Vācbaltiešu devums jaundibinātās Latvijas valsts juridiskajā kultūrā

IEVADS

Šī referāta uzdevums ir iezīmēt vācbaltiešu devumu jaundibinātās Latvijas Republikas juridiskajā kultūrā starpkaru periodā, cenšoties pierādīt, ka šis ieguldījums ir bijis ļoti daudzveidīgs, politisku un vēsturisku apstākļu dēļ apzināti noklusēts un pilnībā neapjausts, tāpēc noteikti lielāks, nekā mūsdienu Latvijas tiesībnieki ieraduši domāt.

1. NO LANDESVĒRA LĪDZ LIELAJAI AIZBRAUKŠANAI

Lai izprastu vācbaltiešu juristu darbību, uzskatus un likteņus, nepieciešams vismaz virspusēji apzināties vācbaltiešu un Latvijas valsts attiecību dinamiku.

Neskatoties uz Krievijas impērijas 19.gs. nogalē un 20.gs. sākumā īstenotajiem valsts pārvaldes un tieslietu sistēmas unifikācijas un rusifikācijas pasākumiem, līdz Pirmajam pasaules karam vācbaltieši Krievijas impērijas Baltijas provincēs spēja saglabāt samērā priviliģētu stāvokli. Situācija principiāli mainījās līdz ar Pirmo pasaules karu, kurā Krievija un vācbaltiešu priekšteču dzimtene – Vācijas impērija – atradās pretējās frontes pusēs, un šī iemesla dēļ ar kara propagandas palīdzību ne vien oficiālā līmenī tika apšaubīta vācbaltiešu lojalitāte Krievijas impērijai, bet arī tika audzēta spriedze un aizdomīgums gadsimtiem pretrunīgajās vācbaltiešu un latviešu attiecībās. Vācijas karaspēkam 1915.gadā iebrūkot Kurzemē (un atsevišķiem vācbaltiešiem neslēpjot simpātijas pret ienācējiem vai pat pārejot pretējā frontes pusē), latviešu bailes zaudēt dzimto zemi sen ienīstajiem „vācu baroniem” un „prūšu junkuriem” manifestējās latviešu strēlnieku vienību entuziasma pilnajā dibināšanā, kad šādu nacionālu vienību dibināšanu pieļāva Krievijas armijas vadība, apzinoties savu nespēju aizstāvēt impērijas Rietumu daļu. Tieši latviešu strēlnieku pulkos ātri attīstījās nacionālā pašapziņa, turklāt Pirmais pasaules karš sagrāva lielās Eiropas impērijas un ļāva uz to drupām veidoties jaunām nacionālām valstīm, tai skaitā, Lietuvai, Igaunijai un Latvijai.

Pēc Latvijas Republikas nodibināšanas 1918.gada 18.novembrī jaunā valsts saskārās ar militāriem draudiem, turklāt vienlaikus no vairākām pusēm. Bīstamākais uzbrukums jau 1918.gada nogalē nāca no Austrumiem – no turienes Pētera Stučkas vadībā tuvojās sarkanā armija, ko galvenokārt veidoja latviešu sarkano strēlnieku vienības. Latvijas iedzīvotāji, kara nogurdināti un dezorientēti, sociālisma idejas un sarkanās armijas iebrukumu sākotnēji uztvēra ar zināmu entuziasmu un būtisku pretestību šiem iebrucējiem neizrādīja (sajūsmu gan ātri nomainīja Stučkas režīma īstenotā sarkanā terora izraisītās šausmas). Jaundibinātās Latvijas Republikas Pagaidu valdības rīcībā šajā brīdī faktiski nebija nekādu militāru spēku, savukārt Latvijas teritorijā palikusī demoralizētā Vācijas armija sarkanarmiešu priekšā strauji atkāpās.

Šādos apstākļos, apzinoties sava stāvokļa pilnīgo bezcerību uzbrūkošo boļševiku uzvaras gadījumā, vācbaltieši 1918.gada nogalē sāka veidot pašaizsardzības spēkus   – Baltijas landesvēru (Baltische Landeswehr – baltiešu zemessardze – vācu val.). Tajā brīvprātīgi iestājās liels skaits attiecīgā vecuma vācbaltiešu (kā arī neliels skaits latviešu), un tieši šīs militārās vienības apturēja sarkano strēlnieku iebrukumu, kad tas jau bija nonācis līdz Rietumkurzemei, kamēr pakāpeniski izveidojās Latvijas armijas daļas, kas spēja piedalīties un pārņemt iniciatīvu Neatkarības karā. Landesvērā brīvprātīgi bija iestājušies un cīnījušies arī ļoti liela daļa vācbaltu juristu, kas vēlāk iekļāvās Latvijas Republikas juridiskajā vidē.

