Tiesiskās aizsardzības procesa lieta tiesā: kas par ko atbild?

Ievads

Augstākās tiesas judikatūra tiesiskās aizsardzības procesa (turpmāk – TAP) lietās ar tēzi, ka tiesai jāpārbauda, vai TAP plānu saskaņojošo kreditoru prasījumu pamatā ir reālas saistības (SPC-47/2012, SPC-48/2013, SPC-27/2014), ir radījusi daudzus jautājumus, it īpaši par to, vai tiesai, apstiprinot TAP plānus, patiešām ir jāpārbauda saistību patiesums un, ja jā, tad kā to izdarīt. Lai mēģinātu rast atbildi uz šo jautājumu, piedāvāju palūkoties uz šo jautājumu ne tik daudz no normatīvās analīzes skatupunkta, bet arī no procesa būtības funkcionālā aspekta. Raugoties no šāda viedokļa, pirmām kārtām jāņem vērā TAP plāna tapšanas un apstiprināšanas procesā iesaistītie subjekti, viņu tiesiskais statuss un kompetences robežas. Turklāt tas viss jāredz maksātnespējas regulācijas kopējā kontekstā.

TAP procesā tiesā iesaistītie subjekti ir parādnieks, maksātnespējas administrators un pirmās instances tiesas tiesnesis. Arī kreditors var iesaistīties šajā procesā, lai gan viņa līdzdalība nav obligāta. Jautājums ir par to, kā organizēt šo „četru aktieru teātri” tā, lai tā rezultāts būtu ne vien formāli likumam atbilstošs, bet arī efektīvs pēc būtības.

I. Parādnieks

TAP plānu sastāda parādnieks (Maksātnespējas likuma 40.panta 1.daļa, 53.panta 1.daļas 1.punkts). Lai gan TAP plāna obligātais saturs ir noteikts likumā, tomēr jāņem vērā, ka parādnieks nevar būt objektīvs pats pret sevi. Parādnieka saimnieciskās intereses parasti ir pretējas kreditoru interesēm, tādēļ dažādu apsvērumu dēļ TAP plāns var būt sastādīts nelabticīgi, piemēram, nenorādot kreditorus, norādot mazākas saistības, ietverot plānā fiktīvus kreditorus u.tml.

Tādēļ jārēķinās ar to, ka TAP plāns pats par sevi nevar kalpot kā pilnīgi objektīvs ziņu avots. Šā iemesla dēļ TAP plānu pirms iesniegšanas tiesai pārbauda maksātnespējas administrators, ja ir panākta vienošanās par administratoru (Maksātnespējas likuma 40.panta 6.daļas 3.punkts). Tas, protams, neatbrīvo parādnieku no pienākuma sastādīt TAP plānu atbilstoši likumam, turklāt par šā pienākuma pārkāpšanu viņam var iestāties atbildība, tai skaitā delikttiesiskā atbildība par zaudējumu nodarīšanu kreditoriem.

Līdz ar to parādnieka kā procesa pirmā dalībnieka funkcijās ietilpst TAP plāna sastādīšana, turklāt ietverot šajā plānā pilnīgas un patiesas ziņas. Jāņem arī vērā, ka šajā stadijā – TAP plāna sastādīšanā – var piedalīties administratora amata kandidāts, uz ko netieši norāda Maksātnespējas likuma 40.panta 4.daļas 12.punkta noteikums.

II. Maksātnespējas administrators

Kam kalpo administrators?

No maksātnespējas administratora, pretēji parādniekam, pirmām kārtām tiek sagaidīta objektīva un profesionāla darbība likuma ietvaros. Kā jau minēts iepriekš, parādnieka intereses objektīvi nevar sakrist ar tā kreditoru interesēm, tādēļ TAP procesā it īpaši rodas jautājums par administratora lojalitātes pienākumu: vai administratoram jābūt lojālam primāri parādnieka interesēm, vai kreditoru interesēm. Atbilde uz šo jautājumu rodama maksātnespējas tiesību pamatprincipos, kuri ir atvasināmi no maksātnespējas likumā formulētajām legāldefinīcijām. Maksātnespējas likuma 1.pantā ir formulēts likuma mērķis – veicināt finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildi un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošanu. No šīs deklaratīvās normas, kura ir izmantojama Maksātnespējas likuma citu normu iztulkošanā, ir redzams, ka primārais maksātnespējas mērķis ir kreditoru aizsardzība uz ko norāda vārdi „veicināt saistību izpildi”. Saistību izpilde pilnīgi viennozīmīgi ir kreditoru interešu objekts. Parādnieka saimnieciskajās interesēs, gluži pretēji, būtu atbrīvoties no saistībām. Savukārt parādnieka maksātspējas atjaunošana ir pirmajam mērķim pakārtota maksātnespējas procesa funkcija. 

