Vispirms vēlos pateikties klātesošajiem, kā arī konferences organizatoriem par mūsu komisijai izrādīto godu un, jācer, patieso interesi, veltot ētikas jautājumiem tik lielu uzmanību!
Vispirms daži vārdi par pašu ētiku. Atcerēsimies, ka ētika kā filozofisks jēdziens radies senajā Grieķijā, attīstoties brīvo diskusiju tradīcijai, prasmei polemizēt, izteikties un pieņemt lēmumus ar balsu vairākumu. Gatavojoties šīsdienas uzrunai, iedomājos, ka varbūt ne velti mūsu komisija no pārējām tiesnešu pašpārvaldes institūcijām atšķīrusies ar to, ka pirms kopīgā lēmuma pieņemšanas bijušas īpaši garas diskusijas, kurās savs viedoklis bijis katram komisijas loceklim. Paldies komisijas priekšsēdētājam un arī sekretārei Indrai Kārkliņai, kuriem šajā procesā nekad nepietrūka pacietības. Tagad esmu pārliecināta, ka šīs diskusijas ir bijušas auglīgas, jo gala rezultātā zem lēmumiem parakstīties nav bijis kauns.
Pēc būtības ētika sevī ietver sabiedrības un indivīda priekšstatus par to, kā rīkoties ir labi un kā – slikti. Citiem vārdiem, ar ētiku vienmēr tiek saprasts ideālais uzvedības modelis – kā jābūt. Turklāt it īpaši man atvēlētā temata sakarā jāatceras, ka indivīda un sabiedrības priekšstati šajos jautājumos var atšķirties un ka šīs mijiedarbības rezultāts vienmēr izpaudīsies vērtējumā – sabiedrība vērtēs indivīdu. Līdz ar to vērtējumu vienmēr ietekmēs ne vien indivīda, bet arī sabiedrības briedums un izpratne par ētikas jautājumiem. Manuprāt, būtu pareizi teikt, ka mēs visi esam ceļā uz briedumu – gan sabiedrība kā vērtētājs, gan tiesnesis kā indivīds, un svarīgākais ir nevis, kurš kuram šajā procesā ir priekšā, bet gan lai būtu virzība uz priekšu un labvēlīga interese par šo procesu.
Mans uzdevums šodien ir runāt par vienu no aktuālākajiem jautājumiem, ar kuru astoņos gados saskārusies Tiesnešu ētikas komisija, – par tiesneša atstatīšanos no lietas izskatīšanas, lai saprātīgam vērotājam no malas nerastos šaubas par viņa objektivitāti. Par šo tēmu Ētikas komisija abos sasaukumos pieņēmusi kopumā 10 nolēmumus, tātad katru ceturto, šādi jautājumi komisijai tiek uzdoti katru gadu, tēmas aktualitāte atklājās arī komisijas izbraukuma sēdēs.
Šodien nav vajadzības atkārtot komisijas lēmumos ietvertās tēzes, jo visiem klātesošajiem, sevišķi ņemot vērā nupat izdoto atziņu krājumu, ir bijusi un vēl būs lieliska iespēja ar tām iepazīties, bet svarīgi būtu izcelt kopīgo vēstījumu.
Bangaloras tiesnešu ētikas principi, uz kuriem turpat katrā nolēmumā ir atsaukusies Tiesnešu ētikas komisija, paredz, ka ideālā variantā tiesnesim, izpildot savus amata pienākumus, ir jābūt brīvam no jebkādiem aizspriedumiem, iepriekšējiem pieņēmumiem un priekšrocībām. Tiesnesim ir sevi jāatstata no konkrētās lietas izskatīšanas, ja viņš nav spējīgs pieņemt objektīvu nolēmumu lietā vai arī ja saprātīgam vērotājam no malas varētu rasties šaubas par tiesneša objektivitāti.
Tātad pamats sevis atstatīšanai var būt gan tiesneša šaubas par savu spēju objektīvi izspriest lietu, gan tādas pat saprātīgā vērotāja šaubas.
