Bezvalstniecība, nepilsoņi un Latvijas tiesu vara

Ievads

Līdz 2004.gada 1.februārim Latvijā nebija administratīvo tiesu. Administratīvās lietas tika iztiesātas kā civillietu kategorija. Tas nozīmē, ka visi jautājumi par pilsoņa, nepilsoņa un bezvalstnieka statusu tika skatīti vispārējas jurisdikcijas tiesā civilprocesuālā kārtībā. Administratīvā procesa likums stājās spēkā 2004.gada 1.februārī. Pieņemot Administratīvā procesa likumu, parlaments izveidoja administratīvās tiesas.

Lietas par bezvalstnieku un nepilsoņu statusu ir administratīvās lietas.

Tādējādi šis referāts attiecas tikai uz administratīvo tiesu darbu.

1. Administratīvā procesa likums

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 2.pantu likuma pamatmērķi ir:

1) nodrošināt demokrātiskas, tiesiskas valsts pamatprincipu, it sevišķi cilvēktiesību, ievērošanu konkrētās publiski tiesiskajās attiecībās starp valsti un privātpersonu;

2) pakļaut neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesu varas kontrolei izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski tiesiskajām attiecībām starp valsti un privātpersonu;

3) nodrošināt tiesību normu tiesisku, precīzu un efektīvu piemērošanu publiski tiesiskajās attiecībās.

Administratīvā procesa regulējums tiek piemērots attiecībās starp publisko personu (galvenokārt valsti) un privātpersonu (fizisko vai juridisko). Iestādes pieņemtie lēmumi publisko tiesību jomā attiecībā uz individuālu personu ir administratīvie akti, un tie ir izskatāmi administratīvajā tiesā. Administratīvā procesa likums tiek piemērots administratīvajā procesā iestādēs un administratīvajā tiesā. Līdz ar Administratīvā procesa likumu, kas nosaka administratīvā procesa principus un pamatnoteikumus, iestādēm arī jāpiemēro normatīvie akti, kas reglamentē konkrētas nozares darbību. Savukārt tiesa pamatā piemēro Administratīvā procesa likuma normas.

Piemēram, likums „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” reglamentē iespēju iegūt nepilsoņa statusu un zaudēt to, kā arī paredz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi kā atbildīgo valsts iestādi, kas risina šos jautājumus. Ja persona nav apmierināta ar pārvaldes lēmumu, viņa var pārsūdzēt lēmumu administratīvajā tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Administratīvā tiesa veic konktroli pār pārvaldes lēmumu un atkarībā no tiesai iesniegtā pieteikuma priekšmeta pieņem vienu no iespējamiem nolēmumiem. Pirmais – ja persona lūdz atcelt lēmumu, ar kuru tā zaudējusi nepilsoņa statusu, tiesa var atcelt pārvaldes lēmumu. Šādā gadījumā persona automātiski atgūst nepilsoņa statusu. Otrais – ja pieteikums tiesai ir saistīts ar lēmumu, ar kuru personai tika atteikta nepilsoņa statusa iegūšana, tiesa, apmierinot pieteikumu, uzliek pārvaldei pienākumu pieņemt lēmumu (30 dienu laikā), ar kuru tiek piešķirts nepilsoņa statuss.

Jāatzīmē, ka visi nepilsoņa statusa iegūšanas un zaudēšanas kritēriji ir ietverti likumā „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”. Tas nozīmē, ka tiesai ir stingri jāievēro likuma noteikumi. Visi iespējamie cilvēktiesību apsvērumi, kas ir saistīti ar faktu, ka nepilsoņa statusa zaudēšanas rezultātā persona var tikt izraidīta no valsts, netiek izskatīti tiesvedībā par personas juridisko statusu. Ja rodas cilvēktiesību jautājumi, piemēram, šķiršanās no citiem ģimenes locekļiem, tie tiek skatīti citā tiesvedībā par personas tiesībām iegūt uzturēšanās atļauju vai tiesībām netikt izraidītai.

Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde ir arī atbildīgā valsts iestāde, kas risina bezvalstniecības jautājumus. Tas nozīmē, ka pārvalde izskata pieteikumus par bezvalstnieka statusa atzīšanu un lemj par bezvalstnieka statusa atņemšanu. Ja šāds lēmums tiek pārsūdzēts, administratīvās tiesas kompetence ir tāda pati, kā minēts iepriekš attiecībā uz nepilsoņiem.

2. Tiesu prakse

Vislielākais tiesā izskatīto lietu skaits attiecas uz lēmumiem par nepilsoņa statusa atņemšanu. Mazāk lietu ir saistītas ar iespēju iegūt nepilsoņa vai bezvalstnieka statusu, un tikai dažas lietas attiecas uz nepilsoņa tiesībām kļūt par Latvijas pilsoni. Ne vien nacionālajām tiesām, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir bijusi iespēja izteikt viedokli par konkrētiem jautājumiem saistībā ar Latvijas nepilsoņiem. Tālāk tiks aplūkota Latvijas administratīvo tiesu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse.

2.1. Nepilsoņa statuss Latvijā

Satversmes tiesa izskatīja lietu, kurā tika apstrīdēta dažu likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” normu atbilstība Satversmei. Savā 2005.gada 7.marta spriedumā lietā Nr.2004-15-0106 Satversmes tiesa atzina, ka Latvijas nepilsoņi ir līdz šim starptautiskajās tiesībās nezināma personu kategorija un ka tas ir sarežģīta politiska procesa rezultāts. Nepilsoņa statuss nevar tikt uzskatīts par Latvijas pilsonības paveidu. Tāpat nepilsoņi nav uzskatāmi ne par bezvalstniekiem, ne par ārvalstniekiem. Tomēr nepilsoņiem noteiktās tiesības, kā arī starptautiskās saistības, ko Latvija uzņēmusies pret šīm personām, liecina, ka ir jāatzīst nepilsoņu tiesiskā saikne ar Latviju. Tas rada savstarpējas tiesības un pienākumus.

Satversmes tiesas nolēmumi ir saistoši administratīvajām tiesām, jo tiem ir likuma spēks. Administratīvā tiesa, izskatot lietu par nepilsoņa statusa zaudēšanu, atkārtoja Satversmes tiesas secinājumu, ka nepilsoņa statuss ir īpašs personas statuss Latvijā un ka tas apstiprina tiesiskās saiknes esību starp personu un valsti (sk. 2006.gada 17.oktobra spriedumu lietā Nr. SKA-469/2006).

2.2. Nepilsoņa statusa iegūšana

Attiecībā uz iespēju iegūt nepilsoņa statusu Latvijas tiesas ir izteikušas tālāk minētās atziņas:

1) nepilsoņa statusa iegūšanas pamatprincips, tāpat kā pilsonības iegūšanas pamatprincips, nozīmē, ka nepilsoņa statuss nevar tikt uzspiests. Ja persona neievēro likumā noteikto prasību, ka tai jāsaņem nepilsoņa pase likumā noteiktajā termiņā, tad tas atzīstams nevis par personas gribas izpausmi neiegūt nepilsoņa statusu, bet gan par personas gribas izpausmi kļūt par bezvalstnieku. Līdzīgi, ja persona ir saņēmusi citas valsts pasi, tas būtu atzīstams par personas gribas izpausmi iegūt konkrētas valsts pilsonību, nevis nepilsoņa statusu Latvijā. Konkrētajā lietā pieteicējs bija ieguvis Krievijas Federācijas pasi, tādējādi tika secināta pieteicēja griba kļūt par Krievijas pilsoni (sk. 2006.gada 17.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-469/2006).

Citā lietā tika konstatēts, ka pieteicējs, kas vēlējās tikt atzīts par Latvijas nepilsoni, izbrauca no Latvijas 1995.gadā un atgriezās 2012.gadā. 1995.gadā viņš atbilda kritērijiem, lai kļūtu par nepilsoni, taču 2012.gadā nebija iespējams iegūt šo statusu, jo visu šo gadu laikā pieteicējs nedarīja neko, lai apmainītu PSRS pilsoņa pasi pret Latvijas nepilsoņa pasi. To bija iespējams izdarīt ne tikai Latvijas teritorijā, bet arī Latvijas vēstniecībās ārvalstīs. Visi likumā noteiktie termiņi bija beigušies, tādējādi pieteicējam vairs nebija tiesību uz nepilsoņa statusu. Arī šajā lietā tiesa uzsvēra, ka pieteikšanās nepilsoņa statusam vai tiesībām būt nepilsonim nenozīmē šā statusa automātisku iegūšanu. Personai ir jāveic darbības, lai iegūtu nepilsoņa statusu (sk. 2014.gada 10.jūlija spriedumu lietā Nr.A42-02122-14/22);

