Spēkā esošo nolēmumu jaunas izskatīšanas kriminālprocesuālā regulējuma attīstība pēc 1990.gada 4.maija

Būtiska tiesiskas valsts principa sastāvdaļa ir tiesiskā stabilitāte. Tā prasa ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tādu tā noslēgumu, kas ir tiesiski noturīgs. Vienlaikus tiesiskas valsts princips prasa, lai kriminālprocesa rezultāts būtu arī taisnīgs. Tas ir, lai personas netiktu notiesātas par tādiem noziedzīgiem nodarījumiem, kurus tās nav izdarījušas, un lai personas, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, tiktu atbilstoši notiesātas.

Spriedums un lēmums stājas spēkā pēc apelācijas un kasācijas sūdzību un protesta iesniegšanai paredzētā termiņa notecēšanas, ja šādas sūdzības un protesti nav iesniegti. Spēkā stājies tiesas nolēmums ir saistošs visiem, un tas jāizpilda visā valsts teritorijā.

Ikviens spēkā stājies tiesas nolēmums tiek uzskatīts par likumam atbilstošu, taisnīgu un pamatotu. Tātad tam no tiesas viedokļa ir likuma nozīme.

Ja tomēr kriminālspriedumā vai tiesas lēmumā ir būtiski trūkumi un kļūdas, tas nedrīkst saglabāt savu ietekmi pat tad, ja jau ir ieguvis likumīgu spēku. Tātad kriminālprocesuālajā likumdošanā ir jāparedz iespēja apšaubīt un no jauna pārbaudīt tādus tiesas nolēmumus, kas stājušies likumīgā spēkā.

Latvijā spēkā esošajās kriminālprocesuālajās normās ir paredzēti divi procesuālie institūti spēkā stājušos nolēmumu izskatīšanai:

1. krimināllietu atjaunošana sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem (Kriminālprocesa likuma 62.nodaļas 655.– 661.pants);

2. spēkā esošo nolēmumu jauna izskatīšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu, agrāk dēvētu par uzraudzības kārtību (Kriminālprocesa likuma 63.nodaļas 662.–672.pants).

Spēkā stājušos nolēmumu jaunas izskatīšanas normas un spēkā nestājušos nolēmumu pārsūdzēšanas normas attiecas uz jomu, kurā tiek pretstatīts tiesību stabilitātes princips un taisnīguma princips.

Tiesiskās stabilitātes princips nereti nonāk pretrunā ar prasību pēc taisnīguma. Tiesvedības atjaunošana lietā, kas pabeigta ar spēkā stājušos nolēmumu, ir tipiska šī strīda izpausme. Tāpēc ir jāmeklē tiesiskās stabilitātes un taisnīguma savstarpējais līdzsvars.

Kāda tad ir bijusi šo institūtu attīstība, ja runājam nosacīti par tiesvedību uzraudzības kārtībā?

No 1961.gada 1.aprīļa Latvijas teritorijā spēkā stājās Kriminālprocesa kodekss, kas balstījās uz Padomju Sociālistisko Republiku Savienības un Savienoto Republiku kriminālprocesa pamatiem. Tomēr laikā pēc 1990. gada 4.maija līdz Kriminālprocesa likuma pieņemšanai vairāk nekā 20 reizes tika izdarīti apjomīgi grozījumi Kriminālprocesa kodeksā.

Atbilstoši iepriekšminēto kriminālprocesa pamatu iedibinātajai kārtībai Kriminālprocesa kodekss paredzēja iespēju krimināllietas faktiskos apstākļus pēc būtības izskatīt tikai vienā – pirmajā instancē. Šajā laikā – rajonu (pilsētu) tautas tiesā vai Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā. Apelācija kā tāda nepastāvēja. Rajona tiesas spriedumus, kas nebija stājušies likumīgā spēkā, varēja pārsūdzēt tikai kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijā. Savukārt šīs kolēģijas spriedumi, kas bija taisīti kā pirmās instances nolēmumi, bija galīgi un nebija pārsūdzami. Šāda situācija pastāvēja līdz 1991.gada 13.augustam, kad Latvijas Republikas Augstākā Padome pēc Augstākās tiesas iniciatīvas no Kriminālprocesa kodeksa 321.panta izslēdza panta piekto daļu, kurā bija noteikts, ka Latvijas PSR Augstākās tiesas spriedums nav pārsūdzams un par to nevar iesniegt protestu kasācijas kārtībā.