Diskutējot par šo tēmu komisijas sēdēs un ar kolēģiem, ļoti reti nācies saskarties ar situāciju, kad patiesā problēma būtu tiesneša subjektīvajā izjūtā, ka viņš nespēj izspriest lietu, jo pastāv kādi emocionāli aizspriedumi. Tiesneši apzinās, ka faktiski tas nozīmē nespēju veikt tiešos darba pienākumus. Un gadījumā, ja tas notiek regulāri, diemžēl arī neprofesionalitāti. Izšķirt strīdus un pieņemt sarežģītus lēmumus ir tiesneša ikdienas darbs, ko emocionāli nenoturīgs, garā vājš cilvēks parasti nemaz neuzņemas veikt. Tādēļ par tiesnesi strādāt patiesībā var tikai nobriedusi un spēcīga personība, un droši vien mums visiem šajā ziņā ir kur augt. Esmu pārliecināta, ja tiesnesim ir vismaz spēcīgas personības iedīglis, vēlme profesionāli pilnveidoties un darba spars, tad viņš ar šo pienākumu var tikt galā.
Ir bijuši izņēmuma gadījumi, kad aiz subjektīvās nespējas slēpjas cilvēcīga nepārliecinātība par savām spējām izspriest sarežģītu lietu, un man prieks, ja Ētikas komisijai ir izdevies iedrošināt kolēģus. Atcerēsimies, ka dažkārt draudzīga diskusija, dalīšanās pieredzē un iedrošinājums TU VARI dod neiedomājami daudz. Te vēlos piebilst, ka šī savā vienkāršībā ģeniālā metode ir pielietojama ikvienā tiesas kolektīvā, un pavisam ideāli būtu, ja jaunie kolēģi to bez sirdsapziņas pārmetumiem varētu smelties no pieredzējušākajiem vismaz pirmos divus darba gadus. Mēs katrs atceramies sevi iesācēja lomā un zinām, kāds spēks ir kolēģu teiktajam un attieksmei, ko sajūtam nekļūdīgi. Tādēļ vēlos izmantot situāciju un mudināt būt labvēlīgiem un atbalstošiem vienam pret otru, un ieguvēji būs visi. Tad nebūs nepieciešamības arī, piesaucot ētikas normas, meklēt palīdzību tik ielaistās situācijās, kad darba kolēģi jau kļuvuši par karojošiem ienaidniekiem, iesaistot cīņās arī tiesas tehnisko personālu.
Otrs aspekts ir saprātīgā vērotāja šaubas par tiesneša objektivitāti. Komisijai ļoti bieži tiek jautāts – kas jāsaprot ar SAPRĀTĪGO VĒROTĀJU. Atbilde ir vienkārša – sabiedrība ir tā, kura vērtē tiesneša rīcību. Un svarīgi, lai sabiedrībai šī rīcība būtu saprotama. Kaut gan tiesas procesos un it sevišķi saņemtajās sūdzībās bieži virsroku ņem cilvēka zemiskākās tieksmes, uzdrošināšos apgalvot, ka kopumā mūsu sabiedrība ir pietiekami saprātīga. Arī tiesnesis ir sabiedrības daļa, tādēļ mans padoms strīdīgās situācijās ir iedomāties sev tuvu cilvēku saprātīgā vērotāja vietā, kā viņš justos attiecīgajā situācijā. Rīkoties pēc principa – nedari citiem tā, kā tu negribētu lai citi dara tev. Un paļauties, ka būs pareizi.
Savas tēmas sakarā citēšu tikai vienu atziņu no Ētikas komisijas 2011.gada 1.jūlija skaidrojuma „Par tiesneša rīcību saistībā ar likuma „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11.panta pirmajā daļā noteikto aizliegumu, kurā, manuprāt, ir ietverta mūsu skaidrojumu kvintesence jautājumā par tiesneša atstatīšanos: „Galvenais kritērijs jautājumā par sevis atstatīšanu no lietas izskatīšanas ir tiesneša kā nobriedušas un no nepamatotiem aizspriedumiem brīvas personības subjektīvais uzskats par spēju konkrēto lietu spriest objektīvi, kurš, nepastāvot pamatotiem pretargumentiem, sabiedrībai ir jāciena un jārespektē. Turklāt, kā tas izriet no Tiesnešu uzvedības Bangaloras principu 2.3.punkta, prezumējams, ka tiesneša atstatīšanās no lietas vienmēr ir ārkārtas, nevis ikdienišķa situācija. Šādas ārkārtas situācijas iemesliem, arī raugoties no neatkarīga novērotāja perspektīvas, ir jābūt pamatotiem. Aizdomas vien, ka tiesneša darījuma partneris varētu būt ieinteresēts lietas iznākumā, bez pārliecinošas argumentācijas par ārkārtas situāciju neliecina.”
