Esmu ļoti pagodināta un priecīga, ka varu pievienoties jums šajā konferencē, un esmu ļoti pateicīga rīkotājiem par uzaicinājumu piedalīties.
Kā jūs visi ļoti labi apzināties, tiesu iekārta ir būtisks elements brīvas un pilsoniskas sabiedrības veidošanās veicināšanā. Lai šo mērķi sasniegtu, izšķiroša nozīme ir tam, ka sabiedrība izprot jūsu darba nozīmību un paļaujas uz to, ko jūs darāt. Es apsveicu ikvienu no jums, kas uzņēmušies veikt šos sarežģītos tiesneša uzdevumus.
Pirms pāreju pie savas oficiālās uzstāšanās, man īsumā jāizklāsta tiesību atruna. Es šajā akadēmiskajā gadā pasniedzu mediju tiesības un mediju ētiku Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Esmu Rīgā kā zinātniece, Fulbraita stipendiāte, esmu atvaļinājumā no mācību iestādes, kurā strādāju, – Minesotas Universiātes. Visas manas šodien izteiktas piezīmes pauž tikai manus, nevis ASV valdības vai Minesotas Universitātes uzskatus un viedokļus.
Kā Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs minēja pagājušajā gadā Horvātijā notikušajā tiesu priekšsēdētāju konferencē: „Attiecības starp tiesām un medijiem ir tikpat senas kā patiesība, ka tiesām ir jānodrošina taisnīgums un šim taisnīgumam jābūt redzamam. Mediji ir galvenie starpnieki starp taisnīgumu, ko tiesas nodrošina ar saviem spriedumiem, un šī taisnīguma izpratni un uztveri sabiedrībā. Mediji lielā mērā nosaka sabiedrības uzticēšanās reitingus.”
Es, vismaz zināmā mērā, tiecos piekrist priekšsēdētāja komentāriem. Katrā ziņā mana pieredze liecina, ka vismaz vēsturiski tiesu iekārtai nepiederošie cilvēki savu tiesvedības procesu uztveri veidojuši tieši caur ziņu medijiem, protams, izņemot tos gadījumos, kad viņiem bija tik ļoti nepaveicies, ka paši bija nonākuši tiesā. Drukāto mediju rakstu un raidorganizāciju ziņu sižetu precizitāte un pilnība bija viņu vienīgais logs uz procesu, kas nejuristiem itin bieži šķiet neizprotams un noslēpumains. Daudzējādā ziņā tiesu sistēma ar tās noslēpumainajiem rituāliem un iniciācijas procedūrām, iekšējiem un bieži vien slepeniem regulatorajiem un disciplinārajiem procesiem, pat savu īpašu valodu ir ģilžu sistēmas pēdējais bastions. Un tomēr tās ietekme gan uz indivīdiem, gan sabiedrību kopumā ir dziļa un bieži – paliekoša. Mēs ceram un sagaidām, ka sabiedrība uzticēsies šai sistēmai, pat pilnībā neizprotot, kā tā darbojas.
Taču tradicionālo mediju kā primārā starpnieka loma mainās, un ceru, ka arī jūs to atzīstat. Pirmkārt, daudzas tiesas, arī Latvijas tiesas, iesaistītas tiešos kontaktos un komunikācijā ne tikai ar medijiem, bet arī ar sabiedrību. Tā vietā, lai gaidītu, kad tām uzdos jautājumus, tās atklāj informāciju pašas.
Otrkārt, tradicionālie mediji tagad ir tikai viens no neskaitāmajiem kanāliem, kas informē sabiedrību. Daudzi vairs tos neuzskata par uzticamiem un autoritatīviem ziņu avotiem. Aizvien vairāk gan nobriedušas, gan attīstības demokrātijas valstu sabiedrības locekļi ārkārtīgi skeptiski izturas pret saņemtajām ziņām, apšauba dažādo avotu motivāciju un aizspriedumus.
Kaut arī dažos gadījumos tas var būt attaisnojami, tās ir arī vienas no mazāk vēlamajām sekām informācijas izplatīšanas demokratizācijai digitālajā komunikācijā. Kaut arī internets nozīmē to, ka mums visiem kā ziņu patērētājiem ir daudz vairāk izvēles iespēju nekā kādreiz, un tas ir intelektuāli aizraujoši un atbrīvojoši, tomēr tas nozīmē arī to, ka esam to žēlastībā, kuri iesaistās ārkārtīgi politizētās, tendenciozās kampaņās, ja vien neatlicinām laiku un pūles uzmeklēt dažādus un atšķirīgus viedokļus, kā arī paši nepārbaudām informāciju.
