2015.gada 16.aprīlī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr.2014-13-01 „Par Civilprocesa likuma 635.panta sestās daļas, ciktāl tā attiecas uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās par darba samaksas piedziņu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92.panta pirmajam un trešajam teikumam”, atzīstot, ka darba devēja tiesības atgūt bez tiesiska pamata piedzītos naudas līdzekļus ir ierobežotas tiktāl, ka var uzskatīt, ka šīs tiesības ir atņemtas pēc būtības.
Apstrīdēta tika Civilprocesa likuma 635.panta sestā daļa, kas noteic, ka „lietās par [....] darba samaksas piedziņu [...] sprieduma izpildīšanas pagrieziens pieļaujams, ja atceltais spriedums pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai uz viņa iesniegtiem viltotiem dokumentiem.”
Uzņēmumiem bija strīdi ar darbiniekiem par darba līguma uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu un atlīdzību par darba piespiedu kavējuma laiku. Pirmās instances tiesas darbinieku prasības apmierināja, nosakot, ka spriedums izpildāms nekavējoties, izmaksājot darbiniekiem atlīdzību par darba piespiedu kavējumu. Apelācijas instances tiesas šos spriedumus atcēla.
Civilprocesa likums regulē situācijas, kad izpildītais spriedums vēlāk tiek atcelts, proti, atbildētājam ir tiesības saņemt atpakaļ visu, kas no viņa ir nepamatoti piedzīts (sprieduma izpildīšanas pagrieziens). Tomēr atbilstoši apstrīdētajai normai lietās par darba samaksas piedziņu darba devējs var piedzīt no darbinieka nepamatoti samaksātos naudas līdzekļus tikai tad, ja darbinieks ir sniedzis tiesai nepatiesas ziņas vai viltotus dokumentus. Šā iemesla dēļ apelācijas instances tiesas noraidījušas lūgumus par spriedumu izpildīšanas pagriezienu. Šāds regulējums, pēc konstitucionālo sūdzību iesniedzēju domām, nepamatoti ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, jo atbildētājs (darba devējs) nevar panākt sev labvēlīga taisnīga sprieduma izpildīšanu, bet prasītājs (darbinieks), kura prasība ir noraidīta, var nepamatoti iedzīvoties uz atbildētāja rēķina.
Satversmes tiesa norādīja, ka procesuālās līdztiesības princips neliedz vienam procesa dalībniekam (piemēram, darbiniekam, kam ir nepieciešama īpaša tiesiska aizsardzība) piešķirt Satversmei atbilstošas papildu tiesības, kas tam garantētu efektīvu procesuālo aizsardzību. Likumdevējs normatīvajos aktos, kas regulē tiesvedību lietās par darba strīdiem, ir darbiniekiem paredzējis virkni dažāda rakstura papildu tiesību. Savukārt darba devēja tiesības uz sprieduma izpildīšanas pagriezienu ir atkarīgas vienīgi no tādiem apstākļiem, kurus tas nevar ietekmēt, proti, no tā, vai darbinieks ir sniedzis tiesai nepatiesas ziņas vai viltotus dokumentus. Darba devēja tiesības atgūt bez tiesiska pamata piedzītos naudas līdzekļus ir ierobežotas tiktāl, ka var uzskatīt, ka šīs tiesības ir atņemtas pēc būtības. Apstrīdētā norma nelīdzsvaro tiesības uz sprieduma efektīvu izpildi, no vienas puses, un darbinieka tiesību aizsardzību, no otras puses. Tādējādi Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 92.panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesa ņēma vērā, ka likumdevējam ir nepieciešams laiks, lai mainītu normatīvo regulējumu. Satversmes tiesa noteica, ka apstrīdētā norma zaudē spēku 2015.gada 1.novembrī.
QR
