Aktualitātes prasībās pret medijiem par goda un cieņas aizskārumu: Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesu prakse

Ievads

Nevarētu teikt, ka prasības pret medijiem par goda un cieņas aizskārumu būtu ļoti liels skaits. Pēdējo četru gadu laikā šādas prasības nav masveidīga tendence. Vai tas liecina, ka visi žurnālisti ir brīnišķīgi patiesības rakstītāji un nevienam nav problēmu?

Drīzāk sacītu, ka šo lietu aktualitāte ir nedaudz pārspīlēta. Tiesneši ir apguvuši tos principus, kuri izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakses. ECT spriedumos izteiktās atziņas tiek vairāk apspriestas un izmantotas.

Kā pēdējo gadu aktualitāti varētu minēt prasības, kurās goda un cieņas aizskārums attiecināts ne tikai uz rakstīto vārdu, bet arī uz fotogrāfijām. Otra aktualitāte – goda un cieņas aizskāruma norobežošana no privātās dzīves gan attiecībā uz lietas faktiskajiem apstākļiem, gan arī uz materiālo tiesību normu piemērošanu. Trešā aktualitāte – privātās dzīves aizskārums literārajā darbā.

Vēl nianse – ja pagājušā gadsimta 90. gados pamatā bija politiķu prasības pret presi, tad tagad kā prasītājs parādījies arī advokāts, tiesnesis – tātad lietās pret medijiem paplašinās prasītāju loks. Savukārt kā problēma ir jautājums par morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanu. Pēc Civillikuma tas nosakāms pēc tiesas ieskata, līdz ar to ir atšķirības šā apmēra noteikšanā. Minētās aktualitātes ilustrēšu ar konkrētu spriedumu piemēriem, protams, neatklājot personu datus.

Publiskās personas publicitāte skar arī viņa ģimeni

Viena no pirmajām lietām, kurā norādīts uz privātās dzīves aizskārumu, ir samērā sena – 2010.gada lieta Nr.SKC-68/2010. Prasību cēla sieviete X pret žurnālu „Santa”, „Privātā Dzīve” redaktoru un konkrēto žurnālistu. Prasībā bija norādīts, ka „Privātās Dzīves” konkrētajā numurā publicētas fotogrāfijas, kurās prasītāja ir redzama iznākam no Dzemdību nama ar jaundzimušo un bērna tēvu. Turklāt pie fotogrāfijām pievienots raksts, kurā izklāstīts, kādas un cik daudz mantas prasītāja iznes no slimnīcas. Prasītāja uzskatīja, ka fotogrāfijas esot uzņemtas slēpti, neviens viņai nebija lūdzis atļauju tās publicēt.

Prasītāja, lūdzot piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu, atsaucās uz Civillikuma 1635.pantu. Prasītājas ieskatā, publikācija nekādā veidā nav saistīta ar preses brīvību, nav attaisnojama demokrātiskā sabiedrībā ar leģitīmu sabiedrības interesi saņemt informāciju, žurnāls rīkojies vienīgi savās interesēs, lai piesaistītu vairāk lasītāju.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji. Izskatot lietu apelācijas instances tiesā, pirmo reizi prasību noraidīja, Senāts atcēla spriedumu, apelācijas instance to skatīja no jauna un arī otrreiz prasību noraidīja. Tiesa norādīja, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesā pieņemts spriedums lietā „Von Hannover pret Vāciju” par princesi Karolīnu, un tajā minētos argumentus tiesa ņēmusi vērā.

Gan Latvijas Republikas Satversme, gan Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību konvencija paredz tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un tiesības uz vārda brīvību, taču minētās tiesības savā starpā konkurē. Senāts spriedumā norādīja – lai secinātu, vai ievērots līdzsvars starp šīm divām tiesībām, ir jāvērtē, vai viena pamattiesība nav pārkāpusi otru, tātad jāvērtē arī konkrētās lietas apstākļi to kopsakarā. Pirmo reizi tika minēts, ka jāvērtē samērīguma princips.

