Morālā kaitējuma atlīdzināšana civillietās

IEVADS

Akceptēts Civillietu departamenta tiesnešu kopsapulcē
2015.gada 13.janvārī

Tiesu prakses apkopojumā analizēti gan kasācijas instances, gan arī citu instanču tiesu nolēmumi, aptverot civillietas, kas izskatītas laikā no 2006.gada, kad izdarīti grozījumi Civillikuma 1635.pantā, līdz 2014.gada augustam.

Šajā laikā kasācijas instances tiesa ir pieņēmusi vairāk nekā 500  nolēmumus lietās, kurās prasīta morālā kaitējuma atlīdzība. Apkopojuma autori ir aplūkojuši praktiski visus nolēmumus, kas pieņemti šajās lietās un ir pieejami Tiesu informācijas sistēmā. Sākotnēji tika atlasīti tuvu simtam nozīmīgu spriedumu, kuros ietvertas atziņas par morālā kaitējuma atlīdzības dažādiem aspektiem, taču izpētes laikā aplūkoto lietu skaits pieauga, jo kļuva redzams, ka vēlams analizēt arī vismaz daļu no vairāk nekā divsimt izskatītajām lietām, kurās kasācijas tiesvedības ierosināšana ir atteikta. Apkopojuma mērķis ir analizēt tendences, radušās problēmas vai pretrunas.

Morālā kaitējuma atlīdzinājums vērtēts dažādās lietās   – dzīvības un veselības apdraudējuma sakarā, tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpuma gadījumā, lietās par atlīdzinājumu izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, lietās par tiesību aizskārumiem darba tiesiskajās attiecībās, par nekvalitatīva ārstniecības pakalpojuma sniegšanu un citu kategoriju lietās.

Tiesu prakses pētījumu veicis Dr.habil.iur. Kalvis Torgāns, Mg.iur. Aldis Laviņš un Mg.iur. Andrejs Stupins, Augstākās tiesas Judikatūras nodaļa un Civillietu departaments.

Apkopojums pieejams Augstākās tiesas mājaslapā sadaļā
Judikatūra/ Tiesu prakses apkopojumi/ Civiltiesības

KOPSAVILKUMS

1. Morālais kaitējums ir personas ciešanas, sāpes, pārdzīvojumi, ko nav iespējams tieši novērtēt. Pārciestā sekas nav iespējams aizstāt ar naudu, taču, sniedzot cietušajai personai atbilstīgu atlīdzinājumu naudas izteiksmē, ir iespējams sniegt viņai zināmu gandarījumu un tādējādi mazināt ciešanas un sāpes.
   
   Tā kā morālais kaitējums ir aizskāruma negatīvās sekas, tiesai pēc prettiesiskas rīcības fakta visupirms ir jākonstatē morālā kaitējuma esamība un tikai pēc tam jāvērtē atlīdzības apmērs.

2. Ar terminu „morālais kaitējums” civiltiesībās apzīmēts virsjēdziens, kas Civillikumā ieviests pakāpeniski ar grozījumiem 1992., 2006. un 2012.gadā un kura saturs un atlīdzības priekšnoteikumi ir diferencēti atkarībā no tiesību aizskārumu rakstura. Tiesību aizskārumi, kas rada tiesību uz morālā kaitējuma atlīdzību, iedalāmi trīs grupās:
   
   1) tiesību aizskārumi, kas paši par sevi ir sabiedriski tik bīstami, ka rada prezumpciju par nepieciešamību noteikt atlīdzību pēc tiesas ieskata, lai dotu mierinājumu cietušajam, kā arī stiprinātu vispārējo prevenciju (sk. kopsavilkuma 3.un 8. tēzi);
   
   2) likumā konkrēti norādīti noziedzīgi nodarījumi, kuru nodarīšanas gadījumā prezumējams morālais kaitējums (Civillikuma 1635. panta trešā daļa);
   
   3) pārējie gadījumi, kad tiesību aizskārums izraisījis fiziskas vai garīgas ciešanas un cietusī persona tās spēj pierādīt.
   
