Aktuālā tiesu prakse publisko iepirkumu lietās

Eiropas valstu Augstāko administratīvo tiesu un valsts padomju asociācijas (ACA-Europe) seminārs bija organizēts kā klātienes tikšanās, kurā apkopota un analizēta dalībnieku iepriekš sniegtā informācija par publisko iepirkumu lietu tiesisko regulējumu un tiesu praksi katrā dalībvalstī. Papildus tika sniegts ieskats Eiropas Savienības Tiesas (EST) un Eiropas Komisijas (EK) aktualitātēs attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem.

EST ģenerāladvokāts N.Jēskinens sniedza ieskatu EST jaunākajā judikatūrā šādos tiesību jautājumos: tiesas (tribunāla) jēdziens, vērtējot, vai publisko iepirkumu pārsūdzības izlemjošā institūcija ir tiesīga vērsties EST ar prejudiciālu jautājumu (lieta C-203/14); publisko iepirkumu pārsūdzības gadījumā maksājamo tiesas nodevu atbilstība Eiropas Savienības tiesībām (lieta C-61/14); iestādes pienākums pārbaudīt faktus par eksperta objektivitāti un neieinteresētību (lieta C-538/13); pārbaudes apjoms gadījumā, ja tiek pārsūdzēts pasūtītāja lēmums neturpināt iepirkumu (lieta C-440/13); izņēmums līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai ar iepriekšēju paziņošanu (lieta C-19/13); nesekmīgā pretendenta tiesības vērsties tiesā ar sūdzību par lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības pretendentam, kurš tāpat būtu bijis jāizslēdz (lieta C-100/13).

EST tiesnesis K.Vajda uzstājās ar analītisku referātu par EST judikatūras virzieniem vairākos būtiskos jautājumos: Līguma par Eiropas Savienību darbību principu (vienlīdzības un caurskatāmības) piemērošana iepirkumos un koncesijās, ko neaptver publisko iepirkumu direktīvas, kā arī pieaugošās prasības dalībvalstu tiesām prejudiciālo jautājumu uzdošanas gadījumā pamatot pārrobežu interesi; in-house izņēmumu ģenēze EST judikatūrā un pārnešana (nedaudz modificētā veidā) uz direktīvām; līguma piešķiršanas kritēriju izpratnes izmaiņas.

EK pārstāve M.Lašuka iezīmēja jauno direktīvu tvērumu publisko iepirkumu un koncesiju jomā (direktīvas 2014/2, 2014/25, 2014/23), kā arī vadīja diskusiju par šobrīd transponēto direktīvu efektivitāti un ietekmi uz dalībvalstu tiesībām publisko iepirkumu jomā. Vairākas dalībvalstis atzīmēja direktīvu rezultātā uzlaboto publisko iepirkumu procesu (tostarp konkretizēta procesuālā kārtība – izziņošana, uzgaidīšanas (standstill) periodi). Tomēr tika norādīts arī uz direktīvu nelielo pozitīvo efektu dalībvalstu procesuālās autonomijas dēļ, plašākas diskusijas raisīja praktiska neiespējamība iegūt zaudējumu atlīdzību un sprieduma reālās sekas, ja tiek atzīta līguma spēkā neesamība.

Nīderlandes pārstāvja priekšlasījums par direktīvu ieviešanu uzrādīja interesantu piemēru, kad publisko iepirkumu strīdi tiek izskatīti civilprocesuālā kārtībā, turklāt pēc civiltiesību principiem, tomēr nonākot pie racionāli pamatota un direktīvām atbilstoša rezultāta. Piemēram, jautājums par iespēju pasūtītājam pārtraukt iepirkuma procedūru tiek skatīts caur civiltiesībās atpazīstamo labas ticības principu, piemērojot to pirmslīgumiskām attiecībām. Civiltiesiski tiek atrisināts arī seku noregulējums – lai arī tiesai civilprocesā nav tiesību atcelt administratīvo lēmumu par līguma tiesību piešķiršanu, tiesai ir jāspēj uzdot pārvērtēt iepirkuma rezultātus.

Zviedrijas pārstāvis referātā par dalībvalstu tiesu un EST mijiedarbību pauda pārdomas par publisko iepirkumu regulējuma nepieciešamību pievērsties ne tikai procesuālajiem, bet arī materiālajiem aspektiem publisko iepirkumu jomā, kā arī pauda subjektīvās pārdomas par EST attieksmes izmaiņām.

Igaunijas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētājs I.Pilvings savā priekšlasījumā apskatīja tēmu, kuras aktualitāte dažās tiesu lietās redzama arī Latvijā, proti, publisko iestāžu horizontālā sadarbība. Tas ir viens no izņēmumiem (līdz in-house darījumiem), kad var nepiemērot publisko iepirkumu procedūru. Referētājs analizēja kritērijus, kuriem būtu jāizpildās, lai varētu uzskatīt, ka izņēmums ir pieļaujams. Tomēr noslēguma secinājumos uzmanība tika vērsta uz to, ka ir jāievēro dalībvalstu administratīvā autonomija un publisko iepirkumu regulējuma mērķis: pamats horizontālās sadarbības aizliegumam varētu būt priekšrocību piešķiršana kādam brīvajā tirgū konkurējošam uzņēmumam vai arī publisko interešu neesība, tomēr, ievērojot ES tiesību pamatprincipus, nebūtu jāaizliedz horizontālā sadarbība tad, ja tās rezultātā vienīgi samazinātos privātā sektora daļa.

Somijas un Čehijas pārstāvji iepazīstināja ar tiesisko regulējumu un tiesu praksi attiecībā uz konfidencialitātes prasībām publisko iepirkumu lietās, uz nacionālo piemēru bāzes rosinot diskusiju par nepieciešamību sargāt komercnoslēpumu vienlaikus ar procesa dalībnieku tiesībām uz taisnīgu tiesu un iespēju argumentēt savu pozīciju. Šajā jautājumā raisījās aktīvas diskusijas par interešu samērošanu un procesuālo kārtību jautājuma izlemšanā.