Likumu došana un likumu iztulkošana

Likumu došana

Klasisko demokrātisko tradīciju aizsācēja Grieķija par augstāko likumdevēju pasludināja tautu, t.i., katrs tās pilsonis var piedalīties likumu pieņemšanas procesā, par to balsojot tautas sapulcē vai, kā šodien teiktu, tautas aptaujā   – referendumā. Šī likumu došanas forma arī mūsdienās plaši tiek izmantota, piemēram, Šveicē.

Pakāpeniski valstij svarīgus lēmumus, tostarp arī likumus, sāka pieņemt tautas pilnvaroti pārstāvji. Saglabājusies Romas juristu atziņa, ka pricepa lēmumam ir likuma spēks, jo tauta ar savu karalisko lēmumu nodeva viņam visu savu augstāko varu un spēku (D.1, 4, 1). Nākošo vēstures attīstības posmu šajā jomā raksturo atziņa – neapšaubāmi, ka senātam ir tiesības radīt likumus (D.1, 3, 9), bet monarha varu raksturo atziņa, ka tas, ko imperators pēc lietas izskatīšanas uzrakstījis un parakstījis vai ierosinājis, vai teicis, vai paudis ediktā, ir likums (D.1, 4, 1, § 1.). Eiropas valstīs pēc vēstures līkločiem likumu došana pamatā nodota tautas izvēlētu priekšstāvju   – parlamentāriešu – rokās. Kā 1790.gadā atzina Francijas Satversmes sapulce – likumdevējs ir suverens, neatkarīgs no tiesu varas un atbildīgs tikai „tautas priekšā”.

Likumu iztulkošana

Šodien pierasti un pašsaprotami skan savulaik 19.gadsimta sākumā Ž.M.Portāla (J.-É.-M. Portalis) teiktais, ka likumi nevar aptvert visus iespējamos gadījumus, pietiek, lai tie būtu attiecināmi uz gadījumu vairākumu. Ļoti līdzīgu atziņu fiksējuši Senās Romas tiesību zinātāji (D.1, 3, 10). Lielos vilcienos likuma uzdevums ir regulēt vispārējo, nevis atsevišķo. Kā zināms, iepriekšējie likumi ietekmē sekojošos (D.1, 3, 26). To pilnībā var attiecināt uz Latvijas Republikas Civillikumu, kas vienlaikus atbilst arī tā dēvētai pēctecības digestai – arī sekojošie likumi ir saistīti ar iepriekšējiem likumiem, ciktāl tie nav ar to pretrunā (D. 1, 3, 28), jo, kā zināms, 1937.gada Latvijas Republikas Civillikums tapa uz pārstrādātiem 1864.gada Baltijas Civillikumu pamatiem. Šo digesta atziņu nereti izmanto jaundibinātas valstis, kad pašas uzreiz nevar radīt apjomīgu normatīvo regulējumu un par efektīvāko risinājumu izvēlas pārņemt citas valsts tiesisko regulējumu, ciktāl tas nav pretrunā ar jaunizveidotās valsts sabiedrisko kārtību. Tā jaundibinātā Latvijas valsts pārņēma Krievijas likumus, bet pagājušā gadsimta nogalē, atjaunojot Latvijas Republiku, atstāja spēkā iepriekšējos likumus, līdz rada to vietā pašas veidotu regulējumu, piemēram, Latvijas Civilprocesa kodeksa vietā izstrādājot Civilprocesa likumu, kurā tika saglabāta daļa no Civilkodeksa, kas regulēja administratīvo lietu izskatīšanu līdz Administratīvā procesa likuma izstrādei. Bet digesta arī saka, ka minimāli maināms tas, kam pastāvīgi (ilgstoši) ir viena interpretācija (D.1, 3, 23). Par stabilitāti liecina, piemēram, Vācijas un it īpaši Francijas civillikumu gadsimtos mērāmā spēkā esība.