2) nepilsoņa pases izsniegšana ir atzīstama par lēmumu, ar kuru tiek piešķirts nepilsoņa statuss. Pases saņemšana parāda personas gribu. Cits formāls lēmums nav nepieciešams.

Atšķirībā no iepriekšminētās lietas Nr.SKA-469/2006, šajā lietā tika konstatēts, ka, neskatoties uz personas pārliecību, ka tā ir Krievijas pilsone (kā tā bija sapratusi no Krievijas likuma), šī persona nebija saņēmusi Krievijas pasi. Tādējādi nevarēja konstatēt tās gribu kļūt par Krievijas pilsoni (sk. 2004.gada 21.septembra spriedumu lietā Nr.SKA-128/2004);

3) personas nevēlēšanās iegūt citas valsts pilsonību nerada Latvijai pienākumu piešķirt personai nepilsoņa statusu. Tas nozīmē, ka konkrēta statusa iegūšanai personai ir jāatbilst konkrētiem likuma noteikumiem. Šajā lietā, lai arī pieteicēji (armēņu ģimene) vēlējās nevis iegūt Armēnijas pilsonību, bet gan būt Latvijas nepilsoņi, viņiem formāli bija jāatbilst kritērijiem, kas ir izvirzīti attiecībā uz tiesībām iegūt nepilsoņa statusu. Konkrētajos lietas apstākļos to nevarēja konstatēt (sk. 2008.gada 14.februāra spriedumu lietā Nr. SKA-24/2008);

4) šajā pašā spriedumā tika pateikts, ka nespēja iegūt nepilsoņa statusu nenozīmē nespēju pieprasīt bezvalstnieka statusu vai iesniegt dokumentus naturalizācijas procesā, lai iegūtu Latvijas pilsonību (sk. SKA-24/2008). Tomēr jāatzīmē, ka iespēja iegūt citu statusu arī ir atkarīga ne tikai no personas gribas, bet arī no faktiskajiem apstākļiem un to atbilstības likumā noteiktajiem kritērijiem;

5) ja persona ir tiesīga iegūt nepilsoņa statusu saskaņā ar likumu, tai nav tiesību lūgt bezvalstnieka statusu. Šāds secinājums tika izdarīts, ņemot vērā ekonomiskās un sociālās tiesības, kas tiek piešķirtas nepilsoņiem salīdzinājumā ar bezvalstniekiem. Tādējādi, kā uzskatīja tiesa, pretējs secinājums pārkāptu Konvenciju par bezvalstnieka statusu. Konkrētajā lietā pieteicējs vispirms mēģināja kļūt par Latvijas pilsoni, bet pēc atteikuma par bezvalstnieku. Tajā pašā laikā viņš negribēja būt nepilsonis. Latvijas iestādes nevarēja piedāvāt viņam citu statusu, jo pēc likuma tas nebija iespējams (sk. 2008.gada 3.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-472/2008).

Līdzīga situācija bija citā lietā, kurā pieteicējs izteica papildu argumentu, ka viņš pēdējos astoņus gadus dzīvojis ārpus Latvijas un nerunā latviski. Šādos apstākļos, kā viņš apgalvoja, viņam nav tiesību iegūt nepilsoņa statusu, bet drīzāk viņam ir jābūt bezvalstniekam. Tiesa nepiekrita pieteicējam, nosakot, ka kritēriji ir ietverti likumā un tie ir jāievēro (sk. 2006.gada 16.aprīļa spriedumu lietā Nr.A421293-07/21).