Ar šo pašu likumu, grozot un papildinot procesuālās tiesību normas, tika dotas tiesības pārsūdzēt un iesniegt protestus kasācijas kārtībā par Augstākās tiesas kā pirmās instances tiesas spriedumiem.

Šāds akts bija pirmais solis, lai Latvijā realizētu ANO 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 14.pantā un Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 7.protokola 2.pantā noteiktās tiesības ikvienam, kuru tiesa atzinusi par vainīgu kriminālnoziegumā, uz vainas pierādījuma vai sprieduma pārskatīšanu augstākā instancē.

Taču divpakāpju tiesu sistēma no tā nemainījās un saglabājās līdz 1995.gada 1.oktobrim, kad atbilstoši Saeimas pieņemtajam 1994.gada 22.jūnija likumam „Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” sāka darboties trīspakāpju tiesu sistēma – krimināllietu iztiesāšana pirmās instances tiesā, apelācijas instances tiesā un kasācijas instances tiesā.

Šāda trīspakāpju tiesu sistēma bija attiecināma uz visām krimināllietām, kuras izskatīja pēc 1995.gada 1.oktobra. Savukārt uz lietām, kurās nolēmumi bija stājušies likumīgā spēkā pirms oktobra, šī sistēma neattiecās.

Ar to pašu iepriekš minēto 1994.gada 22.jūnija likumu no spēkā esošā Latvijas kriminālprocesa kodeksa tika izslēgta 31.nodaļa „Tiesvedība uzraudzības instancē”.

Ko tad noteica šī uzraudzības institūcija, un vai tā bija slikta? Kas nāca tās vietā?

Atbilstoši Latvijas Kriminālprocesa kodeksa normām līdz 1995.gada 1.oktobrim darbojās uzraudzības institūts, kas deva iespēju spēkā stājušos tiesas nolēmumus pārbaudīt no jauna. Šī uzraudzības tiesvedība bija atsevišķa un patstāvīga kriminālprocesa stadija, kurā pēc likuma pilnvarotu personu protestiem izskatīja spēkā stājušos tiesas spriedumu un lēmumu likumību un pamatotību.

Lielākajā daļā gadījumu tiesu nolēmumi atbilda likuma prasībām. Tātad tie bija pamatoti un taisnīgi. Tomēr praksē bija un arī pašreiz ir gadījumi, kad spēkā stājas tādi spriedumi vai tiesas lēmumi, kuros ir pieļautas kļūdas. Iemesli tam var būt dažādi.

Lai nodrošinātu tiesas pieļautu kļūdu labošanu arī pēc sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, likums paredzēja iespēju izskatīt lietu no jauna tiesu uzraudzības kārtībā.

Kā savulaik uzskatīja profesors Arturs Liede, uzraudzības institūta regulētajā uzraudzības tiesvedībā par svarīgākajām jāatzīst divas prasības:

1. lai tiktu garantēta likumīgā spēkā nākuša kriminālsprieduma un tiesas lēmuma autoritāte un stabilitāte;

2. lai neviens būtībā nelikumīgs un nepamatots tiesas akts nepaliktu likumīgā spēkā, ko tas formāli ir iemantojis.