Nevar noliegt, ka tieši landesvērs bija galvenais spēks, 1919.gada 22.maijā atbrīvojot Rīgu no Stučkas sarkanā terora, turklāt landesvēra karavīri Latvijas armijas sastāvā vēlāk turpināja cīņas, līdz padzina sarkanarmiešus arī no Latgales. (Protams, nevar arī noliegt, ka pa starpu risinājās landesvēra bruņoti konflikti ar Pagaidu valdību. Tādējādi var teikt, ka, vācbaltiešu pašaizsardzības mērķiem sakrītot ar jaundibinātās Latvijas valsts aizstāvju centieniem, šie cilvēki ar ieročiem rokā bija nosargājuši jaundibināto valsti.

Tomēr pēc divām desmitgadēm, 1939.gadā, tika pielikts punkts vācbaltiešu līdzdalībai Latvijas valsts dzīvē – Hitlera un Staļina Eiropas dalīšanas procesu ietvaros absolūti lielākā viņu daļa izceļoja no savas dzimtenes Latvijas. Aizbraucēju vidū bija gan Augusts Lēbers, kurš Latvijas tiesību sistēmā, ieņemot senatora amatu, iesaistījās burtiski no pirmajiem Latvijas valsts pastāvēšanas mēnešiem, gan krietni jaunākie vācbaltu juristi, kas savu ieguldījumu Latvijas valsts pamatos vispirms bija devuši, cīnoties landesvēra rindās, bet pēc tam darbojoties jaunās valsts tieslietu sistēmā.

Lielākā daļa aizbraukušo vācbaltiešu nekad vairs neatgriezās savā dzimtenē. Pavisam nedaudzi no viņiem Latvijā ieradās Otrā pasaules kara laikā, starp tiem arī daži vācbaltu juristi, kuri sniedza juridisku atbalstu nacistiskās Vācijas okupācijas iestādēm Latvijā. Viņu vidū – advokāti Dr.iur.  Burhards fon Klots (von Klot), Arns Luters (Lutter), Edgars Švarcs (Schwartz).

Gan pašu vācbaltiešu pētnieku, gan mūsdienu Latvijas vēsturnieku vairums vācbaltiešu izceļošanu uzskata par traģisku vēstures lappusi, ko noteica divu totalitāru režīmu (Hitlera un Staļina) vienošanās. No Latvijas interešu skatupunkta raugoties, tika zaudēta augsti izglītota un kultūras ziņā bagāta, ekonomiski un sabiedriski aktīva un gadsimtiem šeit tradicionāli dzīvojusi iedzīvotāju grupa, savukārt no vācbaltiešu pozīcijām vērtējot, tā bija mērķtiecīgi organizēta un faktiski piespiedu kārtā īstenota masveida pārvietošana (gan „uzkurinot” vācbaltiešu sabiedrību ar nacionālsociālistiskās Vācijas finansētas propagandas un sabiedrisku organizāciju palīdzību, gan vienojoties ar Latvijas varas iestādēm par vācu draudžu, skolu, sabiedrisko organizāciju u.c. likvidāciju, kas palikšanu Latvijā padarīja gandrīz neiespējamu), kā rezultātā vācbaltieši zaudēja gan savu dzimteni Latviju, gan vēsturisko un kultūras identitāti, gan dzīves saimniecisko pamatu – amatus, uzņēmumus, namīpašumus utt. (tomēr vienlaikus tika arī paglābti no sekojošās padomju okupācijas represijām).

Būtisku ieguldījumu Latvijas un Igaunijas vācbaltiešu izceļošanas pētniecībā ir devis Augusta Lēbera dēls – izcilais tiesībnieks prof.  Dr.iur.  Dītrihs Andrejs Lēbers (Dietrich André Loeber, 1923–2004) ar fundamentālo darbu „Diktierte Option”, kurā ne vien izsmeļoši apkopoti izceļošanas procesa dokumenti, bet arī veikta šī procesa tiesiska un politiska analīze, pierādot, ka tā bija Vācijas kā imperiālistiskas, nacionālsociālistiskas un totalitāras valsts īstenotās rasu un tautības politikas sastāvdaļa.

Starp šiem diviem Latvijas vēstures posmiem – Neatkarības karu (1918–1920) un vācbaltiešu izceļošanu (1939–1941) – bija divdesmit Latvijas Republikas neatkarības gadi, un šis referāts ir veltīts tieši šim posmam un vācbaltiešu juristu darbībai Latvijā.

