Satversmei atbilst norma par apmēru, kādā civilprocesā atlīdzināmi ar lietas vešanu saistītie izdevumi par advokāta palīdzību

2015.gada 29.aprīlī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr.2014-31-01 „Par Civilprocesa likuma 44.panta pirmās daļas 1.punkta b)  apakšpunkta (2012.gada 29.novembra likuma redakcijā) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91., 92. un 105.pantam”.

Apstrīdētā norma noteica, ka ar lietas vešanu saistītie izdevumi ir atlīdzināmi šādos apmēros: 1) izdevumi advokāta palīdzības samaksai: [..] b) atlīdzināmie izdevumi advokāta palīdzības samaksai prasībās, kurām ir mantisks raksturs un kurās prasības summa ir no 6001 lata līdz 40 000 latu, – to faktiskajā apmērā, tomēr ne vairāk par 2000 latu.

Pieteikuma iesniedzējs 2012. un 2013. gadā bijis iesaistīts tiesas procesā, kurā viņa prasība noraidīta. Tādēļ viņam bija pienākums atlīdzināt otrai pusei izdevumus advokāta palīdzības samaksai. Tiesa par atlīdzināmo izdevumu apmēru lēma pēc 2013.gada 1.janvāra un atlīdzināmo izdevumu apmēra noteikšanai piemēroja apstrīdēto normu. Tādējādi apmērs, kādā atlīdzināmi izdevumi advokāta palīdzības samaksai, salīdzinājumā ar iepriekšējo procesuālo regulējumu pieauga aptuveni trīsarpus reizes.

Satversmes tiesa norādīja, ka viens no vispāratzītajiem procesuālo tiesību principiem ir noteikums, ka tiesvedību civillietā regulē civilprocesuālo tiesību normas, kas ir spēkā lietas izskatīšanas, atsevišķu procesuālu darbību izdarīšanas vai tiesas sprieduma izpildīšanas laikā. Tādēļ apstrīdētā norma piemērojama arī gadījumos, kad tiesvedība uzsākta un atlīdzināmie izdevumi radušies līdz tās spēkā stāšanās brīdim.

Satversmes tiesa atzina, ka likumdevējam ir tiesības pieņemt arī tādus grozījumus, kam ir tūlītējs spēks. Likumdevējam, pieņemot šādas normas, ir pienākums izvērtēt to ietekmi uz jau iesāktajām tiesiskajām attiecībām un, ja nepieciešams, paredzēt saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu, lai tādā veidā nodrošinātu saprātīgu līdzsvaru starp personu tiesisko paļāvību un sabiedrības gūto labumu. Vienlaikus Satversmes tiesa norādīja, ka, samērojot personu un sabiedrības intereses, nepieciešamībai pēc jauna regulējuma var tikt piešķirta prioritāte. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības intereses un personu tiesisko paļāvību, pieļaujot, ka tiesa var izvērtēt piedzenamo atlīdzināmo izdevumu apmēru, kā arī pēc puses lūguma var atlikt sprieduma izpildi šajā daļā vai sadalīt to termiņos. Tādējādi Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 1.pantam un 92.panta pirmajam teikumam.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1.pantam un 92.panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa secināja, ka tiesiskās paļāvības princips nav pārkāpts, un atzina apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 91.panta pirmajam teikumam.

Satversmes tiesa arī atzina, ka apstrīdētā norma neaizskar pieteikuma iesniedzēja tiesības uz īpašumu, jo jautājums par tiesāšanās izdevumu samērīgumu vērtējams Satversmes 92.panta tvērumā kā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums. Atbilstoši Civilprocesa likumam ikviena persona var brīvi rīkoties ar savām subjektīvajām tiesībām un to aizsardzības līdzekļiem. Tātad jebkurus tiesvedības izdevumus visupirms rada pati persona ar savu brīvo gribu, nevis valsts noteikts pienākums uzsākt tiesvedību. Tādējādi Satversmes tiesa izbeidza tiesvedību daļā par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105.pantam.