Krimināltiesību un kriminālprocesa tiesību jaunrades aktualitātes kriminoloģijas un citu krimināltiesisko zinātņu mijiedarbības aspektā

Rakstā autors piedāvā savu redzējumu par pēdējiem grozījumiem Krimināllikumā un Kriminālprocesa likumā. Izvirzot hipotēzi jeb pieņēmumu, ka mūsdienu tiesnesim, kurš spriež tiesu kriminālprocesos, jābūt kriminologam, autors pievērš uzmanību krimināltiesisko normu jaunrades aktualitātēm kriminoloģijas un citu krimināltiesisko zinātņu mijiedarbības aspektā.

Kā zināms, kriminoloģija ir sociāli tiesiskā zinātne, kas pēta noziedzību kopumā, tās atsevišķus elementus, noziedzības determinantus, kā arī citas parādības un procesus, kas cieši saistīti ar noziedzīgiem nodarījumiem. Tādējādi, autora skatījumā, kriminologs ir pētnieks (zinātnieks), kurš uz noziedzīgu nodarījumu skatās nevis kā atsevišķi pastāvošo parādību, bet gan kā uz elementu, kas pastāv sarežģītajā sociāli tiesiskajā sistēmā, redzot gan noziedzīga nodarījuma cēloņus un veicinošos apstākļus, gan noziedzīga nodarījuma sekas, gan dažādu noziedzīgu nodarījumu mijiedarbību un likumsakarības, kas pastāv ar un ap noziedzību kopumā, kā arī redzot noziedznieku un tā lomu. Noziedznieks kriminologam ir ne tikai persona ar statusu, kuram ir tiesības, pienākumi, atbildība, bet arī cilvēks ar visām cilvēkam piemītošām vājībām, grēkiem un sasniegumiem.

Lai gan kriminoloģijā un krimināltiesiskajās zinātnēs galvenā uzmanība tiek pievērsta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas aktam, tomēr kriminoloģijā noziedzīgs nodarījums ir tikai viens atsevišķs elements sarežģītajā sistēmā. Turklāt kriminoloģijas un krimināltiesību starpā pastāv sena, līdz šim līdz galam neatrisinātā filozofiskā dilemma: kriminoloģijā tiek atzīts determinisms, bet krimināltiesībās primāri tiek atzīta brīvā griba.

Latviešu valodā ar terminu „determinisms” saprot mācību, ka dabas un sabiedrības parādības ir likumsakarīgi saistītas un cēloniski cita citu nosaka, vai mācību, ka ikviens notikums ir kāda dabas likuma darbības piemērs vai ka jebkuram notikumam ir vismaz viens cēlonis.

Respektīvi, kriminoloģijā tiks uzsvērts: persona nozaga maizi, jo gribēja ēst, savukārt krimināltiesībās tiks uzsvērts, ka personai bija brīva izvēle, tā izvēlējās noziedzīgu nodarījumu, kuras izdarīšanu tā vēlējās (gribas moments) un apzinājās tā kaitīgumu (intelektuālais moments), tādēļ tā ir vainīga.

Autors uzskata, ka mūsdienās ar likumu jaunradi ir uzsākta minētās dilemmas risināšana.

Vērtējot krimināltiesību normu jaunradi, jāatzīst, ka tiesību normās tiek paredzēti jauni mehānismi, kā iedarboties uz noziedzības faktoriem kopumā, kā arī uz atsevišķiem noziedzīgu nodarījumu cēloņiem un veicinošiem apstākļiem, tādējādi krimināltiesībās netieši tiek akceptēta determinisma teorija.

Ekonomikas zinātņu doktore Silvija Kristapsone grāmatā „Noziedzība Latvijā” raksta, ka „noziedzība attīstās sociālā kontekstā, un to veido atsevišķa persona un ārējie faktori: cilvēku garīgā pasaule un cilvēku aptverošā realitāte visā tās daudzpusībā”. Respektīvi, pastāv vairums internālo (iekšējo) un eksternālo (ārējo) parādību un procesu, kas nosaka noziedzību. Minētais ir arī attiecināms uz atsevišķu noziedzīgu nodarījumu. Respektīvi, noziedzīga nodarījuma mehānismā pastāv iekšējie jeb subjektīvie faktori un ārējie jeb objektīvie faktori.