Uz likumu došanas jaunradi var attiecināt priekšnoteikumu, ka, radot ko jaunu, ir jābūt uzskatāmai acīmredzamībai, ka jaunais noteikums ir lietderīgs, lai atkāptos no iepriekšējās tiesības, kuru ilgi atzina par taisnīgu (D.1, 4, 2). Protams, tā ir tikai neliela daļa no digestām, kas joprojām tiek izmantotas likumu jaunradē, mūsdienās nereti tās tiek uztvertas kā pamatprincipi.

Likuma tvērumu var atklāt tikai iztulkošanas procesā, jo, kā teicis Julians, pirmreizējo konstitūcijas tvērumu nosaka iztulkojumā (interpretatione) vai pricepa konstitūcijā (D.1, 3, 11), kas tādējādi norāda, ka iztulkošana ir likumdevēja priekšrocība, jo tam ir tiesības sniegt skaidrojumus vai precizēt jau esošo redakciju, tā tiek uzskatīta par autentisku likuma tulkošanu.

Likuma autentiskam tulkojumam ir būtiska atšķirība no likuma papildinājuma, jo pirmajā gadījumā tas ir spēkā jau no likuma pirmatnējās redakcijas spēkā esības, otrajā  – tikai no grozījumu spēkā nākšanas. Latvijas Senāta Apvienotajai sapulcei 1931.gadā tika vaicāts – vai 1928.gada 16.maijā izdotā Karaklausības likuma 24.panta piezīme uzskatāma kā minētā panta autentisks tulkojums ar atpakaļejošu spēku vai kā minētā panta papildinājums ar patstāvīgu nozīmi un spēku no izsludināšanas dienas tikai uz nākošo laiku? Šajā gadījumā atbilde izpalika, jo Senāta Apvienotā sapulce norādīja, ka Karaklausības likuma 24. panta un tā piezīmes piemērošana ietilpst nevis kara ministra, bet nodokļu komisiju kompetencē.

Likumu interpretācija nepieciešama, lai izprastu likumdevēja gribu, saprastu šī regulējuma jēgu, jeb kā teicis Celss – zināt likumu nozīmē nevis uztvert tā vārdus, bet gan tā saturu un jēgu (D.1, 3, 17). Interpretācijas procesa rezultāta kritēriju noteicis Julians – tam, kas noteikts pretēji tiesību jēgai, mēs nevaram sekot kā tiesiskam noteikumam (D.1, 3, 15), t.i., interpretācijas rezultātā nedrīkst nonākt pie prettiesiskas atziņas.

Jēgas noskaidrošana ir būtiska arī likuma varas noskaidrošanai, tostarp uz ko attiecīgais regulējuma attiecas, jeb, kā mūsdienās saka, kas ir attiecīgā likuma subjekts. Jo kā teicis Ulpians – ja ar likumu ir ieviests viens vai otrs noteikums, tad tas ir piemērots gadījums, lai ar iztulkojumu vai ar tiesu praksi aizpildītu līdzīgu vajadzību (D.1, 3, 13), vai kā savukārt sacījis Julians – katru atsevišķu gadījumu nevar paredzēt likumā vai senātkonsultā, bet kad to jēga ir skaidra, ar jurisdikciju apveltītais var tos piemērot līdzīgos apstākļos un izejot no tā taisīt lēmumu (D.1, 3, 12).

