2015.gada 8.aprīlī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr.2014-34-01 „Par Krimināllikuma 36.panta otrās daļas 1.punkta, 42.panta un 177.panta trešās daļas vārdu „konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta otrajam un trešajam teikumam”, atzīstot, ka iespēja zaudēt īpašumu ir piemērots līdzeklis personu atturēšanai no mantiska rakstura noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Sūdzības iesniedzēja norādīja, ka viņai piemērotais papildsods, proti, mantas konfiskācija, nesamērīgi ierobežo viņas pamattiesības. Apstrīdēto normu mērķis esot sabiedrības drošības aizsardzība, taisnīguma atjaunošana un vainīgās personas sodīšana. Tomēr šos mērķus esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.
Satversmes tiesa norādīja, ka mantas konfiskācija kā soda veids nozīmē notiesātajam piederošās mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšanu valsts īpašumā, proti, konfiskācija kā kriminālsods netiek piemērota, lai atsavinātu noziedzīgā ceļā iegūtos līdzekļus. Mantas konfiskācija pēc būtības ir līdzīga naudas sodam – tās mērķis nav atsavināt noziedzīgā ceļā iegūto, bet gan sodīt personu ar mantisko piedziņu.
Satversmes tiesa, vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, norādīja, ka mantas konfiskācija kā soda veids sasniedz pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Turklāt soda veidi nevar tikt savstarpēji salīdzināti vai vērtēti kā vairāk vai mazāk saudzējoši līdzekļi, tādēļ nepastāv indivīda tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi. Turklāt iespēja zaudēt īpašumu ir piemērots līdzeklis personu atturēšanai no mantiska rakstura noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Tādējādi labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu, un pamattiesību ierobežojums ir atzīstams par samērīgu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas par atbilstošām Satversmes 105.pantam.
QR
