Ieskats krimināltiesību normu interpretācijas problemātikā

Eiropas Komisijas paziņojumā Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ceļā uz Eiropas Savienības kriminālpolitiku „Eiropas Savienības politikas efektīvas īstenošanas nodrošināšana ar krimināltiesību palīdzību” tika sniegts redzējums saskaņotai un konsekventai Eiropas Savienības kriminālpolitikai līdz 2020.gadam, norādot: „Jābūt kopīgai izpratnei par pamatprincipiem, uz kuriem ir balstīti Eiropas Savienības tiesību akti krimināltiesību jomā, piemēram, par Eiropas Savienības krimināltiesībās lietoto juridisko pamatjēdzienu interpretāciju [..].” Taču, lai īstenotu Eiropas Savienības krimināltiesisko jēdzienu kopīgo interpretāciju Eiropas Savienības mērogā, nepieciešama krimināltiesību normu, tai skaitā tajās ietverto jēdzienu, vienveidīga interpretācija atsevišķās valsts ietvaros.

Pieņemot vai grozot konkrētas tiesību normas redakciju, tajā tiek ietverta noteikta jēga un saturs, kas tiek atklāts tiesību normas interpretācijā jeb tulkošanā. Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes asociētais profesors Jānis Neimanis norāda: „Jebkurā tiesību normā tiek ietverts zināms saturs (normas kondicionālprogramma), kurš tās piemērotājam ir jāatklāj. Tiesību norma ir tikai forma, kurā izpaudusies tās izdevēja griba, tādēļ nepieciešams process, kurā šī griba tiek restaurēta konkrētajā situācijā un laikā. Tiesību normas satura un jēgas noskaidrošanu sauc par tiesību normas iztulkošanu.” Taču tiesību normas interpretācija (iztulkošana) ir ne tikai process, kurā tiek atklāta tiesību normas jēga un saturs, bet arī šī procesa rezultāts, kas var tikt nostiprināts nolēmumos. Piemēram, Satversmes tiesas spriedums, kurā nostiprināta normas interpretācija kā rezultāts, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 2.panta otro daļu ir kriminālprocesa tiesību avots.

Lai gan Krimināllikumā nav reglamentēti krimināltiesību avoti, jāatzīst, ka Satversmes tiesas spriedums, kurā nostiprināta Krimināllikuma normas interpretācija, ir krimināltiesību avots, kas ir saistošs visiem normu piemērotājiem. Minēto jāpapildina ar secinājumu, kas nostiprināts Satversmes tiesas 2008.gada 9.septembra lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.2008-10-01: „[..] Krimināllikuma normu interpretācija vispirms ir vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē. Tomēr Satversmes tiesai atsevišķos gadījumos var būt nepieciešams interpretēt likuma normas. Pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā atbilst vai neatbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām, otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības iesniegt konkrēto pieteikumu, treškārt, citos gadījumos, kad tas nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros.”

Tādējādi krimināltiesību normu interpretācijas kā procesa un tā rezultāta analīzi lietderīgi veikt, pētot kriminālprocesā pieņemtos vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumus. Krimināltiesību normu interpretācija kā process un tā rezultāts ir normu satura un jēgas atklāšanas instruments, kas krimināltiesībās tiek izmantots noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijā, krimināltiesisko piespiedu līdzekļu noteikšanā, kā arī citu krimināltiesisko institūtu piemērošanā.