Vērtējot subjektīvus faktorus noziedzīga nodarījuma mehānismā, jāpiemin, ka jau senās Grieķijas filozofs Platons norādīja uz personīgās motivācijas lomu sociālo normu pārkāpumos. Šo pārkāpumu pamatā ir naids, greizsirdība, tieksme pēc baudas utt. Zinot minētās atziņas, pavisam citā gaismā iespējams paskatīties uz esošo likuma jaunradi. Proti, ar 2006.gada 12.oktobra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” atbildību pastiprinošo apstākļu klāsts tika papildināts ar vēl vienu apstākli, proti, Krimināllikuma 48.panta pirmā daļa tika papildināta ar 14.punktu šādā redakcijā: noziedzīgs nodarījums izdarīts rasistisku motīvu dēļ. Ar 2014.gada 25.septembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” Krimināllikuma 48.panta pirmās daļas 14.punkts pēc vārda „rasistisku” tika papildināts ar vārdiem „nacionālu, etnisku vai reliģisku”. Tādējādi mūsdienās tiesai, spriežot tiesu kriminālprocesos, jāizzina ne tikai noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses gribas un intelektuālo momentu, bet arī citus subjektīvus aspektus noziedzīga nodarījuma mehānismā tā visplašākajā izpratnē ar mērķi identificēt parādības un procesus, kas rada noziedzīgu nodarījumu.

Vērtējot objektīvos faktorus noziedzīga nodarījuma mehānismā, jāatzīst, ka kriminoloģijā, īpaši jau ekonomiskās un organizētās noziedzības pētījumos, jau sen ir pievērsta uzmanība noziedzīgam nodarījumam paredzētajam resursam. Šo resursu klāstā ir gan noziedzīgi iegūtie līdzekļi, gan juridiskā persona, kas tiek izmantota noziedzīga nodarījuma izdarīšanai, gan noziedzīga nodarījuma rīki. Piemēram, kriminoloģijā starp apstākļiem, kas ļāva mafijai kļūt par pretvalstisku transnacionālo parādību, tiek minēta ievērojamo finansiālo līdzekļu izmantošana. Lielie kriminālie ienākumi ļāva organizētās noziedzības pārstāvjiem tērēt milzīgus līdzekļus valsts amatpersonu uzpirkšanai, noziedzīgās darbības materiālai, kadru, ideoloģiskai un politiskai nodrošināšanai. Zinot šīs kriminoloģiskās atziņas, jāsecina, ka tām ir pievērsta liela uzmanība arī Latvijas krimināltiesisko normu jaunradē. Proti, pēdējos desmit gados notiek procesa par noziedzīgi iegūtu mantu pilnveide, juridiskai personai piemērojamo piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanas mehānisma attīstīšana, tiek pieņemti likuma grozījumi, kas saistīti ar mantas aresta institūtu, kā arī notiek mantas konfiskācijas institūta pilnveide. Taču jāatzīst, ka visi minētie institūti vēl aizvien ir nepilnīgi.

Process par noziedzīgi iegūtu mantu nevar palikt pirmstiesas kriminālprocesā, virzot pamata kriminālprocesu uz tiesu.

Likumdevējs vēl aizvien nav formulējis juridiskām personām piemērojamo piespiedu ietekmēšanas līdzekļa mērķi. Turklāt, paredzot, ka process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu var notikt ārpus kriminālprocesa, likumdevējs nav parūpējies par apsūdzībai adekvāta ekvivalenta izveidi attiecībā uz juridisku personu.

Mantas aresta termiņi sasaistīti ar noziedzīga nodarījuma klasifikāciju, kas padara procesu par noziedzīgi iegūtu mantu kā turpinājumu arestam. Daļēji minētā sasaiste bija pamats noziedzīga nodarījuma klasifikācijas kritēriju maiņai.

Aizvien vēl nav pietiekami skaidrs, kas ir:

• Kriminālprocesa likuma 630.panta pirmās daļas 1.punktā minēta manta, kas saistīta ar noziedzīgu nodarījumu;

• Kriminālprocesa likuma 240.panta pirmās daļas 6.punktā minētās lietas, kuras bija paredzētas vai tika izmantotas noziedzīga nodarījuma izdarīšanai.

Šķiet, ka praksē minētās problēmas var atrisināt, raugoties uz lemjamo jautājumu ar kriminologa acīm. Respektīvi, jāredz, kāpēc tad vispār tika izveidoti minētie institūti. Kāds ir juridiskās personas, noziedzīga nodarījuma priekšmeta, rīka vai līdzekļa kaitīgums.

