Raksta mērķis ir aplūkot plašāk tiesas sprieduma parakstīšanas jautājumu, jo īpaši gadījumu, ja tiesnesis ir kavēts parakstīt tiesas spriedumu, kā arī attiecināt iegūtās atziņas uz kāzusu un pārbaudīt, vai ieviestais likuma grozījums ir pareiza atbilde uz situāciju.
Kāzuss
2014.gada 12.novembrī no Rīgas apgabaltiesas tiesneša amata tika atstādināta tiesnese I.Bērziņa. Viņa bija piedalījusies vairāku civillietu iztiesāšanā un saīsinātu tiesas spriedumu pasludināšanā, taču atstādināšanas dēļ tika kavēta parakstīt pilnu tiesas spriedumu izskatītajās civillietās. Atzīstot to par tiesisku šķērsli, Rīgas apgabaltiesas administrācija uzdeva izskatīt šīs lietas no jauna citā tiesas sastāvā. Dažas lietas tika izskatītas no jauna pēc būtības citā tiesas sastāvā, bet dažās lietās tiesneši to atteicās darīt, uzskatot, ka nav tiesiska pamata tiem skatīt lietu no jauna, bet lietas dalībniekiem ir tiesības pārsūdzēt kasācijas kārtībā saīsināto tiesas spriedumu.
Šādā situācijā Rīgas apgabaltiesa vērsās Tieslietu ministrijā pēc palīdzības, aicinot likumā tiešā tekstā ierakstīt, kā jārīkojas šādā gadījumā. Tieslietu ministrija atbildējusi, ka likums jau šobrīd paredz risinājumu, norādot uz tiesas sastāva nemainīguma principu, kurš paredz: ja lietas iztiesāšanas procesā kādu no tiesnešiem aizstāj cits tiesnesis, lietas iztiesāšanu sāk no jauna.* Vienlaikus pēc Tieslietu ministrijas 2015.gada 17.marta ierosmes un Saeimas Juridiskās komisijas priekšlikuma ar Saeimas akceptu Civilprocesa likums 2015.gada 23.aprīlī tika papildināts, tiešā tekstā ierakstot, ka gadījumā, ja lietas iztiesāšanas gaitā līdz pilna sprieduma sastādīšanai kādu no tiesnešiem aizstāj cits tiesnesis, lietas iztiesāšana jāsāk no jauna.**
*Sk. http://www.pietiek.com/raksti/rigas_apgabaltiesa_aicina_tm_rosinat_likuma_precizi_noteikt [aplūkots 6.05.2015.]
**Likumprojekts Nr. 129/Lp12 “Grozījumi Civilprocesa likumā”. Pieejams: http://titania.saeima.lv
Izskatāmā kāzusa apspriešanā noteicošs ir tiesību noteikums, kurš iekļauts visos procesa likumos vienādi: „Spriedumu paraksta visi tiesneši”.
Ar jēdzienu „visi tiesneši” saprotami tie tiesneši, kuri ir bijuši tiesas sastāvā izskatāmajā lietā, piedalījušies lietas iztiesāšanā mutvārdu vai rakstveida procesā un tiesnešu apspriedē apspriedušies par tiesas sprieduma saturu. Tādējādi tie tiesneši, kuri nav piedalījušies tiesnešu apspriedē, nav tiesīgi parakstīt tiesas spriedumu – nedz saīsinātu, nedz pilnu.
Atbilstoši paraksta juridiskajai nozīmei neparakstīts tiesas spriedums ir tikai sprieduma projekts.
Taču kāda ir tiesneša paraksta saturiskā nozīme, un kāda ir tā ietekme uz saīsinātu vai pilnu tiesas spriedumu? Atbilstoši procesuālajiem likumiem tam, vai tiesnesis piekritis tiesas sprieduma saturam, nav nozīmes, jo tiesnesim, kurš nepiekrīt tiesas sprieduma saturam, tomēr ir pienākums to parakstīt. Atteikšanās parakstīt tiesas spriedumu nav pamats tiesneša aizstāšanai, bet gan atbildībai par dienesta pienākuma neievērošanu.
Lai mazinātu spriedzi starp tiesneša individuālo pārliecību un koleģiāla tiesas sprieduma saturu, tikai dažos likumā noteiktos gadījumos tiesnesis, kurš nepiekrīt spriedumam, ir tiesīgs pievienot spriedumam atsevišķās domas. Tāpēc, parakstot spriedumu, tiesnesis nepauž personisku piekrišanu sprieduma saturam, bet gan to, ka sprieduma saturs atbilst tiesnešu apspriedes rezultātam. Tam ir ietekme uz izskatāmā gadījuma atbildes meklējumu.
