13.maija Tiesnešu konferences administratīvo tiesību sekcijā pamatā tika apspriesti procesuālo tiesību aktuālie problēmjautājumi. Tie ir pietiekami nozīmīgi, lai tos izdiskutētu plašākā visu instanču administratīvo tiesu tiesnešu lokā, tādējādi rūpējoties par vienveidīgas tiesu prakses nodrošināšanu.
[1] Viens no diskutētajiem jautājumiem bija saistībā ar to, vai tiesai ir jāizbeidz tiesvedība atbilstoši Administratīvā procesa likuma 282.panta 6.punktam (tiesa izbeidz tiesvedību, ja beigusi pastāvēt juridiskā persona, kura lietā ir pieteicējs, un nav tās tiesību pārņēmēja), ja tiesvedības laikā juridiskai personai (pieteicējam) vairs nav spēkā esošas valdes, taču ir pilnvarotā persona, kurai ir iepriekšējās valdes izdota pilnvara. Augstākā tiesa šādu jautājumu līdz šim nebija izlēmusi ar nolēmumu. Tomēr Augstākā tiesa lietā Nr.SKA-1054/2015, kurā nebija sabiedrības valdes, bet bija tikai prokūrists ar iepriekšējās valdes izdotu pilnvaru, šādu pilnvaru atzina par derīgu un izskatīja lietu. Atbilstoši Civillikuma 2312.panta 3. un 5.punktam pilnvarojuma līgums izbeidzas, kad pilnvarotājs atsauc savu pilnvarojumu vai ar vienas vai otras puses nāvi. Ja pilnvara nav tikusi atsaukta un sabiedrība, kas pilnvaru izdevusi, nav beigusi pastāvēt, tās izdotā pilnvara uzskatāma par derīgu. Valdes neesība neietekmē pilnvaras juridisko spēku, tā kā valdes iecelšana un atcelšana ir sabiedrības iekšēja lieta. Savukārt, ja tiesai rodas pamatotas šaubas par pilnvaras izsniegšanas tiesiskumu (piemēram, pilnvaras izdošanu ar atpakaļejošu spēku u.tml.), tiesai jāpārbauda apstākļi, kas par to liecina.
[2] Tika arī risināts jautājums par juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzināšanu, proti, vai, lemjot par privātpersonai (pieteicējam) atlīdzināmajām juridiskās palīdzības izmaksām, ir izšķiroši, kurš ir sniedzis juridisko palīdzību – zvērināts advokāts vai jebkura persona.
Atbilstoši Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma (turpmāk – Atlīdzināšanas likums) 7.panta trešajai daļai mantiskais zaudējums aptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko palīdzību, un šo izmaksu maksimālo apmēru nosaka Ministru kabinets. Ne no Administratīvā procesa likuma, ne Atlīdzināšanas likuma, ne Ministru kabineta 2011.gada 8.novembra noteikumu Nr.859 „Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru” normām neizriet ierobežojums attiecībā uz to, kurš var būt juridiskās palīdzības sniedzējs administratīvajā procesā (zvērināts advokāts, sabiedrība ar ierobežotu atbildību, individuālais komersants u.tml.). Tiesiska nozīme ir tam, vai juridiskie pakalpojumi faktiski ir sniegti. Šaubu gadījumā par faktisku juridisko pakalpojumu saņemšanu tiesai jāpārbauda pieteicēja iesniegto attaisnojuma dokumentu saistība ar konkrēto lietu, piemēram, kad hronoloģiski izrakstīts un samaksāts rēķins par juridiskajiem pakalpojumiem u.tml. (sal., piemēram, Augstākās tiesas 2011.gada 6.maija sprieduma lietā Nr.SKA-155/2011 13.punktu).
[3] Diskutētas atsevišķu Administratīvā procesa likuma normu – 126.panta piektās daļas un 302.panta 2.1 daļas – piemērošanas nianses.
[3.1] Administratīvā procesa likuma 126.pants regulē valsts nodevas atlīdzināšanas gadījumus. Panta piektā daļa paredz, ka pieteikuma noraidīšanas gadījumā lietās par sociālo drošību (pensijas, pabalsti u.tml.) pieteicējs ir atbrīvots no pienākuma samaksāt valsts nodevu, ja viņš no tās ir bijis atbrīvots ar tiesas lēmumu. Ņemot vērā to tiesību un interešu nozīmīgumu, kuras pieteicējs bija vēlējies aizsargāt, izņēmuma kārtā tiesa (tiesnesis) arī citos gadījumos ar motivētu lēmumu var atbrīvot pieteicēju no pienākuma samaksāt valsts nodevu, ja pieteikums tiek noraidīts. Diskusiju jautājums bija minētās tiesību normas otrais teikums.