Senāts atzina par pareizu, ka, pirmkārt, apelācijas instances tiesa izvērtējusi apstākli, ka apstrīdētās fotogrāfijas ir iegūtas uz ielas, kas ir publiska vieta. Tiesa atzina, ka personas fotografēšana publiskā vietā bez konkrētā indivīda piekrišanas pati par sevi nav uzskatāma par privātās dzīves aizskārumu. Otrkārt, tiesa atzina, ka prasītāja nav attēlota tādā veidā, kas kaut kā aizskartu viņas godu vai cieņu. Treškārt, tiesa, atsaucoties uz ECT spriedumu „Von Hannover pret Vāciju”, secināja, ka fotografēšana ir notikusi viena konkrēta gadījuma atspoguļošanai un nekādā veidā nav saistīta ar prasītājas ilgstošu privātās dzīves izsekošanu un ilgstošu viņas novērošanu. Apelācijas instances tiesa vērtēja, vai prasītājai konkrētajā gadījumā bija pamats rēķināties ar savu darbību privātumu, un atzina, ka par gaidāmo bērnu tā tēvs jau iepriekš bija sniedzis informāciju žurnālam „Privātā Dzīve”, norādot, ka tas ir nozīmīgs notikums. Tiesa ņēma vērā, ka jau bērna tēvs ir radījis sabiedrības interesi par tālākiem notikumiem, līdz ar to bērna dzimšana jau iepriekš tika padarīta par publisku, nevis privātu pasākumu. Turklāt prasītājai tas bija ļoti labi zināms.

Prasītāja gan iebilda, ka bērna tēvs ir publiska persona, bet viņa tāda nav, un tiesa izvērtēja arī šo apstākli. Tiesa ņēma vērā, ka vēl pirms šo fotogrāfiju uzņemšanas presē bija atspoguļoti gan bērna tēva, gan prasītājas privātās dzīves aspekti, turklāt ne tikai vienā žurnālā, bet arī citos, kur prasītāja bija ļoti labprāt stāstījusi par savu privāto dzīvi. Prasītāja iebilda, ka viņa tam bija piekritusi, bet konkrētajā gadījumā piekrišana netika prasīta. Tiesa tomēr atzina, ka, pirmkārt, nevar runāt par privātumu, jo prasītāja šo privātumu pati no sevis attālinājusi. Otrkārt, tiesa norādīja, ka personai, dzīvojot kopā ar publisku personu, ir jārēķinās, ka viņu var skart publiskās personas publicitāte  – esot līdzās vai saistīti ar publisku personu, jārēķinās, ka var tikt parādīta kopā ar viņu gan rakstos, gan fotogrāfijās. Konkrētajā gadījumā nav publicētas fotogrāfijas, kuras attiektos tikai un vienīgi uz prasītājas privāto dzīvi, bet gan fotogrāfijas, kurās ir atspoguļots notikums prasītājas un vēl otra cilvēka – publiskas personas – ģimenes dzīvē. Līdz ar to šajā gadījumā nevar uzskatīt, ka ir aizskarts personas privātums.

Fotogrāfiju prettiesiska publicēšana – privātuma aizskārums

Arī nākamā lieta ir par fotogrāfijām. Tā ir 2011.gada lieta SKC-161/2011, kurā divas sievietes cēla prasību pret SIA „Kurzemes Vārds” un laikraksta galveno redaktoru, lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu atvainoties un piedzīt atlīdzību par morālo kaitējumu sakarā ar tiesību aizskārumu. Liepājā notika pasākums, par ko laikrakstā publicētais raksts saucās „Projekts beidzas ar kārtīgu pēršanos”. Fotogrāfijās, kuras publicētas laikraksta pirmajā lappusē, šīs sievietes bija redzamas kailas uz lāvas. Prasītājas norādīja, jā, bija šāds oficiāls pasākums, viņas arī iepriekš zinājušas, ka būs saviesīgā daļa un pirts, bet viņām teikts, ka mediji būs svinīgajā daļā, bet nebija nekādas runas par to, ka viņi ieradīsies arī uz pirti. Taču, kad prasītājas bija pirtī, fotogrāfs atvēris durvis un viņas nofotografējis. Šādas fotogrāfijas aizskar prasītāju godu un cieņu, un viņas lūdza atlīdzināt morālo kaitējumu 15 000 latu katrai, kā arī uzlikt par pienākumu atvainoties. Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, uzlika pienākumu SIA „Kurzemes Vārds” atvainoties prasītājām par godu un cieņu aizskarošas fotogrāfijas publicēšanu laikraksta pirmajā lappusē, rakstiski publicējot atvainošanos tajā pašā izdevuma nodaļā, kurā bija publicēta godu un cieņu aizskarošā informācija.