2. VĀCBALTIEŠI UN LATVIJAS VALSTS

Pētot vācbaltu juristu darbību, ir jāizprot vācbaltu minoritātes stāvoklis Latvijas valstī kopumā. Vācbaltu vēsturnieki to mēdz raksturot ar frāzi: „no valdošās kārtas  – par nacionālo minoritāti”, īpaši uzsverot vārdu „minoritāte” (Minderheit), kam vācu valodā ir arī zināma asociācija ar niecību. Salīdzinot latviešu un vācbaltiešu ieskatus par Latvijas valsti, mūsdienu vācu vēsturnieks D.Henings tēlaini secina: ja latvieši savas valsts dibināšanu uztvēra kā „700 gadu verdzības” beigas, tad vācbaltiešu likteni Latvijas valstī var dēvēt par „baltiešu traģēdiju”, kas sākās 1918.gadā ar Latvijas valsts izveidošanu un noslēdzās ar vācbaltiešu izceļošanu no Latvijas 1939.gadā.

Pret nacionālas valsts – Latvijas – dibināšanu teritorijā, kur gadsimtiem ilgi vācbaltieši bija spēlējuši ievērojamu lomu, šī iedzīvotāju grupa sākotnēji izturējās atklāti noraidoši vai arī vienaldzīgi, tomēr realitāti pakāpeniski nācās pieņemt. Tikai neliela daļa vācbaltiešu uzreiz pragmatiski iesaistījās Latvijas valsts veidošanā, viņu vidū – vairāki juristi, kas iekļāvās gan Tautas padomes, gan Satversmes sapulces darbā, kā arī tiesu sistēmas veidošanā (viens no piemēriem – A.Lēbers, kurš ieņēma senatora vietu kopš pirmajiem Latvijas valsts pastāvēšanas mēnešiem). Turklāt neuzticēšanās bija abpusēja, arī vadošie latviešu politiķi pret vācbaltiešiem izturējās piesardzīgi (parlamentārajā periodā, neskatoties uz ārkārtīgi biežajām valdību maiņām, vācbaltiešu partijas nekad netika iesaistītas valdības koalīcijā, izņemot pavisam īsu periodu 1928.–1929.  gadā, kad vācbaltiešiem trīs reizes pēc kārtas tika uzticēts tieslietu ministra amats). Pēc 1934.gada valsts apvērsuma attieksme dažkārt kļuva pat atklāti naidīga.

Gandrīz visi vācbaltu vēsturnieki un juristi atmiņās par starpkaru periodu diezgan emocionāli raksta par Latvijas valsts vēršanos pret vācbaltiešiem, tai skaitā tiesību ierobežojumiem un pārkāpumiem. Protams, tas ir vienas puses subjektīvs skatījums, tomēr ļauj izprast vācbaltiešu minoritātes noskaņojumu. Notikumus, kas, no Latvijas valsts būvnieku puses raugoties, bija principiāli nepieciešami jaunās valsts eksistencei (bezzemnieku apgāde ar zemi kā sociālā miera garants, labas attiecības ar katoļu baznīcu Latgales „nostiprināšanai” Latvijas sastāvā, latviešu valoda valsts valodas statusā kā valsts sekmīgas funkcionēšanas nosacījums utt.), vācbaltiešu sabiedrība visbiežāk uztvēra kā sāpīgu, pret sevi vērstu netaisnību un pret to asi vērsās gan vācvalodīgajā Latvijas presē, gan centās (pārsvarā nesekmīgi) aizstāvēt savas intereses tiesas ceļā.

Savdabīgu kopsavilkumu par vācbaltiešu tiesību pārkāpumiem (Rechtsbrueche) – grāmatu „Die Rechtsbrueche zum Nachteil der deutschen Volksgruppe in Lettland. 1919–1939” – 1941.gadā Prāgā izdeva Dr.iur.  Hanss Volfs (Hans Julius Wolff) – vācu tiesību zinātnieks, kurš 30.gados Rīgā darbojies kā Herdera institūta profesors. Volfa apkopojumu atzinīgi vērtējuši arī vācbaltiešu sabiedriskie darbinieki (piemēram, Latvijas vācu skolu sistēmas izveidotājs un pārraugs V.Vahtsmuts), tādēļ jāpieņem, ka šis apkopojums vismaz pamatlīnijās atbilst vācbaltiešu tā brīža izpratnei par savu situāciju. H.Volfa ieskatā domstarpību iemesli starp vācbaltiešiem un Latvijas valsti bija šādi:

• Satversmē nebija noteiktas mazākumtautību tiesības un cilvēktiesības vispār – pretēji Tautas padomes Politiskajai platformai un pārkāpjot neformālo vienošanos, kas bija pamatā mazākumtautību līdzdalībai Tautas padomē un Pagaidu valdības darbā;

• agrārā reforma (1920–1937) – lielsaimniecību (galvenokārt muižu, kas aizņēma gandrīz 55% no Latvijas zemes) nacionalizācija. Turklāt muižu zemes tika sadalītas, piešķirot zemi arī Neatkarības kara dalībniekiem, bet ne Baltijas landesvēra karotājiem;