   Tiesu praksē atzīts, ka visos gadījumos morālā kaitējuma atlīdzināšanas priekšnoteikums ir tas, ka tiesību aizskārums ir būtisks (jāņem vērā morālā kaitējuma smagums un sekas – Civillikuma 1635. panta otrā daļa).

3. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei un Civillikuma 2349., 2352., 2351¹., 2353.panta, Darba likuma 29.panta jēgai tiesa, nosakot morālā kaitējuma atlīdzību, nav saistīta ar priekšnoteikumu par fizisku un garīgu ciešanu konstatēšanu. Šāds priekšnoteikums nepastāv arī autortiesību, privātuma personas datu prettiesiskas izmantošanas un citos cilvēktiesību aizskārumu gadījumos.

4. Tiesu praksē nav izveidojusies stabila judikatūra attiecībā uz to, pie kuras no tēzē Nr.2 norādītajām grupām pieskaitāmi gadījumi, kas paredzēti Pacientu tiesību likuma 16.pantā, likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem”  28.pantā, likuma „Par izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarītā zaudējuma atlīdzināšanu” 5.pantā un dažos citos likumos norādītie tiesību aizskārumi. Pēc konkrētās izpausmes tie var tikt pieskaitīti jebkurai no minētajām grupām.

5. Izskatot prasību par morālo kaitējumu Civillikuma 1635. panta izpratnē, ir nepieciešams konstatēt, pirmkārt, neatļautu darbību, otrkārt, ar šo neatļauto darbību aizskartu cietušās personas nemantisko tiesību (piemēram, kādu no cilvēka pamattiesībām) vai nemantisko labumu (piemēram, veselību, reputāciju). Tiesai spriedumā jānorāda motīvi, no kuriem varētu spriest, kāda nemantiska tiesība, labums vai interese ir aizskarta ar konstatēto prettiesisko rīcību.

6. Atlīdzības apmērs par morālo kaitējumu nosakāms katrā konkrētā gadījumā pēc tiesas ieskata, vadoties pēc taisnības apziņas un vispārīgiem tiesību principiem. Jāņem vērā, ka vienotas likmes atlīdzības apmēra noteikšanai par morālo kaitējumu nepastāv. To nosaka, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu, raksturu, tā nodarīšanas apstākļus un sekas, kā arī citus būtiskus apstākļus. Piespriežamajai summai jeb atlīdzinājumam jāpilda taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkcija. Tam ne tikai jāsniedz mierinājums personai, kuras tiesības tikušas aizskartas, bet arī jāattur vainojamā persona no līdzīgu aizskārumu izdarīšanas nākotnē. Tādējādi atlīdzinājumam jābūt samērīgam.

7. Salīdzināmos apstākļos atlīdzinājumam jābūt līdzīgam. Kā kritēriji atlīdzības apmēra noteikšanai ir vērā ņemami tiesas spriedumi citās lietās, kas veido vienveidīgu tiesu praksi.

8. Civillikuma 2349.pants ir tiesiskais pamats atlīdzībai par sakropļojumu vai izķēmojumu, kas kā atsevišķa apakšgrupa ietilpst jēdzienā „atlīdzība par morālo kaitējumu”. Arī atlīdzība par goda un cieņas aizskārumu, miesas bojājumu (kas nav radījis Civillikuma 2349.pantā paredzētās sekas), privātuma aizskārumu un citas apakšgrupas, kuru skaits turpina augt, ietilpst jēdzienā „atlīdzība par morālo kaitējumu”. Nav nosakāma atsevišķi atlīdzība par sakropļojumu vai izķēmojumu un vēl arī atlīdzība par sāpēm un ciešanām jeb morālo kaitējumu.
   