Digitālā laikmeta paradokss ir tas, ka varam, ja izvēlamies to darīt, izraudzīties tikai tādus avotus, kas nostiprina mūsu pašu uzskatus. Ir vieglāk izvairīties no konfrontācijas ar neērtām patiesībām vai pat pretējiem viedokļiem. Ja vēlamies, varam būt ideoloģiski izolēti. Es uzskatu, ka tas ir ārkārtīgi bīstami.
Es, protams, nerunāju par faktu ziņā precīzām reportāžām, bet tādām, kas pauž redzes viedokli. Konteksta un perspektīvas iezīmēšana vienmēr bijuši svarīgi žurnālistikas likumi. Kaut arī sabiedrība pieprasa, lai prese sacītu „taisnību”, vairums no mums zina, ka absolūtu objektivitāti ir gandrīz neiespējami sasniegt, un varbūt tā ne visās situācijās ir vēlama. Reportieri meklē patiesību, bet patiesība var būt izvairīga. Ne bez iemesla žurnālistika ir dēvēta par „vēstures melnrakstu”. Tas ir ceļojums, ne galamērķis.
Taču reizēm komunikācija apzināti veidota tā, lai dezinformētu un maldinātu. Tā maskējas par žurnālistiku, kaut gan tās īstais mērķis ir manipulācijas. Un tomēr tā pieprasa visu to pašu aizsardzību, kas piešķirama brīvai presei. Reizēm ir grūti iet taisno ceļu un atzīt, ka tai jāpiešķir šāda aizsardzība. Lai cik arī neērti reizēm būtu to darīt, valdības iestādēm, ieskaitot tiesas, nepiedien būt soģim, kas izlems, kuras idejas ir aizsardzības vērtas. Tas būtu pielīdzināms oficiālas „patiesības” pasludināšanai, kas ideju tirgū ir apgrēcība. Vārda brīvībai ir jāaizsargā pat tādi vārdi, kuri mums riebjas.
Tas rada patiesu dilemmu tiesnešiem, kuri saskaras ar medijiem, vienalga, vai šī saskare būtu saistībā ar žurnālistiem, kuri ziņo un komentē par tiesu lietām, vai ar žurnālistiem, kuri paši ir tiesu lietu dalībnieki kā prasītāji vai atbildētāji.
Gadu gaitā esmu novērojusi, ka vairumam tiesnešu demokrātiskās sabiedrībās ir mīlestības–naida attiecības ar presi. Neesmu pazinusi nevienu tiesnesi, kurš nespētu novērtēt preses kā sargsuņa lomu, uzraugot valdības iestādes, un arī tās lomu kā sabiedrības aizstājējai. Presei jādarbojas un tā parasti darbojas kā papildu kontrole pār sistēmu, saglabājot to atvērtu izpētei un atbildīgu sabiedrības priekšā. Un to tiesneši, vismaz teorētiski, aizrautīgi uzteic.
Taču man jāteic, ka vismaz Amerikas Savienotajās Valstīs reportieri bieži vien padara tiesnešus vai trakus. Viņi nepareizi interpretē vai nepareizi pasniedz tiesvedības, bieži vien nezināšanas dēļ, reizēm tāpēc, ka viņu reportāžas ir ļoti koncentrētas (gan laika, gan vietas ziņā). Viņi izdara pārsteidzīgus secinājumus, kuriem likumā nav attaisnojuma, un neievēro noteikumus par pierādījumiem, kas ierobežo tiesas procesus, bet ne viņu reportāžas. Viņi pretojas jebkuriem centieniem ievērot tiesas slepenību, pat (un varbūt – it īpaši) lietās, kas saistītas ar nacionālo drošību vai personas privātumu. Citiem vārdiem sakot, viņi bieži rīkojas tā, it kā noteikumi uz viņiem neattiektos.