Pāvils savulaik esot rakstījis – ja runājam par likumu iztulkošanu, tad vispirms jānoskaidro, kādas tiesības līdz šim tika izmantotas, jo paraša ir labākais likuma tulks (interpres consuetudo) (D.1, 3, 37). Tādējādi likuma piemērošanas praksē pakāpeniski veidojas atziņu kopums, kas atkārtotas izmantošanas gadījumā nostiprinās tautas apziņā kā attiecīgā regulējuma neatņemama sastāvdaļa, kā šī regulējuma paraša. Tādēļ Julians varēja secināt, ka vispārpieņemta paraša (consuetudo) pamatoti tiek piemērota kā likums un šīs tiesības tiek dēvētas par parašu tiesībām. Ja likumi mūs saista tikai tāpēc, ka tos pieņēmusi tauta, tad pamatoti visus saista arī tas, ko tauta ir pieņēmusi nerakstītā veidā. Jo kāda gan nozīme ir tam, vai tauta likumu pieņēmusi nobalsošanā vai īsteno to savā darbībā (D.1, 3, 32, 1.§).

Ja tiesas radītā paraša (jeb stabila tiesu prakse) ir tautas apziņā pieņemts attiecīgā regulējuma praktisks izpaudums, tad publisko un privāto interešu saskaņošanai un nostiprināšanai nepieciešams šo regulējumu iekļaut likumā. Jo imperators Severs noteicis – kad likumu piemērošana rada šaubas, vajag, lai paraša vai patstāvīgi līdzīgi iztiesātu lietu autoritāte (spriedums, atzinums) (judicatarum auctoritatem) iegūst likuma spēku (D.1, 3, 38), t.i., līdzīgi iztiesātu nolēmumu kopas pielīdzināmas likumam.

Juridisku jautājumu uzdošana

Aizvien pieaugot iztulkošanas lomai, sabiedrības pieprasījumam pēc juristu skaidrojumiem un tiesu atziņām, tās sāka pakāpeniski atšķirties, bet reizēm pat nonākt savstarpējās pretrunās. Kā viens no mehānismiem šo neskaidrību vai pretrunu novēršanai sākumā tika piedāvāts, bet imperatoru laikā arī noteikts ar likumu par pienākumu, bija juridisku jautājumu uzdošana likumu devējam. Šo skaidrojumu uzdevums bija aizpildīt arī tā sauktos „likumu robus”, kas neizbēgami radās mainīgajā sabiedrības attīstībā, kad normatīvais regulējums vairs neatbilda izmaiņām tajā vai vispār izpalika. Šādā veidā tika nostiprināts atgriezeniskais mehānisms, lai pārliecinātos par tiesiskā regulējuma efektivitāti, un nepieciešamības gadījumā likuma devējs varēja veikt tā korekcijas likumu grozījumu veidā. Tomēr ikreizēja jautājumu uzdošana, atbilžu sagatavošana ar laiku kļuva par smagnēju, ilgstošu procesu un zaudēja vēlamo iedarbību. Ar laiku tiesas atteicās no tā un sāka uzskatīt pašas izveidotās tiesu parašas par likumu, tādējādi nereti vietējais regulējums nonāca pat pretrunā ar likumu.

Būtiskas izmaiņas notika 18.gadsimta beigās Francijā. Parīzes parlaments tika uzskatīts par patstāvīgu suverenu tiesu – cours souveraines, kurai bija tiesības aizpildīt likumu robus un kura varēja izdod savdabīgus ediktus arrêts, généraux, Edits de règlements, kuri bija saistoši visā šī Parlamenta darbības teritorijā. Lai izbeigtu sadrumstaloto departamentu atšķirīgo un pretrunīgo tiesu praksi, Francijas tiesu darbības organizācija tika izmainīta, tostarp nosakot, ka šaubu gadījumā tiesu prakses vienveidīgošanas nolūkā tiesām ir pienākums (référé obligatoire) ar juridisku jautājumu vērsties pie likumdevēja.