Vēsturiski minētā tiesību norma likumā tika ieviesta saistībā ar ieslodzīto personu lietām, tomēr tas nenozīmē, ka šī normu būtu attiecināma tikai uz šīs kategorijas lietām. Tāpat norma nevajadzētu vispārināt arī uz noteikta veida citām lietu kategorijām, bet gan katrā konkrētā gadījumā tiesai (tiesnesim) jāvērtē, vai pastāv priekšnoteikumi personas atbrīvošanai no valsts nodevas samaksas.
Šīs normas piemērošanas priekšnosacījums pieteicēja atbrīvošanai no pienākuma samaksāt valsts nodevu, iepretim šā likuma 128.panta trešajai daļai (tiesa vai tiesnesis, ievērojot fiziskās personas mantisko stāvokli, pēc personas lūguma var pilnīgi vai daļēji atbrīvot personu no valsts nodevas samaksas), nav saistīts ar personas mantisko stāvokli, bet gan ar tiesību un interešu nozīmīgumu, kuras pieteicējs vēlējies aizsargāt. Tātad tiesai (tiesnesim) jāvērtē, cik lietā izspriežamais jautājums personai ir nozīmīgs no tiesību un tiesisko interešu viedokļa, nevis mantiskā stāvokļa prizmas. Tāpat atšķirībā no likuma 128.panta trešās daļas, kas kā priekšnoteikumu atbrīvošanai no valsts nodevas materiālu apstākļu dēļ nosaka personas iesniegumu, 126.panta piektā daļa šādu iesniegumu neparedz. Tiesnešu diskusijas ietvaros tika secināts, ka arī gadījumā, ja personas iesniegums netiek iesniegts, tiesa tomēr pati pēc savas iniciatīvas var lemt par atbrīvošanu.
Tā kā persona lūgumu par atbrīvošanu no valsts nodevas var iesniegt jebkurā procesa stadijā, tad no procesuālā viedokļa var veidoties vairākas situācijas un tām atbilstoši risinājumi, proti:
1) ja personas lūgums iesniegts pirms sprieduma taisīšanas konkrētajā tiesu instancē, jautājums par personas atbrīvošanu tiesai jāizlemj spriedumā;
2) ja lūgums iesniegts pēc sprieduma taisīšanas, tad tas nav papildsprieduma jautājums (jo nav runa par neizlemtu prasījumu), bet gan jautājums, par kuru iebildumus pieteicējs var izteikt apelācijas sūdzībā;
3) ja turpretim lūgums iesniegts pēc konkrētās tiesu instances sprieduma spēkā stāšanās, tad šai tiesu instancei šis jautājums vairs nav jālemj.
[3.2] Attiecībā uz Administratīvā procesa likuma 302.panta 2.1 daļas piemērošanu tika spriests, pēc kādiem kritērijiem identificēt gadījumus, kad atbilstoši minētajai tiesību normai apelācijas instances tiesai būtu jādod lieta atpakaļ pirmās instances tiesai, jo nav pilna tiesas sprieduma, un kādos gadījumos uzskatīt, ka nav objektīvu šķēršļu, lai pirmajā instancē neizlemto prasījumu izskatītu tikai apelācijas instances tiesa.
Atbilstoši Administratīvā procesa likuma 302.panta otrajai daļai apelācijas instances tiesa izskata tikai tos prasījumus, kuri izskatīti pirmās instances tiesā. Tomēr šā likuma 302.panta 2.1 daļā paredzēts – ja apelācijas instances tiesa atzīst par pamatotu apelācijas sūdzību par tiesas spriedumu daļā, ar kuru tiesvedība lietā izbeigta vai pieteikums atstāts bez izskatīšanas, kā arī tad, ja apelācijas instances tiesa konstatē, ka pirmās instances tiesa nav izspriedusi kādu prasījumu, tā var pati izlemt attiecīgos jautājumus pēc būtības, ja tam nav objektīvu šķēršļu. Parasti apstāklis, ka pirmās instances tiesa nav izlēmusi kādu prasījumu, atbilstoši Administratīvā procesa likuma 303.panta pirmās daļas 5.punktam ir absolūtais pirmās instances sprieduma atcelšanas pamats. Atbilstoši Augstākās tiesas atziņām 303.pantā minētie apstākļi nav vērtējami, jo jau pats likumdevējs tos kvalificējis kā tādus, kas katrā ziņā var novest pie lietas nepareizas izspriešanas (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2015.gada 18.septembra lēmuma lietā Nr.SKA-1146/2015 10.punktu).