Patiesībā, protams, tā nemaz nav. Vairums žurnālistu nav juristi. Un viņu misija patiešām atšķiras no tā, ko tiesneši cenšas izdarīt. Kaut gan mēs visi vēlamies kalpot sabiedrības interesēm, kā jau sacīju iepriekš, reportieri tiecas pēc patiesības. Tiesneši un advokāti tiecas pēc taisnīguma. Kaut arī reizēm šie mērķi krustojas, tā tas nav vienmēr. Es domāju, ka diezgan lielā mērā spriedzi mediju un tiesu sistēmas attiecībās var izskaidrot ar šīm fundamentāli atšķirīgajām misijām. Laikam nebūtu reālistiski gaidīt, ka viena vai otra puse varētu pilnībā pieņemt šos būtiski atšķirīgos mērķus.
Un tā – ko tiesnesim iesākt? Un kāds tam sakars ar tiesnešu ētiku?
Raugoties no ētikas viedokļa, man šķiet, ka vislielākais izaicinājums, ar ko saskaras tiesnesis, ir gan reālās, gan uztvertās objektivitātes saglabāšana.
Nocitēšu Ņujorkas štata, viena no ASV štatiem, kuros es drīkstu praktizēt, tiesnešu ētikas kanonu: „Tiesnesim vienmēr jārīkojas tā, lai sekmētu sabiedrības ticību tiesu sistēmas godīgumam un objektivitātei (skat. 22 NYCRR 100.2[A]), un viņš nedrīkst pieļaut, ka viņu ietekmē vienpusējas intereses, publiska kņada vai bailes no kritikas (skat. 22 NYCRR 100.3[B][1]). Tāpat arī tiesnesis nedrīkst publiski komentēt nevienu lietu, kuru izskata vai kura gaida uz izskatīšanu jebkurā ASV vai tās teritoriju tiesā (skat. 22 NYCRR 100.3[B][8]), taču drīkst publiski izteikties, veicot savus amata pienākumus vai lai izskaidrotu sabiedrībai tiesas procedūras (skat. turpat.)”
Citiem vārdiem sakot, tiesnešiem ir jāvairās no jebkura šķietama interešu konflikta. Viņiem jāturas atstatus no sabiedriskās domas untumiem, un viņi nedrīkst pakļauties ne iekšējiem, ne ārējiem spiedieniem. Viņiem jārīkojas neatkarīgi un objektīvi. Viņi nedrīkst reaģēt uz kritiku, pat ja tā ir nepamatota, un viņi nedrīkst komentēt lietas, kuras izskata vai kuras gaida uz izskatīšanu. Un tomēr viņiem arī jāšķiet pieejamiem un aktīviem savās kopienās, caurskatāmiem attiecībās ar advokātiem un citām amatpersonām, atvērtiem sabiedrības pārbaudei un jābūt gataviem veicināt sabiedrības izglītošanu un izpratni par pašu tiesu sistēmu.
Tas nav par daudz prasīts, vai ne? Kad pirms daudziem gadiem ieguvu juridisko izglītību, es nesapratu, ka topošajam tiesnesim ir ne tikai jābūt ārpus jebkurām aizdomām kā Cēzara sievai, bet viņam arī jābūt apveltītam ar visām svētā īpašībām! Es labi apzinos savus trūkumus, tāpēc ļoti cienu tos, kuri neatkāpjas un cenšas izkuģot šajos bīstamajos ūdeņos, kalpojot sabiedrības interesēm. Bieži vien tas ir nepateicīgs uzdevums.
Tiktāl manis aprakstītais nav nekas jauns. Tikai sociālo mediju – Facebook, Twitter un citu – atnākšana pievienojusi jaunu dimensiju šīm vecajām problēmām.
Daži no mums izvēlējušies neiesaistīties šajās sociālo mediju platformās. Piemēram, tiek citēts nelaiķa ASV Augstākās tiesas tiesneša Antonina Skalijas pagājušajā gadā teiktais: „Es nesaprotu, kāpēc kāds varētu vēlēties „draudzēties” tīklā. Proti, kas tā ir par narcisu sabiedrību, ka cilvēki grib tur izlikt – šī ir mana dzīve, un to es darīju vakar? Es domāju ... žēlīgā debess!”
Taču citiem, it īpaši jaunākajai tiesnešu paaudzei, iespējams it īpaši te, Latvijā, kas ir viena no „vispieslēgtākajām” valstīm uz šīs planētas, šādas komunikācijas formas ir kļuvušas par viņu pašu personību paplašinājumu. Ir grūti iedomāties, ka tiesnesim, stājoties amatā, šī sevis daļa būtu jāiznīcina.