• Sv.  Jēkaba baznīcas (1923) un Rīgas Doma (1931) atņemšana vācu draudzēm: Sv.  Jēkaba baznīca turklāt „mainīja konfesiju”, jo saskaņā ar Latvijas un Vatikāna noslēgto konkordāta līgumu tika nodota Katoļu Baznīcai katedrāles ierīkošanai, savukārt Doma baznīcu tiesiski diskutablā ceļā pārņēma latviešu luterāņu draudzes;

• latviešu valodas kā valsts valodas nostiprināšanās un vācu valodas „izspiešana” no publiskā lietojuma: Noteikumi par valsts valodu, Likums par valsts valodu, personvārdu obligāta atveide latviešu valodā oficiālos dokumentos saskaņā ar Likumu par vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos;

• vācbaltiešu kultūras autonomijas likvidācija līdz ar K.Ulmaņa apvērsumu 1934.gadā (pirms tam kultūras autonomija tika īstenota ļoti plaši: vācu skolu pārvalde atradās pašu vācbaltiešu pārziņā, neierobežota biedrošanās, preses un kultūras brīvība utt.);

• Ulmaņa režīma pasākumi valsts kontrolētas ekonomikas izveidei, tai skaitā „profesiju kameru” sistēma – autoritāra kontrole pār profesionālajām apvienībām ar neslēptu mērķi ierobežot vācbaltiešu ievērojamo saimniecisko stāvokli. Autoritārais režīms slēdza tirgotāju apvienību – Lielo Ģildi, amatnieku apvienību – Mazo ģildi, Rīgas Fabrikantu biedrību, citas vācbaltiešu rūpnieku un namsaimnieku biedrības;

• „Latviskas Latvijas” personālpolitika pēc Ulmaņa apvērsuma – vācbaltiešu (un citu mazākumtautību) „izspiešana” no valsts iestādēm, tieslietām u.c.: 1934.–1939. gadā neviens vācbaltietis netika iecelts tiesneša amatā, kopš 1935.gada tikai diviem ļauts kļūt par advokāta palīgiem.

Vācbaltiešu juristi bija cieši iesaistīti šajos notikumos – gan cenšoties tiesiskā ceļā aizstāvēt vācbaltiešu intereses (nereti pro bono – kā, piemēram, to darīja advokāts Štegmans, kad izglītības ministrs Atis Ķeniņš sodīja vācu skolu direktorus par Latvijas valsts oficiāli „noklusētā” 22.maija svinībām (diena, kad landesvērs atbrīvoja Rīgu no boļševikiem), gan tādēļ, ka daudzi no minētajiem pasākumiem viņus skāra tiešā veidā un personiski (senatora A.Lēbera dēls D.A.Lēbers uzskatīja, ka viņa tēvs nekļuva par Senāta Civilās kasācijas departamenta priekšsēdētāju tikai tādēļ, ka nebija latvietis).

Jāatzīst, ka vēsturisku iemeslu (pirmskara un Vācijā izdotās literatūras šaurā pieejamība) un vācu valodas barjeras dēļ mūsdienu Latvijas tiesību zinātnē faktiski neapjausts palicis vācbaltu un vācu juristu viedoklis par mazākumtautību tiesisko stāvokli Latvijas Republikā starpkaru periodā. Uzmanības vērtas būtu tiesību zinātņu disertācijas, ko šajā periodā Vācijā izstrādāja vācbaltu un vācu tiesībnieki: K.  fon  Fītinghofa (K.  von  Vietinghoff) 1930.gada disertācija Vircburgas universitātē, V.Brandeburga (W.Brandenburg) disertācija Getingenas universitātē 1932.gadā, F.Burharda (F.Burchardt) disertācija Jēnas universitātē 1932.gadā un F.Vitroka (F.Wittrock) disertācija Hamburgas universitātē 1932.gadā.

3. VĀCBALTIEŠU JURISTI LATVIJĀ UN VIŅU SABIEDRISKĀS AKTIVITĀTES

Jurista profesija bija vēsturiski tradicionāla vācbaltiešu inteliģences nodarbošanās – līdzās tādām profesijām kā ārsts, inženieris, arhitekts, valsts ierēdnis un armijas virsnieks, kā arī gadsimtos izkoptajām vācbaltiešu tirdzniecības un rūpniecības tradīcijām. Otrs iemesls salīdzinoši lielajam tiesībnieku skaitam vācbaltiešu vidū bija materiālās iespējas iegūt augstāko izglītību, kas it īpaši pirms Pirmā pasaules kara bija nesalīdzināmi lielākas par latviešu iespējām. Tieši tādēļ, dibinoties Latvijas valstij, vācbaltu juristu (ne absolūtos skaitļos, bet proporcionāli) ir krietni vairāk nekā šīs profesijas pārstāvju starp latviešiem. Turklāt tieslietās izglītotie latvieši tobrīd bija aktīvi iesaistīti jaunās Latvijas valsts politikā, kurpretī vācbaltieši, šai situācijā būdami vairāk novērotāji, varēja pievērsties tieši profesionālajai darbībai.