   Nav atbalstāma tendence, kas vērojama tiesu praksē, ka atlīdzību nosaka gan par sakropļojumu vai izķēmojumu, gan arī vēl par morālo kaitējumu. Izvērtējot atlīdzības par morālo kaitējumu apmēru, tiesa nolēmuma motīvu daļā var norādīt apsvērumus, ka, piemēram, nodarījuma rezultātā kaitīgās sekas ir iestājušās gan sakropļojuma, gan arī fizisku sāpju un/ vai garīgu ciešanu veidā, taču rezolutīvajā daļā ir nosakāma viena atlīdzības summa par morālo (nemantisko) kaitējumu.

9. Ja persona noteiktā laika posmā ir izjutusi garīgas ciešanas sakarā ar radušos sakropļojumu vai izķēmojumu, tad viņa ir tiesīga saņemt par to atlīdzinājumu. Ilgums, kādā saglabājas miesas bojājuma sekas sakropļojuma vai izķēmojuma veidā, var būt papildu kritērijs morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanai, taču tā īslaicīgums nevar būt pamats secinājumam, ka persona nav tiesīga saņemt atlīdzinājumu vispār.

10. Iestādes prettiesiskas faktiskās rīcības gadījumā privātpersonu tiesības uz atlīdzinājumu par mantisko zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī par morālo kaitējumu, īstenojamas saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, tādēļ tāda prasība nav pakļauta izskatīšanai vispārējās jurisdikcijas tiesā, bet gan Administratīvā procesa likuma kārtībā. Līdz ar to prasība vispārējās jurisdikcijas tiesā ir atsakāma pieņemt vai tiesvedība civillietā izbeidzama, ja tā jau uzsākta.

11. Satversmes 92.pantā noteikto personas pamattiesību nodrošināšana ir svarīgāka par tiesu kompetences nošķiršanas jautājumiem – jo īpaši situācijā, kad prasījuma izšķiršanas iespēja administratīvā procesa kārtībā ir zudusi daļēji arī tiesas rīcības dēļ, savlaicīgi neatsakoties pieņemt prasības pieteikumu vai tiesvedību lietā neizbeidzot.
    
    Tādēļ, izšķirot jautājumu, vai prasība, kas celta par kaitējuma atlīdzināšanu pret publisko tiesību subjektu saistībā ar rīcību publisko tiesību jomā, ir pakļauta izskatīšanai Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā, tiesai nepietiek konstatēt, ka pušu starpā nepastāv privāttiesiskas attiecības. Iepriekš norādīto iemeslu dēļ tiesai ir nepieciešams arī pārbaudīt, vai apstrīdētās rīcības tiesiskuma pārbaudei ir paredzēta cita kārtība.
    
    Lai nodrošinātu personu tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību tajos gadījumos, kad publisko tiesību subjekta rīcība nav pārbaudāma Administratīvā procesa likumā vai citā ar likumu noteiktā kārtībā, vispārējās jurisdikcijas tiesai celtā prasība par kaitējuma atlīdzināšanu sakarā ar publisko tiesību subjekta rīcību ir jāizvērtē pēc būtības. Šāds risinājums atbilst Satversmes 89. un 92.pantam, kā arī Konvencijas 13.pantam. Apstāklis, ka Civilprocesa likuma 1.pants paredz tiesību aizsardzību gadījumā, kad aizskartas vai apstrīdētas personas civilās tiesības, nebūt nenorāda uz tiesas kompetences pārkāpumu, jo pamatlikuma normas ir piemērojamas tieši un tām normatīvo aktu hierarhijā ir augstāks juridisks spēks.

12. Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 1.panta trešās daļas noteikumiem ieslodzījuma vietas lēmums, kas adresēts ieslodzītajai personai, bet būtiski neskar tās cilvēktiesības, ir iestādes iekšējs lēmums un nav pakļauts izskatīšanai Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Vienlaikus iestādes iekšējs lēmums nav pakļauts izskatīšanai arī Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā. Tāpēc ieslodzījumā esošas personas prasības pieteikuma par nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas pamatots ar iestādes iekšēju lēmumu, pieņemšana ir atsakāma, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132.panta pirmās daļas 1.punktu. Iestādes iekšēja lēmuma tiesiskums ir pārbaudāms valsts pārvaldes ietvaros pakļautības kārtībā.