Kā pamatoti norāda Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļas prokurors Māris Leja: „Krimināllikumā, tāpat kā citos likumos, tiek lietoti termini ar dažādu abstrakcijas pakāpi. Jo vispārīgāki ir šie termini, jo komplicētāks kļūst tiesību normas interpretācijas process.” Ieskatoties jebkurā terminu skaidrojošā vārdnīcā, var pamanīt, ka teju katram vārdam ir vairāki skaidrojumi. Šo situāciju, kad atsevišķam vārdam ir vairākas nozīmes, regulāri jārisina tiesību normu piemērotājiem. Piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014.gada 14.februāra lēmumā lietā Nr.SKK-22 (krimināllieta Nr.21210025113) nostiprināta tēze saistībā ar terminu „tiesības”, kvalificējot noziedzīgus nodarījumus ceļu satiksmē: „Transportlīdzekļa vadīšanas tiesību atņemšana ir viens no tiesību ierobežošanas soda veidiem, un šo tiesību ierobežošanas soda veidu nedrīkst tulkot šauri. Krimināllikumā, tāpat kā citos likumos, tiek lietoti termini ar dažādu abstrakcijas pakāpi. Augstākā tiesa norāda, ka Krimināllikuma 262.panta otrās daļas izpratnē jēdziens „tiesības” nav transportlīdzekļa vadītāja apliecība, kuru personai fiziski var atņemt, bet gan vispārējas tiesības personai vadīt jebkuru Krimināllikuma 261.pantā paredzēto transportlīdzekli.”

Šajā piemērā interpretācijai tika pakļauts tikai viens Krimināllikumā izmantotais termins. Bet Krimināllikumā ir vairāk par 45 000 vārdu. Turklāt vienam un tam pašam vārdam dažādos kontekstos tiek piešķirts atšķirīgs saturs. Piemēram, Krimināllikuma 51.panta trešajā daļā izmantotā vārda „cietušais” saturs šādā kontekstā: „[..] ja izdarīts sevišķi smags noziegums, kura rezultātā iestājusies cietušā nāve [..]” atšķiras no vārda „cietušais” satura Krimināllikuma 58.panta otrās daļas kontekstā: „[..] ja ir izlīgums ar cietušo [..]”. Pirmajā gadījumā vārds „cietušais” apzīmē tikai noziedzīga nodarījuma upuri, bet otrajā gadījumā par cietušo var būt arī upura laulātais, kāds no mirušā augšupejošiem vai lejupejošiem radiniekiem, adoptētājs, pirmās pakāpes sānu līnijas radinieks.

Papildus minētajam jāatzīmē, ka Krimināllikuma normās ir daudz vērtējuma jēdzienu, no kuriem dažiem saturu daļēji atklāj likuma „Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” normas, taču vairākiem jēdzieniem saturs normatīvos aktos nav atklāts. Piemēram, viens no šādiem jēdzieniem ir „ļaunprātība”, kas tiek lietots kopā ar dažādiem darbību apzīmējošiem vārdiem, piemēram, „izmantošana”, „izvairīšanās”, „nepildīšana” vai „nodrošināšana”. Interpretējot jēdzienu „ļaunprātība”, tas pamatā tiek attiecināts uz noziedzīga nodarījuma subjektīvo pusi. Agnese Beļska promocijas darbā par noziedzīga nodarījuma izpratni norāda, ka tiešs nodoms ir ļaunprātība, kas nav konstatējama bez tādu psihiskās attieksmes izpausmes veidu kā vēlēšanās, mērķtiecība vai tieša zināšana noskaidrošanas. Skaidrojot ļaunprātīgu noteikumu pārkāpumu, minētajā promocijas darbā tiek norādīts: „Ļaunprātība var izpausties, piemēram, acīmredzamā necieņā pret cilvēka dzīvību, sabiedrības mieru un kārtību vai citām atzītām vērtībām demokrātiskā sabiedrībā, kas ir vērtējuma jēdzieni.” Taču iespējams arī šo jēdzienu attiecināt tikai uz darbības raksturu, piemēram, ļaunprātīga izmantošana ir prettiesiska izmantošana.