Laikā no 1990.gada 4.maija līdz 1994.gada 21.jūnijam Kriminālprocesa kodeksa 31.nodaļā „Tiesvedība uzraudzības instancē” tika izdarīti grozījumi, kas nemainīja šā institūta būtību. Tiesas spriedumu vai lēmumu, kas stājies likumīgā spēkā, izskatīt uzraudzības kārtībā bija atļauts tikai pēc prokurora, tiesas priekšsēdētāja vai viņu vietnieku protesta, kam likums bija piešķīris šīs tiesības. Atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 376.panta otrajai daļai šādas tiesības bija Latvijas Republikas ģenerālprokuroram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājam un viņu vietniekiem par ikvienas Latvijas Republikas tiesas spriedumu vai lēmumu, kas stājies likumīgā spēkā, bet ģenerālprokuroram un Augstākās tiesas priekšsēdētājam – arī par Augstākās tiesas Prezidija lēmumiem.

Protestus par rajonu (pilsētu) tiesu spriedumiem un lēmumiem, kas stājušies likumīgā spēkā, ja tie nebija izskatīti kasācijas kārtībā Augstākajā tiesā, izskatīja Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, protestus par Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas spriedumiem un lēmumiem izskatīja Augstākās tiesas Prezidijs, savukārt protestus par Augstākās tiesas Prezidija un Plēnuma lēmumiem – Augstākās tiesas Plēnums.

Likums paredzēja, ka „notiesājoša sprieduma un tiesas lēmuma jauna izskatīšana uzraudzības kārtībā sakarā ar nepieciešamību piemērot likumu par smagāku noziegumu, sakarā ar soda mīkstumu vai citiem apstākļiem, kas pasliktina notiesātā stāvokli, kā arī attaisnojoša sprieduma vai tiesas lēmuma par lietas izbeigšanu uzraudzības kārtībā pieļaujama tikai viena gada laikā pēc to stāšanās likumīgā spēkā”. 

Likums noteica, ka, izskatījusi krimināllietu pēc protesta, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesas kolēģija, Prezidijs vai Plēnums pieņem motivētu lēmumu, ar kuru var:

1. protestu noraidīt;

2. atcelt spriedumu un visus tam sekojošos tiesu lēmumus un lietu izbeigt vai nodot jaunai pirmstiesas izmeklēšanai vai iztiesāšanai;

3. atcelt kasācijas kārtībā pieņemto lēmumu, kā arī tam sekojošos tiesu lēmumus, ja tādi bijuši, un nodot lietu jaunai izskatīšanai kasācijas kārtībā;

4. atcelt lēmumus, kas pieņemti uzraudzības kārtībā, un ar grozījumiem vai bez grozījumiem atstāt spēkā tiesas spriedumu un kasācijas kārtībā pieņemto lēmumu;

5. izdarīt grozījumus tiesas spriedumā vai lēmumā.

Bija paredzēts, ka iemesli sprieduma atcelšanai vai grozīšanai var būt:

1. pirmstiesas vai tiesas izmeklēšanas vienpusība vai nepilnīgums;

2. spriedumā izteikto tiesas secinājumu neatbilstība lietas faktiskajiem apstākļiem;

3. Kriminālprocesa likuma svarīgs pārkāpums;

4. Krimināllikuma nepareiza piemērošana;

5. tiesas piespriestā soda neatbilstība nozieguma smagumam un notiesātā personībai.

Likums arī noteica, ka, izskatot lietu uzraudzības kārtībā, tiesa var mīkstināt notiesātajam piespriesto sodu vai piemērot likumu par vieglāku noziegumu, bet tai nav tiesības pastiprināt sodu vai piemērot likumu par smagāku noziegumu. Kriminālprocesa likuma normās nostiprinot apelācijas posmu tiesvedībā, uzraudzības instance tika izslēgta un līdz ar to nebija iespējams pārskatīt likumīgā spēkā stājušos tiesu nolēmumus.

Turklāt ne visi pirmās instances tiesas spriedumi tika izskatīti apelācijas un kasācijas kārtībā, līdz ar to pēc šādu nolēmumu stāšanās spēkā nebija iespējams novērst tiesas kļūdas. Šāda situācija saglabājās no 1995.gada 1.oktobra līdz 1997.gada 11.martam.