Tiesas sprieduma parakstīšanai var pastāvēt faktiski vai tiesiski šķēršļi.
Faktisks šķērslis tiesas sprieduma parakstīšanai ir gadījumi, kad tiesnesis ir miris vai atrodas bezvēsts prombūtnē, vai citi faktiski apstākļi, kas ilgstoši liedz tiesnesim būt sasniedzamam un faktiski izpildīt tiesneša dienestu. Tātad faktisks šķērslis tiesas sprieduma parakstīšanai ir ar tiesneša personu vai tiesneša faktisko sasniedzamību saistīts iemesls, kas liedz parakstīt tiesas spriedumu.
Tiesneša pārcelšana dienestā uz citu tiesu vai iestādi, ciktāl tiesnesis ir faktiski sasniedzams, nav faktisks šķērslis sprieduma parakstīšanai.
Pretēji tātad tiesisks šķērslis tiesas sprieduma parakstīšanai ir ar tiesneša dienesta statusu saistīts iemesls, kas liedz parakstīt spriedumu. Tiesas sprieduma parakstīšana ir tiesas spriešanas amata darbība, kas atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes 82. pantam ir uzticēta tiesām un tādējādi tiesnešiem.
Persona, kura tiesas sprieduma parakstīšanas brīdī ir zaudējusi tiesneša amata pilnvaras, tiesiskā nozīmē nevar parakstīt spriedumu. Te norādāmi šādi gadījumi: tiesnesis sasniedzis maksimālo amata pildīšanai atvēlēto vecumu, tiesnesim beigušās amata pilnvaras termiņa iestāšanās dēļ, tiesnesis atbrīvots vai atcelts no amata. Tāpat – ja tiesnesis ievēlēts par pašvaldības, Eiropas Parlamenta vai Saeimas deputātu, tiesnesis zaudē amatu ar vēlēšanu komisijas lēmuma spēkā stāšanās dienu un nav tiesīgs parakstīt spriedumu.
Turpretim, ja tiesnesis saglabā tiesneša amata statusu, tiesnesim nav tiesisku šķēršļu parakstīt spriedumu. Tas būtu gadījumā, ja, piemēram, tiesnesis apstiprināts par Satversmes tiesas tiesnesi vai norīkots darbā citā institūcijā.
Taču, kā ir tiesneša atstādināšanas gadījumā? Likuma „Par tiesu varu” 84.pants noteic divus gadījumus, kuros tiesnesis var tikt atstādināts no amata:
1) disciplinārlietā uz disciplinārā procesa norises laiku;
2) kriminālprocesā uz procesuālā statusa – persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību – laiku līdz krimināltiesisko attiecību noregulējumam kriminālprocesā.
Atstādināšanas gadījumā tiesnesis saglabā tiesneša amatu, bet tam ir liegts uz laiku izpildīt tiesneša dienesta pienākumus, tātad – arī parakstīt spriedumu. Tādējādi atstādināšana no amata ir tiesisks šķērslis tiesas sprieduma parakstīšanai.
Turpinājumā jāaplūko tiesībās noteiktais rīcības modelis gadījumā, ja tiesnesis ir kavēts parakstīt tiesas spriedumu.
Kā jau minēts iepriekš, neparakstīts spriedums ir sprieduma projekts. Tādējādi, ja lietu izskatījusi tiesa viena vai vairāku tiesnešu sastāvā, bet tiesnesis nevar (ilgstoši faktiski vai tiesiski) parakstīt spriedumu, tiesnesis ir jāaizstāj un lietas izskatīšana jāsāk no jauna. Sprieduma parakstīšanas pienākumu nevar administratīvā kārtā uzdot veikt citam tiesnesim, jo tas būtu pretēji tiesībām uz taisnīgu tiesu, kas sevī ietver arī tiesības uz tiesas sastāvu, kas noteikts paredzamā likumā noteiktā kārtībā.
Latvijas likumi paredz, ka tiesa var pasludināt saīsinātu spriedumu, bet pilnu spriedumu sastādīt vēlāk. Ja tiesnesim ir šķēršļi parakstīt pilnu spriedumu pēc tam, kad viņš ir parakstījis saīsinātu spriedumu, situācija ir komplicētāka.