Pirmās instances tiesa piedzina morālā kaitējuma atlīdzību 8000 latus par labu katrai no prasītājām. Arī apelācijas instances tiesa prasību apmierināja daļēji – uzliekot pienākumu atvainoties, publicējot atvainošanos, un morālā kaitējuma atlīdzību nosakot katrai 3000 latus. Šajā spriedumā tiek tālāk attīstīta doma, ka fotografēšana pati par sevi nav prettiesiska darbība, ka preses uzdevums ir izplatīt informāciju un idejas, taču šie principi ir jāsamēro tā, lai nepārkāptu personas tiesības uz privāto dzīvi un aizsargātu citu personu cieņu un godu. Apelācijas instances tiesas ieskatā, prasītājām bija zināms, ka būs fotografēšana, taču atbildētāji nav ņēmuši vērā, ka tieši šādas situācijas fotografēšana bez prasītāju piekrišanas tomēr ir neatļauta darbība, līdz ar to atzīts, ka tā aizskar šo personu godu un cieņu, tas aizskar privātumu.

Spriedums tika pārsūdzēts, un Senāts atstāja to negrozītu. Kasācijas sūdzībā atbildētāji iebilda, ka prasība ir celta par goda un cieņas aizskārumu, bet faktiski fotografēšana ir saistīta ar privātumu. Izanalizējot prasību un prasības papildinājumus, Senāts atzina, ka tajos akcents ir uz goda un cieņas aizsardzību, taču tas nav vienīgais tiesību aizskārums, uz ko norādīts. Iesniedzot prasības pieteikuma papildinājumus, prasītājas atsaukušās uz Civillikuma 1635.pantu un Satversmes 96.pantu, kas liecina, ka fotogrāfijas publicēšanas faktu saistījušas arī ar tiesību uz privāto dzīvi (privātuma) pārkāpumu. Tādējādi, izskatot prasību, tiesa pamatoti vērtējusi abu šo tiesību aizskārumu esamību.

Protams, tika izvērtēts, vai tiešām sabiedrības interesēs bija jāpublicē tās fotogrāfijas, kurās prasītājas ir redzamas kailas. Nebija strīda, ka Bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu biedrības pasākuma sākuma daļa varēja interesēt sabiedrību. Atbildētāji norādīja, ka biedrības darbībā ir ieguldīta Eiropas Savienības fondu nauda, līdz ar to atbildētāji lika uzsvaru uz to, ka sabiedrību noteikti interesē, kādā veidā šī nauda tiek izlietota. Tiesa norādīja – jā, tas, protams, var interesēt un var izraisīt diskusiju, bet, kā tiesa bija noskaidrojusi – pirts pasākums nebija par Eiropas Savienības vai nodokļu maksātāju naudu. Turklāt no visām uzņemtajām fotogrāfijām publicējot tieši to, kurā redzamas prasītājas kailas, atbildētāja nebija izsvērusi, vai informatīvā publikācijas vērtība attaisno iejaukšanos personas privātumā. Ievērojot minēto, Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi fotogrāfiju publicēšanu bez prasītāju piekrišanas par iejaukšanos viņu privātajā dzīvē, kas ir pamats arī morālā kaitējuma atlīdzināšanai.

