Subsidiaritāte – monētas divas puses

Šādus seminārus sakarā ar jaunā darba gada atklāšanu Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) rīko kopš 2005. gada. Lai gan rīkoti par dažādiem tematiem, to pamatā ir vienota ideja par dialogu starp tiesnešiem. Tādējādi tiek aplūkoti dažādi aspekti ECT un nacionālo tiesu tiesnešu attiecībās, lai efektivizētu Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Konvencija) iedibināto cilvēktiesību aizsardzības sistēmu.

Šā gada seminārā, kā jau norāda pasākuma nosaukums, tika aplūkoti divi savstarpēji papildinoši temati: 1) konvencijas mehānisma loma; 2) nacionālo institūciju loma.

Viens no konvencijas mehānisma darbības principiem ir subsidiaritāte, kas jau ilgstoši ir viens no ECT darbības stūrakmeņiem. Tās juridiskais pamats ir Konvencijas 1. un 13.pants, no vienas puses, un 35.panta pirmā daļa, no otras. Subsidiaritātei ir procesuāls un materiāls aspekts.

No procesuālā viedokļa subsidiaritātes lielākais elements ir personas pienākums izsmelt visus nacionālos tiesībaizsardzības līdzekļus, pirms doties uz ECT. Otrs to veidojošais aspekts ir ECT iespējamais lēmums atzīt pieteikumu par nepieļaujamu, ja tā uzskata, ka personai nav radīts būtisks tiesību aizskārums.

Savukārt no materiālā viedokļa subsidiaritātes princips ir izteikts divās ECT attīstītajās doktrīnās – ceturtās instances noteikums un rīcības brīvības doktrīna. Pirmā attiecas uz nacionālo tiesu veikto faktisko un tiesisko apstākļu novērtējumu. Proti, ECT ir atzinusi, ka tai ir ierobežotas iespējas veikt faktisko un tiesisko apstākļu pārvērtējumu. Šajā ziņā galvenā loma ir nacionālajām institūcijām. Savukārt rīcības brīvības doktrīna ir laika gaitā attīstīts princips, kas kā izrietošs no subsidiaritātes principa ir bijis daudzu diskusiju iemesls. Tā pamatā ir ideja, ka nacionālās tiesas ir piemērotākas veikt samērīguma un sociālās nepieciešamības pārbaudi, lai ierobežotu konvencijā paredzētās cilvēktiesības (šeit gan jāņem vērā, ka ir tiesības, kurās rīcības brīvība netiek apsvērta, piemēram, 3.panta kontekstā par minimālo bardzības līmeni spīdzināšanas un cietsirdīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumam). Ņemot to vērā, ECT līdz zināmai pakāpei norobežojas šāda vērtējuma veikšanā. Tas, cik tālu ir šī pakāpe, ir bijis daudzu diskusiju temats. Arī šā gada seminārā runātāji izteica atšķirīgus viedokļus par to, cik īsti liela vai noteicoša loma ir nacionālajām tiesām un cik Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Vai starptautiskajai tiesai ir pilnībā jāpaļaujas uz lietderības apsvērumiem, kurus ir veikušas nacionālās tiesas, vai arī tā var veikt dziļāku pārbaudi.

Nacionālo tiesu uzdevums cilvēktiesību aizsardzībā ir skaidrs. Tiesām ir divi pamatuzdevumi; 1) nodrošināt Konvencijā garantēto tiesību ievērošanu; 2) sniegt atlīdzinājumu, ja tiesības tikušas pārkāptas. Šo uzdevumu īstenošanā nacionālajām tiesām ir pienākums ievērot ECT judikatūru. Šajā ziņā seminārā tika atgādināts ECT atzītais – ja nacionālās tiesas nolēmums ir balstīts uz ECT judikatūru un no tās izrietošajiem principiem, Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir nepieciešami nopietni argumenti, lai izdarītu atšķirīgu secinājumu.