Norma par lēmuma par disciplinārlietas ierosināšanu pret tiesnesi un disciplinārlietas materiālu pieejamību atbilst Satversmei

2015.  gada 12.  novembrī Satversmes tiesa pieņēma spriedumu lietā Nr.2015-06-01 „Par Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6   panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100.pantam”, atzīstot apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 100. panta pirmajam teikumam.

Tiesnešu disciplinārās atbildības likuma 11.6   panta pirmā daļa noteic: „Lēmums par disciplinārlietas ierosināšanu un disciplinārlietas materiāli līdz brīdim, kad stājas spēkā Tiesnešu disciplinārkolēģijas lēmums disciplinārlietā, ir pieejami tikai personām, kurām šādas tiesības noteiktas šajā likumā.”

Lieta bija ierosināta pēc Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta pieteikuma. Administratīvo lietu departamenta izskatīšanā bija lieta, kas ierosināta pēc tiesneša pieteikuma par Tieslietu ministrijas lēmuma atzīšanu par prettiesisku un morālā kaitējuma atlīdzināšanu. Administratīvā apgabaltiesa šajā lietā konstatēja Tieslietu ministrijas prettiesisku rīcību, izpaužot informāciju par jau ierosinātu, bet vēl neizskatītu disciplinārlietu pret tiesnesi. Augstākā tiesa, skatot šo lietu, secināja, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 100.pantam, proti, tiesībām brīvi iegūt informāciju, jo sabiedrībai ir tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību, tostarp arī informāciju par iespējamiem tiesnešu disciplinārpārkāpumiem. Administratīvo lietu departaments norādīja, ka ierobežojums sargājot tiesu varas autoritāti, tomēr neesot paredzēti nekādi izvērtēšanas mehānismi vai principi attiecībā uz to, kad informācija par disciplinārlietu būtu un kad nebūtu sniedzama sabiedrībai. Tādējādi ierobežojums neatbilstot samērīguma principam.

Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma laikā, kad disciplinārlieta ir ierosināta, bet vēl nav izskatīta, aizsargā tiesnesi no nepamatotām apsūdzībām. Tādā veidā tiek gādāts par tiesneša neatkarības aizsardzību un tiesu varas autoritātes saglabāšanu. Disciplinārlietas materiāli var saturēt informāciju par konkrētām tiesneša tiesvedībā esošajām lietām, to dalībnieku privāto dzīvi, komercnoslēpumu un citus aizsargājamus datus. Tādējādi tiek aizsargātas arī citu personu – konkrētā tiesneša tiesvedībā esošo lietu dalībnieku – tiesības. Līdz ar to ierobežojuma leģitīmais mērķis ir demokrātiskās valsts iekārtas aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Satversmes tiesa norādīja, ka personas tiesības iegūt informāciju par tiesu varas darbību, citastarp arī informāciju par tiesnešu disciplinārlietām, ir svarīgas, lai nodrošinātu sabiedrības vispārējo uzticēšanos tiesu varai. Tieši disciplinārlietā pieņemtajam galīgajam lēmumam, nevis lēmumam par šīs lietas ierosināšanu vai šīs lietas materiāliem, ir jānodrošina paļāvība uz to, ka ikviens tiesnesis, kurš izdarījis disciplinārpārkāpumu, tiks saukts pie likumā paredzētās atbildības. Tāpēc tieši šim galīgajam lēmumam jābūt pieejamam ikvienai personai. Savukārt līdz galīgā lēmuma pieņemšanai disciplinārlietā pastiprināta aizsardzība jānodrošina tiesneša neatkarībai un tiesu varas autoritātei. Līdz galam nepārbaudīta informācija par iespējamo tiesneša pārkāpumu varētu radīt šaubas par tiesneša objektivitāti vai kompetenci. Tādējādi arī visas tiesu varas autoritāte tiktu pakļauta apdraudējuma riskam.

Satversmes tiesa norādīja, ka tiesu varas autoritātes saglabāšana ir visas sabiedrības interesēs. Labums, ko visa sabiedrība gūst no tiesu varas autoritātes saglabāšanas disciplinārlietas izskatīšanas laikā, ir lielāks par kaitējumu, kas indivīdam tiek nodarīts, ierobežojot viņa tiesības iegūt līdz galam nepārbaudītu informāciju par iespējamo kāda tiesneša disciplinārpārkāpumu.