Šajā spriedumā pirmo reizi tika pateikts, ka ir būtiski nošķirt privātuma aizskārumu un goda un cieņas aizskārumu, jo par godu un cieņu var celt prasību pēc Civillikuma 2352.1 panta, savukārt par privātuma aizskārumu – pēc 1635.panta. Konkrētajā lietā apelācijas instances tiesa, atzīstot tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu, nepamatoti spriedumā atsaukusies arī uz goda un cieņas pārkāpumu, kas netika konstatēts. Taču, Senāta ieskatā, minētā neprecizitāte nebija novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas, tāpēc tā nevarēja būt par pamatu tiesas sprieduma atcelšanai. Pirmkārt, prasībā bija norādīts gan uz goda un cieņas, gan arī uz privātuma aizskārumu, un tiesa atzina, ka konkrētajā gadījumā ir notikusi iejaukšanās privātajā dzīvē. Otrkārt, apelācijas instance nebija uzlikusi par pienākumu atbildētājai atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas, bet gan atvainoties, un šādu pienākumu tiesa var uzlikt gan goda un cieņas aizskāruma gadījumā, gan arī tad, ja ir notikusi iejaukšanās privātajā dzīvē. Treškārt, persona, ja ir pārkāptas tās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, ir tiesīga saņemt atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu, ko konkrētajā gadījumā, norādot apsvērumus par atlīdzības apmēru, tiesa pamatoti ir piedzinusi.

Par goda un cieņas aizskārumu sūdzēties var tikai katrs pats

Nākamā lieta – SKC-8/2012 – arī ir par privātuma un goda un cieņas aizskārumu. Bijušais politiķis X cēla prasību pret SIA „Mediju nams” un pret raksta autoru par morālā kaitējuma atlīdzības piedziņu. Prasītājs norādīja, ka „Vakara Ziņās” publicēti raksti par viņa tēvu un viņa patēvu, par to, kā no ģimenes šķīries tēvs, kādas attiecības veidojušās ar patēvu, un šajās publikācijās ir izteikta klaji nievājoša, negatīva attieksme, kas ietver apgalvojumu par viņu, par māti, par tēvu, par patēvu, par viņu savstarpējām attiecībām. Turklāt raksti ietver nepatiesas godu un cieņu aizskarošas ziņas. Prasītājs jau prasībā atzina, ka šie raksti aizskar viņa radiniekus, taču viņš uzskata, ka caur visiem tiem epitetiem ir pateikta doma „kādi vecāki, tādi bērni”, proti, tātad arī viņš ir tāds pats. Rakstā, tiešām, konkrēti par viņu bija maz rakstīts.

Pirmās instances tiesa piedzina no „Mediju nama” 3000 latus, no autora 500 latus. Otrās instances tiesa prasību pret „Mediju namu” apmierināja, bet izbeidza tiesvedību daļā par pienākuma uzlikšanu atvainoties, jo prasītājs atsauca atvainošanās prasību. Otrā instance savu spriedumu sāka ar to, kas jau ir kā zināma patiesība – vērtēja, vai rakstos ir viedoklis vai ziņa, kas jāņem vērā, skatot šādas lietas. Tiesa analizēja visus rakstus un atzina, ka dažas ir ziņas, daži ir viedokļi, bet tika pateikts, ka šīs ziņas nav apstiprinājušās ar pierādījumiem. Tā kā rakstā minētās ziņas par nelikumīgiem darījumiem netika pamatotas ar konkrētiem pierādījumiem, tiesa uzskatīja, ka tās neatbilst patiesībai. Spriedumā norādīts, ka attiecībā uz politiķi ir pieļaujams stingrāks vērtējums nekā uz pārējiem, bet tiesa atzina, ka tas nav attiecināms uz viņa ģimenes locekļiem un viņu privāto dzīvi. Līdz ar to, tiesas ieskatā, ir pamats uzskatīt, ka noticis prasītāja personīgās dzīves aizskārums, dodot tiesības uz atlīdzību par morālo kaitējumu.

Spriedums tika pārsūdzēts, un kā būtiskāko šajā lietā jāuzsver, ka jau kasācijas sūdzībā bija norādīts, ka visi šie aizskārumi ir vairāk vērsti uz radiniekiem, nevis uz pašu prasītāju. Līdz ar to tika novērtēts, ka šīs ziņas ir nepatiesas attiecībā uz prasītāja tēvu un patēvu, bet tas neattiecas uz prasītāju. Bet ne tēvs, ne patēvs, ne citi, kas tikuši minēti publikācijās, prasību nav cēluši.