13. Tiesā var celt prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu saistībā ar tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos pārkāpumu.
    
    Izlemjot jautājumu par šādas prasības pakļautību, jāņem vērā, ka tiesu lietas izskatīšana ir rīcība publisko tiesību jomā, taču tā nav saistāma ar valsts pārvaldes uzdevumu veikšanu, bet gan ar tiesas spriešanas funkcijas īstenošanu. Lieta par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, kas pamatota ar tiesību uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā pārkāpumu, būtu pakļauta izskatīšanai tiesā civilprocesuālajā kārtībā.

14. Morālā kaitējuma atlīdzināšana darba tiesiskajās attiecībās ir izvērtējama atbilstoši Darba likuma 29.panta astotajai daļai, kurā šāda atlīdzināšana paredzēta gadījumā, ja darba devējs pārkāpis atšķirīgas attieksmes aizliegumu un aizliegumu radīt nelabvēlīgas sekas. Darbinieka prettiesiskas atlaišanas fakts pats par sevi nav priekšnoteikums saistību tiesību vispārējo noteikumu regulējošā Civillikuma 1635. panta piemērošanai.

15. Darba likuma 29.panta astotās daļas izpratnē morālais kaitējums uzskatāms par nodarītu, ja ir pierādīts atšķirīgas attieksmes aizlieguma vai aizlieguma radīt nelabvēlīgas sekas pārkāpums.
    
    Vadoties no Eiropas Savienības tiesību efektivitātes principa, kas dalībvalstīm uzliek pienākumu nodrošināt, lai jebkurš indivīds varētu efektīvi realizēt ar Eiropas Savienības normatīvajiem aktiem piešķirtās tiesības, darba tiesībās ir noteikts apgrieztais pierādīšanas pienākums gadījumā, ja prasītājs (darbinieks) ir norādījis uz faktiem vai apstākļiem, kas varētu liecināt par nelabvēlīgu seku radīšanu viņam vai varbūtēju diskrimināciju (Darba likuma 9.panta otrā daļa, 29.panta trešā daļa, 125.pants). Šādā situācijā darba devējam ir jāspēj pierādīt, ka pret darbinieku vērstā attieksme, uzsakot darba līgumu, uzliekot disciplinārsodu, izsakot mutiskus aizrādījumus, nav saistīta ar darba devēja nepamatotu, tendenciozu, diskriminējošu attieksmi pret konkrēto darbinieku. Tādējādi pienākums pierādīt, ka darbinieks nav diskriminēts, ir darba devējam.

16. Persona, kura darbā guvusi miesas bojājumus pašas neuzmanības un nepienācīgas rūpības dēļ, nav tiesīga saņemt atlīdzību par morālo kaitējumu, ja lietas izskatīšanas gaitā nav konstatēta atbildētāja (darba devēja) prettiesiska darbība vai bezdarbība un līdz ar to vainojamība konkrētajā nelaimes gadījumā.

17. Ne katra sadzīviska rakstura neērtība, piemēram, ūdens padeves atvienošana prasītājam piederošā dzīvokļa vannas istabā, ir pamats atlīdzības piedziņai par morālo kaitējumu. Tas, ka kāds ilgstoši lieto svešus naudas līdzekļus, kuru atgūšanai jātērē laiks, pats par sevi neizraisa otrai pusei atlīdzināmu morālo kaitējumu Civillikuma 1635.panta izpratnē. Arī uzticības neattaisnošana no darījuma partnera puses nav uzskatāma par garīgas ciešanas jeb morālā kaitējuma izraisītāju Civillikuma 1635.panta izpratnē. Veicot grozījumus Civillikuma  1635. pantā 2006.gada 26.janvārī, likumdevējs ir paplašinājis to tiesiskās aizsardzības līdzekļu klāstu, kas vērsti ne uz mantiskā samazinājuma novēršanu, bet uz apmierinājuma došanu citā veidā – ciešanu un sāpju nolīdzināšanai dodot mantisku kompensāciju. Uz šāda veida gandarījumu zināmā mērā ir vērsta arī rokasnaudas atlīdzība dubultā apmērā, kas arī tiesai jāņem vērā. Turklāt, izvērtējot morālā kaitējuma rašanos un nosakāmās kompensācijas apmēru, tiesai jāvērtē abu pušu rīcība konkrētajos lietas apstākļos.