Labās ziņas ir tādas, ka tas nav jādara. Ir iespējams turpināt lietot sociālos medijus un tik un tā ievērot ētikas kanonus. Piemēram, tiesnešiem rūpīgi jāizvēlas savi Facebook draugi, lai neradītu priekšstatu, ka viņi ir aizspriedumaini vai nepietiekami objektīvi. Ja viņi raksta emuārus vai vēstījumus Twitter, tad viņiem jāievēro aizliegums izteikt viedokli par izskatāmām lietām vai advokātu, kas stājas viņu priekšā, prasmēm (vai to trūkumu). Viņiem jāievēro konfidencialitāte un pieklājība. Viņiem jāraugās, lai tiešsaistes kontakti neradītu interešu konfliktus vai priekšstatu par tādu esamību, un viņiem jābūt gataviem atstatīt sevi no lietām, ja šāds iespaids radies. Te atkal parādās Cēzara sieva vai (ja vēlaties) Žanna d’Arka: jāvairās pat no šķietamas nepiedienības.
Par to, kā tikt galā ar reportieriem, izteikšu vēl tikai pāris papildu piezīmes. Kā sacīju iepriekš, reportieri un tiesneši nekad nebūs vienisprātis par atklātību, ne tik daudz ikdienišķās lietās, bet smagākās, kurās cenšaties panākt līdzsvaru starp piekļuvi un citām vērtībām, piemēram, privātumu, vai konkurējošām interesēm, tādām kā nacionālā drošība. Tas var būt ļoti grūti. Varu tikai mudināt jūs uzklausīt atvērtu prātu, kad žurnālisti šādās lietās prasa piekļuvi tiesas sēdēm vai dokumentiem. Atcerieties, ka viņi necenšas iegūt piekļuvi tikai savu komercinterešu vadīti. Viņi to pieprasa sabiedrības tiesību zināt vārdā, un bieži vien šādās domstarpībās sabiedrību neviens cits nepārstāv. Laika gaitā atklātības prezumpcija ir demokrātiskām sabiedrībām nākusi daudz vairāk par labu nekā slepenība. Varbūt ir vērts paturēt prātā to, ko reiz rakstīja federālais tiesnesis Deimons Kītss: „Demokrātijas mirst aiz aizvērtām durvīm.” Tieši jūs noturēsiet šīs durvis atvērtas.
Attiecībā uz tām lietām, kad paši žurnālisti stājas tiesas priekšā – saistībā ar apsūdzībām par neslavas celšanu valsts amatpersonām vai valdības mēģinājumiem piespiest viņus atklāt konfidenciālus avotus, es tikai gribētu atgādināt, ka neatkarīga tiesu sistēma ir pēdējais bastions pret tirāniju. Lai no valsts amatpersonām varētu pieprasīt atbildību, pret tām vērstajai kritikai jābūt spēcīgai. Kā 1964.gadā atzina ASV Augstākā tiesa, kļūdas reportāžās par valsts amatpersonām, protams, nav vēlamas, bet ir arī nenovēršamas. Ja tās pieļautas labticībā, tad žurnālisti ir jāpasargā no iznīcinošām tiesvedībām, vienalga, vai civiltiesiskajā vai krimināltiesiskajā kārtībā. Pretējā gadījumā varenie var apklusināt vārdus un nosmacēt leģitīmas diskusijas un reportāžas. Preses neatkarības saglabāšanai nepieciešama aizsardzība.
Kas attiecas uz nacionālo drošību – raizes par to visā pasaulē smagi gulstas uz tiesnešu, likumdevēju un izpildvaras pārstāvju pleciem, par to varu pateikt tikai, lūk, ko. Var būt ļoti vilinoši bloķēt informācijas noplūdi, sodīt tās nopludinātājus, slēgt vai bloķēt medijus, kas izplata musinošus materiālus, kurus daži varētu uzskatīt par tādiem, kas ir pretēji sabiedrības interesēm. Es nekādā veidā negribētu par zemu novērtēt šādas komunikācijas iespējamo ietekmi. Taču, tiecoties to cenzēt, mēs tai piešķiram svarīgumu un pat sava veida leģitimitāti, ko tā nav pelnījusi. Līdzeklis pret sliktiem vārdiem – vārdiem, kuri mums riebjas, – ir izlikt tos saules gaismā, publiskai apskatei un kritikai, un piedāvāt tiem alternatīvas labāku vārdu veidā.
QR