Likumdevējs ātri vien saprata, ka ar tādu juridisku jautājumu apjomu tas netiks galā, tādēļ tika izveidota, kā raksta D.Grims, savdabīga likumu devēja emanācijas forma  – kasācijas tribunāls. Līdzīgi šo institūciju raksturo arī bijušais Francijas Kasācijas tiesas pirmais priekšsēdētājs Gijs Kanivē (Guy Canivet) – Kasācijas tiesa tika dibināta, lai uzraudzītu, kā tiesneši ievēro likumu Monteskjē stingrā varas sadalījuma sistēmā, taču tā tika veidota arī kā likumdevējas varas daļa, lai unificēti piemērotu tiesību aktus, pamatojoties tikai uz likumdevēja interpretāciju. Tādēļ Kasācijas tiesai bija liegtas tiesības gan interpretēt likumus, gan pasludināt spriedumus. Struktūra ar ierobežotu mērķi, kas izveidota tiesību sistēmā ar vienīgo nolūku unificēt likuma interpretēšanu. Tomēr šāda regulējuma kontrproduktivitāte izpaudās ļoti drīz, tāpēc šī institūcija pakāpeniski sāka virzīties tiesu varas virzienā.

Francijas Satversmes sapulces 1790.gada 16./24.augusta lēmums par varas dalīšanu rada izpausmi 1804.gada Franču Civillikuma (Napoleona kodeksa) 5.pantā, kas nosaka, ka tiesnesim nav tiesības risināt tiesvedībā esošu lietu, konstituējot vispārsaistošu regulējumu.

Tomēr, neraugoties uz šo normu, Kanivē norāda, ka 19.gadsimtu raksturoja virkne būtisku lēmumu, tostarp Tiesas skaidrojošā jeb tā saucamā normatīvā funkcija, lai visbeidzot noteiktu, ka tiesu prakse ir tiesību avots, kas patstāvīgi regulē lielu daļu no tieslietu jomas.

Iespēja uzdot juridiskus jautājumus pakāpeniski tika iekļauta arī citu Eiropas valstu normatīvajā regulējumā,piemēram, 1877.gadā Vācijas Tiesu iekārtas likuma 137.§.

Savdabīga jautājumu uzdošanas forma bija iestrādāta Krievijas Senāta iekārtas likumā, kura pēc 1864.gada Tiesu reformas bija saistoša arī Krievijas kasācijas instancei. Senāta iekārtas likums paredzēja tieslietu ministram tiesības iesniegt Senātu departamentiem jautājumus par tiesību regulējumu, kurus dažādas tiesas iztulkoja atšķirīgi, bez attiecīgās lietas uzrādīšanas. Arī Tiesu nolikumu 259.¹ panta 1914.gada redakcija noteica, ka kasācijas tiesas atbildes uz šādiem jautājumiem publicējamas, neuzrādot konkrēto lietu, no kuras izrietēja jautājums. Šāda kārtība raisīja kasācijas departamentu pretestību, līdz 1916.gada 28.decembra likuma grozījumi ieviesa būtiskas izmaiņas, nosakot, ka šādi atzinumi publicējami, norādot konkrēto lietu, t.i., ka tie ir saistoši tikai šajā izskatāmajā lietā.

Senāta iekārtas 1916.gadā grozītā 33.¹ un 74.¹ panta redakcija liedza ministriem tiesības uzdot jautājumus ārpus lietas, bet departamenti, pamatojoties uz konkrētu lietu, varēja juridiskus jautājumus uzdot Apvienotajai sapulcei, t.i., departamentu kopsapulcei. Tie ir būtiski grozījumi, šo regulējumu 1918.gadā pārņēma Latvija un atbilstoši tai tika organizēta Latvijas Senāta darbība. Pārņemtie Tiesu nolikumi Latvijā tika pārdēvēti par Tiesu iekārtu, bet bijušais 259.¹ pants kļuva par 185.pantu.

