Lietu izskatīšanas termiņi – viens no tiesību uz taisnīgu tiesu aspektiem

Konferences mērķis bija parādīt, kādi efektīvi līdzekļi, tostarp alternatīvie strīdu risināšanas veidi, tiek pielietoti kontinentālās un anglosakšu (common law) tiesību sistēmās, lai samazinātu tiesu noslodzi un tādējādi nodrošinātu lietu izskatīšanu tiesā saprātīgos termiņos.

Konferencē tika diskutēts par tiesas procesu ilgumu, par to, kā novērtēt termiņa saprātīgumu, kā padarīt tiesu darbu efektīvāku, lai saīsinātu lietu izskatīšanas termiņus un nodrošinātu tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā. Pieredzē par šiem jautājumiem dalījās Čehijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Iva Brožová, bijusī Austrijas Augstākās tiesas priekšsēdētāja Irmgard Griss, bijušais Ungārijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis András Baka, vecākais goda tiesnesis ASV apelācijas instances tiesā Kalifornijā Clifford Wallace, Prāgas pirmās instances tiesnesis Vojtěch Cepl un Brian Hutcfinson, diplomēts šķīrējtiesnesis, akreditēts mediators, Dublinas Universitātes vecākais pasniedzējs.

Iztirzājot tiesāšanās procesa ilgumu, vairākkārt tika uzsvērts, ka tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā ir viens no tiesību uz taisnīgu tiesu pamatelementiem, tādēļ saprātīgu termiņu neievērošana noved pie Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas (turpmāk – Konvencija) 6.panta pārkāpumiem, kā arī var novest pie citiem cilvēktiesību pārkāpumiem (īpaši saistībā ar kriminālprocesa ilgumu).Konkrēts laika sprīdis, kuru pārsniedzot, tiktu automātiski atzīts, ka lieta izskatīta nesaprātīgā termiņā, nav noteikts (piemēram, tiesas procesa pabeigšana divos vai astoņos gados automātiski nerada Konvencijas pārkāpumu). Tas nozīmē, ka saprātīga termiņa noteikšanā nekad netiek runāts par kādiem konkrētiem laika limitiem. Nevar iztiesāt vienā termiņā katru lietu, jo tās ir atšķirīgas. Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa savos spriedumos, procesa ilguma saprātīgums ir vērtējams, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus un šādus kritērijus – lietas sarežģītība, paša indivīda un atbildīgo iestāžu un amatpersonu rīcība (procesa novilcināšana sakarā ar neierašanos uz tiesas sēdēm un ko darījusi tiesa, lai nodrošinātu procesa dalībnieku, arī advokātu, ierašanos un procesa ātrāku norisi, cik mērķtiecīgi un saprātīgi, nepastāvot objektīviem šķēršļiem, notikusi procesa virzība u.c.), kā arī aizskartās intereses. Pēdējais kritērijs īpaši būtisks ir krimināllietās. Tāpat svarīgi noteikt laika posmu, kas pakļaujams šai pārbaudei. Skaidrs, ka tiesvedības process noslēdzas ar spēkā stājušos nolēmumu. Taču attiecībā uz termiņa sākumu jautājums nav viennozīmīgs (īpaši krimināllietās). Piemēram, civillietās šo termiņu būtu jāsāk skaitīt no lietas ierosināšanas brīža, krimināllietās – no brīža, kad procesa virzītājs darījis zināmu atklātībai faktu par procesa veikšanu pret konkrētu personu vai kad šai personai rodas tiesības uz aizstāvību (iesaistot personu procesuālas darbības veikšanā).

Taču, kā tika uzsvērts, procesa steidzināšana var ietekmēt tā kvalitāti, jo var tikt skartas citas pamattiesības, piemēram, uz lietas objektīvu izskatīšanu vai tiesības uz aizstāvību. Tas nozīmē, ka nepieciešams saprātīgs līdzsvars starp personas procesuālajām tiesībām un garantijām, kuras ir saistītas ar laiku, kāds objektīvi nepieciešams to īstenošanai un kas nevar tikt samazināts vienīgi nolūkā panākt ātrāku lietas izskatīšanu. Kā norādīja Andras Baka, ECT vispirms vērtē nolēmuma kvalitāti un pēc tam tiesvedības ilgumu. Lai risinātu problēmas, kas saistītas ar tiesu noslodzi, proti, padarītu tiesu darbu efektīvāku, tika vērsta uzmanība ne tikai uz tiesvedībā esošu lietu sagatavošanas procesu (tiesneša pienākumu rūpīgi iepazīties ar visiem pušu argumentiem, mēģināt saprast problēmjautājumus un rast tiem risinājumu u.tml.), bet arī uz alternatīvo strīdu risināšanas veidu (sarunas, mediācija, samierināšana, šķīrējtiesa) izmantošanu, moderno tehnoloģiju izmantošanu tiesu darbā (iesniegt, saņemt visus dokumentus elektroniskā veidā, piedalīties tiesas sēdē ar videokonferences starpniecību u.tml.). Mediācija uzsvērts kā galvenais domstarpību risināšanas veids, kas tiesu sistēmās ieņem arvien lielāku vietu. Kā norādīja Clifford Wallace, ASV ar likumu noteikts, ka mediatori strādā pie tiesām, tādēļ tiesnesis kopā ar pušu pārstāvjiem sagatavošanas sēdē izvērtē strīda noregulēšanas ideālāko variantu (tiesu vai mediāciju). Ar mediācijas palīdzību tiek samazināts tiesā izskatāmo lietu skaits apmēram par 10%. Vairums ASV mediatoru savā darbā lieto problēmu risināšanas modeli, proti, mediators mēģina atrast veidu, kā pārveidot konfliktu, lai abu pušu intereses tiktu izpildītas. Tādējādi tiek meklēts savstarpēji pieņemams uzvara/uzvara (win/win) risinājums.

Pieredzē dalījās arī Brian Hutchinson, uzsverot, ka Īrijā mediācija ir brīvprātīgs process, kurā strīda puses satiekas ar mediatoru, lai apspriestu domstarpības un panāktu vienošanos. Šajā gadījumā mediators nepieņem lēmumu, bet palīdz pusēm pašām atrast risinājumus un pieņemt nepieciešamos lēmumus, saglabājot normālas savstarpējās attiecības (ģimenes strīdi, komersantu strīdi u.tml.).

Izvērtējot konferencē diskutēto, secināms, ka jāveicina mediācijas iedzīvināšana un attīstība Latvijā saskaņā ar Mediācijas likumu un attiecīgām Civilprocesa likuma normām.