2.3. Nepilsoņa statusa atņemšana

Administratīvās tiesas ir izskatījušas daudz lietu, kurās Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde bija atņēmusi nepilsoņa statusu, pamatojoties uz personas iegūto citas valsts pilsonību. No likuma „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības” viedokļa pastāv divas izplatītas situācijas, kurās tiek pieņemti šādi lēmumi:

1) persona ieguvusi citas valsts pilsonību, neiesniedzot pieteikumu par atteikšanos no nepilsoņa statusa 30 dienu laikā kopš pilsonības iegūšanas;

2) persona apzināti sniegusi nepatiesu informāciju par sevi, lai iegūtu nepilsoņa statusu.

Tiesas attiecībā uz minētajām situācijām izteikušas šādus viedokļus:

1) no administratīvā procesa viedokļa nepilsoņa statusa atņemšana ir obligātais administratīvais akts (tas ir, likums paredz izdot administratīvo aktu ar noteiktu saturu). Piemēram, konstatējot, ka persona sniegusi nepatiesu informāciju nepilsoņa statusa iegūšanai, pārvaldei nav citas iespējas, kā pieņemt lēmumu, ar kuru nepilsoņa statuss tiek atņemts (sk. 2006.gada 17.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-469/2006).

Parasti „nepatiesa informācija” ir saistīta ar citas valsts pilsonības iegūšanas faktu, kuru persona ir noklusējusi, iesniedzot iesniegumu nepilsoņa statusa iegūšanai. Kad pēc kāda laika pārvalde atklāj pilsonības esamību, tā atceļ iepriekš pieņemto lēmumu par nepilsoņa statusa piešķiršanu;

2) lai arī likums nenosaka maksimālo termiņu lēmuma, ar kuru personai tiek atņemts nepilsoņa statuss, pieņemšanai, šādas tiesības valsts iestādēm nav beztermiņa. Pretējs secinājums būtu netaisnīgs. Tādēļ katrā administratīvā akta izdošanas reizē ir jāapsver tiesiskās paļāvības princips. Ir izvērtējams: a)  vai personai ir tiesiskā paļāvība; b)  vai tiesiskā paļāvība ir aizsardzības vērta; c)  vai sabiedrības interese atņemt personai nepilsoņa statusu ir lielāka kā personas tiesības.

Piemēram, tiesa sniedza negatīvu atbildi uz jautājumu par tiesiskās paļāvības esību gadījumā, ņemot vērā, ka, iebraucot Latvijā, pieteicēji demonstrējuši saikni ar citu valsti – Armēniju – un izteikuši vēlmi tajā atgriezties. Tika secināts, ka tiesiskā paļāvība Latvijas nepilsoņa statusa iegūšanai nevarēja rasties (pat ja paļāvība radās, tā nebija tiesiska) (sk. 2008.gada 14.februāra spriedumu lietā Nr.SKA-24/2008);

3) nepilsoņa statusa atņemšanas gadījumā cilvēktiesību apsvērumi nav piemērojami. Personas bieži apgalvo, ka lēmums par statusa atņemšanu pārkāpj viņu tiesības uz privāto vai ģimenes dzīvi (ņemot vērā viņu ilgtermiņa uzturēšanos Latvijā). Tomēr tas nenozīmē, ka persona automātiski tiks izraidīta. Cilvēktiesību argumenti ir būtiski, risinot ar pārvaldi jautājumu par tiesībām palikt Latvijā (iegūt uzturēšanās atļauju). Taču tie nav aplūkojami tiesvedībā par nepilsoņa statusa atņemšanu (sk.  2009.gada 12.janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-119/2009).

4) ja persona apzināti sniegusi nepatiesu informāciju, nepilsoņa statusa atņemšana nav pretrunā ar Konvenciju par bezvalstniecības samazināšanu. Konvencijas 8.panta 1.punkts noteic, ka valsts nedrīkst atņemt personai pilsonību, ja atņemšanas gadījumā šī persona kļūtu par bezvalstnieku. No otras puses, 8.panta 2.punkta „b” apakšpunkts paredz, ka, neskarot šā panta 1.punkta noteikumus, personai var atņemt pilsonību, ja tā iegūta, sagrozot faktus, vai ar krāpšanu. Latvijas tiesa atzina – ja ir iespējama pilsonības atņemšana, tam jo vairāk ir jābūt atļautam attiecībā uz nepilsoņa statusu (sk.  2006.gada 17.oktobra spriedumu lietā Nr.SKA-469/2006);