Senāts spriedumu pēc būtības negrozīja, bet grozīja to tikai daļā par kompensācijas apmēru. Senāta spriedumā pirmo reizi tika pateikts, ka goda un cieņas aizskārumam un tiesībai prasīt atlīdzību par to ir tīri personisks raksturs. Citiem vārdiem, tiesība prasīt godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu ir tikai tai personai, kurai kaitējums nodarīts.

Lai gan apelācijas instances tiesa, atzīdama tiesību uz privātās dzīves neaizskaramības pārkāpumu, kļūdaini bija atsaukusies arī uz goda un cieņas aizskārumu, nepamatoti nenošķirot šos pēc būtības dažādos jēdzienus, minētā neprecizitāte, Senāta ieskatā, nebija vērtējama kā tāda, kas novedusi pie lietas nepareizas izspriešanas, jo prasītājs, kura tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību atzītas par pārkāptām, ir tiesīgs saņemt atlīdzību par nodarīto morālo kaitējumu. Šo neprecizitāti, ievērojot procesuālās ekonomijas principu, Senāts uzskatīja par iespējamu novērst, grozot apelācijas instances tiesas spriedumu daļā par noteiktās atlīdzības apmēru.

Šajā spriedumā ir arī vispusīgi izmantoti principi, kas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, par to, ka var brīvi paust savus uzskatus, par preses sargsuņa lomu, par kritikas robežu politiķim un parastam cilvēkam, par ziņu nošķiršanu no viedokļiem un par to, ka viss vienmēr ir jāvērtē kopumā, nevis atrauti virsraksts vai kāda rindiņa. Visa tā rezultātā Senāts noteica atlīdzību, to samazinot no 3000 latiem uz 1000 latiem. Taču galvenā bija atziņa, ka par goda un cieņas aizskārumu sūdzēties var tikai katrs pats.

Morālā kaitējuma atlīdzības apmēra noteikšanas kritēriji

Lieta SKC-11/2013 – par fotogrāfiju prettiesisku publicēšanu. Tā bija sievietes X prasība pret SIA „Izdevniecība Rīgas Viļņi” un autoru par morālā kaitējuma 9000 latu apmērā piedziņu.

Žurnālā „Kas Jauns” bija publicēta fotogrāfija, kurā redzama prasītāja, atrodoties baznīcā, tātad slēgtā telpā reliģiska rituāla ceremonijas laikā, nolasot pareizticīgās baznīcas ticības simbolu un kristāmā vārdā dodot solījumu Dievam. Prasītāja uzskatīja, ka ir pārkāpts gan viņas privātums, gan viņas personas datu neaizskaramība, jo publiski tika paziņots, kāda viņai ir ticība. Nav strīda par to, ka bērns, kuru kristīja, ir zināma un pazīstama politiķa bērns, tātad publiskas personas bērns, bet prasītāja nav devusi piekrišanu fotografēties. Viņas ar krustmeitu noteikti nav publiskas personas. Prasītāja lūdza piedzīt nodarīto kaitējumu par prettiesisku iejaukšanos privātajā dzīvē 6000 latus un par sensitīvu datu izpaušanu – 3000 latus.

Pirmās instances tiesa prasību noraidīja, apelācijas instance – apmierināja daļēji un piedzina 1000 latus par privātuma aizskaršanu, pārējā daļā prasību noraidīja. Tiesa secināja – lai gan kristību ceremonijā piedalās kristāmā un viņas tuvinieki un tas varētu būt publisks pasākums, tomēr konkrētajā gadījumā pasākums, kurā piedalījās prasītāja, nav atzīstams par publisku, jo tajā netika aicināta un iesaistīta plašāka sabiedrība, tieši otrādi, pasākuma dalībnieku skaits un loks tika stingri ierobežots, turklāt pēc baznīcas tradīcijām ceremonijas dalībnieki ir kristāmā tuvinieki. Prasītāja nav publiska persona, viņai ir tiesības uz anonimitāti. Turklāt fotogrāfijai klāt bija raksts, ka šis politiķis nokristīja meitiņu pareizticībā, uz ko tiesa bija atbildējusi – ja politiķis pats to teica un gribēja, varēja par to rakstīt, taču nevajadzēja publicēt fotogrāfijas, kurās redzama prasītāja.