Jāatzīst, ka minētais Krimināllikumā izmantoto vārdu skaits ir krietni lielāks, jo praksē bieži jālieto arī minētā normatīvā akta vecās redakcijas. Tādējādi krimināltiesību normu interpretācijas procesa komplicētība lielā mērā saistīta ar biežiem Krimināllikuma normu grozījumiem. Procesa virzītājiem, veicot tiesību normu interpretāciju, korekti jānosaka piemērojamā likuma norma laikā (intertemporāli). Pētniece Inese Nikuļceva pamatoti norāda: „Publiskajās tiesībās pēc vispārīgā principa likuma normām ir tūlītējs spēks, ja vien pašā likumā nav noteikts citādi. Bieži attiecībā uz intertemporālo piemērojamību jāņem vērā attiecīgā likuma pārejas noteikumi vai attiecīgajai tiesību nozarei, piemēram, kriminālsodu jomai, specifiski nosacījumi. Tomēr tiesību teorijas zināšanu par tiesību normu intertemporālo piemērojamību bieži pietrūkst.” Minētās atziņas krimināltiesību kontekstā var atspoguļot, piemēram, apskatot Krimināllikuma 160. panta grozījumus. Ar 2014.gada 15.maija likumu „Grozījumi Krimināllikumā” minētās normas saturs un nosaukums tika izteikts jaunā redakcijā, kā rezultātā faktiski mainījās arī noziedzīga nodarījuma nosaukums.

Līdz grozījumiem Krimināllikumā bija paredzēta atbildība par vardarbīgu dzimumtieksmes apmierināšanu, pēc grozījumiem – par seksuālo vardarbību. Rodas jautājums, kā nosaukt personas pirms likuma grozījumu spēkā stāšanās izdarītu šajā normā paredzēto noziedzīgu nodarījumu, ja kriminālprocess turpinās pēc grozījumu spēkā stāšanās? Atbilde uz šo jautājumu daudzējādā ziņā atkarīga no noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijas kārtības, taču, atgriežoties pie interpretācijas problemātikas, jāatzīst, ka šobrīd Krimināllikumā izmantotais jēdziens „seksuālā vardarbība” pilnā mērā attiecināms arī uz jēdzienu „izvarošana”, tādēļ šo un citu Krimināllikumā izmantoto jēdzienu interpretācijas procesā jāņem vērā visa normatīvā akta konteksts.

Atsevišķu krimināltiesisko jēdzienu dažāda interpretācija dažkārt var kļūt arī par pamatu Krimināllikuma grozījumiem. Piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2011.gada 31. augusta lēmumā lietā Nr.SKK-257 pamatoti tika atzīts, ka, lai nodarījumu kvalificētu saskaņā ar Krimināllikuma 279.panta otro daļu, pietiek ar to, ka notikusi šā panta pirmajā daļā paredzētā patvaļīgā darbība, ja tā saistīta ar vardarbību. Respektīvi, minētās normas pirmajā daļā bija paredzēta atbildība par darbību, ja tā izraisīja sekas, bet otrajā daļā bija norādīts: „Par tādām pašām darbībām, [..] ja tās saistītas ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu.” Šis lēmums daudzējādā ziņā kļuva par pamatu, ka daudzos Krimināllikuma pantos, kuros likumdevējs vēlējās paredzēt noziedzīgus nodarījumus ar materiālu sastāvu, jēdziens „darbība” tika nomainīts ar jēdzienu „noziedzīgs nodarījums”. Taču tas pievērsa likumdevēja uzmanību arī jēdzienam „nodarījums”. Piemēram, likumprojektā „Grozījumi Krimināllikumā” (Nr.151/Lp12) kā viens no grozījumiem ir „aizstāt 319. panta otrās daļas dispozīcijā vārdus „tādu pašu nodarījumu” ar vārdiem „šā panta pirmajā daļā paredzēto noziedzīgo nodarījumu””. Šie grozījumi saistīti ar profesora Ulda Krastiņa atziņu, ka ne vienmēr vienādi tiek izprasts jēdziens „nodarījums”. Vieni uzskata, ka tā ir tikai pati darbība vai bezdarbība, citi, ka jēdzienā ietveramas arī kaitīgās sekas, kas saistītas ar darbību vai bezdarbību.