Tas pats izriet arī no Maksātnespējas likuma 3.panta un 4.panta noteikumiem, kuros ir definēts TAP un maksātnespējas procesa mērķis. Tā TAP mērķis ir „atjaunot parādnieka spēju nokārtot savas saistības”, bet maksātnespējas procesa mērķis ir kreditoru prasījumu segšana, lai veicinātu parādnieka saistību izpildi. Frāze „atjaunot parādnieka spēju nokārtot savas saistības” norāda ne jau uz parādnieka maksātspējas atjaunošanu kā pašmērķi, bet gan tikai kā uz līdzekli kreditoru prasījumu apmierināšanai. Līdz ar to ir ļoti nopietns pamats apgalvot, ka šajās legāldefinīcijās, kuru kodolu veido ideja par saistību nokārtošanu, apstiprinās iepriekš minētā tēze, ka TAP un maksātnespējas primārais mērķis ir kreditoru interešu aizsardzība. Savukārt parādnieka maksātspējas atjaunošana TAP ietvaros faktiski ir tikai blakusprodukts un līdzeklis galvenā mērķa sasniegšanai. Līdz ar to maksātnespējas administratora lojalitātes pienākums gan TAP, gan maksātnespējas procesā pastāv primāri pret kreditoru interesēm. Administratoru no šā lojalitātes pienākuma neatbrīvo ne tas, ka viņa darba apmaksu veic parādnieks, ne tas, ka TAP gadījumā administratoru tiesai var ieteikt parādnieks (sk. Maksātnespējas likuma 35.panta 1.daļu).

Visam pārējam maksātnespējas procesam jābalstās uz šo elementāro un tai pat laikā fundamentālo maksātnespējas regulācijas principu, kurš praksē, diemžēl, tiek bieži izkropļots un noslēpts aiz normu jūkļa, ar kuru tiek „pamatoti” šķietami likumīga administratoru rīcība.

Administratora funkcijas TAP gaitā

Administrators būtībā atbild par parādnieka uzraudzību TAP gaitā gan saimnieciskajā, gan juridiskajā aspektā. Tas izriet no likumā noteiktajām administratora funkcijām, piemēram:

• Maksātnespējas likuma 43.pants: atzinuma sniegšana par TAP plānu;

• Maksātnespējas likuma 50.panta 1.daļa: parādnieka uzraudzība atbilstoši TAP plānam;

• Maksātnespējas likuma 50.panta 2.daļa: veic paziņošanu publiskajiem reģistriem, pieprasa ziņas no parādnieka, sniedz ziņas kreditoriem par TAP gaitu, iesniedz tiesai pieteikumu par TAP izbeigšanu.

Administratora profesionalitāte

Lai gan administratora statusa iegūšanai likums kā obligātu nosaka juridiskās izglītības iegūšanu, maksātnespējas procesam, un it īpaši TAP, būtībā ir pirmām kārtām saimnieciska daba – parādnieka saimnieciskās darbības restrukturēšana, finanšu plūsmas optimizācija, investoru piesaiste, parādu kapitalizācija utt. Juridiskie pakalpojumi šajā procesā ir sekundāri – tie ir tikai instruments saimniecisko mērķu sasniegšanai, bet galvenais akcents liekams uz uzņēmumu vadības prasmēm un zināšanām ekonomikas, finanšu un grāmatvedības jomās.

Tādēļ ir zināms pamats domāt, ka juridiskās izglītības monopols maksātnespējas administratoru arodā, iespējams, nav visai pamatots ierobežojums. Vēl vairāk, tas pat var traucēt normālai TAP realizācijai. Tas var notikt ne vien nepietiekamu saimniecisko zināšanu dēļ, bet arī aizstājot TAP mērķi – saimnieciskās darbības normalizēšanu – ar bezgalīgām juridiskajām niansēm, kuras būtībā ir tikai un vienīgi līdzeklis saimnieciskā mērķa sasniegšanai.

Turklāt ņemot vērā, ka nākamais procesa dalībnieks – tiesnesis – jebkurā gadījumā ir un būs jurists, uzņēmumu vadības vai finanšu speciālists ar savu specifisko ekspertīzi varētu dod tādu pienesumu TAP procesā tiesā, kurš šobrīd iztrūkst.