Atbildētāja kasācijas sūdzībā norādīja – tā kā tika konstatēts privātuma aizskārums, tiesa, piemērojot Civillikuma 1635.pantu, neņēma vērā, ka, ja tas nav noziedzīgs nodarījums, tad šis morālais kaitējums ir jāpierāda. Atbildētājas ieskatā, tas netika pierādīts. Šī ir problēma, kas praktiski ir visās lietās par morālā kaitējuma atlīdzināšanu – kā to pierādīt. Administratīvajā procesā, konstatējot, ka ir aizskarta kāda tiesība, tas dod pamatu atzīt morālā kaitējuma esību. Taču Civillikuma 1635.pantā ir skaidri pateikts – ja ir noziedzīgs nodarījums, tad pienākas morālā kaitējuma atlīdzība, citos gadījumos morālais kaitējums cietušajam jāpierāda.

Senāts atstāja apelācijas instances tiesas spriedumu negrozītu. Svarīgākais, ka šajā spriedumā Senāts pateica, kādi konkrēti apstākļi ir jānovērtē, pārbaudot, vai fotogrāfijas ir tiesiski vai prettiesiski publicētas. Tātad – kādos apstākļos notikusi fotografēšana, kādiem nolūkiem persona fotografēta, ko šī persona darīja tajā vietā, kur tā nofotografēta, un kā nofotografētais materiāls tika izmantots. Tie ir vispārējie kritēriji. Konkrētajā gadījumā apelācijas instances tiesa, atzīstot personas privātās dzīves aizskārumu, kā arī nosakot morālā kaitējuma apmēru, nebija balstījusies vienīgi uz saviem subjektīviem ieskatiem, bet gan uz racionāliem juridiskiem apsvērumiem, ņemot vērā un izvērtējot šī tiesību pārkāpuma būtiskos apstākļus. Proti, tiesa atzina, ka fotografēšana notika bez atļaujas, fotografēšana nav notikusi publiskā pasākumā, un prasītājai bija tiesības paļauties uz to, ka neviens neuzzinās, ka viņa ir pareizticīga, ka prasītāja nav nedz politiķe, nedz amatpersona un viņas attēls konkrētā gadījumā nekādā veidā nav saistīts ar kādu sabiedriski nozīmīgu diskusiju, bet tas ir publicēts, lai apmierinātu noteiktas lasītāju grupas interesi par citas personas privāto dzīvi. Līdz ar to attēla publicēšana nav bijusi attaisnojama un samērīga. Atbildētāja norāde, ka tiesa, piedzenot morālo kompensāciju par konkrētās fotogrāfijas publicēšanu, ierobežojusi atbildētāja izteiksmes brīvību, nav pamatota.

Protams, var strīdēties par publiskumu baznīcā. Vai kristību laikā kādam bija aizliegts ieiet baznīcā, vai var teikt, ka baznīca ir publiska vieta, ja uz dievkalpojumu var atnākt jebkurš?

Jaunrades brīvības izvērtēšana

Lieta SKC-482/2012 ir interesanta, bet sarežģīti izstāstāma. Tā ir prasība pret SIA „Karogs”, AS „Delfi” un pret personu X, kas ir autors, par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu. Prasītāja lūdz atvainoties, lūdz atsaukt aizskarošo publikāciju, izņemt to no ziņu portāla „Delfi”, un piedzīt kompensāciju.