Manuprāt, Krimināllikuma 6.panta pirmajā daļā nepārprotami ir pateikts, ka nodarījums ir darbība vai bezdarbība. Darbība vai bezdarbība par noziedzīgu nodarījumu kļūst, ja par to likumā paredzēta kriminālatbildība. Kaitīgas sekas krimināltiesībās ir vērtējamas kā noziedzīga nodarījuma objektīvās puses patstāvīga pazīme, ja tās paredzētas konkrēta noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju skaitā. Ņemot vērā, ka Krimināllikuma 6.pantā ir norāde uz neuzmanību kā vainas formu, jāatzīst, ka šī atziņa ir pretrunā profesora U.Krastiņa paustajam, ka „Krimināllikumā neuzmanība kā vainas forma tiek atzīta tikai saistībā ar kaitīgajām sekām, tas ir, materiāla sastāva noziedzīgos nodarījumos”. Turklāt ir absurdi, ka tikai kopā ar vārdu „noziedzīgais” jēdziens „nodarījums” aptver sekas un citas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Tādējādi sekas faktiski tiek atzītas par noziedzīga nodarījuma objektīvās puses fakultatīvo pazīmi.

Šāda sašaurināta jēdziena „nodarījums” interpretācija var radīt arī sekas, piemēram, Kriminālprocesa likuma normu interpretācijā. Kriminālprocesa likuma 372.panta pirmās daļas 2.punktā norādīts, ka kriminālprocesu uzsāk procesuāli pilnvarota amatpersona, pieņemot lēmumu, kurā norāda īsu nodarījuma aprakstu, ciktāl tas uzsākšanas brīdī zināms, Kriminālprocesa likuma 373.panta otrajā daļā noteikts: „Apstāklis, ka ziņas nesatur pietiekamu informāciju nodarījuma sākotnējai kvalifikācijai, nevar būt par pamatu procesa neuzsākšanai.” Vai tad šajās normās jēdziens „nodarījums” neietver visas noziedzīga nodarījuma pazīmes?

Manuprāt, tieši Krimināllikuma 1.panta pirmajā daļā nepārprotami tiek norādīts, ka jēdziens „nodarījums” ietver visas noziedzīga nodarījuma pazīmes, proti: „Pie kriminālatbildības saucama un sodāma tikai tāda persona, kura ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tas ir, kura ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarījusi šajā likumā paredzētu nodarījumu, kam ir visas noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes.” Tādēļ, atsaucoties uz Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2011.gada 31.augusta lēmumā lietā Nr.SKK-257 pamatoti izteikto atziņu par jēdzienu „darbība”, nav nepieciešams Krimināllikumā grozīt normas saistībā ar jēdzienu „nodarījums”. Tomēr jāatzīst, ka šādi grozījumi, neraugoties uz iepriekš izklāstīto iespējamo negatīvo ietekmi saistībā ar Kriminālprocesa likumā izmantoto jēdzienu interpretēšanu, kopumā atzīstami par pozitīviem.

Ļoti detalizēti likuma normu interpretācijas problemātiku ir atspoguļojusi pētniece I.Nikuļceva, norādot: „Likums, kurš ir daudz reižu grozīts, bieži kļūst nepārskatāms un grūti uztverams. Grozījumus vienā un tajā pašā likumā var sagatavot gan dažādas ministrijas, gan Saeimas deputāti, tāpēc nereti katrs grozījums tiek sagatavots ar savu mērķi un savā stilā, reizēm pat lietojot atšķirīgu juridisko terminoloģiju. Jāņem arī vērā, ka pie grozījumu likumā projektiem strādā ne tikai juristi, bet arī attiecīgās nozares speciālisti, kuriem var nebūt pietiekama priekšstata par likumu kopumā, tā terminoloģiju un sistēmu. Tāpēc tādu tiesību normu interpretācijas metožu kā sistēmiskā, teleoloģiskā (jēgas un mērķa) un vēsturiskā nozīme mazinās. Tā vietā, lai Latvija stiprinātu savu piederību kontinentālās Eiropas tiesību saimei, notiek atgriešanās pie padomju tiesību izpratnes, kas atzina tikai burtisko tiesību normas izpratni. Likuma piemērotājam ir apgrūtinoši noskaidrot likuma vēsturiskos apsvērumus, kā arī mērķi, kas bijis konkrētas tiesību normas izstrādes pamatā. Nav iespējams iepazīties ar likuma un tā grozījumu izstrādes materiāliem un izsekot līdzi, ar kādu nolūku katrs grozījums likumā ticis sagatavots, ja likums tiek grozīts ļoti bieži. [..] Daudzkārtēji sīki grozījumi bieži būtiski izmaina likumu, bet šajā gadījumā grozījumu jēga paliek neizprasta.”