Grozījumu, ar kuriem likums tika papildināts ar 302.panta 2.1 daļu, izstrādes laikā šī norma tika iekļauta ar mērķi paredzēt iespēju apelācijas instances tiesai, neatceļot rajona tiesas spriedumu, pašai izskatīt tādus rajona tiesā neizskatītos ar pamatprasījumu cieši saistītos prasījumus kā atlīdzinājums. Tāpat tiesnešu diskusiju rezultātā tika secināts, ka minētā norma būtu attiecināma arī uz gadījumu, kad pamatprasījums ir izvērtēts, bet nav izvērtēts kāds procesuāls pārkāpums, kā arī gadījumā, kad no pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļas ir redzams, ka tiesa attiecīgo prasījumu ir izvērtējusi pēc būtības, taču nav to ierakstījusi sprieduma rezolutīvajā daļā (faktiski tas ir papildsprieduma jautājums, tomēr tā taisīšanai ir ierobežots termiņš).
[4] Lai arī administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšana kopš 2012.gada 1.jūlija ir vispārējās jurisdikcijas tiesu kompetencē, atbilstoši Atlīdzināšanas likuma 1.panta otrajai daļai un 2.1 panta trešajai daļai kaitējumu, kas nodarīts ar iestādes prettiesisku lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā, atlīdzina administratīvā procesa kārtībā. Līdz ar to pamatprasījumu par administratīvā pārkāpuma lietvedības ietvaros pieņemtā lēmuma tiesiskumu pārbauda vispārējās jurisdikcijas tiesa, savukārt pakārtoto prasījumu par atlīdzinājumu izskata administratīvā tiesa. Sadalīto tiesvedības procesu dēļ praksē nereti rodas dažādi tiesību piemērošanas jautājumi. Viens no tādiem ir par to, kāds ir administratīvajai tiesai pārbaudāmo apstākļu kopums, ja persona lūdz atlīdzinājumu saistībā ar procesuāliem pārkāpumiem administratīvā pārkāpuma lietvedībā, kurus vispārējās jurisdikcijas tiesa nav vērtējusi.
Pamatlietas ietvaros vispārējās jurisdikcijas tiesā būtu izskatāmi visi jautājumi, kas attiecas gan uz administratīvā pārkāpuma esību, gan lietvedības norises tiesiskumu. Diemžēl ne vienmēr pamatlietas ietvaros tiek izvērtēts arī lietvedības norises tiesiskums.
Jau 2014.gada administratīvo tiesnešu apspriedē tika secināts, ka, izskatot pieteikumu par zaudējumu atlīdzinājumu, būtu jāvērtē arī administratīvo pārkāpumu lietas ietvaros pieļautie procesuālie pārkāpumi, ja persona uz tādiem norāda. Gadījumā, ja vispārējās jurisdikcijas tiesa nav izvērtējusi procesuālos pārkāpumus, par kuriem persona lūdz atlīdzinājumu, tas ir jādara administratīvajai tiesai. Kā to Augstākā tiesa jau iepriekš norādījusi (sk., piemēram, Augstākās tiesas 2013.gada 5.aprīļa lēmuma lietā Nr.SKA-449/2013 5. un 6.punktu un 2013.gada 30.aprīļa lēmuma lietā Nr.SKA-454/2013 6.punktu), šādā gadījumā iestādes pieļauto procesuālo pārkāpumu konstatēšana neveido patstāvīgu prasījumu, proti, šis prasījums ietveras prasījumā par atlīdzinājumu. Pieļautā procesuālā pārkāpuma atzīšana par prettiesisku – lai gan nepieciešama (sine qua non), tomēr ir tikai priekšnoteikums atlīdzinājuma piešķiršanai.
Tāpat saistībā ar minēto lietu izskatīšanu tika diskutēts jautājums, vai administratīvajai tiesai ir pakļauti tikai prasījumi par atlīdzinājumu saistībā ar tādiem lēmumiem, kurus administratīvā pārkāpuma lietā ir pieņēmusi iestāde, vai arī tādiem, kurus pieņēmusi tiesa, tā kā lēmumus par administratīvo sodu piemērošanu atbilstoši Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normām pieņem gan iestādes, gan tiesa. Ja lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā ir pieņēmusi tiesa, tad prasījums par atlīdzinājumu saistībā ar procesuālajiem pārkāpumiem, ir pakļauts vispārējās jurisdikcijas tiesai, nevis administratīvajai tiesai, jo šajā gadījumā Atlīdzināšanas likuma 2.1 panta pirmās daļas izpratnē nav pieņemts iestādes prettiesisks lēmums. Minētais izriet arī no Atlīdzināšanas likuma III nodaļā norādītās iesnieguma par zaudējuma atlīdzinājumu izskatīšanas kārtības, atbilstoši kurai privātpersona iesniegumu par zaudējuma atlīdzinājumu iesniedz tai iestādei, kas nodarījusi zaudējumu.
Tiesību nozaru aktualitāšu apkopojumu sagatavošanā līdzdarbojās
Civillietu departamenta tiesneša palīdze Elīna SLIŠĀNE,
Krimināllietu departamenta priekšsēdētāja palīdze Nora MAGONE un
Administratīvo lietu departamenta priekšsēdētājas palīdze Kristīne APERĀNE
QR