Ievērojot prakses prasības un kriminālprocesa dalībnieku tiesību un likumisko interešu reālas nodrošināšanas nepieciešamību un lai rastu iespēju novērst tiesas kļūdas arī pēc tam, kad nolēmumi stājušies spēkā, 1997.gada 20.februārī Saeimā pieņēma kārtējo likumu „Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā”. Tajā ietvertie pārejas noteikumi noteica, ka līdz jaunā Kriminālprocesa kodeksa spēkā stāšanās dienai protestu krimināllietās var iesniegt uzraudzības kārtībā un ka šāds protests iesniedzams un izskatāms saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 31.nodaļas nosacījumiem un pārejas noteikumiem. Tātad tika atjaunota nosacīta uzraudzības kārtība.

Pārejas noteikumu 2.punktā tika uzskaitītas lietas, kurās var iesniegt protestu uzraudzības kārtībā, proti:

1. krimināllietās, kurās piemērojams Latvijas Republikas 1990.gada 3.augusta likums „Par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju”;

2. krimināllietās, kurās nolēmumi (spriedumi un lēmumi) stājušies likumīgā spēkā līdz 1995.gada 1.oktobrim, ja šīs krimināllietas nebija izskatītas likumā noteiktajās Latvijas uzraudzības instances tiesās;

3. krimināllietās, kurās nolēmumi (spriedumi un lēmumi) pieņemti un stājušies likumīgā spēkā pēc 1995. gada 1.oktobra, bet kuras nav izskatītas apelācijas vai kasācijas kārtībā, kā arī gadījumos, kad krimināllietas ir izskatītas apelācijas vai kasācijas kārtībā, bet spriedums pamatots uz Krimināllikuma pārkāpuma vai kriminālprocesa pārkāpumu. Tā dēvētie absolūtie kasācijas iemesli.

Savukārt pārejas noteikumu 3.punkts noteica personas, kam ir tiesības iesniegt protestu uzraudzības kārtībā, proti, noteikumu 2.punkta 1.apakšpunktā noteiktajā gadījumā – Augstākās tiesas priekšsēdētājam un viņa vietniekam, bet 2. un 3.apakšpunktā noteiktajos gadījumos – ģenerālprokuroram un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokuroram. Šie noteikumi arī paredzēja, ka uzraudzības instances tiesas ir Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta un Senāta Krimināllietu departaments.

Tātad valsts uzņēmās papildu saistības, ar likumu nosakot tās tiesu varas amatpersonas, kuras ir tiesīgas ierosināt pārskatīt spēkā stājušos tiesas nolēmumus, lai labotu acīmredzami nepareizu tiesas spriedumu, kura pamatā ir tiesas pieļauta kļūda.

Ņemot vērā, ka jaunā Latvijas Kriminālprocesa likuma izstrādāšana un pieņemšana kavējās, tika izstrādāts precīzāks regulējums lietu jaunai izskatīšanai uzraudzības kārtībā.

Ar Saeimas 2002.gada 20.jūnija likumu „Grozījumi Latvijas Kriminālprocesa kodeksā” kodekss tika papildināts ar jaunu – 32A. nodaļu „Lietu jauna izskatīšana sakarā ar būtiskiem materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem''. Dažreiz tā tiek dēvēta par nokavēto kasāciju.

Likums noteica, ka spēkā stājušos spriedumu un lēmumu var izskatīt no jauna, ja tie nav skatīti kasācijas kārtībā, respektīvi, par nolēmumiem, kas bija pieņemti pēc 1995. gada 1.oktobra.

Pirmo reizi likumā parādījās norma, kas paredzēja nolēmumu jaunu pārskatīšanu gadījumos, kad starptautiska tiesas institūcija atzinusi tiesas nolēmumu par neatbilstošu Latvijas Republikai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

Tiesu praksē šīs normas daļa ir piemērota tikai vienā gadījumā – Laventa apsūdzības lietā, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 5.panta 3. un 4.punkta pārkāpumu, kā arī 6.panta 1. un 2.punkta un 8.panta pārkāpumu.