Saīsināta sprieduma sastādīšana un parakstīšana nozīmē, ka tiesneši ir apsprieduši spriedumu, tostarp arī sprieduma pamatojumu. Šāds secinājums izriet no juridiskā siloģisma piemērošanas pamatprincipa, ka tiesību piemērotājs nevar izdarīt secinājumu par tiesisko seku iestāšanos konkrētajos faktiskajos apstākļos, ja nav vispirms konstruējis tiesisko sastāvu (interpretējis un konkretizējis tiesības) un faktisko sastāvu (noskaidrojis lietas būtiskos faktiskos apstākļus), kā arī nav konkretizējis tiesiskās sekas. Citiem vārdiem, nevar formulēt sprieduma rezolutīvo daļu, ja nav apspriesta aprakstošā un motīvu daļa – lietai būtiskie fakti un juridiskais pamatojums.
Ar to arī atšķiras konceptuāli atšķirīgā pieeja jautājumam, kad lietas izskatīšana tiesā ir pabeigta – ar saīsinātā sprieduma pasludināšanu vai tāda sprieduma noformēšanu, kuram ir visas sprieduma sastāvdaļas. Tieslietu ministrija uzskata, ka lietas iztiesāšana tiek pabeigta ar pilna sprieduma sastādīšanu. Tam var piekrist tādā nozīmē, ka tajā brīdī tiesnesis ir pabeidzis izpildīt savus dienesta pienākumus konkrētajā lietā. Taču nevar neievērot, ka lieta juridiskā nozīmē ir izspriesta ar rezolutīvās daļas pieņemšanu. Būtībā saīsināta sprieduma pasludināšana juridiski nozīmē vienīgi, ka pamatojuma rakstiskai noformēšanai ir nepieciešams ilgāks laiks.
Tā kā vēlāka parakstīta sprieduma labošana ir aizliegta, rezolutīvā daļa pēc pasludināšanas nav grozāma. Lietas apstākļu un rezolutīvās daļas pamatojuma (motīvu) rakstiska noformēšana vairs nevar ietekmēt gala secinājumu (rezolutīvo daļu).
Tā kā tiesai ir pienākums ievērot tiesiskās drošības un paredzamības pienākumu, tai ir jāsniedz sava nolēmuma pamatojums atbilstoši tiesnešu apspriedei. Lai to varētu izpildīt, pārējiem tiesas sastāva tiesnešiem atbilstoši savam dienesta pienākumam ir jānoformē sprieduma aprakstošā un motīvu daļa. Savukārt sprieduma parakstu daļā varētu norādīt, ka tiesnesis ir kavēts parakstīt šo spriedumu un kavēkļa tiesisko pamatu.
Kopsavilkums
Noslēgumā, summējot iepriekš veiktās analīzes ceļā izdarītos slēdzienus, secināms, ka nevar piekrist izskatāmā gadījumā paustajam tiesnešu viedoklim, ka lietas dalībniekiem ir jāpārsūdz saīsinātais tiesas spriedums kasācijas kārtībā, lai panāktu, ka lieta tiek skatīta apelācijas instancē atkārtoti un tā tiek saņemts sprieduma pamatojums. Šāda darbība ir obstruktīva un neievēro tiesneša (pārējā tiesas sastāva) dienesta pienākumu sniegt pamatojumu savam spriedumam.
Tomēr var piekrist tiesnešu viedoklim, ka tiem nav tiesiska pamata iestāties izspriestā lietā. Lieta ir izspriesta ar brīdi, kad tiesas sastāvs ir pasludinājis (parakstījis) saīsinātu tiesas spriedumu. Pamatojuma noformēšana ir juridiski tehniska darbība, kuru jāizpilda tiesas sastāvam, kurš piedalījies pamatojuma apspriešanā un nav kavēts noformēt pamatojumu. Šāda sastāva aizstāšana būtu tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums. Tāpēc arī nevar atzīt par pareizu izskatāmā gadījuma risinājumu, ka tiesas administrācija lietu var nodot izskatīšanai no jauna citam tiesas sastāvam.
Iepriekš minēto apsvērumu dēļ arī likumdevēja iekļautā norma Civilprocesa likumā, ka turpmāk gadījumā, ja lietas iztiesāšanas gaitā līdz pilna sprieduma sastādīšanai kādu no tiesnešiem aizstāj cits tiesnesis, lietas iztiesāšana jāsāk no jauna, ir pretēja Satversmes 92.pantam. Iekļaujot šādu konceptuālu normu likumprojektā uz 3.lasījumu, Saeimas Juridiskā komisija nav rīkojusies pārdomāti. Izskatot likuma labojumu priekšlikumus, plašāk jāanalizē labojuma tiesiskā ietekme un vieta tiesību sistēmā, pat ja sākotnēji šķiet, ka labojums ir tikai redakcionāls precizējums.
QR