18. Prasītāja cienījams vecums var ietekmēt tiesas ieskatu par atlīdzības apmēru, ja morālo kaitējumu izraisošie apstākļi pietiekami skaidri konstatēti, bet vecums pats par sevi nevar būt pamatojums morālā kaitējuma esamībai.

19. Tiesības uz kompensāciju par morālo kaitējumu ir katrai no dzīvesvietas piesārņošanas personiski cietušajai personai, tostarp nepilngadīgai. Kompensācijas apmērs katram ģimenes loceklim var būt diferencēts. Noraidāmi mēģinājumi izslēgt tiesisko aizsardzību morālā kaitējuma atlīdzības veidā ar argumentiem par personas pazeminātu jutīgumu pret aizskārumiem (garīgu atpalicību) vai bērna mazāku izpratni par notikušo.

20. Jautājums par personām, kas tiesīgas saņemt atlīdzību, apspriežams, ņemot vērā rekomendāciju, kas izteikta Eiropas Padomes Ministru komitejas 1975.gada 14.marta rezolūcijas Nr.(75)7 „Par zaudējumu atlīdzību gadījumos, kad nodarīti miesas bojājumi, un nāves gadījumā” 19.punktā, ka tiesības uz atlīdzību par pārciestajām ciešanām upura nāves gadījumā maksājamas tikai upura dzīvesbiedram vai viņa bērniem, vecākiem vai saderinātajam; pat šajā gadījumā atlīdzība var tikt pakļauta nosacījumam, ka šīm personām bija tuvas emocionālās saites ar upuri uz nāves brīdi.

21. Saistībā ar kompensācijas par morālā kaitējuma piešķiršanu cietušo personu ģimenēm pastāv princips, ka par katru notikušo gadījumu, kurā prettiesiskā rīcība vērsta pret vienu personu, bet prasību cēluši arī tuvinieki, tiek noteikta viena atlīdzināmā summa ģimenei, nevis katram ģimenes loceklim atsevišķi. Līdz ar to, ja pašam negadījumā cietušajam ir noteikts atlīdzinājums, tad tas pēc būtības sniedz apmierinājumu un gandarījumu arī morālo kaitējumu guvušās personas ģimenes locekļiem.

22. Pamatu prasībai par morālā kaitējuma atlīdzību rada personas nepamatota ievietošana psihiatriskajā ārstniecības iestādē.
    
    Psihiatriskās palīdzības sniegšana bez pacienta piekrišanas iespējama tikai izņēmuma gadījumos, kad konstatēti akūti psihiskās darbības traucējumi, kas apdraud pacienta dzīvību un kuriem raksturīga agresīva rīcība vai pašnāvības mēģinājums. Šādos gadījumos jāievēro Ārstniecības likuma 68.pantā reglamentētā lēmumu pieņemšanas kārtība, proti, jābūt ārstu konsīlija lēmumam, kas pakļauts tiesas kontrolei. Nekādi izņēmumi no šīs likumā noteiktās kārtības nav paredzēti. Arī šā noteikuma pārkāpums rada pamatu prasībai par morālā kaitējuma atlīdzību.

23. Sauszemes transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligātās apdrošināšanas (OCTA) likumā kā speciālajā tiesību normā noteiktais apdrošinātāja atbildības limits, tas ir, zaudējumu atlīdzība (arī atlīdzība par morālo kaitējumu), ko, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, ceļu satiksmes negadījumā cietušajiem izmaksā apdrošinātājs, nevar ierobežot cietušā tiesības saņemt atlīdzinājumu par nodarīto morālo kaitējumu atbilstoši Civillikuma 1635.pantam.