5) nepilsoņa statusa atņemšana ir būtisks personas tiesību ierobežojums, un tas nevar tikt balstīts uz formāliem iemesliem un pilnībā nenoskaidrotiem faktiem. Nav pietiekami paļauties tikai uz pieņēmumiem, kas izriet no ārvalstu likumiem, bet ir jāveic dziļāka faktu noskaidrošana. Tas tika uzsvērts lietā, kurā pārvalde bija saņēmusi Armēnijas policijas vēstuli ar norādi, ka pieteicējam (Latvijas nepilsonim) bijusi reģistrēta dzīvesvieta Armēnijā un ka saskaņā ar Armēnijas likumu viņš ir šīs valsts pilsonis. Šajā lietā Latvijas tiesa atzina, ka citas valsts likumi nevar uzspiest personai šīs valsts pilsonību. Personai ir jāpauž sava vēlme iegūt konkrētas valsts pilsonību. Tā kā pieteicējs, iespējams, nevarēja zināt par Armēnijas pilsonības iegūšanas faktu, Latvijas tiesa nevarēja secināt, ka viņš apzināti sniedzis nepatiesas ziņas par sevi, lai iegūtu nepilsoņa statusu (sk.  2006.gada 23.augusta spriedumu lietā Nr.SKA-312/2006).

2.4. Pilsonības iegūšana (naturalizācija)

Pilsonības likums ietver skaidru regulējumu par pilsonības iegūšanas kritērijiem, līdz ar to par šādiem gadījumiem ir maz lietu. Piemēram, tiesa izskatīja lietu, kurā nepilsoņa naturalizācijas iesniegums tika noraidīts, jo persona neilgi pirms tam bija notiesāta par kriminālnozieguma izdarīšanu (sk.  2012.gada 3.decembra spriedumu lietā Nr.A420589211).

Ir divas interesantas lietas, kuras ir vērts apspriest detalizētāk.

1) Persona (nepilsonis) iesniedza naturalizācijas iesniegumu. Iesniegums tika noraidīts, jo persona nebija pietiekamu laiku nodzīvojusi Latvijā. Likumā bija ietverta norma, ka naturalizācijas kārtībā Latvijas pilsonībā var uzņemt vienīgi personas, kurām naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā, skaitot no 1990.gada 4.maija (Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu pieņemšanas diena). Personām, kuras ieradušās Latvijā pēc 1992.gada 1.jūlija, piecu gadu termiņš tiek skaitīts no pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanas brīža.

Konkrētajā lietā pieteicējam bija piešķirts nepilsoņa statuss 90.gadu sākumā, bet no 2002.gada līdz 2008.gadam viņš nedzīvoja Latvijā. Naturalizācijas iesniegums tika iesniegts 2010.gadā. Tiesa interpretēja likumu tādējādi, ka personai līdz naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienai ir nepārtraukti jādzīvo Latvijā pieci gadi. Tiesa norādīja, ka šis kritērijs nav formāla prasība nodzīvot konkrētajā vietā noteiktu laiku. Tieši pretēji – likums nosaka minimālu laika periodu, lai izveidotu saikni ar valsti. Pilsonība (kā to nosaka Pilsonības likums) ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti. Piecu gadu periods ir termiņš, kura laikā persona novērtē savu vēlmi izpildīt naturalizācijas prasības, savukārt valsts novērtē personas uzticību un lojalitāti valstij (sk. 2014.gada 14.marta spriedumu lietā Nr.SKA-21/2014).

2) Citā lietā nepilsonis sekmīgi nokārtoja naturalizācijas eksāmenu, un viņa vārds līdz ar citu personu vārdiem tika iekļauts Ministru kabineta rīkojuma projektā par uzņemšanu pilsonībā. Šajā sakarā jānorāda, ka Latvijā valdība pieņem galīgo lēmumu naturalizācijas jautājumos. Parasti sagatavotie rīkojumu projekti tiek apstiprināti bez iebildumiem, taču šajā lietā valdība nolēma svītrot personas vārdu no saraksta, tādējādi noraidot viņa naturalizācijas iesniegumu.