III. Tiesa

Tiesas funkcijās ietilpst juridiskā uzraudzība pār tiesiskās aizsardzības procesu, sākot no lietas ierosināšanas līdz TAP izbeigšanai.

Procesa īpatnības

Aplūkojot tiesas funkcijas, ir jāņem vērā vairāki tiesas procesa aspekti, no kuriem ir atkarīgas tiesas kompetences robežas.

Pirmkārt, TAP lietas tiek skatītas tiesā sevišķās tiesāšanas kārtībā (Civilprocesa likuma 45.1 nodaļa). Tas nozīmē, ka procesa mērķis ir likumā noteiktu faktu konstatēšana, nevis strīda izšķiršana un aizskarto tiesību atjaunošana vai kompensēšana. Ja lietā, kas izskatāma sevišķās tiesāšanas kārtībā, pastāv vai rodas strīds par tiesībām, tas izšķirams tiesā prasības kārtībā, bet pieteikums sevišķās tiesāšanas kārtībā atstājams bez izskatīšanas vai tiesvedība apturama līdz strīda izšķiršanai (Civilprocesa likuma 258.pants; sk. arī Senāta spriedumu lietā Nr.SPC-25/2012). Tas nozīmē, ka, lai gan TAP lietā tiesā principiāli ir vieta kreditoru iebildumiem (sk. Civilprocesa likuma 341.⁶ pantu), tomēr tādi būs ne vienmēr. Kreditora piedalīšanās procesā nav obligāta, kas nozīmē, ka sacīkstes princips TAP lietās darbosies ne vienmēr. Tas būs iespējams tikai gadījumos, kad lietas izskatīšanā piedalās kreditors ar iebildumiem pret parādnieka iesniegto TAP plānu. Savukārt tas nozīmē, ka pārējos gadījumos tiesai jāizskata lieta tikai uz viena lietas dalībnieka – parādnieka  – pieteikuma un tajā ietverto motīvu pamata.

Otrkārt, tiesas pārbaudes robežas tieši izriet no Civilprocesa likuma 341.⁶ panta. Tajā noteikts, ka tiesa, taisot spriedumu par TAP plāna īstenošanu, pārbauda, pirmkārt, vai TAP plāns atbilst likumam un, otrkārt, vai tas ir pienācīgi saskaņots ar kreditoriem. Turpat ir noteikts arī, ka tiesa divus minētos apstākļus pārbauda uz, pirmkārt, administratora atzinuma, otrkārt, kreditoru iebildumu, ja tādi saņemti, un, treškārt, iesniegto pierādījumu pamata. Šo pārbaudes apjomu Augstākās tiesas Civillietu departaments ir akcentējis arī spriedumā lietā Nr.SPC-27/2014.

Turklāt, lai arī likums paredz TAP lietas skatīt rakstveida procesā, tomēr Civilprocesa likuma 341.⁶ panta 1.daļā ir paredzēta iespēja pāriet uz mutvārdu procesu. Tas var būt noderīgi, ja tiesnesis konstatē neatbilstību TAP plānā vai viņam rodas citi jautājumi.

Tiesas profesionalitātes robežas

Tiesnesis saskaņā ar likumu var būt tikai jurists, kas lielākajā daļā gadījumu nozīmē, ka viņš nevar vienlaikus būt arī speciālists uzņēmumu vadībā, finansēs un grāmatvedībā. Tas ir vēl viens faktors, kurš nosaka tiesas pārbaudes robežas. Līdz ar to visai apšaubāmi būtu, ja tiesnesis iejauktos TAP plānā iekļauto saimniecisko risinājumu vērtēšanā pēc būtības.

Vienlaikus jāatzīst, ka atsevišķos gadījumos tiesnesim paralēli jurista izglītībai var būt vai nu arī cita profesionālā izglītība, piemēram, finansēs vai uzņēmumu vadībā, vai arī profesionālā pieredze attiecīgajos jautājumos, kura paplašina viņa subjektīvās iespējas izprast TAP plānā ietvertās ziņas dziļāk nekā citam tiesnesim bez šādas papildus izglītības vai pieredzes. Turklāt Civilprocesa likuma 97.pants pieļauj tiesneša subjektīvo zināšanu un pieredzes izmantošanu pierādījumu vērtēšanā. Iespējams, šādi tiesneši varētu izprast TAP plānus pamatīgāk, taču tie ir drīzāk izņēmuma gadījumi. Turklāt arī šajos gadījumos paliek šaubas par to, vai tiesnesim vajadzētu ar savu subjektīvo viedokli ietekmēt TAP plānu citādi, kā tikai lietā iesaistīto subjektu uzmanības vēršanu uz jautājumiem, kuri tiesneša ieskatā šķiet problemātiski TAP plāna kontekstā.