24. Atsauces uz tiesu praksi administratīvajās lietās attiecībā uz tiesību aizskāruma atzīšanu par nebūtisku, piemēram, „personai nav tiesību uz atlīdzinājumu par nebūtisku (maznozīmīgu) tiesību aizskārumu”, neatbilst normām par civillietās piemērojamo likumu. Neraugoties uz atšķirībām likumos, kas civillietās neļauj tieši norādīt, ka aizskārums nav būtisks, prakse virzās tādā pat virzienā kā administratīvajās lietās. Par pamatu tam atzīstams norādījums Civillikuma 1635.pantā, ka jāņem vērā morālā kaitējuma smagums un sekas. Tātad kaitējuma smagums un sekas var tikt atzītas par maznozīmīgām.

25. Fotogrāfijas prettiesiska publicēšana kā kaitējums var tikt kvalificēta dažādi, ņemot vērā publicēšanas veidu un aizskartās intereses. Tā var tikt atzīta par iejaukšanos privātajā dzīvē, goda un cieņas aizskārumu, autortiesību vai īpašuma tiesību aizskārumu u.c., kas tiesai katrā reizē jānošķir. Ar fotoattēla, kurā personas redzamas kailas, publicēšanu bez personas piekrišanas notiek iejaukšanās personas privātajā dzīvē, tiek pārkāpta personas fiziskā integritāte, personiskais noslēpums un tiesības uz savu attēlu, kas ir pamats morālā kaitējuma atlīdzināšanai.

26. Personas fotografēšana bez piekrišanas pati par sevi, nevērtējot konkrēto situāciju, nevar tikt uzskatīta par tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. Atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei tiesa izvērtē konkrētos ar personas attēla iegūšanu un izmantošanu saistītos apstākļus, piemēram, kādos apstākļos un kādiem nolūkiem tā notikusi, ko nofotografētā persona konkrētā vietā darīja, kā nofotografētais materiāls ticis izmantots.

27. Jaunrades un izteiksmes brīvība nav absolūta un var tikt ierobežota ar mērķi aizsargāt citu cilvēku tiesības, tostarp Satversmes 96.pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.
    
    Tomēr jaunrades brīvības ierobežojumiem jābūt pamatotiem, jo jebkurš civiltiesiskās atbildības gadījums saistībā ar publikācijām literatūrā vērtējams arī kā potenciāls jaunrades brīvību ierobežojošs akts, kas var novest pie cenzūras. Tādējādi tas, vai pastāv leģitīms mērķis jaunrades brīvības ierobežošanai, ir jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā, ievērojot samērīguma principu.
    
    Vērtējot jaunrades brīvības ierobežojuma nepieciešamību, svarīgi, pirmkārt, vai konkrētais objekts ir jaunrades darbs un pie kāda žanra tas pieder. Otrkārt, vadoties no konkrētā darba žanra, tiesai jāvērtē literārā darba attiecības ar realitāti (tā ir fikcija vai tas satur ziņas, faktus, ko iespējams pārbaudīt no objektīvā patiesīguma viedokļa), darba mākslinieciskās izteiksmes forma, saturs un kopējais konteksts. Tas ir īpaši būtiski gadījumos, kad jaunrades darbs tiek balstīts uz reāliem notikumiem, faktiem, vienlaikus ietverot arī fikcijas elementus.
    Gadījumā, ja ierobežojumi nepieciešami personas reputācijas, privātuma aizsardzībai, īpaša nozīme ir aizskarošo elementu raksturam, tostarp aizskarošo izteikumu stilam, personas statusam sabiedrībā, iespējamībai tikt atpazītai konkrētajā jaunrades darbā. Tāpat jāņem vērā, ka jebkurš jaunrades darbs pamatā ir fikcija (izdomājums), tāpēc ierobežojumi pieļaujami tikai izņēmuma gadījumos.