Pat īsi pirms Otrā pasaules kara, kad Latvijas Universitāti jau bija pabeidzis liels skaits šeit uz vietas studējušo dažādu tautību jauniešu un juristu kopējais skaits Latvijā sasniedza aptuveni 1400, vācbaltieši starp tiem bija tuvu 10%, kurpretī vācbaltiešu minoritāte Latvijā 30.gadu nogalē bija tikai 3,5% no visiem iedzīvotājiem.

Atbilstoši vācbaltiešu korporatīvisma tradīcijām vācbaltu juristi savu darbību aktīvi īstenoja ar profesionālas biedrības starpniecību: Rīgas Vācu juristu biedrību (Deutsher Juristenverein in Riga) 1925.gadā dibināja 6 advokāti, 4 tiesneši un ievērojams tiesību zinātnieks profesors – Herdera institūta Juridiskās fakultātes pārstāvis Dr.  Pauls Sokolovskis (Paul Sokolowski). Pakāpeniski biedru skaits pieauga līdz aptuveni 100 biedriem. Biedrība darbojās tieši pēc nacionālā principa, atšķirībā, piemēram, no Krievu juristu biedrības, kas apvienoja bijušās Krievijas impērijas juristus neatkarīgi no tautības – gan krievus, gan ebrejus, gan vācbaltiešus. Rīgas Vācu juristu biedrībā aktīvi darbojās arī senators Augusts Lēbers un gandrīz visi citi vācbaltu juristi, uz kuru aktivitātēm turpmāk tiks norādīts. Rīgas Vācu juristu biedrības darbība izvērsās vairākos virzienos:

• biedrības biedru savstarpējo attiecību veicināšana, kas izpaudās tieslietu priekšlasījumu rīkošanā (galvenokārt vācbaltu kultūras biedrības „Musse” telpās, mūsdienās – Vāgnera zālē);

• Rīgas Vācu juristu biedrības preses izdevuma izdošana: žurnāls „Rigasche Zeitschrift für Rechtswissenschaft” (turpmāk – RZR) iznāca Rīgā no 1926. līdz 1939.gadam. Pirmā numura ievadrakstā norādīti žurnāla mērķi: vācbaltu juristi nedrīkst stāvēt malā situācijā, kad jaundibinātā Latvijas valsts ir pārmantojusi viņu gadsimtiem koptās Baltijas privāttiesības; tiesību diskusijām turklāt jānotiek vācbaltu juristu dzimtajā vācu valodā, kas ir kļuvusi par saziņas līdzekli (lingua franca) Austrumeiropas tautām un funkcionē arī kā modernās zinātnes valoda visā pasaulē; tieši šī iemesla dēļ vācu valodā iznākošs tiesību žurnāls ir labākais veids, kā citu valstu juristiem skaidrot Latvijas likumdošanas un tiesību piemērošanas procesus. RZR īsteno redakcijas sākotnējos uzstādījumus ar daudzām Latvijas tiesību problēmām, jo īpaši privāttiesībām, veltītām publikācijām. Žurnāls arī cenšas kļūt par reģionālas nozīmes vācu valodā iznākošu tieslietu izdevumu – tajā atrodami pārskati par tieslietu norisēm ne vien Vācijā, bet arī Igaunijā un Lietuvā, ko iesūta šo valstu juristi. Tomēr žurnāla galvenās tēmas ir norises Latvijas tiesību sistēmā, jo īpaši diskusijas par topošiem vai nesen pieņemtiem tiesību aktiem. Paralēli iezīmējas redakcijas pieaugošā interese par notikumiem Vācijā un aizvien atklātākās simpātijas nacionālsociālisma idejām;

• atbalsts vācbaltu minoritātes organizētajai privātajai augstskolai Rīgā – Herdera institūtam (1921–1939) – un tā tieslietu bibliotēkas veidošana. Institūtā, kas līdzīgi kā žurnāls pretendē uz reģionālu statusu, gatavo teologus, skolotājus un juristus. 1927.gadā Latvijas valsts oficiāli atzina šo augstskolu, tomēr tās absolventiem daļa eksāmenu bija jākārto Latvijas Universitātē. Nereti bija gadījumi, kad vācbaltu jaunieši paralēli studēja abās augstskolās. Vācbaltu juristi atbalstīja institūta Juridisko fakultāti gan materiāli, gan strādājot tajā kā mācībspēki.

