Par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā

2015.gada 1.oktobrī Kriminālprocesa likums sasniedzis „tīņa” vecumu. Vērtējot šī „bērna” augšanas un attīstības procesu, jāatzīst, ka tā „vecāki” – Latvijas Republikas likumdevēji – bija vairākas reizes neapmierināti ar „bērna uzvedību”, tādēļ pieņēma dažādus grozījumus likumā, attīstot Kriminālprocesa likumu gan kvantitatīvi, gan arī kvalitatīvi. Papildus jāsecina, ka arī „kaimiņi” – Eiropas Savienības likumdevēji – ir izteikuši vairākas „piezīmes” saistībā ar „bērna uzvedību”, tai skaitā arī dažādu direktīvu veidolā. Noslēdzot tēlaino asociatīvo analoģiju, jānorāda, ka Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvu nosacījumi kriminālprocesa tiesību jomā attiecībā uz dalībvalsts fiziskajām un juridiskajām personām kļūst saistoši brīdī, kad šie nosacījumi jau ir iekļauti nacionālajos tiesību aktos. Lai gan direktīvas kā Eiropas Savienības sekundārie tiesību avoti nav tieši piemērojami tiesību instrumenti, tomēr jāvērtē, vai Kriminālprocesa likuma normas nav pretrunā ar konkrētas direktīvas formulējumu un mērķi.

Šajā rakstā autors pievērš uzmanību Kriminālprocesa likuma grozījumiem, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes 2012.gada 22.maija direktīvas Nr.2012/13/ES par tiesībām uz informāciju kriminālprocesā (turpmāk – Direktīva Nr.2012/13/ ES). Direktīva Nr.2012/13/ES saistīta ar pasākumu attiecībā uz tiesībām saņemt informāciju par tiesībām un informāciju par apsūdzību, kas izriet no Eiropas Padomes 2009.gada 30.novembrī pieņemtās rezolūcijas par ceļvedi aizdomās turētu vai apsūdzētu personu procesuālo tiesību stiprināšanai kriminālprocesā. Direktīvas Nr.2012/13/ES nosaukums ir samērā plašs, tomēr tajā, kā pamatoti norāda Tieslietu ministrijas Krimināltiesību departamenta direktore I.Gratkovska, izdalīti pamatā tikai trīs virzieni saistībā ar aizdomās turētās un apsūdzētās personas tiesībām: 1. tiesības saņemt informāciju par tiesībām un paziņojumu par tiesībām; 2. tiesības saņemt informāciju par apsūdzību un brīvības ierobežošanas iemesliem; 3. tiesības piekļūt lietas materialiem.

Tiesības uz informāciju kriminālprocesā var analizēt arī daudz plašākā mērogā, pievēršot uzmanību jebkuras personas tiesībām saņemt un kriminālprocesu veicošās amatpersonas pienākumiem dot informāciju no krimināllietas. Šajā plašākajā tiesību uz informāciju kriminālprocesā izpratnē Latvijā ir vairāki aktuālie jautājumi, kuru klāstā ir kriminālprocesā iesaistītās personas, īpaši cietušās personas, tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, sabiedrības indivīdu tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus, nepieļaujot cenzūru, kā arī jautājums par izmeklēšanas noslēpumu. Taču autors šo plašo jautājumu klāstu rakstā sašaurina līdz Direktīvas Nr.2012/13/ES robežām.

Direktīvas Nr.2012/13/ES pārņemšanas termiņš bija 2014.gada 2.jūnijs, taču tās pārņemšana Latvijā notika krietni vien ātrāk, proti, 2013.gada 27.oktobrī, kad spēkā stājās likums „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kas šķietami norāda uz to, ka Direktīvā Nr.2012/13/ ES iekļauto nosacījumu pārņemšanā nav daudz lielu problēmu. Vai tā tas tiešām ir?