Persona iesniedza pieteikumu administratīvajā tiesā, pārsūdzot šo lēmumu. Tā norādīja, ka lēmums par personas uzņemšanu pilsonībā ir administratīvais akts, nevis politisks lēmums. Pieteicējs apgalvoja, ka ir izpildījis lojalitātes pienākumu pret valsti brīdī, kad ir izpildītas visas Pilsonības likumā noteiktās prasības, ja vien nav konstatējami kādi likumā noteiktie ierobežojumi. Viņš norādīja, ka atteikums piešķirt pilsonību ir nelikumīgs, jo saskaņā ar vienlīdzības principu naturalizācijas atteikums nevar tikt pamatots ar pieteicēja uzskatiem. Pieteicējs apgalvoja, ka viņa vārds tika svītrots no saraksta sakarā ar viņa dalību politiskajā partijā „Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” un viņa publiskiem izteikumiem. Tomēr administratīvā tiesa atteicās pieņemt pieteikumu. Augstākā tiesa savā lēmumā atzina, ka Ministru kabinetam ir piešķirta neierobežota rīcības brīvība piešķirt vai nepiešķirt pilsonību personām, attiecībā uz kurām pārvalde ir konstatējusi, ka tās atbilst naturalizācijas priekšnoteikumiem. Šāda neierobežota rīcība, kas turklāt krasi kontrastē ar detalizēto regulējumu attiecībā uz pārvaldes lēmumu, liecina par to, ka Ministru kabinets šādā gadījumā neveic valsts pārvaldes, bet gan konstitucionālu funkciju. Tādēļ Ministru kabinets nav atzīstams par iestādi administratīvā procesa izpratnē. Tādējādi nepamatots ir sūdzībā norādītais arguments, ka minētais lēmums atbilst visām administratīvā akta pazīmēm. Ministru kabineta kompetence neaprobežojas ar pārvaldes virzīto juridisko argumentu izskatīšanu, pretējā gadījumā Ministru kabinets pildītu pārvaldes sekretariāta funkciju. Ministru kabinets ir tiesīgs pieņemt lēmumu pēc būtības un tam nav pienākums sniegt pieņemtā lēmuma pamatojumu (sk. 2006.gada 11.aprīļa lēmumu lietā Nr.SKA-221/2006).

2.5. Eiropas Cilvēktiesību tiesa

1) Minētā lieta tālāk tika skatīta Eiropas Cilvēktiesību tiesā kā lieta „Petropavlovskis pret Latviju” (sk.  2015.gada 13.janvāra spriedumu lietā Nr.44230/06).

Lietā tika konstatēts, ka 2003.–2004.gadā iesniedzējs aktīvi piedalījās protestos pret izglītības reformu Latvijā. Viņš bija viens no līderiem kustībai, kas veicināja un aizstāvēja protestu rīkošanu. Viņš piedalījās mītiņos un demonstrācijās pret izglītības reformu un izteica publiskus apgalvojumus, aizstāvot krievvalodīgās kopienas tiesības uz izglītību krievu valodā un valsts finansēto krievu mācībvalodas skolu saglabāšanu.

Pieteicējs iesniedza pieteikumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, sūdzoties par Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 10.panta (tiesības uz vārda brīvību) un 11.panta (tiesības uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību) pārkāpumiem. Viņš apgalvoja, ka atteikums uzņemt viņu Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā bija sods par viņa paustajām idejām un piedalīšanos piketos, kuros viņš kritizēja Latvijas valdības nostāju. Pieteicējs norādīja, ka pilsonības jautājumi neietilpst valstu ekskluzīvo kompetenču lokā, ja tie ietekmē cilvēktiesības.