4. VĀCBALTU JURISTI LATVIJAS POLITIKĀ, TIESĪBU UN TIESLIETU SISTĒMĀ

Vācbaltu juristu aktivitātes, dabiski, nepalika savas grupas ietvaros. Neskatoties uz dažādajiem politiskajiem noskaņojumiem, vācbaltu tiesībnieki aktīvi darbojās gan Latvijas normatīvo aktu izstrādes un likumdošanas procesā, gan valsts pārvaldē un politikā, gan tiesu sistēmā. Šo darbību ilustrē daudzi piemēri.

Starp ievērojamākajiem vācbaltu juristiem Latvijas politikā jāmin:

• Dr.iur.  Pauls Šīmanis (Paul Schiemann, 1876– 1944)   – Tautas padomes loceklis, Satversmes sapulces, I, II, III un IV Saeimas deputāts, Rīgas domes deputāts (1920–1925), Saeimas frakcijas – Vācbaltiešu partiju komitejas – vadītājs. Viņš bija viens no retajiem vācbaltu sabiedriskajiem darbiniekiem, kas aktīvi veicināja vācbaltiešu iekļaušanos Latvijas valsts dzīvē, nevis konfrontēšanos ar to. Turklāt Šīmanis atklāti kritizēja nacionālsociālisma idejas un nacistiskās Vācijas politiku – šī iemesla dēļ (un sakarā ar slikto veselības stāvokli) arī tika „izstumts” no vācbaltiešu politiskās dzīves 30.gados, kā arī zaudēja ļoti ietekmīgo Rīgas laikraksta „Rigasche Rundschau” redaktora amatu. Šīmaņa oriģinālās idejas („anacionāla” valsts nacionālas valsts vietā) un darbība (Eiropas nacionalitāšu kongresa viceprezidents) ierindo viņu Eiropas mēroga politiķu vidū;

• zvērināts advokāts Helmuts Štegmanis (Helmut Stegman, 1892–1983) – Rīgas Domes un Saeimas deputāts. Cīnījās par vācbaltiešu interesēm, vienlaikus propagandējot lojalitāti Latvijai. 1933.gadā dibina „landesvēra paaudzes” vācbaltiešu partiju „Baltische Landespartei”, kas atbalsta vācbaltiešu „atmodu” apvienojumā ar uzticību dzimtajai zemei, tādējādi vismaz daļēji norobežojoties no tobrīd vācbaltiešu vidū ļoti populārajām nacionālsociālisma idejām;

• zvērināts advokāts Vilhelms fon Rīdigers (Wilhelm von Rüdiger, 1874–1960) – Rīgas domnieks un vācbaltiešu organizācijas „Vācu baltiešu tautas apvienība Latvijā” (die deutschbaltische Volksgemeinscahft in Lettland – vācbaltiešu sabiedriskās organizācijas apvienojoša organizācija) vadītājs;

• zvērināts advokāts Eduards Barons fon Rozenbergs (Baron von Rosenberg, 1878–1954) – Tautas padomes loceklis, pirmais Latvijas valsts kontrolieris;

• zvērināts advokāts Arturs Reisners (Reussner, 1868–1940) – Tautas Padomes un Satversmes sapulces loceklis; • zvērināts advokāts Edvīns Magnuss (Magnus, 1888–1974) – Tautas padomes un Satversmes sapulces loceklis, Rīgas domnieks, tieslietu ministrs 1919. un 1928.gadā;

• Baldvins Barons fon Disterlo (Balduin Baron von Düsterlohe, 1869–1937) – Latvijas Senāta senators 1921.–1922.gadā, tieslietu ministrs 1928.–1929. gadā;

• zvērināts advokāts Bernhards fon Bērents (Bernhard von Berent, 1892–1946) – tieslietu ministrs 1929.gadā.

Vācbaltiešu juristi dažādos amatos darbojās arī valsts pārvaldē, viņu vidū var minēt šādus vārdus:

• kādreizējais Krievijas impērijas Senāta Tieslietu departamenta senators Rūdolfs  fon  Freimans (Rudolf von Freymann, 1860–1934) – Latvijas sūtniecības Maskavā un latviešu bēgļu reevakuācijas komisijas juriskonsults (1922–1923), kurš praksē īstenoja Latvijas–Krievijas 1920.gada miera līgumu, vēlāk – zvērināts advokāts Rīgā;

• Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļas pirmais vadītājs Baldvins Disterlo (sk. iepriekš);

• Herberts Ēlerss (Herbert Ehlers) – Tieslietu ministrijas Kodifikācijas departamenta redaktors;

• Ervins Kube (Erwin Cube) – viens no ieslodzījuma vietu sistēmas pamatlicējiem Latvijā, Tieslietu ministrijas Galvenās cietumu valdes inspektors, 1919.gadā – priekšnieka pienākumu izpildītājs, vēlāk – ministrijas Kriminālpolitiskā departamenta vicedirektors.