Jautājumā, vai tiesa var izšķirt juridisku jautājumu, nestādot priekšā lietu, Latvijas Senāta Apvienotā sapulce savu atzinumu sniedza 1925.gada 3.aprīļa spriedumā lietā Nr.32. Apvienotā sapulce atgādināja, ka „Senāts neuzskata par abzoluti vadošiem savus spriedumus ārpus Civilprocesa likuma 813.panta un Kriminālprocesa likuma 930.  pantā atzīmētām lietām”. Šī atziņa piemērojama arī Senāta kasācijas departamentu vai Apvienotās sapulces Tiesu iekārtas likuma 185.panta kārtībā taisītiem lēmumiem, kurus Senāts atzīst par saistošiem tikai tajā pašā kontekstā lietā, kurā tie taisīti. Tādēļ Senātam jāpieņem izšķiršanai priekšā liktie jautājumi tikai tad, ja pie tiem iesniegts attiecīgais faktiskais materiāls, sakarā ar kuru uzcēlušies jautājumi.

Juridisku jautājumu uzdošanas (procedure d’avis) prakse 1919.gadā tika atrunāta arī Tautu Savienības līguma 14.pantā kā viena no pastāvīgās Starptautiskās tiesas kompetencēm. Latvijas pārstāvis šajā tiesā Kārlis Ducmanis salīdzina šo tiesas kompetenci ar Latvijas Senāta Apvienotās sapulces kompetenci. „Pēc Tautu Savienības Satversmes 14.panta Tautu Savienības Padome un Asambleja ir vienīgās iestādes, kas var ierosināt Pastāvīgā Starptautiskā Tiesā tās savdabīgo konsultatīvo funkciju, kura zināmā mērā atgādina to Latvijas Senāta funkciju, kas tam uzlikta ar Tiesu iekārtas likuma 185.pantu: „Tieslietu ministram ir tiesība likt priekšā Senāta kasācijas departamentiem un Apvienotai sapulcei viņam zināmus jautājumus, kurus pārvaldības vai tiesu iestādes izšķir nevienādi, vai kuri, likumus piemērojot, rada šaubas ...” Tepat pieder senās Romas juristu responsa prudentium, ko deva Romas ķeizaru laikmetā kā atbildi uz tiesiskiem jautājumiem. Arī mūsdienās uz jautājumu par atzinuma sniegšanu, ja nav attiecīgās lietas, no kuras šis jautājums izriet, Eiropas Savienības Tiesa lietā C-350/13 atbildēja – atbilstīgi pastāvīgai judikatūrai no LESD 267.panta formulējuma un sistēmas vienlaicīgi izriet, ka prejudiciālā nolēmuma procedūras priekšnoteikums ir strīda faktiskā izskatīšana valstu tiesās, kā ietvaros tām ir jāpieņem nolēmums, kurā var tikt ņemts vērā prejudiciālais spriedums. Ja tiesa vairs neizskata tai iesniegto strīdu, tad šajā lietā uzdotie jautājumi ir kļuvuši hipotētiski.

Netieši tiesu par savdabīgu likumu devēju vairākos spriedumos atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa, norādot uz nevienveidīgu tiesu praksi konkrētās valsts tiesību sistēmā kā Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.panta pirmās daļas pārkāpumu. ECT uzsvērusi, ka atšķirīgos nolēmumus nevar uzskatīt par tiesu prakses attīstību, ja tajos nav norādes, ka notiek atkāpšanās no līdzšinējās tiesu prakses, un tai atbilstošs pamatojums. Tādējādi stabila tiesu prakse, t.i., līdzīgi iztiesātu lietu autoritāte (judicatarum auctoritatem), ieguvusi likuma spēku

Kopsavilkums

1. Atsevišķs tiesas nolēmums neveido vispārsaistošu normatīvu regulējumu, bet līdzīgi iztiesātu stabilam vienveidīgu nolēmumu kopumam var būt normatīva regulējuma spēks.

2. Stabila tiesu prakse var būt potenciāls likumu avots.

3. Gadu simtos juridisku jautājumu uzdošana par tiesību normu interpretāciju un atbildes uz tiem apliecinājusi savu efektivitāti stabilas tiesu prakses izveidē.