Minētā problemātika daļēji saistīta arī ar to, ka Saeimā lielākā daļa normu grozījumu tiek izdarīti bez sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas), papildinot grozāmo normu klāstu otrajam vai pat trešajam Saeimas lasījumam, vai arī minētajā anotācijā atspoguļojot tikai grozāmās normas saturu, neskaidrojot, kā praksē tā būtu jāpiemēro. Šāda likumdošanas prakse vērtējama kā ļoti negatīva, jo tā rada bieži vien nepārvaramus šķēršļus normu piemērotājiem, kuriem jāinterpretē nevis atsevišķs viens jēdziens, bet vesels teikums vai atsevišķa norma kopumā.

Piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2015.gada 12.janvāra lēmumā lietā Nr.SKK-6 (krimināllieta Nr.11380058211), lielā mērā balstoties uz secinājumu, ka „Krimināllikuma 193.¹ panta pirmās daļas nepareiza piemērošana konkrētajā gadījumā izpaudusies tādējādi, ka tiesa nepareizi interpretējusi 2012.gada 13.decembra likuma „Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikumu 4.punkta un 5.punkta nosacījumus [..]”, pamatoti nolemts atcelt rajona tiesas spriedumu un apgabaltiesas lēmumu un lietu nosūtīt jaunai izskatīšanai rajona tiesā. Augstākā tiesa konstatēja, ka notika nepareiza Krimināllikuma 193.¹ panta pirmās daļas piemērošana, kura konkrētajā gadījumā izpaudusies tādējādi, ka tiesa nepareizi interpretējusi 2012.gada 13.decembra likuma „Grozījumi Krimināllikumā” pārejas noteikumu (turpmāk – pārejas noteikumi) 4.punkta un 5.punkta nosacījumus un katru apsūdzētā nodarījumu kvalificējusi kā atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, nosakot arī par katru noziedzīgu nodarījumu sodu.

Augstākās tiesas nolēmumā norādīts, ka minētās likuma normas par to, ka personas saucamas pie kriminālatbildības un sodāmas par katru noziedzīgu nodarījumu, attiecas uz tām Krimināllikuma normām, kas paredzēja noziedzīgā nodarījuma kvalificējošo pazīmi – atkārtotību. Pārejas noteikumu 5.punkts nosaka, ka personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, kas kvalificējami kā noziedzīgu nodarījumu atkārtotība, saucamas pie kriminālatbildības un sodāmas par katru noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar tām Krimināllikuma normām, kuras bija spēkā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas laikā, bez kvalificējošās pazīmes – atkārtotība.

Analizējamajā piemērā Augstākā tiesa norādīja, ka šī norma attiecās uz Krimināllikuma pantiem, kas paredzēja noziedzīgā nodarījuma kvalificējošo pazīmi – atkārtotība, pārējos gadījumos uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas kvalificējami kā noziedzīgu nodarījumu atkārtotība, nav attiecināms pārejas noteikumu 5.punkts, bet gan 4. punkts: „Personas, kuras noziedzīgu nodarījumu izdarījušas līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai, sodāmas saskaņā ar tām Krimināllikuma normām, kuras bija spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā, ņemot vērā, ka maksimālais soda apmērs vai laiks nedrīkst pārsniegt maksimālo soda apmēru vai laiku, kāds Krimināllikumā par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu ir paredzēts pēc šā likuma spēkā stāšanās dienas.”