Valdība apgalvoja, ka sūdzība ir slēpts mēģinājums pārsūdzēt pieteicēja naturalizācijas iesnieguma atteikumu. Valdība uzskatīja, ka pieteicējs nebija pierādījis, kā šis atteikums pārkāpa vai citādi negatīvi ietekmēja Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. un 11.pantā nostiprinātās tiesības.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija negarantē tiesības iegūt vai paturēt konkrētas valsts pilsonību. Tomēr tiesa neizslēdza iespēju, ka patvaļīgs pilsonības atteikums noteiktos apstākļos var rosināt jautājumu par konvencijas 8.pantu (tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi), jo šāds atteikums var ietekmēt personas privāto dzīvi. Tādējādi tiesa atzina, ka apstākļos, kad dalībvalsts, nodibinot tiesības uz pilsonību un tās iegūšanas kārtību, pārsniedz 8.pantā noteiktos pienākumus, tai ir jāgarantē šīs tiesības bez diskriminācijas konvencijas 14.panta izpratnē (diskriminācijas aizliegums).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvēra, ka jautājums, vai pieteicējs bija vai nebija tiesīgs iegūt pilsonību, ir risināms, atsaucoties uz konkrētas valsts tiesību aktiem. Līdzīgi jautājums, vai personai pilsonība tika liegta patvaļīgi tādā veidā, ka tas varētu veidot Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu, arī ir vērtējams, atsaucoties uz nacionālajiem normatīvajiem aktiem. Saskaņā ar nacionālajiem normatīvajiem aktiem kritēriju izvēle pilsonības piešķiršanai naturalizācijas kārtībā ir saistīta ar saikni starp valsti un konkrētu personu, kas ir jānodrošina sabiedrībai. Daudzās valstīs pilsonības iegūšana ietver arī uzticības solījumu, personai apliecinot lojalitāti valstij.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādīja, ka lojalitātes vērtējums naturalizācijas lēmuma pieņemšanai šajā lietā attiecas uz lojalitāti nevis pret esošo valdību, bet gan pret valsti un tās konstitūciju. Tiesa norādīja, ka demokrātiska valsts ir tiesīga prasīt no personām, kuras vēlas iegūt šīs valsts pilsonību, būt lojāliem pret valsti un tās pamatā esošajiem konstitucionāliem principiem. Tiesa piekrita pieteicējam, ka, īstenojot savas tiesības uz vārda un pulcēšanās brīvību, viņš var nepiekrist valdības politikai, ciktāl šāda kritika nav pretrunā likumiem. Turklāt pieļaujamās kritikas robežas attiecībā uz valdību ir plašākas nekā attiecībā uz privātpersonu vai politiķi. Tomēr šis jautājums ir pavisam atšķirīgs no kritērijiem, kas tiek izvirzīti naturalizācijai un naturalizācijas kārtībai, ko nosaka nacionālie normatīvie akti. Prasība būt lojālam pret valsti un tās konstitūciju nav uzskatāma par soda līdzekli, lai ierobežotu personas vārda un pulcēšanās brīvību. Drīzāk tas ir kritērijs, kas ir jāizpilda jebkurai personai, kura vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa neuzskatīja, ka pieteicēja publiski izteiktā valdības politikas kritika vai piedalīšanās mītiņos vai kustībās tikuši jebkādā veidā ierobežoti. Tādējādi tiesa secināja, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10.  un 11.pants nav piemērojami konkrētās lietas apstākļos, un atzina sūdzību par nepieņemamu.

2) Lieta „Sisojeva pret Latviju” (sk.  2007.gada 15.janvāra spriedumu lietā Nr.60654/00) skar bijušo PSRS armijas militārpersonu, kas dzīvoja ar ģimeni Latvijā. Ģimene sūdzējās par savu nenoteikto tiesisko statusu Latvijā. Iesniedzēji apgalvoja, ka Latvijas iestāžu atteikums legalizēt viņu situāciju, neskatoties uz ilgstošo uzturēšanos Latvijā, pārkāpa viņu tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, kas ir noteiktas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8.pantā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka konvencijas 8.pantu nevar tulkot tādējādi, ka tas garantē tiesības uz kādu konkrētu uzturēšanās atļauju (nepilsoņa statusu). Ja nacionālie normatīvie akti paredz vairākus uzturēšanās atļauju veidus, Eiropas Cilvēktiesību tiesai ir jāanalizē konkrētas atļaujas izsniegšanas juridiskie un praktiskie aspekti. Ja atļauja dod iespēju personai uzturēties attiecīgās valsts teritorijā un brīvi īstenot tiesības uz tās privāto un ģimenes dzīvi, šādas atļaujas piešķiršana principā ir pietiekams līdzeklis šīs tiesību normas noteikumu izpildei. Šādos gadījumos Eiropas Cilvēktiesību tiesa nav pilnvarota lemt, vai personai būtu piešķirams viens vai otrs tiesiskais statuss, jo šī izvēle atrodas nacionālo iestāžu kompetencē.