Turpinājumā jāuzsver, ka kriminoloģijā, pētot noziedzīga nodarījuma ģenēzi, tiek pievērsta uzmanība visiem cilvēkiem, parādībām un procesiem, kas tādā vai citādā veidā nosaka cilvēka noziedzīgu uzvedību. Tiek pievērsta uzmanība cilvēka ģimenei, draugiem, kolēģiem, kā arī sociālām grupām, kurā cilvēks atrodas. Tādējādi tiek identificēti noziedzīga nodarījuma iniciētāji un faktori, kas stimulē noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Šo procesu vērtēšanā citā gaismā parādās personas, kuras uzkūda, atbalsta vai organizē noziedzīgu nodarījumu, kā arī personas, kuras aicina izdarīt noziedzīgus nodarījumus. Tādējādi vērtējot noziedzīga nodarījuma ģenēzi, var identificēt jaunus kaitīgus nodarījumus, kurus nepieciešams kriminalizēt. Turklāt mūsdienu sabiedrība sāk savādāk skatīties uz esošo noziedzīgo nodarījumu pabeigtības brīdi. Minētie ar kriminoloģiju saistītie aspekti savā ziņā ietekmēja Krimināllikuma normu jaunradi:

• pēdējos desmit gados notiek aizvien jaunu līdzdalības formu kriminalizēšana. Piemēram, ar 2011.gada 8.septembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” tika noteikts papildināt Krimināllikuma XXII nodaļu ar 288.³ pantu „Starpniecība politiskās organizācijas (partijas) vai politisko organizāciju (partiju) apvienības nelikumīgā finansēšanā”, ar 2009.gada 21.maija likumu „Grozījumi Krimināllikumā” tika noteikts papildināt Krimināllikumu ar 163.¹ pantu „Bordeļa izveidošana, uzturēšana, vadīšana un finansēšana”;

• tiek kriminālizēts aicinājums uz noziedzīgu nodarījumu. Piemēram, ar 2007.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” tika noteikts papildināt Krimināllikumu ar 88.² pantu „Aicinājums uz terorismu un terorisma draudi”;

• notiek noziedzīga nodarījuma pabeigtības brīža pārcelšana uz agrāku laiku. Piemēram, ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” tika noteikts no Krimināllikuma 323.panta, kas paredz atbildību par kukuļdošanu, izslēgt vārdus „ja piedāvājums pieņemts”. Tādējādi pēc minētiem grozījumiem kukuļdošana ir pabeigta tad, kad ir izteikts kukuļa piedāvājums, neatkarīgi no tā, vai šis piedāvājums ir pieņemts;

• notiek jaunu kaitīgu nodarījumu kriminalizēšana. Piemēram, ar 2016.gada 10.marta likumu „Grozījumi Krimināllikumā” tika noteikts papildināt Krimināllikumu ar 217.¹ pantu „Darba samaksas noteikumu pārkāpšana”.

Kriminalizējot rīcību, kas faktiski bija noziedzīga nodarījuma cēlonis vai veicinošs apstāklis, piemēram, aicinājumu izdarīt noziedzīgu nodarījumu, kas nebija līdzdalība noziedzīgā nodarījumā, likumdevējs uzliek par pienākumu normu piemērotājiem plašāk raudzīties uz noziedzīga nodarījuma mehānismu.

Jāatzīst arī, ka likumdevējs, veicot nodarījumu (de) kriminalizēšanu, ne vienmēr pēc bīstamības faktiski identiskiem nodarījumiem paredz identiskas sankcijas. Turklāt likumdevējam ne vienmēr veiksmīgi izdodas formulēt noziedzīga nodarījuma bīstamības zemāko slieksni, piemēram, nodarījuma zemākais bīstamības slieksnis nav skaidri iezīmēts manipulācijām ar sporta sacensībām, par ko pēc 2016.gada 1.marta, kad spēkā stājās 2016.gada 28.janvāra likums „Grozījumi Krimināllikumā”, paredzēta kriminālatbildība Krimināllikuma 212.¹ pantā.

Norādītās problēmas var atrisināt, tikai skatoties uz noziedzīgu nodarījumu ar kriminologa acīm un redzot nodarījuma kaitīgumu. Turklāt šobrīd Krimināllikuma piemērotājiem, tostarp arī tiesnešiem, katra atsevišķa nodarījuma kaitīgumu identificēšana ir pienākums, kas izriet no Krimināllikuma 6.panta. Proti, ar 2012.gada 13.decembra likumu „Grozījumi Krimināllikumā” tika noteikts papildināt Krimināllikuma 6.panta pirmo daļu pēc vārda „izdarīts” ar vārdu „kaitīgs”, tādējādi pēc šiem grozījumiem Krimināllikuma 6.panta pirmā daļa paredz, ka par noziedzīgu nodarījumu atzīstams ar nodomu (tīši) vai aiz neuzmanības izdarīts kaitīgs nodarījums (darbība vai bezdarbība), kurš paredzēts šajā likumā un par kura izdarīšanu draud kriminālsods.

Izklāstītie apsvērumi autoram liek secināt, ka izvirzītā hipotēze ir apstiprinājusies, proti, mūsdienu tiesnesim, kurš spriež tiesu kriminālprocesos, faktiski jābūt kriminologam.