Prasības būtība ir tāda, ka mēnešrakstā „Karogs” ir publicēts konkrēta autora darbs ar nosaukumu „Tenkas”. Līdztekus citām tenkām šajā darbā ir atrodama prasītājas godu un cieņu aizskaroša, nepatiesa ziņa: „dzejnieki A un Y vienu laiku gulēja kopā un miegā tik nemierīgi grozījās, ka regulāri no rītiem modās, šķērseniski pārkrituši viens pār otru, tādējādi veidojot perfektu hitleriskās vācijas kāškrustu. šis fakts abus nabadziņus mocīja un satrauca tik ļoti, ka viņi beigu beigās tomēr nolēma pašķirties, ko arī veiksmīgi izdarīja.”. Viss ir rakstīts ar maziem burtiem, arī Vācija un uzvārdi. Šis raksts publicēts arī ziņu portālā „Delfi”. Prasītāja apgalvo, ka žurnāla redaktorei bija ļoti labi zināms, ka starp prasītāju un publikācijā minēto Y pastāv domstarpības, kas saistītas ar Rakstnieku savienības profesionālo darbību. Prasītāja liek uzsvaru uz to, ka šī darba sākumā ir norādīts – tā kā šīs ir tikai tenkas, visi tajās aprakstītie notikumi visdrīzāk ir izdomāti un jebkura sakritība ar reālo dzīvi ir uzskatāma par laimīgu nejaušību. Prasītājas ieskatā, rakstā viss ir nepatiesi un akcents ir uz paskaidrojumu sākumā, kurā ir pateikts nevis „ir izdomāti”, bet „visdrīzāk ir izdomāti un jebkura sakritība ir uzskatāma par laimīgu nejaušību”. Izanalizējot šos vārdus, prasītāja secina, ka norāde var tikt uztverta tādējādi, ka šīs tenkas nav autora izdomājums, bet tām ir saistība ar reālo dzīvi. Tā kā ziņas ir nepatiesas, viņu aizskarošas, viņa cēlusi konkrēto prasību.

Pirmās instances tiesa prasību apmierināja daļēji, uzliekot pienākumu atvainoties un piedzenot kompensāciju par morālo kaitējumu. Otrās instances tiesa strīdu izšķīra tāpat kā pirmās instances tiesa.

Šajā lietā problēma ir par vārda brīvību, par jaunrades brīvību, par privātumu un par godu un cieņu. Apelācijas instances tiesa atzina, ka publikācija ar nosaukumu „Tenkas” ir vērtējama kā atbildētāja literārs darbs, kas ir svarīgi, lai pārietu nevis vienkārši pie vārda brīvības, bet arī pie jaunrades brīvības izvērtēšanas. Tiesa izvērtējusi gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus šajās jomās, gan Senāta spriedumus un atziņas. Tiesa atzina – kaut gan autors norāda, ka tas ir izdomājums ar fikciju, tomēr šo izdomājumu saistot ar reālu personu, rodas ticamības efekts patiesībai neatbilstošam faktam par prasītājas miesīgām attiecībām ar trešo personu, kas vērtējams kā prasītājas privātās dzīves pārkāpums. Bet tiesa, secinot, ka konkrētajā gadījumā ir notikusi iejaukšanās prasītājas privātajā dzīvē, piemērojusi Civillikuma 2352.¹ pantu un uzlikusi par pienākumu atbildētājiem atsaukt godu un cieņu aizskarošas ziņas un atvainoties, kas atbilst šai tiesību normai.

Senāts spriedumu atcēla, jo konstatēja, ka nepareizi piemērots Civillikuma 2352.¹ pants. Tiesa nebija pietiekami vērtējusi, ka ir nepieciešams nošķirt šos pēc būtības dažādos jēdzienus, proti, vai ir notikusi iejaukšanās privātajā dzīvē (privātumā), vai aizskarts gods un cieņa. Kaut gan šajā gadījumā varbūt varētu runāt gan par vienu, gan otru, un arī par jaunrades brīvību.

Apelācijas instances tiesa bija atzinusi, ka konkrētajā gadījumā ir pamats jaunrades brīvības ierobežojumam, jo ar strīdus tenkas publicēšanu ir noticis personiskās dzīves neaizskaramības pārkāpums. Senāts atzina, ka jaunrades brīvības ierobežojums nav pietiekami izvērtēts, un secinājums, kas izdarīts, balstoties uz darba fragmenta un atsevišķu frāžu analīzi atrauti no literārā darba žanra, satura, izteiksmes veida, kopējā konteksta, kā arī šī darba tapšanas apstākļiem, izdarīts bez pietiekama pamata.