Abas minētās lietas ir ļoti nozīmīgas Latvijas nacionālajām tiesām, jo skar jautājumu par valsts likumdevēja, izpildvaras un tiesu pilnvarām. Secināms – lai valsts konstatētu jebkādu Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantēto tiesību pārkāpumu situācijā, kas izriet no konkrēta statusa atteikuma šajā valstī, ir jābūt ļoti pārliecinošiem argumentiem par pārkāpuma esamību. Šādos jautājumos valstīm ir piešķirta rīcības brīvība arī tādā situācijā, kāda pastāv Latvijā. Būtiskākie Latvijas tiesu piemērojamie normatīvie akti lietās, kas ir saistītas ar nepilsoņa statusa atteikumu, ir likums „Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, Pilsonības likums un Bezvalstnieku likums, kā arī starptautiskie līgumi, kas attiecas ar bezvalstniecību.

Secinājumi

No nacionālo tiesu prakses var secināt, ka personām ir atšķirīgas vēlmes, kā legalizēt to statusu un uzturēšanos. Piemēram, daudzi izvēlas paturēt divus statusus – Latvijas nepilsoņa un Krievijas pilsoņa statusu. Tas ir ērti, jo ļauj izmantot ar vienu vai otru statusu saistītās tiesības. Tāpat ir personas, kuras vēlas palikt Latvijā ar jebkādu statusu un nevēlas atgriezties valstī, no kuras tās ir iebraukušas. Dažiem cilvēkiem nav vienalga, kādu statusu viņi grib iegūt – citi izvēlas būt bezvalstnieki, bet citi vēlas būt nepilsoņi. Tiesas loma ir nevis vērtēt, kāds būtu subjektīvi viskomfortākais risinājums katrai personai, bet gan piemērot tiesību normas konkrētajos apstākļos.

Gatavojot šo referātu, tika meklēti visi nolēmumi lietās par nepilsoņiem un bezvalstniekiem. Kopumā tās bija 40 lietas. Kā redzams, tikai dažas lietas bija saistītas ar bezvalstniekiem. Lielākā daļa lietu izriet no jautājumiem, kas ir saistīti ar nepilsoņa statusu. Cita tendence, ko būtu vērts pieminēt, ir šo spriedumu datumi. Ik gadu tiesās nonāk aizvien mazāk šīs kategorijas lietu, un tas ļauj secināt, ka lielākā daļa personu, kas bažījās par savu tiesisko statusu Latvijā, ir atrisinājuši šo jautājumi.

Dažos gadījumos Latvijas tiesas nav piekritušas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumiem, tomēr lielākajā daļā gadījumu tie ir atstāti negrozīti. Pētot tiesu praksi, var secināt, ka tiesām nav dotas plašas iespējas veikt lietderīguma apsvērumus vai atbilstību cilvēktiesībām. Tiesību normas, kas regulē nepilsoņa un bezvalstnieka statusa iegūšanu vai zaudēšanu, ir skaidras un tiek piemērotas diezgan konsekventi. Kā rāda tiesu prakse – bažas par izraidīšanu vai ietekmi uz cilvēktiesībām (piemēram, iespēju saņemt dažādus pabalstus) netiek apsvērtas lietās, kuru būtība ir personas tiesiskā statusa noteikšana.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumi ir būtiski Latvijas tiesām kopš brīža, kad Eiropas Cilvēktiesību konvencija Latvijā ir piemērojama kā starptautisko tiesību līgums. Attiecībā uz nepilsoņu un bezvalstnieku statusu var secināt, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencija negrantē tiesības uz konkrētu statusu. Konvencija attiecas uz cilvēktiesību jautājumiem, kuri var izrietēt no atteikuma piešķirt konkrētu statusu.