Ar likumu tika noteikts to personu loks, kuras ir tiesīgas iesniegt pieteikumu vai protestu par nolēmuma jaunu izskatīšanu. Šīs personas bija zvērināts advokāts, ģenerālprokurors un Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurors, kā arī atsevišķas kategorijas lietās – Augstākās tiesas priekšsēdētājs un viņa vietnieki.

Pieteikuma vai protesta iesniegšanas pamats pēc būtības bija tāds pats, kāds norādīts par iemeslu sprieduma izskatīšanai kasācijas kārtībā. Būtiskākā atšķirība starp kasācijas kārtībā skatītu lietu un lietas jaunu izskatīšanu sakarā ar materiālo un procesuālo tiesību normu pārkāpumiem izpaužas attieksmē pret tiesājamo. Ja, skatot lietu kasācijas kārtībā, iespējama tiesājamās personas stāvokļa pasliktināšana, tad pieteikuma vai protesta par sprieduma vai lēmuma izskatīšana no jauna pieļaujama, nepasliktinot notiesātā stāvokli.

Atsevišķi likumā izdalīts pieteikuma vai protesta pamats: tādi materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kuri noveduši pie nelikumīgas tiesājamā stāvokļa pasliktināšanas. Līdz ar to šādu pieteikumu vai protestu iesniegšanai likums nav noteicis termiņa ierobežojumu.

Jāatzīmē, ka likumdevējs Augstākās tiesas Krimināllietu departamentam devis tiesības atlikt un apturēt sprieduma vai lēmuma izpildi līdz to jaunai izskatīšanai.

Prakse pierādījusi, ka šī nosacīti apzīmētā uzraudzības procedūra ir darbojusies pietiekami veiksmīgi. Kopš 2002.gada 1.novembra, kad Kriminālprocesa kodeksa 32.A nodaļa stājās spēkā, līdz Kriminālprocesa likuma spēkā stāšanās dienai – 2005.gada 1.oktobrim – Senāta Krimināllietu departaments bija izskatījis iepriekšminētajā kārtībā ap astoņdesmit krimināllietām. Tādējādi, īstenojot kriminālprocesa nostādnes, Senāts ir mēģinājis iedzīvināt taisnīguma principu kā krimināltiesībās, tā kriminālprocesā.

Gandrīz nemainīgas šīs nodaļas procesuālās normas tika pārņemtas jaunajā Kriminālprocesa likumā, kam veltīta 63.nodaļa „Spēkā esošo nolēmumu jauna izskatīšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu”.

Būtiskākā atšķirība starp Kriminālprocesa kodeksa 32.A nodaļu un Kriminālprocesa likuma 63.nodaļu ir tāda, ka starptautiskas tiesu institūcijas atzinums par to, ka Latvijas tiesas nolēmums, kas stājies spēkā un neatbilst Latvijai saistošiem starptautiskajiem normatīvajiem aktiem, ir pamats procesa atjaunošanai sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, bet tas nav uzskatāms par būtisku materiālo vai procesuālo normu pārkāpumu.

Otra būtiska atšķirība – Kriminālprocesa likumā to personu lokā, kurām ir tiesības iesniegt pieteikumu vai protestu, vairs nav iekļauts Augstākās tiesas priekšsēdētājs un viņa vietnieki, kas varēja iesniegt protestu lietās sakarā ar nelikumīgi represēto personu reabilitāciju.

Praktiskā dzīve rāda, ka, neskatoties uz visām pārsūdzības iespējām un tiesnešu profesionalitāti, ir gadījumi, kad vēl pēc tiesas nolēmuma stāšanās likumīgā spēkā atklājas kāds fakts vai tiesas kļūda, kas ļoti būtiski ir ietekmējusi tiesas nolēmumu. Lai radītu iespēju šādas kļūdas novērst arī pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās, likumdevējs ir paredzējis īpašu procedūru, kura tikai un vienīgi paplašina iespēju pārskatīt likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu, – labot acīmredzami nepareizu tiesas spriedumu, kura pamatā ir tiesas pieļauta kļūda.