Saistībā ar minēto pirmo virzienu, proti, saistībā ar tiesībām saņemt informāciju par tiesībām un paziņojumu par tiesībām, Direktīvas Nr.2012/13/ES 3.panta 2.punkts nosaka, ka Dalībvalstis nodrošina, lai informācija par aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesībām tiek sniegta mutiski vai rakstveidā vienkāršā un saprotamā valodā, ņemot vērā jebkādas neaizsargātu aizdomās turēto vai neaizsargātu apsūdzēto personu īpašās vajadzības. Jāatzīst, ka Latvijā pirms un pēc 2013.gada 27.oktobra, kad spēkā stājās likums „Grozījumi Kriminālprocesa likumā”, kriminālprocesuālo kārtību reglamentējošajās tiesību normās nav paredzēta informācijas par tiesībām sniegšana vienkāršā un saprotamā veidā. Latvijā likumdevējs minēto Direktīvas Nr.2012/13/ES prasību ieviesa, formulējot jauno Kriminālprocesa likuma 60. pantu, kurā tiek noteiktas personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, pamattiesības kriminālprocesā. Tajā tika paredzēts, ka personai, tiklīdz tā ieguvusi tiesības uz aizstāvību, nekavējoties rakstveidā izsniedz un, ja nepieciešams, izskaidro informāciju par šā panta pirmajā un trešajā daļā noteiktajām tiesībām. Jāsecina, ka tiesību izskaidrošanas pienākuma izpilde var arī notikt vienkāršā un saprotamā veidā. Turklāt īpaša uzmanība jāpievērš normā iekļautajai norādei „ja nepieciešams”. Kurš tad praksē ir tiesīgs novērtēt šo nepieciešamību? Piemēram, autors praksē sastapās ar gadījumu, kad pirms aizturētās personas pratināšanas, kad aizturētais jau bija nodrošināts ar tulka pakalpojumiem un saņēma aizstāvja juridisku palīdzību, šis aizstāvis norādīja, ka viņa klientam nepieciešams detalizēti izskaidrot visas aizturētā tiesības. Jāatzīst, ka izmeklētājam, redzot, ka aizstāvja lūgtajam nav īpašas nepieciešamības, faktiski nav iespējas atteikties skaidrot aizturētajam viņa tiesības, pat ja aizturētais jau ir izmantojis šīs tiesības.

Varētu šķist, ka personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, tiesības saņemt viņa tiesību skaidrojumu jau tiek nodrošinātas, izsniedzot personai izrakstu no likuma par viņas tiesībām un pienākumiem. Tomēr izraksts no likuma par tiesībām un pienākumiem un informācija par tiesībām nav viens un tas pats. Tādēļ pēc 2013.gada 27.oktobra, kad spēkā stājās Kriminālprocesa likuma jaunais 60. pants, personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, jāizsniedz gan izraksts no likuma par personas tiesībām un pienākumiem (saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 63.panta pirmās daļas 1.punktu un 66.panta pirmās daļas 1.punktu), gan viņas tiesību skaidrojums (saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 60. panta ceturto daļu). Šāda situācija, jāatzīst, praksē tikai šķietami nodrošina personas tiesības zināt savas tiesības, jo personai „uz rokām” tiek iedoti divi samērā gari teksti, kurus izlasīt vien vajag ilgu laiku, nerunājot par teksta saprašanu.

Šķiet, ja jau Kriminālprocesa likuma 60. panta ceturtā daļa nosaka, ka personai, tiklīdz tā ieguvusi tiesības uz aizstāvību, nekavējoties rakstveidā izsniedz un, ja nepieciešams, izskaidro informāciju par tiesībām, tad nevajadzētu Kriminālprocesa likuma 63.panta pirmās daļas 1.punktā un 66.panta pirmās daļas 1.punktā vēl paredzēt, ka personai jāizsniedz izraksts no likuma par viņas tiesībām, atstājot šajās normās tikai tiesības saņemt izrakstu no likuma par personas pienākumiem, kurus būtu jāpapildina arī ar informāciju par atbildību saistībā ar pienākumu nepildīšanu.

Saistībā ar otro virzienu grozījumus Kriminālprocesa likumā noteica Direktīvas Nr.2012/13/ES 6.panta 4.punkts, kas paredz, ka Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētie vai apsūdzētās personas nekavējoties tiktu informēti par jebkādām izmaiņām informācijā, kas tiem sniegta saistībā ar aizdomām vai izvirzīto apsūdzību. Respektīvi, lai šo prasību ieviestu, tika veikti grozījumi Kriminālprocesa likuma 277.pantā, izsakot tā vienpadsmito daļu jaunā redakcijā: „Ja procesuālais lēmums ietekmē apcietinājumā turēšanas termiņu, procesa virzītājs par to informē iestādi, kurā persona tiek turēta apcietinājumā, un personu, kurai piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis.” Jāatzīst, ka šī prasība ir loģiska un praksē tā pamatā tika īstenota arī bez minētā regulējuma.