Vērtīgs bija vācbaltu tiesībnieku ieguldījums Latvijas tiesību zinātnē. Jau minēts, ka Rīgas Vācu juristu biedrība un atsevišķi tās biedri finansiāli, organizatoriski, un piedaloties augstskolas darbā kā mācībspēki, atbalstīja privāto mācību iestādi Herdera institūtu. Vienlaikus jāatzīmē vismaz divu vācbaltu juristu pienesums Latvijas lielākās augstskolas   – Latvijas Universitātes (sākumā – Latvijas Augstskolas)   – tieslietu studentu izglītošanā. Pirmkārt tas ir Dr.iur. Augusts Lēbers (John August Loeber, 1865–1948), kurš no 1919. līdz 1935.gadam sākumā docenta, vēlāk profesora amatā lasīja kursu tirdzniecības tiesībās un ievadu tiesībās, kā arī bija pirmais Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes pagaidu dekāns (paralēli bijis pasniedzējs arī Herdera institūtā, Tautas augstskolā un mācījis armijas juristus). Otrs ilggadīgs vācbaltiešu cilmes pasniedzējs ir Dr.iur. Benedikts Frēze (Benedikt Cornelius Georg Frese, 1866– 1942), kurš no 1919. līdz 1933.gadam Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē mācīja romiešu tiesības (vienlaikus šo pašu kursu lasa arī Herdera institūtā).

Vācbaltu juristi aktīvi darbojās tiesību praksē. Lielākā daļa – kā zvērināti advokāti, bet daži arī tiesnešu un prokuroru amatos. Viņu vidū Dr.iur. Augusts Lēbers – Latvijas Senāta Civilās kasācijas departamenta senators no 1919. līdz 1939.gadam; Fridrihs Konradi (Friedrich Conradi, 1881–1946) – no 1918.gada Tiesu palātas loceklis, no 1928. līdz 1939.gadam senators Latvijas Senāta Civilās kasācijas departamentā; Pauls Engelmans (Paul Engelmann, 1878– 1954) – Tiesu palātas loceklis no 1918. līdz 1940. gadam; Leo Vitte (Leo Witte) – Rīgas apgabaltiesas viceprokurors.

Būtisks ir vācbaltu juristu ieguldījums jaunās Latvijas valsts tiesību sistēmas izveidē, gan piemērojot Krievijas tiesību aktus Latvijas vajadzībām, gan piedaloties jaunu tiesību aktu projektu jaunradē.

Pirmkārt šis darbs noritēja Tieslietu ministrijas Juridiskajā konsultācijā, kas bija galvenā institūcija tiesību aktu izstrādē. Juridiskās konsultācijas darbības sākumposmā šeit strādāja liels skaits vācbaltu juristu Leonīda fon Bodes (Leonid von Bode) vadībā – Arturs Reisners (Reussner) – vēlāk zvērināts advokāts, Baldvins Disterlo – vēlāk Tieslietu ministrijas ierēdnis, Volfgangs Kīns (Kühn) – vēlāk zvērināts advokāts, Helmuts Štegmanis (Helmut Stegman) – vēlāk politiķis, zvērināts advokāts, Fridrihs Konradi – vēlāk tiesnesis, senators, Pauls Engelmans – vēlāk tiesnesis. Tikai pakāpeniski viņus aizvietoja latviešu tiesībnieki. Viens no pirmajiem Juridiskās konsultācijas darbiniekiem, vēlākais advokāts un politiķis H.Štegmanis savās atmiņās Tieslietu ministrijas Juridisko konsultāciju dēvē par ministrijas „ģenerālštābu”, kas nodarbojās ar likumu izstrādi.

Plašāk zināms ir atsevišķu vācbaltu juristu ievērojamais ieguldījums apjomīgu likumprojektu izstrādē, it īpaši Civillikuma projekta sagatavošanā. Šeit, pirmkārt, jāmin Augusta Lēbera darbs pie 1937.gada Latvijas Civillikuma, kā arī vairākiem likumdošanas aktiem tirdzniecības tiesībās.

Tāpat nozīmīgs ir vācbaltu juristu ieguldījums likumu komentāru sagatavošanā. Gandrīz vienlaikus ar Civillikuma pieņemšanu iznāca arī tā tulkojums vācu valodā, ko veica Tieslietu ministrijas Kodifikācijas nodaļas redaktors H.Ēlerss (Ehlers). Tam sekoja Civillikuma zinātniskie komentāri trīs sējumos (1938.–1940.), ko vācu valodā Ernsta Plātes apgādā izdeva Rīgas Vācu juristu biedrība sadarbībā ar Herdera institūtu. Šos komentārus sagatavoja vācbaltu tiesībnieki Bernhards Bērents (Ievads, Ģimenes tiesības, Mantošanas tiesības), Burhards fon Klots (Darījums), Hermans Blēze un Sergejs Mende (Lietu tiesības).