Ieskatoties pārejas noteikumu 4.punkta un 5.punkta komentāros, kas sniegti likumprojekta „Grozījumi Krimināllikumā” sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā), redzams, ka tajos sniegts skaidrojums sākotnējām šo normu redakcijām, kas krasi atšķiras no galarezultātā pieņemto normu redakcijām. Sākotnējā redakcijā pārejas noteikumu 4.punktā bija iecerēts paredzēt, ka personas, kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, kas veidoja noziedzīgu nodarījumu atkārtotības kvalificējošo pazīmi, sodāmas pēc Krimināllikuma, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā, taču vēlāk tika pieņemta norma, kas nosaka, ka personas saucamas pie kriminālatbildības un sodāmas par katru noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi spēkā esošo normu interpretācijā nav iespējams noskaidrot likumdevēja izpratni par normas jēgu un būtību, tādēļ šobrīd tiesām jāievēro Augstākās tiesas sniegtā šo normu interpretācija.

Krimināltiesību normu satura un jēgas atklāšanā sastopamās problēmas tiek risinātas, izmantojot atzītas interpretācijas metodes. Jurisprudencē kā tiesību normas interpretācijas metodes tiek atzītas gramatiskā, sistēmiskā, vēsturiskā un teleoloģiskā metode. Minētais ir uzsvērts Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014.gada 2.decembra lēmumā lietā Nr.SKK-802 (krimināllieta Nr.11517024607), kur papildus minētajam ir nostiprināta atziņa: „Tiesību zinātnieku viedokļi par atsevišķu tiesību normu interpretāciju ir doktrinālā tulkošana un nav saistoša tiesām tiesību normu piemērošanā.” Jāatzīst, ka krimināltiesību pētījumos atrodama pretēja nostāja, proti, ka interpretācijas procesā nozīmīgu vietu ieņem ne tikai judikatūrā, bet arī tiesību zinātnē izteikto atziņu izmantošana un analīze.

Latvijā judikatūrā samērā bieži tiek izmantota doktrinālā tulkošana. Piemēram, Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014.gada 30.septembra lēmumā lietā Nr.SKK-306 (krimināllieta Nr.11519004512) Augstākā tiesa atzina, ka apelācijas instances tiesa nepareizi interpretējusi Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 11.punktu un līdz ar to nepamatoti secinājusi, ka apsūdzētā inkriminētos noziedzīgos nodarījumus nav izdarījusi mantkārīgu tieksmju dēļ. Šo secinājumu tiesa pamato, atsaucoties uz vadošo pētnieku atziņu: „Mantkārība ir noziedzīgā nodarījuma motīvs, proti, tas ir cilvēka iekšējais pamudinājums, dziņa, tieksme, kas virza personas gribu uz noziedzīga nodarījuma izdarīšanu” (sk.: U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums. Zinātniskais redaktors prof. U.Krastiņš. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 175.lpp.), tādējādi nonākot pie slēdziena: „Realizējot psihotropo vielu par noteiktu naudas summu, lai arī uz parāda, proti, atliekot naudas saņemšanu uz vēlāku laiku, apsūdzētā N.S. neapšaubāmi rīkojusies mantkārīgu tieksmju dēļ.”

Šajā un arī nākamajā piemērā krimināltiesību normas interpretācija notika, izmantojot vadošo tiesību zinātnieku publicēto viedokli kā doktrīnā nostiprināto tēzi. Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014.gada 12.jūnija lēmumā lietā Nr.SKK-J-415 (krimināllieta Nr.11088137510) Augstākā tiesa norāda, ka advokāte nepareizi interpretējusi Krimināllikuma 176.panta otrās daļas noziedzīgā nodarījuma sastāva kvalificējošo pazīmi – iekļūšana dzīvoklī vai citā telpā. Šo norādi tiesa pamato, atspoguļojot vadošo pētnieku krimināltiesiskās normas interpretāciju: „Tikai tad, ja persona tur iekļuvusi mantas prettiesiskas iegūšanas nolūkā un to nozagusi vai mēģinājusi nozagt, viņas darbības ir pamats kvalificēt kā zādzību, kas saistīta ar iekļūšanu telpā vai citā glabātavā” (sk.: U.Krastiņš, V.Liholaja, A.Niedre. Krimināllikuma zinātniski praktiskais komentārs. Rīga: AFS, 2007, 14.–15.lpp.).