Zinu, ka par pieminētā likuma grozījumu nepieciešamību un Ētikas komisijas spertajiem soļiem šajā virzienā sīkāk runās mani kolēģi, tomēr nevaru atturēties paust savu sarūgtinājumu un neizpratni par to, ka nu jau turpat desmit gadus mūsu sistēmā netiek risināts jautājums par īpašu regulējumu attiecībā uz tiesnešiem, mierīgi noskatoties, kā šo būtībā neizpildāmo likumu tiesu sistēma izmisīgi cenšas ievērot, visiem radot vairāk problēmu nekā labuma, un tajā pat laikā neglābjami atstājot „zem sitiena” daudzus tiesnešus, kas vienīgi dara savu darbu. Jo patiesība ir tāda, ka mūsu sistēmā (es nerunāju par atsevišķām lielām tiesām, bet ikvienu sistēmas sastāvdaļu) šo likuma normu ieviest vienkārši nav iespējams. Manuprāt, šādai situācijai nav un nevar būt nekāda attaisnojuma, jo tieši šādu jautājumu neatlaidīgu risināšanu ierindas tiesnesis pamatoti drīkst gaidīt gan no sistēmas amatpersonām, gan no politiķiem. Klusa rosība un sūrošanās, ka mūs jau nesapratīs, ka nav īstais brīdis, mani personīgi nepārliecina, jo rīcībai šādā situācijā bija jābūt vismaz pamanāmai, ja ne rezultatīvai. Tā vietā visi izliekas problēmu neredzam. Un kad kādam kārtējam nelaimīgajam tiks ierosināta disciplinārlieta, kolēģi visdrīzāk pieņems bargu un likumpamatotu lēmumu, bet kuluāros līdzjūtīgi noteiks – viņam nepaveicās. Tas ir ne tikai neētiski, bet arī negodīgi.
Noslēgumā vēlreiz vēlos uzsvērt, ka ideāls tiesnesis būtu tāds, kuram ir augstas prasības pirmkārt pret sevi, kurš ir iecietīgs pret citiem un savu darbu veic izcili. Varētu turpināt uzskaitījumu, bet nelaime, ka nekas pasaulē nav ideāls, jo ideālais nav dzīvotspējīgs, tas vairs neattīstās. Mēs savu iespēju robežās varam godprātīgi censties strādāt pēc labākās sirdsapziņas, un, strādājot Ētikas komisijā, guvu pārliecību, ka tiesnešu vairums tādi arī ir. Tādēļ aicinu tiesnešus nebaidīties no savas ēnas, neinscenēt savās iedomās hipotētiskas varbūtības, bet gan cienīt vispirms pašiem sevi vārdos un darbos, būt pārliecinātiem par savu rīcību, tad arī sabiedrībai būs vieglāk cienīt mūs. Ir tikai normāli būt pašpārliecinātam, ja konkrētajos apstākļos esi darījis darbu pēc labākās sirdsapziņas, un pēc tam nešaubīties, ka tā arī bijis vispareizāk.
Mans novēlējums nākamajam Tiesnešu ētikas komisijas sastāvam ir saglabāt, manuprāt, kopumā labvēlīgo attieksmi pret kolēģiem dažādajās situācijās, kādas nākas iepazīt, jo šīs komisijas misija ir palīdzēt augt mums visiem. Šķiet, līdz šim tas ir labi izdevies. Novēlu saglabāt realitātes sajūtu un neļauties kārdinājumam uzstādīt pārlieku ideālus ētikas standartus, jo tas diemžēl atgrūž tā vietā, lai iedvesmotu.
Ļoti ceru, ka kolēģu atbalstu gaidāmajās vēlēšanās gūs tie komisijas locekļi, kuriem ir tiesības tikt ievēlētiem uz vēl vienu termiņu, jo droši varu teikt, ka viņi ir savā vietā.
Paldies visiem par uzticību, par atbalstu un lai mums veicas!
QR