5. VĀCBALTIEŠI UN NACIONĀLSOCIĀLISMS

Runājot par vācbaltu juristiem, nevar nepieminēt viņu saiknes ar nacionālsociālisma ideoloģiju, kas 30.gados pakāpeniski sasniedza arī Baltiju un guva aizvien lielāku ietekmi Latvijas vācbaltiešu sabiedrībā. Juristu vidū noskaņojums svārstījās no dedzīga atbalsta līdz piesardzīgam entuziasmam: zvērināts advokāts Erhards Krēgers (Kroeger, 1905–1988) Latvijā 1936.gadā tika tiesāts par darbību nacionālsociālistiskajā pagrīdē (un zaudēja advokāta amatu), ar Vācijas atbalstu faktiski pakāpeniski pārņēma varu vācbaltiešu sabiedriskajās organizācijās, īstenoja aktīvu nacionālsociālisma propagandu un organizēja vācbaltiešu izceļošanu, no 1940.gada oficiāli kļuva par vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas biedru un pēc kara Vācijā tika tiesāts kā kara noziedznieks. Liela daļa juristu turpretī ar diezgan lielu interesi noraudzījās uz „atjaunotnes procesiem” Vācijā, bet no atklātas propagandas un konfrontācijas ar Latvijas valsti izvairījās (H.Štegmans, B.fon Klots). Šos procesus atspoguļo publikācijas RZR, kur sniegtas ziņas par Vācijā izdoto nacionālsociālisma literatūru, kā arī pārpublicēti atsevišķi nacionālsociālistisko tiesību izpratnē ieturēti Vācijā tapuši darbi (viens no vadošajiem „tiesību teorētiķiem” Vācijā tobrīd bija Rīgā dzimušais vācbaltietis Rostokas profesors Dr.iur.  Eduards Tatarins-Tarnheidens (Edgar TatarinTarnheyden, 1882–1966). Pavisam reta parādība šajā laikā bija nacionālsociālisma ideoloģijas atklāta kritika, ko drosmīgi pauda jau iepriekš pieminētais Dr.iur. P.Šīmanis.

6. NOBEIGUMS

Noslēdzot ieskatu vācbaltu tiesībnieku devumā Latvijas juridiskajā kultūrā, gribētos izteikt cerību, ka tas rosinās mūsdienu Latvijas juristus novērtēt to, cik patiesībā būtisks ir šis ieguldījums. Visādā ziņā lielāks, nekā esam pieraduši domāt. Iemesli kļūdainajiem pieņēmumiem ir gan Ulmaņa autoritārā režīma centieni vairot priekšstatus par Latviju kā tikai „latvisku” valsti, kurā mazākumtautībām atvēlēta nebūtiska loma, gan arī padomju okupācijas periodā veidotā kroplīgā vēstures izpratne.

Kā uzskatāma ilustrācija tam, cik ļoti var atšķirties propaganda no realitātes, lai kalpo trīs viedokļi par 1937.gada Latvijas Civillikumu, kas nenoliedzami tapa uz 1864.gadā G.F.Bunges veiktās, gadsimtiem senajās vācbaltiešu tiesību tradīcijās balstītās kodifikācijas pamata. Civillikuma spēkā stāšanās svinīgajā aktā Latvijas Universitātes aulā 1938. gada 7.janvārī Latvijas autoritārais vadonis K.Ulmanis teica: „Līdzšinējo Civillikumu latviešiem bija devuši nelatvieši [..] Šo veco likumu [..] mēs pirmā janvāra dienā nodevām arķivam un vēsturei. [..] Ir radīta vienota privāttiesību sistema ne tikai visai valstij, bet latviskai valstij un visiem viņas pilsoņiem.” Bet Ulmaņa režīma tieslietu ministrs H.Apsītis piebilda: „Vadošā loma likuma autoriem bija – ņemt vērā tikai latviešu dzīvi, apstākļus un vajadzības. Jaunajam likumam nav ne formālu, ne būtisku sakaru ar veco [Bunges civillikumu – D.G.]. Ne ar kādām saitēm mēs to nedrīkstam saistīt ar pagātni.”

Savukārt zvērināts advokāts V. fon  Rīdigers, atcerēdamies Civillikuma tapšanu, bija gluži pretējās domās: „Kad 1938.gadā ar lepno vārdu „Codex Ulmanis” stājās spēkā jaunās latviešu civiltiesības, biedrība [Rīgas Vācu juristu biedrība   – D.G.] ar apmierinātību varēja konstatēt, ka Baltijas vecās civiltiesības ne bez baltiešu juristu līdzdalības savā būtībā ir saglabātas. Tiesnešiem un advokātiem adresētais Latvijas tieslietu ministra Apsīša aizliegums izmantot kā interpretācijas avotu vecās Baltijas privāttiesības šādos apstākļos izskatījās pārsteidzoši.”