Kā spilgtu piemēru var minēt V.Bukovska „Civilprocesa mācības grāmatu”, kā arī Civilprocesa likuma komentārus. Tāpat ne tikai savā nozarē populāras bijušas K.Torgāna, K.Baloža, E.Kalniņa u.c. civiltiesību nozari pārstāvošo zinātnieku publikācijas – tas acīmredzot skaidrojams ar faktu, ka civiltiesību aspekti atklājas kā svarīgi arī citās tiesību apakšnozarēs. Dažkārt citējamība citās nozarēs iezīmē interesantus pavērsienus. Tā, piemēram, K.Stradas-Rozenbergas publikācija „Pierādīšanas teorija kriminālprocesā” (Rīga: Biznesa augstskola Turība, 2002) tiek citēta administratīvajās lietās, taču gandrīz netiek pieminēta krimināllietās. Savukārt attiecībā uz vispārīga rakstura publikācijām pēdējos gados popularitāti iemantojis izdevums „Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības” (Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011).

Tā kā populārākās publikācijas norādītas atbilstoši tiesu lietu veidam, praktisko darbinieku anketās un tiesu nolēmumos atklātā informācija ļauj sastādīt praksē atzītāko grāmatu sarakstu. Saraksts veidots publikāciju hronoloģiskā secībā, neņemot vērā citēšanas izplatību.

Civillietās

• Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: autora izdevums, 1933.

• Civillikuma komentāri. Saistību tiesības. Rīga: Mans īpašums, 1998.

• Civilprocesa likuma komentāri. Rīga: TNA, 2006 un 2012 (gandrīz 6000 (!) nolēmumu).

• Civillikuma komentāri. 4.daļa. Saistību tiesības. Rīga: Mans īpašums, 2000.

• Grūtups A., Kalniņš E. Civillikuma komentāri. Trešā daļa. Lietu tiesības. Īpašums. Otrais papildinātais izdevums. Rīga: TNA, 2002.

• Rozenfelds J. Lietu tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2002.

• Strupišs A. Komerclikuma komentāri. A.daļa. A.Strupiša juridiskais birojs, 2003.

• Kalniņš E. Privāttiesību teorija un prakse. Raksti privāttiesībās. Rīga: TNA, 2005.

• Torgāns K. Saistību tiesības. 1.daļa. Rīga: TNA, 2006.

• Balodis K. Ievads civiltiesībās. Rīga: Zvaigzne ABC, 2007.

• Torgāns K. Saistību tiesības. 2.daļa. Rīga: TNA, 2008.

• Čakste K. Civiltiesības. Lekcijas. Raksti. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011.

• Torgāns K. Līguma un deliktu tiesību problēmas. Rīga: TNA, 2013.

• Torgāns K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Otrais pārstrādātais izdevums. Rīga: TNA, 2014.

Krimināllietās

• Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. Rīga: AFS, dažādi izdošanas gadi (gandrīz 1000 nolēmumu!).

• Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A. Krimināltiesības. Vispārīgā un sevišķā daļa. Rīga: TNA, 1999.

• Liholaja V. Noziedzīgu nodarījumu kvalifikācija: likums un prakse. Rīga: TNA, 2007.

• Meikališa Ā., Strada-Rozenberga K. Kriminālprocess. Raksti. 2005–2010. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2010 (un atsevišķi rakstu krājumā iekļautie raksti, kas publicēti „Jurista Vārdā”).

Administratīvajās lietās

• Bukovskis V. Civilprocesa mācības grāmata. Rīga: autora izdevums, 1933.

• Dišlers K. Ievads administratīvo tiesību zinātnē. Rīga: TNA, 2002.

• Briede J. Administratīvais akts. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2003.

• Civilprocesa likuma komentāri (autoru kolektīvs). Rīga: TNA, 2006 un 2012.

• Administratīvais process tiesā (autoru kolektīvs). Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2008 (vairāk nekā 1500 nolēmumu!).

• Administratīvā procesa likuma komentāri (autoru kolektīvs). Rīga: TNA, 2013.

Rezumējot apskatu, atzīstams, ka tiesību zinātnes atziņu izmantošana kļuvusi par neatņemamu tiesu prakses sastāvdaļu. Laika gaitā šī atziņa arvien vairāk nostiprinās, un tā tam arī būtu jāturpinās. Arī nākotnē tiesībzinātnieku atziņas ir nepieciešams izmantot tiesībpiemērošanas praksē, atceroties divus pamatnoteikumus: (1) tās izmantojamas tur, kur tas patiesi nepieciešams un derīgs, un (2) ja tas notiek, tad attiecīgajos procesuālajos dokumentos nepieciešamas korektas norādes.

Nobeigumā atliek vien izteikt cerību un novēlēt, lai tiesību zinātne un tiesu prakse aizvien attīstītos, viena otru balstītu un attīstītu, nodrošinot galveno mērķi  – mūsu cilvēku tiesiski stabilu un drošu dzīvi un mūsu valsts tiesiskuma stiprināšanu.