Savukārt Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta 2014.gada 24.aprīļa lēmumā lietā Nr.SKK-8 (krimināllieta Nr.11200037711) Augstākā tiesa kā saistošo tiesību normu piemērošanā atzīst vadošo pētnieku materiālus, kas nebija publicēti (V.Liholaja, G.Kūtris. Viedoklis par tiesību normu interpretāciju. Nepublicēts materiāls; S.Kaija, D.Mežulis. Viedoklis par Krimināllikuma normu interpretāciju. Nepublicēts materiāls). Lielā mērā balstoties uz minēto pētnieku nepublicētiem viedokļiem, Augstākā tiesa norādīja, ka gadījumos, kad notiesātajam, kurš izcieš brīvības atņemšanas sodu saskaņā ar iepriekšējo spriedumu, jaunajā lietā tiek piemērots drošības līdzeklis – apcietinājums, soda izciešana pēc iepriekšējā sprieduma tiek pārtraukta, jo apcietinājumam un brīvības atņemšanai ir atšķirīgi mērķi un personas vienlaicīgu atrašanos šādos statusos likums neparedz, turklāt apcietinājuma piemērošana ir vērsta uz personas, kas izcieš brīvības atņemšanas sodu, tiesību papildu ierobežošanu. Tādējādi neizciestais sods pēc iepriekšējā sprieduma tiek rēķināts uz lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pieņemšanas dienu, savukārt apcietinājuma laiks saskaņā ar Krimināllikuma 52.panta piekto daļu tiek ieskaitīts soda termiņā jaunajā lietā.

Ņemot vērā, ka tiesu praksē dažkārt tiek izmantota doktrināla interpretācija, svarīgs ir jautājums, kādas vadošo pētnieku atziņas tiek atzītas par doktrīnas sastāvdaļu. Manuprāt, atbilde uz šo jautājumu saistīta ar tiesību normas piemērotāja taisnīguma un morāles izpratni. Taču šāda prakse saistīta ar risku, ņemot vērā tiesību normas piemērotāja subjektivitāti. Latvijas Universitātes Juridiskā fakultātes Tiesību teorijas un vēstures zinātņu katedras docētāja Diāna Apse, citējot Vācijas Federālās Augstākās tiesas priekšsēdētāju Gintera Hirša atziņu, ka „tiesnesis nevar atteikties no paklausības likumam, pamatojoties tikai uz taisnīguma ideju un subjektīviem morāles apsvērumiem. Galvenā problēma ir tā, kādos gadījumos un cik tālu tiesnesis drīkst atkāpties no likuma vārdiskās jēgas un likumdevēja gribas; kādas metodes šajā gadījumā jāizmanto; vai iztulkošanas pamatmērķis ir likumdevēja patiesās gribas vai arī likuma jēgas noskaidrošana”, atspoguļo secinājumu: „Galvenie tiesnešu tiesību tālākveidošanas kritiķu iebildumi saistīti ar nepareizas metodoloģijas izvēli. Tiek apgalvots, ka tiesneši metodoloģiju pielāgo vēlamajam rezultātam un, ignorējot likumdevēja patieso gribu (autoresprāt, likumdevēju vairāk raksturo intereses un politisks kompromiss), veicina pāreju no demokrātiskas tiesiskas valsts uz oligarhisku tiesnešu valsti.” Taču jāatzīst, ka likuma normas nedrīkst un tās arī netiek pārvērstas par detalizētu instrukciju. Līdz ar to gadījumos, kad likumdevēja darbības auglī ir robi, praksē tie jāaizpilda. Un šādu robu aizpildīšanai vispiemērotākais materiāls ir pētnieku pamatotas un argumentētas atziņas, kuras, izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, tiesību normu piemērotāji integrē nolēmumos, radot judikatūru.