Vēl šajā aspektā jāņem vērā, ka no pirmās instances tiesas tiesneša tiek prasīta spēja skatīt praktiski visu iespējamo kategoriju lietas (gan civillietas visā to daudzveidībā, gan krimināllietas, gan administratīvo pārkāpumu lietas, turklāt vēl pildot izmeklēšanas tiesneša funkcijas), kas nozīmē, ka pirmajā instancē tiesnešu starpā praktiski nepastāv cik necik vērā ņemama specializācija. Arī tas nosaka pirmās instances tiesas kapacitātes ierobežojumus TAP plānu vērtēšanā, kuri nereti ir ļoti specifiski un satura ziņā nebūt nav attiecināmi uz jurisprudenci. Tādēļ, ja pirmās instances tiesnesis ir formāli, bet godprātīgi, paļaujoties uz administratora atzinumu, pārbaudījis tikai, vai plānā ir formāli ietverta visa likumā paredzētā informācija un cik kreditori to saskaņojuši, viņam ir grūti pārmest formālismu un nolaidību. Vienlaikus jāatzīst, ka kreditoru iebildumu nemotivēta ignorēšana, ja iebildumi ir iesniegti tiesai, ir rupjš pārkāpums no tiesneša puses.

Šādā situācijā, raugoties no pirmās instances tiesas tiesneša skatupunkta, vēl jo pamatotākas šķiet divas iepriekš izvirzītās tēzes – gan par administratoru aroda profesionālo pārorientēšanu no jurisprudences uz saimniecisko darbību vērstām disciplīnām, gan par administratoru kā likuma mērķim   – kreditoru interešu aizsardzībai – lojālu, objektīvu lietas dalībnieku. Tiesai uz šādu administratoru būtu drošāk paļauties kā uz objektīvu ekspertu.

IV. Kreditors

Kā jau minēts iepriekš, kreditoru intereses ir centrālais Maksātnespējas likuma aizsardzības objekts. Vienlaikus kreditoru piedalīšanās TAP gaitā parasti formāli aprobežojas ar TAP plāna saskaņošanu. Tomēr tas neliedz kreditoram sniegt iebildumus pret tiesai apstiprināšanai iesniegto TAP plānu. Daudzos gadījumos šie iebildumi ir palīdzējuši kreditoriem sasniegt savu mērķi. Piemēram, lietā Nr.SPC-27/2014 parādnieks bija pārkāpis likumu, nenosūtot ārpustiesas tiesiskās aizsardzības procesa (ĀTAP) plānu saskaņošanai visiem kreditoriem, kā arī bija pieļauti dažādi citi pārkāpumi. Kreditors pret šo plānu cēla tiesā iebildumus, kuru rezultātā Augstākās tiesas Civillietu departaments ne vien atcēla pirmās instances tiesas spriedumu par ĀTAP plāna apstiprināšanu un ĀTAP īstenošanu, bet arī pieņēma blakus lēmumu par pieļautajiem likuma pārkāpumiem, kuru nosūtīja Ģenerālprokuratūrai, Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam un Maksātnespējas administrācijai.

Līdz ar to kreditoru iebildumiem var būt izšķiroša nozīme TAP plāna noraidīšanai vai apstiprinātā TAP plāna atcelšanai.

V. Ideālais modelis

Pamatojoties uz iepriekšminēto, ir redzams, ka atbildība TAP plāna apstiprināšanas procesā gulstas uz:

• parādnieku, kuram ir pienākums TAP plānā sniegt pilnīgu un patiesu informāciju;

• administratoru, kuram ir pienākums pārbaudīt TAP plānu un izvērtēt tā īstenošanas iespējas pēc būtības – gan saimnieciskajā, gan juridiskajā aspektā;

• tiesnesi, kuram ir pienākums pārbaudīt TAP plānu un saistību patiesumu Civilprocesa likuma 341.⁶ pantā noteiktajās robežās;

• kreditoru, kurš vislabāk zina savas intereses un izvēlas piemērotākos līdzekļus to aizsardzībai.

Turklāt tam visam jānotiek saskaņā ar Maksātnespējas likuma mērķiem un principiem, un pārkāpumu gadījumā katram ir jāatbild par savu prettiesisko rīcību atbilstoši likumam.