Senāts norādīja, ka apelācijas instances tiesa nav vērtējusi publikāciju atbilstoši Civillikuma 2352.¹ pantam, proti, kuras frāzes uzskatāmas par ziņām, kuras par viedokļiem, un vai vispār darbā, kas atbilst literārās anekdotes žanram, var būt ietvertas ziņas un fakti. Senāts arī pateica, ka vispirms ir jāpieņem, ka šis literārais darbs ir fikcija, kas nepretendē uz atbilstību patiesībai, tādēļ tajā ietvertais mākslinieciskais attēlojums jāvērtē nevis atbilstoši reālai pasaules mērauklai, bet mākslinieciskai.

Tajā pašā laikā Senāts noraidīja argumentus par to, ka apelācijas instances tiesa nepamatoti strīdus tenkā izmantotā tēla prototipā identificējusi prasītāju. Tomēr, kā norādīja Senāts – apstāklis, ka literārā darbā kā prototipi izmantotas reālas personas, kuras ir identificējamas, pats par sevi nevar būt par pamatu jaunrades brīvības ierobežošanai.

Lietu skatot atkārtoti, apelācijas instance pilnībā noraidīja prasību. Spriedumā norādīts, ka šajā gadījumā Civillikuma 2352.¹ pants, ar kuru bija pamatota prasība, nav piemērojams, jo darbā „Tenkas”, kas atbilst literārās anekdotes žanram, nav ietvertas ziņas un fakti, bet tajā atspoguļotie notikumi ir fikcija, ko nav iespējams pārbaudīt no objektīvā patiesīguma viedokļa.

Par spriedumu tika iesniegta kasācijas sūdzība, taču līdz ar Civillietu departamenta rīcības sēdes lēmumu par atteikšanos ierosināt lietā kasācijas tiesvedību, apelācijas instances spriedums šajā lietā stājies spēkā.

Morālā kaitējuma atlīdzinājumu nosaka, salīdzinot līdzīgas lietas

Lietā SKC-2471/2013 prasību par goda un cieņas aizskārumu cēla tiesnesis. Prasība celta pret SIA „Lattlecom”, SIA „Baltic Screen” un diviem žurnālistiem par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu par nodarīto morālo kaitējumu. Atbildētājs „Baltic Screen” bija noslēdzis līgumu ar žurnālistiem, kuri uzrakstīja rakstus, un „Baltic Screen” tos nodeva SIA „Lattelecom” publicēšanai tam piederošā portālā.

Pirmās instances tiesa atzina, ka „Baltic Screen” ir vērtējami kā žurnālisti, kā darba autori. Apelācijas instances tiesas ieskatā, šādi secinājumi tika atzīti par nepareiziem. Arī Senāts atzina, ka „Baltic Screen” šajā gadījumā ir vērtējama kā izplatītājs, kas darbojies kā starpnieks – samaksājis žurnālistiem un nodevis sagatavotos rakstus izplatīt tālāk. Līdz ar to „Baltic Screen” atbildēja kā izplatītājs, nevis kā raksta autors.

Otrreiz Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta šo lietu skatīja tikai par atlīdzības apmēru, un spriedumā PAC-1003/2013 ir izvērsti argumenti par funkcijām, kādas pilda goda un cieņas aizskāruma atlīdzības apmērs, proti, taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju. Lai panāktu, ka piespriežamā summa izpildīs šīs trīs galvenās funkcijas, ir ņemami vērā arī tādi apstākļi kā nepatiesu, godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanas publiskums, plašums, šā aizskāruma smagums attiecībā uz personu, sekas, ko radījusi godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšana, prasītāja personība.

Spriedumā ir salīdzināts un secināts, ka atbilstoši vienlīdzības principam morālā kaitējuma atlīdzinājuma noteikšanā jāņem vērā arī citos (jo sevišķi – salīdzināmos) gadījumos noteikto atlīdzinājumu veids un apmērs. Šajā lietā par nodarīto morālo kaitējumu sakarā ar prettiesisku goda un cieņas aizskārumu tiesa no atbildētājiem piedzina 5340 latus.