Izdalot atsevišķi procesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem no procesa uzraudzības kārtībā jeb „nokavētās kasācijas”, jāatzīst, ka pēdējais, kurš Rietumos nav izplatīts, atbilst tiesiskas valsts principiem, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijai.

Desmit gadu laikā, kopš pieņemts Kriminālprocesa likums, kas nepārtraukti ticis grozīts un papildināts, 63.nodaļa „Spēkā esošo nolēmumu jauna izskatīšana sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu” ir pieredzējusi vismazāk izmaiņu.

Pirmie grozījumi ar 2006.gada 19.janvāra likumu skāra pieteikuma vai protesta iesniegšanas pamatus, kas minēti 665.pantā, norādot, ka par pamatu nevar būt fakts, ja lietu izspriedusi zemāka līmeņa tiesa.

Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2009.gada 12.marta likumu, papildināts 663.pants ar trešo daļu, precizējot institūciju, kurā iesniedzams pieteikums vai protests par tiesas nolēmuma izskatīšanu no jauna. Praksē gan problēmas ar to nebija. Tos iesniedza Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamentā.

Vienlaikus 668.panta pirmajā daļā izslēdza Augstākās tiesas priekšsēdētāja kā amatpersonas tiesības izprasīt krimināllietu jebkurai tiesai, lai izlemtu jautājumu par pieteikuma vai prokurora protesta izskatīšanu. Šādas tiesības palika tikai senatoriem – Augstākās tiesas tiesnešiem.

Ar grozījumiem, kas tika izdarīti ar 2010.gada 21.oktobra likumu, papildināja 670.pantu ar otro daļu. Likumdevējs akceptēja nostabilizējušos Krimināllietu departamenta praksi, ka pirms lietas izskatīšanas uzsākšanas tiesā iesniegtā pieteikuma vai protesta kopiju nosūta personām, kuru tiesības vai likumiskās intereses aizskartas.

Ar likumu „Grozījumi Kriminālprocesa likumā'', kas stājās spēkā 2012.gada 1.jūlijā, krimināllietu iztiesāšanā tika ieviesta t.s. „tīro instanču sistēma”, paredzot, ka visas krimināllietas tiek izskatītas rajona (pilsētas) tiesā kā pirmās instances tiesā, apgabaltiesā kā apelācijas instances tiesā un Augstākajā tiesā kā kasācijas instances tiesā. Lai gan, pamatojoties uz likuma „Par tiesu varu” pārejas noteikumu 57.punktu, Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palāta turpināja savu darbību līdz 2014.gada 31.decembrim.

Tā kā Augstākās tiesas sastāvā vairs nepalika citas struktūrvienības kā Senāta departamenti, likumdevējs, manuprāt, nepārdomāti atteicās no termina „Augstākās tiesas Senāts” un „senatori”. Šī atteikšanās radīja nevajadzīgus grozījumus Kriminālprocesa likumā, tajā skaitā 63.nodaļas 663.,668.,669.,670.pantā. Ar 2013.gada 19.decembra likumu termins „Augstākās tiesas Senāts” tika aizstāts ar terminu „Augstākā tiesa” un vārds „senators” aizstāts ar vārdu„Augstākās tiesas tiesnesis”.

Cik zināms, šīs izmaiņas ilgi nesaglabāsies. Tomēr jāatzīst, ka Kriminālprocesa likuma 63.nodaļas normas atšķirībā no citām nodaļām likumdevējs ir vismazāk mainījis vai papildinājis.

Jāpiekrīt teicienam, ka liels likumu skaits valstī ir tas pats, kas liels dziednieku skaits – slimības un bezspēcības pazīme. Pārfrāzējot franču filozofu Ž.Ž.Ruso, gribētu aicināt   – nepadarīsim likumus smieklīgus, tos vairojot kvantitātē – daudzumā! Nepārvērtīsim likumus sīkās instrukcijās! Ļausim likuma piemērotājam domāt arī pašam!