Saistībā ar trešo virzienu Direktīvas Nr.2012/13/ ES 7.panta 1.punkts nosaka, ja persona jebkurā kriminālprocesa stadijā tiek apcietināta un aizturēta, dalībvalstis nodrošina, lai apcietinātajām personām vai viņu advokātiem tiek darīti pieejami kompetento iestāžu rīcībā esošie dokumenti, kas saistīti ar konkrēto lietu un kas ir būtiski, lai saskaņā ar valsts tiesību aktiem efektīvi apstrīdētu apcietināšanas vai aizturēšanas likumību. Jāatzīst, ka jēdziens „efektīvi apstrīdēt” var tikt interpretēts dažādi, taču Direktīvā Nr.2012/13/ES tā saturs un būtība netiek atklāta. Efektivitātes novērtējumam ir subjektīvs saturs. Radikālākais šī jēdziena tulkojums var novest līdz secinājumam – ja aizturēšana un apcietinājums pēc apstrīdēšanas tiek turpināts, apstrīdēšana nebija efektīva. Kriminālprocesa likumā minētā prasība tika integrēta, paredzot 60. panta trešās daļas 1.punktā aizdomās turētajam vai apsūdzētajam, kuram piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts drošības līdzeklis, tiesības iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ciktāl šāda piekļuve neapdraud citu personu pamattiesības, sabiedrības intereses un netraucē kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Norāde uz izņēmumu par citu personu pamattiesībām un kriminālprocesa mērķi, jāatzīst, ir vērtējama ļoti pozitīvi, taču tieši šis izņēmums nepamatoti ierobežo Direktīvas Nr.2012/13/ES prasības. Formulējums „tiesības iepazīties ar tiem lietas materiāliem, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli” bez izņēmumu minēšanas prezumē, ka aizdomās turētajam vai apsūdzētajam nav nepieciešams uzrādīt visus krimināllietas materiālus, bet gan tikai tos, ar kuriem pamatots ierosinājums piemērot ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli. Tādēļ procesa virzītājs, lai korekti un pamatoti varētu iegūt pieļaujamus un ticamus pierādījumus, var dažus krimināllietas materiālus neuzrādīt, neatsaucoties uz tiem arī ierosinājumā. Tas nodrošinās, piemēram, Kriminālprocesa likuma 147.panta piektajā daļā noteikto, ka pratināšanā materiālus uzrāda tikai pēc tam, kad ir ieprotokolētas pratināmā liecības attiecīgajā jautājumā.

Jāatzīmē, ka krimināllietas materiālu pieejamību personai, attiecībā pret kuru tiek lemts jautājums par apcietinājuma piemērošanu, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) 2015.gada 3.novembrī  pasludināto spriedumu lietā „Miķelsons pret Latviju” bija jānodrošina, arī pirms tika pieņemts transponēšanas akts, ar kuru Direktīvas Nr.2012/13/ES nosacījumi iestrādāti Latvijas Republikas tiesībās, turklāt pat pirms Direktīvas Nr.2012/13/ES pieņemšanas. Kā jau tika minēts, Direktīva Nr.2012/13/ES pieņemta 2012.gada 22.maijā. Savukārt ECT 2015.gada 3.novembra spriedumā lietā „Miķelsons pret Latviju” tika izvērtēti 2010.gada jūnija notikumi un atzīts: „Vērtējot iesniedzēja sūdzību par savlaicīgu pieeju izmeklēšanas lietas materiāliem, uz kuriem balstījās tiesībsargājošo iestāžu pieprasījums par pirmstiesas apcietinājuma piemērošanu, Tiesa atzīmēja, ka gadījumos, kad tiek lemts jautājums par indivīda brīvības ierobežojumiem, tiesvedības procesam ir pilnībā jāatbilst pušu vienlīdzības un sacīkstes principiem. Tiesa atzīmēja, ka sākotnējie izmeklēšanas lietas materiāli bija pieejami gan procesa virzītājam, gan Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas izmeklēšanas tiesnesim, gan Rīgas apgabaltiesai pārsūdzības instancē. Tādējādi šiem materiāliem neapšaubāmi bija nozīmīga loma procesuālo lēmumu pieņemšanā un pamatojuma izvēlē. Tomēr ne iesniedzējam, ne viņa aizstāvim nebija iespējas iepazīties ar šiem materiāliem daļā, kas tieši attiecās uz konkrētā drošības līdzekļa piemērošanas nepieciešamību, kas savukārt ierobežoja viņu iespējas efektīvi atspēkot tiesībsargājošo iestāžu un tiesu secinājumus. Lai gan Tiesa atzina izmeklēšanas noslēpuma būtisko nozīmi izmeklēšanas efektivitātes nodrošināšanā tās sākumstadijā, tomēr Tiesas ieskatā izmeklēšanas lietas materiāliem, ar kuriem tiek pamatota pirmstiesas apcietinājuma piemērošanas nepieciešamība, būtu jābūt savlaicīgi pieejamiem arī aizstāvības pusei.”2 Tādējādi ECT atzina, ka, nesniedzot aizstāvības pusei krimināllietas materiālus, ar kuriem tiek pamata apcietinājuma piemērošana, tiek pārkāpts Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.pants (tiesības uz brīvību).

Noslēgumā, izvērtējot Latvijai saistošo Eiropas Savienības direktīvu saturu, tai skatā arī Direktīvas Nr.2012/13/ES saturu, un to ietekmē notikušos Kriminālprocesa likuma grozījumus, jāsecina, ka tie pamatā paplašināja un nostiprināja personu, kuras īsteno aizstāvību, un cietušo tiesības kriminālprocesā un papildināja amatpersonu, kas veic kriminālprocesu, pienākumu klāstu. Šāda tendence nav orientēta uz kriminālprocesuālās kārtības vienkāršošanu. Tādēļ, cerams, nākotnē Eiropas Savienības direktīvas varētu vairāk uzmanības veltīt personu, kuras īsteno aizstāvību, un cietušo pienākumiem, kā arī amatpersonu, kas veic kriminālprocesu, tiesībām.